Valsts visu nevar

Budžets
2017. gada 17. oktobris 07:52

Sabiedrības finanšu pratība un publiskā sektora funkciju revīzija ir ceļš laukā no ekonomisko un sociālo dilemmu mučkuļa, uzskata labklājības ministrs Jānis Reirs. Jānorāda, ka Saeima šonedēļ ir pieņēmusi Sociālā uzņēmuma likumu ar mērķi radīt labvēlīgu vidi sociālajai uzņēmējdarbībai.

Fragments no intervijas, kas publicēta 17. oktobra laikrakstā Dienas Bizness:

Vai Latvijas valsts budžeta veidošanā jau kādu laiku nav detaļu diktatūras? Jūsu ziņā ir, piemēram, sociālā kohēzija, daudzmaz izlīdzināta labklājība, un tas pēc būtības ir iekšējs fokuss. Savukārt valdības kopējais mērķis ir ekonomiskais izrāviens, kas mūsu ekonomikas raksturlielumu dēļ nozīmē izteikti ārēju fokusu. Tirgu sabiedrībai nepielāgosi, tāpēc jautājums ir par sabiedrības pielāgošanu tirgum, un tas prasa sabiedrisko līgumu. Vai mums tāds ir?

Pretrunas starp šiem diviem fokusiem nav, ja nu vien tā pārmērīgā koncentrēšanās, ka «valstij kaut kas ir jādara». Bet, lai valsts kaut ko darītu, tai vajag līdzekļus. Latvijai tam nav citu resursu kā vien sociālās iemaksas labklājībai un nodokļi. Tāpēc, ja vecmāmiņa priecājas par mazdēliņu, kurš gāž mežu un daudz pelna uz nesamaksātu nodokļu rēķina, tad viņa nevar sagaidīt, ka pāri ielai viņai būs ģimenes ārsts vai slimnīca. Tā ir problēma, nevis tas, ka ekonomiskais izrāviens ir uz āru, bet sociālā drošība – uz iekšu. Ja sabiedrība pieņemtu, ka sociālais līmenis mums ir tāds, kāds ir nopelnīts ar to izrāvienu, tad viss būtu kārtībā.

Par to arī ir jautājums.

Salīdzinot ar tuvākajiem kaimiņiem un Eiropu plašāk, mēs acīmredzot valsts lomu skatām caur vienkāršotu prizmu – ka valstij ir kaut kas jādara. Protams, ka ir jādara, bet to var vien tik, cik ir līdzekļu. Ja ir sagaidītajiem pakalpojumiem neadekvāti nodokļu ieņēmumi, tad palīdzēt nav iespējams. Tāpēc arī mans priekšlikums no katra strādājošā sociālajām iemaksām, kas ir virs minimālās iemaksas, vienu procentpunktu novirzīt konkrētā maksātāja vecāku pensijai. Tad cilvēki redzēs savu nodokļu tūlītēju rezultātu. No kopējās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes, kas ir 34,09%, pensiju apdrošināšanai tiek novirzīts 24,54%. Jāatzīmē, ka visas strādājošo veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai tiek izlietotas esošo pensionāru pensiju izmaksai. No šiem 24,54% tiek izmaksātas ne tikai vecuma pensijas, bet arī apgādnieka zaudējuma pensijas, minimālās vecuma pensijas tiem, kas tādu paši nav nopelnījuši, utt. Bet šajā jaunajā kārtībā, piemēram, no jauna skolotāja maksājumiem, ja alga ir 720 eiro, viņa pensionārei mammai tiktu papildus 7,20 eiro. Tas veicinātu izpratni, un problēma starp izrāvienu un izlīdzinātu sociālo politiku ir tieši šai saiknē. Šī priekšlikuma īstenošanai Labklājības ministrija veidos darba grupu, iesaistot pēc iespējas plašāku sabiedrības pārstāvniecību. Plānots, ka darba grupa uzsāks darbu jau šogad un priekšlikumus izstrādās līdz 2018. gada jūlijam.

Tas ir interesants risinājums, tomēr labi noderētu arī vienkārši pensiju uzkrājumu informācijas uzskatāmība pašreizējās anonimitātes vietā. Bet vai tieši nodokļu ziņā izpratne neuzlabojas?

Pēdējos gados ir bijušas gan LDDK, gan ministriju kampaņas, kas skaidro nodokļu sistēmu, un izpratne tiešām ir augusi. Tā var spriest pēc tā, ka pēdējos četros piecos gados nodokļu iemaksas aug straujāk par algu pieaugumu. Tas nozīmē, ka cilvēki nāk laukā no ēnu ekonomikas un maksā nodokļus vairāk. Cita starpā tas atsaucas arī uz pensiju indeksāciju, jo tā nav atkarīga no valsts ekonomiskās izaugsmes vai citiem rādītājiem, bet tieši no algu pieauguma.

Gribu arī uzsvērt, ka nav jau tā, ka labklājības jomai nebūtu sava pienesuma arī ekonomiskajam izrāvienam, jo lielākā problēma patlaban ir darbaspēks jeb tā trūkums. Valsts līmenī tieši ar šo nodarbojas Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA), kā arī sociālā aprūpe, kas varbūt nav tipiski DB tematika, tomēr arī šai ziņā varētu skatīties konsekventi. Jo tur, kur sociālā aprūpe darbojas ne tikai formāli jeb lai izsniegtu pabalstus, bet reāli darbojas, tur bezdarba līmenis ir zemāks.

Tas nozīmē, ka labi funkcionējošā sociālajā aprūpē cilvēks no pabalstu saņēmēja pāriet nodokļu ģenerēšanas kategorijā. Šo ir sapratušas arī daudzas Latvijas pašvaldības ‒ ka sociālās izmaksas nav tēriņi, bet investīcijas. Protams, tās ir saprātīgi jāpārvalda, tomēr vispārīgi ‒ jo viņi vairāk tajā investē, jo labāk attīstās šie pakalpojumi un jo efektīvāka kļūst tautsaimniecība. Ieguldot šajos pakalpojumos un radot darba vietas sociālajā jomā, samazinās pabalstu saņēmēju skaits. Savukārt NVA, pateicoties ES līdzekļiem, ir sākta liela programma par ilgstošo bezdarbnieku atgriešanos tirgū. Tas ir ļoti nozīmīgi. Bet atkal ‒ valsts viena tur neko nevar izdarīt. Ir jāsaprot ‒ ja darbinieks par astoņu stundu darbu saņem tik, cik ir pabalsts, tad nekādas atgriešanās darba tirgū nebūs. Nezinu jaunākos skaitļus, bet pirms gadiem trijiem no jaunradītās vērtības Latvijā darba fonda izmaksas veidoja 40%. Eiropā vidēji tie ir 60%. Tas nozīmē, ka darbiniekiem netiek proporcionāli pienācīgi maksāts.

Visu interviju Valsts visu nevar lasiet 17. oktobra laikrakstā Dienas Bizness.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra