Georgs Jankovskis pirms vairāk nekā 50 gadiem licis pamatus jaunai ārstniecības metodei — osteorefleksoterapijai Georgs Jankovskis ir gan zinātnieks, gan ārsts, kurš vēl šobrīd, 88 gadu vecumā, regulāri pieņem pacientus.

Profesoru sastopam Latvijas Universitātes (LU) Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā viņa pieņemšanas laikā. 39 gadus vecajai Santai ir miopātija, iedzimts muskuļu vājums, ar kuru sirgstošie parasti ir spiesti savu dzīvi pavadīt ratiņkrēslā. Pēc osteorefleksoterapijas kursa Santa ir spējusi patstāvīgi nostāties kājās un staigāt.

Pirms 40 gadiem zinātniece Aina Muceniece atklāja, kā ārstēt vēzi ar vīrusa palīdzību. Tagad viņas atziņas apstiprina aktuālākie pasaules pētījumi.

Jau sešdesmitajos gados Aina Muceniece atklāja, ka maza bērna zarnu trakta vīruss spēj iznīcināt vēža šūnas. Izmantojot selekcijas un adaptācijas metodes, tika iegūts dzīvais zarnu vīruss, kura preparāts nosaukts par Rigvir.

«Atšķirībā no ķīmijterapijas un staru terapijas Rigvir neatstāj smagas sekas uz pacientu orgāniem. Par to liecina arī pacientu ilgais mūžs pēc šī preparāta pielietošanas,» skaidro zinātniece. Viņas atklājums ir aprakstīts izdevniecībā Zinātne 1972. gadā krievu valodā iznākušajā grāmatā «Vīrusu onkotropisms un vēža viroterapijas problēma».

Pasaulē par līdzīgiem secinājumiem viroterapijā zinātnieki plašāk sākuši runāt tikai deviņdesmito gadu sākumā. Kad maija beigās tiekamies ar Ainu Mucenieci Latvijas Viroterapijas centrā, kas dibināts pagājušā gada rudenī, tur viesojas arī zinātnieks no Austrālijas, kurš gan nevēlējās publiski atklāt savu vārdu.

Attālināta ārstēšana noteikti ir attīstāms virziens, kam gan vēl nepieciešamas izmaiņas normatīvajos aktos

To uzsver Dienas Biznesa un holdinga Repharm rīkotā apaļā galda, kas veltīts e-veselībai, dalībnieki: Nacionālā Veselības dienesta direktores vietniece informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jautājumos Linda Freimane, holdinga Repharm ģenerāldirektors Dins Šmits, ģimenes ārste Aija Šnikvalde, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Informācijas tehnoloģiju infrastruktūras daļas vadītājs Kārlis Bētiņš, uzņēmuma Lattelecom Korporatīvo klientu dienesta vadītājs Jānis Kirilka un SIA Mobilly izpilddirektors Ģirts Slaviņš.

Diskusiju sākšu ar aktualitāti. Latvijas ģimenes ārstu asociācija (LĢĀA) vēl joprojām uztur spēkā prasību, ka e-veselības sistēmas, kas attiecas uz e-receptēm un e-darba nespējas lapām, ieviešana ir jāatliek, jo sistēma vēl nav tik gatava, lai ārsti ar to varētu strādāt. Turklāt LĢĀA īpaši uzsver, ka nav pret e-veselības lietošanu kā tādu, bet iebilst pret negatavo sistēmu. Kāda ir Nacionālā veselības dienesta nostāja?

Latvija jaunu un efektīvu zāļu pieejamības un valsts kompensācijas ziņā Eiropā ieņem stabilu pēdējo vietu, apliecina Eiropas Farmaceitisko rūpniecību un asociāciju federācijas (EFPIA) aprīļa beigās publiskotā analīze par zāļu pieejamību un kompensāciju Patients W.A.I.T. Indicator.

Pētījums atklāj, ka pacientu piekļuve un valsts kompensācija jaunajām zālēm Eiropas valstīs ir ļoti atšķirīga - visaugstākā tā ir Rietumeiropas valstīs, bet zemākā - Centrālās un Austrumeiropas valstīs.

