Lietu derīgums vai kaitīgums izriet no to pielietojuma. Vai nelietošanas. Tā tas ir arī ar globalizāciju, kas politekonomiskajā retorikā mēdz tikt pretstatīta ekonomiskajam nacionālismam.
Cilvēku apjukums un trauksme saistībā ar globalizāciju ir iznākums tās līdzšinējam lietojumam. Vienkāršoti sakot, globalizācija līdz šim ir izmantota kā līdzeklis ražošanas izmaksu optimizācijai, un Rietumvalstu vidusšķiras sāk dumpoties, jo tās ir ieguvušas vismazāk.
Atkal jau drusku vienkāršojot, to ieguvums ir lētāki krāmi, ko ražojuši lielākie globalizācijas ieguvēji – attīstības valstis. Un, protams, ieguvēji ir Rietumu finanšu un līdzšinējo globalizācijas resursu lielākie turētāji – slavenais 1% «resno runču».
Mehāniska pieeja šai situācijai ar ekonomisko nacionālismu ir eļļa ugunī jeb ceļš uz vēl lielāku nevienlīdzību un sociālo spriedzi. Globalizācijas dilemmu risinājums nav mehāniska zobratu pagriešana atpakaļ, bet organiska sapratne un pieeja ekonomiskajām reālijām, un tā ir rodama pašā globalizācijā kā inovācijas un sociāla radošuma resursā. Vecās paradigmas maiņa notiek tāpat, jo «lētā» Ķīna un dažas citas Āzijas valstis jau kādu laiku nav lētas, tāpēc, piemēram, vieglā rūpniecība migrē atpakaļ uz Austrumeiropu un arī uz ASV. Tomēr globalizācija nav dažādu saskaitāmo nulles summa – tajā ir ļoti daudz jaunas, neapgūtas un arī paradoksālas pievienotās vērtības. Paradoksāla tā ir tādā ziņā, ka inovācijas globālums ir «jaunā nafta», kuru var urbt jebkurā pasaules nostūrī. Tam ir izveidots arī savs vārds – glokalizācija. Patiesi mūsdienīga, progresīva globalizācija reizē ir lokāla, un tāda tā būs aizvien vairāk, inovatīvajai jaunradei notiekot vietējā kultūras, klimata, resursu u.c. unikālajā kombinācijā. Arī savā jaunajā – glokalizācijas fāzē globalizācija gan aizvien prasa aktīvu piedalīšanos. Tautsaimniecības līmenī tas paģērē pašmāju sektoru reālu sazobi, lai to atsevišķais labums rastos no kopējas darbošanās globālā mērogā, nevis no kādas aizvien caurākas un šķībākas vietējās siles. Šī var būt labā ziņa gan Latvijas patukšajiem reģioniem, gan reģionālajām augstskolām, ja vien Latvijas reģionālā plānošana un akadēmija pārvarēs vispirms savas iekšējās interešu sadrumstalotības un tad arī mērķtiecīgi sadarbosies ar privāto sektoru reģionālo klasteru izveidē un darbā. Industriju līmeņa un starpindustriju sinerģija klasteros savukārt ir privātā sektora «urbis» glokalizācijas šelfā, un tam ir nepieciešama gan valsts un reģionālās pārvaldes fokusēta līdzi domāšana un atbalsts, gan pētniecības un augstskolu līdzdarbība. Bet pats svarīgākais – glokalizācijā orientācija ir ne tik daudz uz konkurenci, cik uz sadarbību, jo aktuālajā globalizācijas situācijā jautājums nav par to, kam ko nopārdot, bet gan, kā iekļauties vērtību radīšanas ķēdēs. Un jo spēcīgāka būs lokālā sadarbība, jo vērtīgāka tā būs globāli.
