Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vecākā ekonomiste Jūlija Pastušenko par to, kāpēc ceļš uz eiro izrādās garāks, nekā sākotnēji domāts.
2004. gada maijā, kad Eiropas Savienībai pievienojās desmit jaunas dalībvalstis, valdīja pārliecība, ka tās līdz 2010. gadam kļūs arī par eiro zonas pilntiesīgajām dalībniecēm, un tika prognozēts, ka trīs vai četras no tām varēs to izdarīt jau 2007. gadā. Laika gaitā situācija ir mainījusies: 2007. gadā tikai Slovēnija iestājās eiro zonā, un pastāv diezgan liela varbūtība, ka lielākā daļa jauno ES dalībvalstu tomēr vēl neieviesīs eiro līdz 2010. gadam. Kāpēc ceļš uz eiro izradās garāks, nekā sākotnēji tika domāts? Atbilde meklējamā t.s. konverģences kritēriju sasniegšanā.
Pievienošanās eiro zonai ir izšķirošs solis jebkuras valsts tautsaimniecībai: valsts kļūst par vienotās monetārās politikas subjektu, kas nozīmē, ka turpmāk ekonomiskās politikas instrumenti būs tikai fiskālā un strukturālā politika. Līdz ar to, ņemot vērā, ka visas eiro zonas dalībvalstis kopumā atbild par vienotās monetārās politikas veiksmīgu funkcionēšanu, Eiropas Līgums paredz procedūru, lai novērtētu, vai valsts ir sasniegusi nepieciešamo ilgtspējīgas konverģences līmeni, šim nolūkam izmantojot Māstrihtas kritērijus. Reizi divos gados, vai arī pēc ES dalībvalsts pieprasījuma, Eiropas Komisija un Eiropas Centrālā banka izvērtē ārpus eiro zonas esošo ES dalībvalstu konverģences līmeni atbilstoši Māstrihtas kritērijiem (tiek novērtēta fiskālā situācija valstī, t.i., valsts parāda un budžeta deficīta līmenis, cenu stabilitāte, valūtas maiņas kursa stabilitāte un ilgtermiņa procentu likmes). Šie kritēriji tika piemēroti ES dalībvalstīm, dibinot Eiropas Monetāro savienību 1999. gadā, un Grieķijai, kad tā pievienojās eiro zonai 2002. gadā. Tos pašus kritērijus piemēros arī jaunajām ES dalībvalstīm, kas mēģinās kļūt par eiro zonas dalībniecēm.
Kritērijus izvērtē kā vienotu kopu, to starpā nav hierarhijas, un tie visi ir vienlīdz svarīgi. Gan Slovēnijai, gan Lietuvai, kas abas 2006. gadā iesniedza lūgumu izvērtēt to gatavību eiro ieviešanai, būtiska loma bija inflācijas kritērijam. Lietuva šim kritērijam neatbilda, bet Slovēnija kļuva par Eiropas Monetārās savienības trīspadsmito dalībnieci sākot ar š.g. 1. janvāri.
Lai arī pārējos Māstrihtas kritērijus abas valstis uz novērtēšanas brīdī bija izpildījušas, inflācijas kritērija izpildes ziņā situācija bija atšķirīga. Abas valstis atguva neatkarību pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, un pirmajos neatkarības gados gan Slovēnijā, gan Lietuvā bija vērojama ļoti augsta inflācija. Pēc tam, sākot ar 1993. gadu, - gan atšķirīgu iemeslu dēļ - abās valstīs inflācijas līmenis pakāpeniski sāka samazināties, deviņdesmito gadu otrajā pusē noslīdot zem 10%. Tomēr, sākot ar deviņdesmito gadu beigām, patēriņa cenu indeksa attīstības ziņā jau bija vērojamas krasas atšķirības.
Slovēnijā no 1999. gada vidus, galvenokārt PVN ieviešanas rezultātā, kā arī atspoguļojot situāciju starptautiskajā naftas tirgū, patēriņa cenas sāka strauji pieaugt, un inflācijas apkarošana kļuva par nacionālās politikas prioritāti. Laikā no 2001. līdz 2003. gadam inflācijas samazināšanos veicināja ārējie faktori, bet, sākot ar 2003. gada novembri, tiem klāt nāca papildu iekšējie faktori - stājās spēkā vienotā Finanšu ministrijas un centrālās bankas izstrādātā Slovēnijas Valūtas kursa mehānisma II darbības un eiro ieviešanas programma. Šīs programmas ietvaros tika noslēgta vienošanās, kas paredzēja virkni pasākumus, kuru gala mērķis bija Māstrihtas kritēriju sasniegšana, tai skaitā inflācijas pieauguma ierobežošana.