EFPIA pētījums liecina, ka no Eiropas Zāļu aģentūras (EMA) 2013., 2014.un 2015.gadā apstiprinātajiem 112 jaunajiem medikamentiem Latvijas pacientiem valsts kompensē tikai deviņus, bet pārējie medikamenti Latvijas pacientiem pieejami tikai par pilnu maksu.

Šie dati Latviju no 26 apkopojumā iekļautajām Eiropas valstīm jaunu zāļu pieejamības ziņā stabili ierindo pēdējā vietā. Vairumā Eiropas valstu EMA lēmums ir atskaites punkts, lai jaunās zāles tiktu iekļautas arī valsts kompensējamo zāļu sistēmā, taču Latvijā tā tas nav. Šī situācija apliecina, ka Latvijā ir nepietiekams kompensējamo zāļu budžets un, ka ļoti reti, izvērtējot zāļu iekļaušanu kompensācijas sistēmā, tiek ņemti vērā zāļu ārstnieciskās efektivitātes kritēriji.

Lolojumdzīvnieku preču tirdzniecība un saistīto pakalpojumu bizness ar katru gadu attīstās

Tā novērojis veterināro veikalu, klīniku un aptieku tīkla SIA Pet City valdes loceklis Aivars Tihane.

«Suņus vairāk skolo un zināmā mērā uztver kā ģimenes locekļus. Vairs nedominē viedoklis, ka suns ir sargs ar konkrētu funkciju, kurš dzīvo būrī un kam divreiz dienā dod ēst. Tie vairāk ir mīļdzīvnieki, ģimenes locekļi,» viņš saka.

Arī kinoloģe un IK Dod man ķepu! vadītāja Kristīne Leja pauž, ka pirms 14 gadiem, kad viņa sāka nodarboties ar suņu pieskatīšanu, Latvijā lielākoties suņi bijuši nesocializēti, neaudzināti un agresīvi. Savukārt pēdējos gados ir tendence, ka suņi kļuvuši vairāk socializēti, draudzīgāki gan pret cilvēkiem, gan citiem suņiem. K. Leja to saista ar to, ka mainījusies daudzu cilvēku attieksme un mūsdienās suns nav vis dusmīgs sargs pie ķēdes, kā tas bija agrāk, bet ir kļuvis par ģimenes locekli, mīluli, bērnu. Par tiem vairāk rūpējas, tos socializē, ved uz apmācībām.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Covid-19 ietekme uz Latvijas ekonomiku būs būtiska, taču ir cerības, ka ekonomikas kritums nebūs tik dramatisks kā iepriekšējā krīzē, bet atkopšanās - straujāka, uzskata ekonomisti.

Liels dīķis

Pasaules ekonomiku šobrīd var salīdzināt ar lielu dīķi, kurā ir iemesti vairāki lieli akmeņi, saka "Luminor" ekonomists Pēteris Strautiņš. "No tiem uz visām pusēm izplatās viļņi, kas saduras un pārklājas, un rada jauna turbulences. Notiek diezgan haotisks process, kuru precīzi paredzēt nevar. Kaut arī mums ir trāpījis diezgan mazs akmentiņš, mūs ietekmēs citu valstu ekonomikās notiekošā viļņošanās. Pat pašiem sekmīgi kontrolējot epidēmiju, pār mums velsies citur notiekošo drāmu atbalsis. Šī varētu būt "visneekonomiskākā" ekonomikas krīze, ko jebkad piedzīvosim, jo problēmas iemesls un risinājumi ir ārpus ekonomikas sfēras. "Ir zināms, ka pasaules ekonomikā notiek straujākais aktivitātes sarukums vismaz kopš 2. pasaules kara, tā atspulgu datos pilnā apmērā redzēsim 2. ceturksnī. Tas arī gandrīz noteikti būs zemākais punkts šajā krīzē, vismaz Latvijā. Elektrības patēriņš pat daudz smagāk skartajā Rietumeiropā aprīļa beigās jau sācis pieaugt. Taču akmeņi turpina krist dīķī, ASV vēl ir epidēmijas pieauguma augstākajā punktā, un ļoti iespējams, ka jauni saslimšanas uzliesmojumi vēl notiks jaunattīstības valstīs. Tāpat nevar aizmirst par atkārtotu infekcijas viļņu riskiem pie mums," saka P. Strautiņš.

