Vēl tikai pirms dažām nedēļām pirmā ziņā pasaulē bija potenciālais Grieķijas defolts. Nu šai valstij iešķiebta papildu naudiņa un šādas runas noklusušas, lai gan nav izslēgts, ka Grieķijas bankrots vēlāk pienāks tāpat (viena Grieķijas parādu norakstīšana jau pirms pāris gadiem bijusi), piektdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.
Vēsturiski atskatoties uz valstu bankrotiem, piemēram, uz laikiem, kad galvenā vara vēl bija monarhijas rokās, ir bijis pietiekami daudz precedentu, liela daļa valstu vismaz vienreiz ir defoltējusi (piemēram, Apvienotā Karaliste to izdarījusi vairākas reizes). Tas nozīmē, ka valsts nonāk līdz situācijai, kad nespēj/nevēlas norēķināties par savām parādsaistībām un galu galā to kādā brīdī izlemj arī nedarīt. Tiesa, parasti defolts nozīmējis, ka par kādu daļu no parādsaistībām valsts tomēr norēķinās, jo durvju aizciršana visu kreditoru priekšā ir gan bīstama, gan ilgākā termiņā neizdevīga (jo to visi atcerēsies ļoti ilgi). Šobrīd nedaudz aizēnotas runas, piemēram, ir par Karību jūras reģiona valstiņas Puertoriko defoltu. Tiek spriests par to, ka šī valsts varētu atdot vien 35% savu parādsasitību. Uz bankrota robežas balansē Venecuēla, Ukraina (protams, arī Grieķija) un, visticamāk, lērums Āfrikas valstu. No nesenajiem lielāku valstu defoltiem var izcelt Krievijas precedentu 1998. gadā un Argentīnas precedentu 2000. gadu sākumā. Valsts defolts nāk komplektā ar daudziem ekonomiskajiem, sociālajiem un politiskajiem izaicinājumiem. Parasti tas nozīmē lielāku nestabilitāti un iedzīvotāju nabadzības palielināšanos. Var sapņot, ka atbrīvošanās no parādsaistībām ļaus sākt visu no gala. Realitātē gan situācija ir tik apgrūtināta, ka nepieciešamās reformas veikt ir ļoti grūti un ātrākas atgūšanās nolūkos jāmēģina cerēt uz veiksmi – piemēram, izejvielu ieguvējvalstīm tā būtu to cenu palielināšanās. Parādu piedošana ir piņķerīgs process, kur valstij vēl ilgstoši nākas saskarties ar palielinātu starptautisko skepsi. Protams, dažkārt finansiālā situācija ir kļuvusi tik smagnēja, ka bankrots vienkārši piedāvā zināmu restarta iespēju.
Defolts nozīmē, ka valstij vairs nav pieejas aizņēmumiem parādu tirgū. Tai tālāk ir jādzīvo ar nulles deficītu vai arī jādomā, kā radīt naudu, lai samaksātu par šo savu deficītu. Parasti valstu bankrots nozīmē, ka notiek vietējās valūtas devalvācija, lai atdotu savus parādus. Tādējādi tiek sodīti visi tie, kas uzkrājuši vietējā valūtā, jo sarūk to noguldījumu vērtība. Tajā pašā laikā līdz ar devalvāciju labāk vajadzētu klāties valsts eksportētājiem, uz kuriem tad arī tiek liktas cerības, ka tie reanimēs konkrētās valsts tautsaimniecību. Arī Argentīnā un Krievijā pēc to defoltiem notika krasa valūtas devalvācija. Interesanti ir tas, ka šajos gadījumos devalvācija palīdzēja tautsaimniecībām augt straujāk. Piemēram, 2003. gadā Argentīnas IKP pieaugums pietuvojās 4% atzīmei, bet Krievijai IKP pieaugums 1999. gada beigās pārsniedza 10% atzīmi. Pēc defoltiem gan Krievijā, gan Argentīnā samazinājās arī bezdarba līmenis. Katrā ziņā eksperti uzsver, ka defoltu gadījumi ir gana atšķirīgi un katrs saredz to, ko vēlas. «Argentīna nosacīti joprojām dzīvo maksātnespējas ēnā, kamēr Krievijai apritē palīdzēja atgriezties resursi un Rietumu vēlme sadarboties. Apkopot un izvērtēt maksātnespējas procesu sekas ir grūti, nereti tam pietrūkst datu. Vērtējums ir izteikti emocionāls vai balstās vien atsevišķu līkņu salīdzinājumos. Pētījumi rāda, ka defolta sekas valstij ir būtiskas, taču nav pārmērīgi ilgstošas. Makroekonomiskie rādītāji, procesam noslēdzoties, uzlabojas. Tomēr iedzīvotāju dzīves līmenis krītas, bet makroekonomisko rādītāju uzlabošanos iedzīvotāji izjūt ar aizturi, kas aizņem vairākus gadus. Ilgumu nosaka tas, cik ilgs ir restrukturizācijas process, un tas, vai tiek veikti pasākumi – reformas, lai novērstu nosacījumus, kas valsti noveda līdz šai situācijai,» skaidro SEB bankas makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis.
Visu rakstu Restartam sekos izmaksas lasiet 31. jūlija laikrakstā Dienas Bizness.