No pasākumiem varētu minēt progresīvas reformas īstenošanu strādājošo darba algu indeksācijas mehānisma ieviešanai, administratīvi regulējamo cenu pieauguma kontroles ieviešanu ar nolūku ierobežot to ietekmi uz inflāciju, dažādu ekonomikas sektoru konkurētspējas uzlabošanu, tolāra/eiro maiņas kursa turpmāku stabilizāciju un stingru budžeta politiku. Šīs vienotās programmas veiksmīga īstenošana palīdzēja ierobežot inflācijas gaidas un veicināja inflācijas samazināšanas procesu valstī. Gada vidējā inflācija Slovēnijā samazinājās no 8.6% 2001. gadā līdz 2.5% 2005.gadā.
Novērtējuma brīdī, t.i., 2006. gada martā, 12 mēnešu vidējais inflācijas līmenis (tieši šo rādītāju piemēro konverģences kritērija aprēķināšanai) Slovēnijā bija 2.3% - par 0.3 procentu punktiem zemāks nekā atskaites punkts. Ņemot vērā, ka Slovēnija bija izpildījusi arī visus pārējus Māstrihtas kritērijus, ES institūcijas nolēma, ka tā kvalificējas dalībai eiro zonā. Pēc veiksmīgās visu nepieciešamo praktisko un juridisko jautājumu nokārtošanas, sākot ar š.g. 1. janvāri, Slovēnija uzsāka pilnvērtīgu darbību Eiropas Monetārajā savienībā.
Lietuvā patēriņa cenu indekss gandrīz piecus gadus, t.i., no 1999. līdz 2004. gada jūlijam bija zemāks par 2%, šī perioda vidū pat bija vērojama deflācija. Vēlāk pakāpeniski inflācija atsāka pieaugt. 2004. gada beigās tā sasniedza 3%, un pēc tam līdz pat novrtēšanas brīdim 2006. gada martā saglabājās samērā augsta. Inflācija kāpa vairāku faktoru mijiedarbības rezultātā, kuru starpā bija gan darba algu izmaksu pieaugums, gan ievērojams neapstrādātas pārtikas cenu kāpums uzreiz pēc pievienošanās ES, gan netiešo nodokļu un administratīvi regulējamo cenu pieaugums galvenokārt naftas cenu kāpuma rezultātā starptautiskajā tirgū. Bez tam no 2006. gada janvāra līdz ar gāzes piegādes līguma termiņa izbeigšanos būtiski pieauga gāzes importa cenas (saskaņā ar Lietuvas statistikas komitejas datiem - par 26.1%), un tādējādi valstī pieauga gāzes un apkures cenas. Novērtējuma brīdī Lietuvas 12 mēnešu vidējā inflācija bija pavisam nedaudz, bet tomēr virs atskaites līmeņa (2.7% pretstatā 2.6%). Līdz ar to Lietuva nespēja izpildīt inflācijas kritēriju, un, ņemot vērā, ka saglabājās vairāki riski inflācijas turpmākajām kāpumam, ES institūcijas nolēma, ka Lietuva nekvalificējas dalībai eiro zonā. Lietuvas valdība 2006. gada oktobrī paziņoja, ka Lietuva tomēr centīsies pievienoties eiro zonai pēc iespējas ātrāk, bet tas varētu notikt ne ātrāk, kā 2010. gadā.
Kurš nākamais?
Kipra un Malta plāno kļūt par nākamajām eiro zonas dalībvalstīm no 2008. gada 1 .janvāra, un abas valstis nesen ir apstiprinājušas nacionālās programmas pārejai uz eiro. Pēdējā Konverģences ziņojuma publicēšanas brīdī 2006. gada decembrī šīs valstis vēl nebija pilnībā izpildījušas Māstrihtas kritērijus. Pirmkārt, gan Kipra, gan Malta uz to brīdi bija Valūtas kursa mehānismā II tikai 19 mēnešus. Otrkārt, Maltas budžeta deficīts, valsts parāda līmenis un inflācijas līmenis pārsniedza atskaites lielumus. Treškārt, abu valstu likumi par centrālo banku vēl pilnībā neatbilda Eiropas Līguma nosacījumiem un Eiropas Centrālo banku sistēmas statūtiem. Igaunija sākotnēji arī plānoja ieviest eiro 2007. gadā, bet 2006. gada aprīlī mērķa datums tika pārbīdīts uz 2008. gada 1. janvāri. Pašreiz nekāds precīzs datums netiek minēts, bet kopumā Igaunijas valdības nostāja ir tāda, ka Igaunija pievienosies eiro zonai, cik ātri vien iespējams - tiklīdz tā būs spējīga izpildīt visus nepieciešamus nosacījumus. Pašlaik Igaunija varētu izpildīt visus kritērijus, izņemot inflāciju, jo tā pārsniedz atskaites līmeni un, atbilstoši prognozēm, vēl saglabāsies augsta arī šogad un nākošgad. Slovākija saglabā savus sākotnējos plānus ieviest eiro 2009. gadā. Valstu grupā, kas vēl nav oficiāli apstiprinājušas jaunus eiro ieviešanas mērķa datumus, ir Čehija, Latvija, Lietuva, Ungārija, Polija un Zviedrija.