Šobrīd Latvijā ir pieejams plašs klāsts dažādu moderno medicīnisko tehnoloģiju, taču trūkst kvalificētu speciālistu, kas šos tehniskos risinājumus spētu pareizi pielietot.

Galvenā problēma šajā gadījumā neslēpjas tehnoloģiju pieejamībā, bet gan iespējās tās pareizi integrēt veselības sistēmas aprūpē, norāda Jānis Kļoviņš, Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Zinātniskās padomes priekšsēdētājs.

Viņš uzsver, ka šobrīd primāri būtu jādomā nevis par papildu atbalstu tehnoloģijām, bet gan ieguldījumiem izglītībā un zinātnē, tādējādi paplašinot to speciālistu loku, kas varētu ar šiem risinājumiem strādāt.

Trūkst finansējuma

Pašlaik mums ir pieejamas ļoti attīstītas tehnoloģijas, piemēram, diagnostikas jomā, kā rezultātā mēs varam veikt ļoti precīzu vēža diagnostiku un noteikt, kādi medikamenti konkrētajam pacientam ir jālieto, taču jāņem vērā, ka tālākā ārstēšana pacientiem izmaksā ļoti dārgi, skaidro J. Kļoviņš.

G.V.F.Hēgelis: «Valsts ir tikumiskās idejas realitāte.»

«Patvaļa» – šādu vārdu tiesībsargs lieto iesniegumā ģenerālprokuroram ar lūgumu pārbaudīt VID rīcības tiesiskumu lietā par iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) piemērošanu darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem. Par šo lietu tad arī vēlējos sīkāk pievērsties šai blogā, jo katra no iesaistītajām personām, šķiet, nav bez vainas. Secinājums īsumā – kaut arī nepiekrītu AT Senāta viedoklim, ka ienākums no masveida nekustamā īpašuma pirkšanas un pārdošanas nebija IIN objekts, neesmu pārsteigts, ka VID atkal atradis formālu iemeslu, kādēļ tam nav jāpilda AT Senāta spriedumus. Cerams, tas novedīs pie plašākas diskusijas par dažām greizām VID rīcības tendencēm kopumā nodokļu strīdos.

Pērn septembrī pēc veiktās autologo cilmes šūnu transplantācijas sirds muskulī kardiologs Andrejs Ērglis vienā rītā pamodās slavens. Lai gan pašam Andrejam publikas interese šķiet apgrūtinoša, šī ir viena no retajām reizēm, kad sabiedrība uzmanību pievērsusi cilvēkam, kurā patiešām ir interesanti klausīties.

Andrejs Ērglis ir viens no Latvijas vadošajiem kardiologiem, zinātnieks, kurš mūsu valsti pārstāvējis starptautiskās konferencēs, asociācijās un biedrībās. Slavenā ārsta Paula Stradiņa mazdēls, Latvijas Universitātes Kardioloģijas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs, Baltijas Intervencionālās kardioloģijas biedrības prezidents, Amerikas kardiologu koledžas un Eiropas kardiologu biedrības īstenais loceklis. Viņu kaitina mazizglītoti cilvēki, kuri tikuši pie varas, mājsaimnieces, kuras gatavas vadīt valsti, un laika trūkums. Būdams vienmēr skrienošs, arī šoreiz Andrejs atvainojas, ka nevarēs mūsu sarunai atvēlēt tik daudz laika, cik gribētos. Viņu gaidot pacients... operāciju zālē uz galda.

Laiku pa laikam Dienas Biznesa lappusēs un ziņu portālu slejās ievietotie raksti saasina uzmanību attiecībā uz bīstamu problēmu Latvijas biznesa vidē – reiderismu. Ar to parasti saprotama kontroles pārņemšana pār uzņēmuma kapitāla daļām vai aktīviem, kas notiek pretēji uzņēmuma esošo īpašnieku interesēm.

Metodes var būt visdažādākās – no klaji kriminālām darbībām, kā dokumentu viltošana un fiziska varas pārņemšana uzņēmumā, līdz rīcībai nepārkāpjot likumu, bet mērķtiecīgi izmantojot uzņēmuma vājās vietas.

Kā saredzēt briesmas

Neskatoties uz vairākām skaļām publikācijām par notikušiem reiderisma gadījumiem, jāsecina, ka uzņēmēju vidū vispārējas izpratnes par tipiskākajiem reiderisma riskiem, to identificēšanu un novēršanu ir maz. Šoreiz rakstā par svarīgo, kam būtu pievēršama uzmanība, lai reiderisma riskus savlaicīgi pamanītu, mazinātu to iestāšanās iespēju, un ko sagaidāmie grozījumi Komerclikumā varētu mainīt.

Daudzviet Eiropā un ASV, un, protams, arī Latvijā sākušas sirot teorijas par 5G tīkla kaitīgumu un nelabvēlīgo ietekmi uz cilvēku veselību.

Lieki teikt, ka tām nav nekāda zinātniska pamata, kā to uzskatāmi pierādījis, piemēram, viens no slavenākajiem Latvijas zinātniekiem Vjačeslavs Kaščejevs. Un tomēr, kā var lasīt sociālajos tīklos, daudzu ļaužu prāti ir satraukti. Nezinu, kā citviet, bet Latvijā liela daļa sabiedrības ļoti labprāt tic dažādām sazvērestības teorijām un neuzticas nedz ekspertiem, nedz zinātniekiem. Un tas jau ir bīstami, un vienlaikus liecina par plašāku neuzticību varai un zināmu demokrātijas krīzi. 5G tīkla kaitīguma teorijas ir samērā nevainīgs piemērs, jo tas ir tik muļķīgi, ka tam tic visai maz ļaužu.

Taču ir arī nopietnāki kaitējumi. Piemēram, neuzticība vakcinācijai, kas apdraud sabiedrības veselību. Un ārsti var aizgūtnēm stāstīt par vakcinācijas lietderību un nekaitīgumu, minēt pētījumus, taču viņi tiek uztverti kā sistēmas daļa, kurai uzticēties nedrīkst. Galu galā visus argumentus taču var atspēkot ar pāris vienkāršām frāzēm – visi ārsti un pētījumi ir nopirkti, starptautisko farmācijas kompāniju sazvērestība utt. Es nemaz nerunāju par žurnāla Ko ārsti Tev nestāsta popularitāti. Šāda neuzticība «sistēmai» kaitē arī ekonomikai. Lai atceramies stāstu par iedzīvotāju cīņu pret vēja parku Dobelē. Tas nekas, ka tādi ir visā Eiropā, bet mēs, latvji, zinām gan, ka tā ir globāla sazvērestība.

Pandēmija būtiskai daļai finanšu tirgiem vismaz pagaidām ir bijis visai veiksmīgs posms. Tās laikā visai strauji pieaugusi, piemēram, daudzu biržā tirgotu uzņēmumu akciju cena.

Tāpat īstens spekulāciju tracis skāris virtuālās valūtas un citus visai riskantus aktīvus. Laikos, kad cenas pamatā aug, parasti rodas labs pamats fonam, kad parādās vesels lērums ar kādiem padomiem, kur cilvēkiem likt savu naudu. Jāņem gan vērā, ka kāda akla ticība šādiem padomdevējiem var būt riskanta – sevišķi, ja tas mijās ar solījumiem par "garantētu" un lielu peļņu.

Lai nu kā – Bloomberg tradicionāli mēģina aptaujāt vairākus ieguldījumu speciālistus par to, kur tie konkrētajā brīdī saož iespēju nopelnīt un šobrīd ieguldītu līdzekļus 10 tūkst. ASV dolāru apmērā.

Šobrīd populāri izcelt ieguldījumus tā saucamajās vērtības akcijās (value stocks). Tie mēdz būt sevi pierādījuši biznesa modeļi, kuru akcijas var mēģināt uzskatīt par nosacīti nenovērtām, ja salīdzina ar šī uzņēmuma dividendēm, peļņu un ienākumiem. Pretējā fronte ir tā saucamās izaugsmes akcijas. Parasti šie uzņēmumi darbojas strauji augošos tautsaimniecības sektoros un neaizraujas ar dividenžu maksāšanu, piemēram, tehnoloģiju kompānijas. No šīm kompānijām tiek ļoti daudz gaidīts, un to cenās mēdz būt jau ietverta strauja vien sagaidāmā to peļņas izaugsme. Kopumā Vanguard Value biržā tirgotā fonda daļas cena šogad ir palēkusies jau gandrīz par 20%. Tikmēr Vanguard Growth ETF cena augusi par 11%.

Latvijas cūkaudzētāji jau pusotru gadu ražo cūkgaļu, ko pārdod zem pašizmaksas. Ir nepieciešams ilgtspējīgs nozares pastāvēšanas modelis, kas spētu sadzīvot gan ar inflāciju, gan Zaļā kursa prasībām. Par realitāti nozarē, risinājumiem un vajadzībām izjautājām LOSP valdes locekli un Latvijas Cūku audzētāju asociācijas direktori Dzintru Lejnieci.

Vai cūkgaļas ražošana 2021. gadā Latvijā samazinājās? Kas ietekmē nozari šobrīd?

Ražošana vēl nav samazinājusies. Aptuveni pusotru gadu nozare dzīvo zem pašizmaksas. Patiesībā labāk jau nekļūst, jo izejvielām ceļas cenas. 70% ietekme uz cūkgaļas pašizmaksu ir barības cenas pieaugums. Graudu cena pagājušajā nedēļā sasniedza 400 eiro par tonnu, bet vēl pērn kviešu cena bija 230 eiro par tonnu. Cenas pieaugums ir gandrīz divas reizes. Cenu stāsts ir arī par soju, rapsi, eļļu un citiem produktiem, kas veido cūku barības bāzi. Visām barības vielām ir cena pieaugusi, bet cūkgaļas cena pagājušajā gadā pat ir samazinājusies.

Kāda bija starpība pagājušajā gadā starp iepirkuma cenu un pašizmaksu, piemēram, vienam kilogramam dzīvsvarā?

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild SIA Medicīnas sabiedrība ARS valdes priekšsēdētājs Māris Andersons, kurš ir arī uzņēmuma līdzīpašnieks. Medicīnas sabiedrība ARS darbojas 28 gadus. «Pie mums strādā 450 darbinieki, 170 ir ārsti,» atklāj M. Andersons.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Laikam jau to var nosaukt par misijas apziņu. Kā jebkuram cilvēkam arī man ir nepieciešama pašrealizācija. Esmu sapratis, ka medicīna ir tā sfēra, kurā man tas sanāk vislabāk.

Kosmētikas zīmola "Labrains" mērķauditorija ir cilvēki ar ļoti jutīgu, reaktīvu ādu, kam ir rozācija vai dermatīts – pasaulē katram desmitajam cilvēkam ir šādas problēmas.

"Es pati pēc bērna piedzimšanas saskāros ar smagu rozāciju. Ārstējos, gāju pie dažādiem ārstiem, bet nebija kosmētikas līdzekļu, ar ko kopt ādu. Latvijā pieejami daži produkti rozācijai, bet to ķīmiskais sastāvs neatbilst šādas ādas kopšanas prasībām – to sastāvā ir daudz vielu, kas ilgtermiņā kairina ādu. Manā gadījumā neviens no šiem krēmiem nederēja. Risinājums bija taisīt savu kosmētiku, par ko biju domājusi jau agrāk – studējot ķīmiju Rīgas Tehniskajā universitātē," biznesa portālam db.lv stāsta Līga Brūniņa, SIA "Labrains" īpašniece.

Skaidrojot, kas ir rozācija, L. Brūniņa teic, ka tā ir sarežģīta un līdz šim vēl pilnībā neizprasta slimība, bet, uzkrājoties lielākam skaitam zinātnisko pētījumu, par galveno patoģenēzes faktoru tiek uzskatīti imūnsistēmas traucējumi, kā rezultātā organisms veido iekaisumu procesus ādā, kam tur nevajadzētu būt. Ādā visu laiku ir iekaisums, paplašināti asinsvadi, tūska u. tml. Ja cilvēkam ir rozācija, tā būs visu mūžu. To var kontrolēt, lietojot pareizu kosmētiku. "Pētījumi rāda, ka apmēram 46% cilvēku iegūst rozāciju un tā saasinās, lietojot nepiemērotu kosmētiku. Tā ir ģenētiski predisponēta slimība, bet to var arī iegūt dzīves laikā – aktīvi sportojot, ēdot asus ēdienus, lietojot alkoholu, sauļojoties. Jo laicīgāk ierauga rozāciju, jo labāk to var kontrolēt. Pie pirmajām pazīmēm to var ārstēt ar lāzerterapiju un atbilstošu ikdienas kosmētiku, bet smagākās formās ārstē ar antibiotikām. Jebkurā stadijā milzīga nozīme ir ķermeņa kopšanas līdzekļiem. Protams, krēms nav panaceja. Tas strādā komplektā ar medikamentiem un dzīvesveida pārmaiņām," viņa saka.

«Nav pamata cerēt, ka ierobežotas ražošanas un liela pieprasījuma apstākļos ražotāji gaidīs, kad tāda Latvija sadomās iepirkt salīdzinoši nelielu vakcīnu daudzumu par zemāku cenu,» intervijā laikrakstam Neatkarīgā sacījis Vakcinācijas dienesta vadītājs Uģis Glāzītis.

Viņš stāsta, ka «lielākā cūku gripas bīstamība slēpjas tajā, ka nav paredzamas sekas, kādas tā var izraisīt saslimušajiem. Saslimušie Latvijas iedzīvotāji to gan izslimoja diezgan vieglā formā, bet ir grūti pateikt, kā cūku gripu pārslimojušie reaģēs, piemēram, uz parasto gripu. Bīstama šī infekcija ir arī tādēļ, ka vēl īsti nezina, kā to apturēt, ārstēt, kā skaidrot un cīnīties ar to, ka šī gripa smagāk skar vairāk jaunus cilvēkus laikā, kad nav tradicionālā gripas sezona. Pierādīts arī, ka medikamenti, ko jau citās valstīs sākuši izmantot, vairs īsti neiedarbojas. Nav arī skaidrības par vakcīnu, kad tā būs, ko tā līdzēs.»

2020. gada ekonomikas attīstības amerikāņu kalniņi atpaliek tikai no ekonomikas prognožu attīstības amerikāņu kalniņiem.

Latvijas ekonomikas piedzīvotais kritums otrajā ceturksnī bija iespaidīgs, taču mazāks nekā sākotnēji prognozēts, līdz šim pie mums izdevies izvairīties arī no vīrusa atkārtota uzliesmojuma, un atgūšanās daudzās nozarēs notiek straujāk nekā gaidīts, jaunākajā ekonomikas apskatā norāda "Swedbank" eksperti.

Ekonomisti paaugstinājuši prognozi un gaida kritumu 5% apmērā šogad (iepriekš -7,5%). Pēc sākotnējā atlēciena trešajā ceturksnī turpmākais atkopšanās ceļš gan būs līkumots. Veidojot prognozes pieņemam, ka jau nākamgad pandēmijai tiks rasts medicīnisks risinājums, tādēļ izaugsme pasaulē un Latvijā straujāka varētu kļūt nākamā gada vidū. Kopumā viņi sagaida, ka ekonomika augs par 4,2% 2021. gadā un par 3.3% 2022. gadā.

Krievijas invāzija Ukrainā un sekojošās 10 sankciju paketes ir ierobežojušas, bet vairākos segmentos pilnībā paralizējušas darījumus ar Krieviju, tomēr medikamentu segmentā, kas pagaidām nav ticis pakļauts sankcijām, kaimiņvalsts tirgū Eiropas un ASV lielās farmācijas kompānijas sekmīgi turpina savu produktu realizāciju.

Lai arī kopš pērnā gada 24. februāra ir bijuši daudzi aicinājumi pilnībā pārtraukt jebkāda veida darījumu attiecības ar Krievijas kompānijām, tādējādi ne tikai vājinot tās ekonomiskās iespējas, bet arī radot produktu, tehnoloģiju iztrūkumu daudzu būtisku sfēru sekmīgā funkcionēšanā, tomēr kara gadadiena rāda, ka darījumi ar Krieviju notiek un no šīs valsts joprojām tiek saņemta nauda par precēm, kuru tirdzniecība nav pakļauta sankcijām.

Viena situācija, ja Krievijas tirgū radušos deficītu savā labā cenšas izmantot to valstu kompānijas, kuras nepievienojās ES un ASV noteiktajām sankcijām, bet tomēr citāda ir situācija, ja šo izmanto sankciju ieviesējvalstu kompānijas. Nenoliedzami, ka no biznesa skatupunkta viss ir loģiski un saprotami — tirdzniecība ar Krieviju notiek tikai tajās preču grupās, uz kurām sankcijas neattiecas. Tomēr sīvas konkurences apstākļos, šķiet, daudzās sfērās vismaz pašlaik nav panākta vienota pozīcija, tāpēc, piemēram, Latvijas uzņēmēju aiziešana no Krievijas tirgus, ja tajā turpina strādāt Eiropas un ASV kompānijas, nekādu būtisku ļaunumu kaimiņvalstij neradīs.

Ja vasarā varētu būt vērojama situācijas uzlabošanās, tad nākamā ziema pēc lielas daļas zinātnieku paustā varētu būt vēl grūtāka, tāpēc nepieciešami nevis īstermiņa, bet ilgtermiņa risinājumi Covid-19 ierobežošanai, otrdien Saeimas izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē, kurā sprieda par vīrusa ietekmi uz kultūras nozari, norādīja Veselības ministrijas galvenais infektologs Uga Dumpis.

Dumpis uzsvēra, ka valstī noteiktie ierobežojumi, salīdzinot ar citām valstīm, nav lieli. Tie ir palīdzējuši noturēt epidēmiju ļoti zemā līmenī un, salīdzinot ar citām valstīm, arī mirstība ir salīdzinoši ļoti neliela. Tādā veidā ir izdevies pasargāt veselības aprūpes sistēmu un arī sabiedrību.

"Protams, ierobežojumi ir atstājuši iespaidu uz daudzām jomām. Ļoti daudz cietušas no Covid-19 krīzes ir gan kultūra, gan sporta un tūrisma joma. Diemžēl pateikt, ka šis viss tūlīt beigsies, es nevaru, jo ik dienu jaunu gadījumu skaits ir apmēram tāds pats jau divas nedēļas," sacīja Dumpis.

Viņaprāt, nedaudz samazinot ierobežojumus, var izraisīt to, ka epidēmija atkal var pastiprināties. Viņš arī akcentēja zinātnisko pusi ierobežojumu ieviešanai, uzsverot, ka to pamatā ir distancēšanās starp cilvēkiem un cilvēku savstarpējo kontaktu samazināšana.

SIA PharmIdea pretvēža zāļu ražošanā no plauktiem cels Latvijas un citu valstu zinātnieku lolotās idejas.

Ja uzskata, ka uzdrošināšanās ir success story (veiksmes stāsts – angļu val.), mēs esam success story. Vēl esam pašā ceļa sākumā, pieticīgi saka Vitālijs Skrīvelis par savu SIA PharmIdea, uz kuru daudzi jau raugās kā uz visai spožu zvaigzni mazajā inovāciju biznesa zvaigznājā. Uzņēmums dibināts 2005. gadā, lai gan lūkošana pēc finansējuma biznesa iecerēm sākusies jau piecgadi agrāk. V. Skrīvelis uzsver, ka PharmIdea starts nebūtu bijis iespējams bez ES fondu līdzekļiem, banku toreizējās atsaucības un riska kapitāla fondu parādīšanās, jo farmācijā, kur biznesa iegriešana prasa vismaz piecus līdz septiņus gadus, pašreizējā krīze daudz ko sabremzētu līdz sastingumam. Tagad pēc piecu gadu darba PharmIdea ir sava moderna sterilā ražotne, vienīgā tāda Baltijā, un tajā drosmīgas zinātnieku idejas jau drīz sāks pārvērsties komerciālos inovatīvos farmācijas produktos – galvenokārt tādos, kas radīti cīņai ar vēzi.

Latvijas tīršķirnes ķēvei Aigai liktenis bija lēmis nomirt uz lauka, turpat blakus ganījās viņas trīs mēnešus vecais kumeliņš. Pēcpusdienā sākušās kolikas varēja ārstēt tikai ar ķirurģisku iejaukšanos, vēsta laikraksts Latvijas Avīze.

Īpašniece bijusi gatava sešus gadus veco ķēvi vest uz Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Veterināro klīniku Jelgavā, taču vienīgais zirgu ķirurgs nebija pieejams, jo devies uz ārzemēm.

Kā raksta laikraksts, Latvijas zirgaudzētāju cerība - moderni aprīkotā Zirgu klīnikas operācijas zāle - līdz šim izmantota tikai trīspadsmit iepriekš pieteiktām operācijām, un tās veic no ārzemēm pieaicināti speciālisti.

«Klīniku projektējām ar domu, ka tuvākajos 20 - 30 gados jaunu nebūvēsim, līdz ar to tā ir pietiekami liela, ar skatienu nākotnē, kad pacientu skaitu ik gadu palielinām, lai būtu kā bāze studentu apmācībai, zinātnei un paralēli sniegtu pakalpojumus ne tikai Latvijas, bet arī Baltijas iedzīvotājiem,» klīnikas vīziju uzbūris LLU Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns Ilmārs Dūrītis.

No nabaga rokaspuiša līdz lielrūpniecības īpašniekam — tāds ir Augusta Dombrovska panākumu stāsts. Kad 19. gadsimta beigās latviešu rūpniekiem piederēja galvenokārt kokapstrādes, minerālvielu pārstrādes un pārtikas ražošanas uzņēmumi, lielākā to vidū bija Dombrovska kokzāģētava Mīlgrāvī.

Kas mudināja Augustu Dombrovski kļūt par turīgu vīru? Vai pretīgums pret siļķi, kad bērnībā gadiem ilgi tā bija vienīgais galdā celtais ēdiens? Kas mudināja viņu ar dāsnu roku balstīt pretalkohola kustību? Dzērāja tēva skurbumā raidītās dunkas? Vai tēva krogus brāļu uzjautrināšanās, ar varu lejot mazā Augusta rīklē degvīnu? Kas mudināja kļūt par filantropu, uzturot izglītības iestādes un pabalstot latviešu kultūras darbiniekus? Īstās atbildes vairs nepateiks neviens, taču arī bez tām stāsts par uzņēmēju Augustu Dombrovski ir ievērības cienīgs.

Savādais bagātnieks

Ir 1919. gads. Latvijas Konservatorijas atklāšanas svinības. Mariss Vētra vēro, ka Jāzeps Vītols pastaigājas kopā ar savādu vecīti.

Ievērojami palielinot pacientu līdzmaksājumus valsts kompensējamiem medikamentiem, par ko 27. janvārī gatavojas lemt valdība, vairāk nekā 400 000 hroniski slimo pacientu izdevumi par veselības saglabāšanai nepieciešamajām zālēm pieaugts par 100%, proti – dubultosies!

Pēc Veselības ministrijas aprēķiniem, kompensācijas apmēra samazinājums no 90% uz 75% skars aptuveni 70 000 pacientu, bet samazinājums no 75% uz 50% - ap 350 000 pacientu.

Šāds lēmums šā brīža ekonomiskajos apstākļos, neapšaubāmi, būs smaga nasta katra pacienta personīgajam budžetam.

Vienlaikus tas ir ļoti neizdevīgs lēmums arī Latvijas ekonomikai. Nav jābūt lielam matemātiķim, lai saprastu vienkāršu sakarību - gaidītais 8,6 miljonu latu ietaupījums veselības aprūpes budžetā būs iluzors un izkusīs kā sniegs, kad nākamajos gados daudz lielāki miljoni būs jātērē ielaisto saslimšanas gadījumu ārstēšanai tikai tāpēc, ka cilvēkiem nebūs bijis naudas zāļu iegādei.