Ieguldot vienu eiro aizsardzības un drošības industrijā, atpakaļ saņemam trīs, un saprotams, ka pieprasījums tuvākajā nākotnē tikai augs. Latvijai ir jāspēj kāpināt aizsardzības un drošības iepirkumu kapacitāte, vienlaikus domājot par preču un pakalpojumu saņemšanas nepārtrauktību.
To intervijā Dienas Biznesam pauž Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas valdes priekšsēdētāja Elīna Egle.
Fragments no intervijas
Nu jau aizvadīti divi aktīvās karadarbības gadi Ukrainā, lai arī Krievijas agresijas ievads ir desmitgades garumā. Kādi ir secinājumi par Latvijas kritisko infrastruktūru kopumā? Kas šobrīd ir fokusā, par ko būtu jārunā, ja raugāmies no pašmāju uzņēmēju iespējām, nevis no iespējas tērēt budžeta naudu iepirkumiem ārvalstīs?
Sākšu ar to, ka aizsardzības un drošības industrijā strādājošajiem uzņēmumiem šie jau ir 10 kara gadi. Daudzi no jautājumiem, kas ir nonākuši dienaskārtībā pēdējā laikā, ja domājam par biznesa darbības nepārtrauktības nodrošināšanu, piegādes ķēžu pārtraukumiem, šajā industrijā ir atrisināti jau ilgāku laika periodu, gan uz piegādātājiem, gan noieta tirgiem skatoties. Galvenie piegādātāji ir NATO dalībvalstis, un noieta tirgi tāpat ir NATO dalībvalstīs. Manuprāt, mūsu organizācija ir vienīgā no nozaru organizācijām, kas finanšu nozares sakārtošanas laikā sagatavoja savas finanšu atbilstības vadlīnijas. Proti, industrijas dalībnieki nopietni pārskatīja savas finanšu plūsmas vēl pirms aktīvās karadarbības sākuma Ukrainā. Nozares spēlētāju gatavība situācijas saasinājumam ir bijusi gana augsta. Es gribētu teikt, ka uzņēmumi, kas nodrošina Latvijā kritisko infrastruktūru, ir pietiekami veiktspējīgi visneparedzamākajos apstākļos. Piemēram, kiberdrošības jomā organizēti un labi finansēti uzbrukumi mūsu infrastruktūrai bijuši jau krietnu laiku pirms 2022. gada februāra, un infrastruktūras turētāji labi tiek galā ar izaicinājumiem. Tas, par ko būtu jādomā, ir gatavība tiešiem konvencionāliem uzbrukumiem un uzņēmumu darbības nepārtrauktība šādos apstākļos. Darbs pie šāda tipa gatavošanās jau notiek un nepārtraukti. Kritiskās infrastruktūras uzņēmumi gatavojas, sadarbojoties gan ar Aizsardzības ministriju, gan ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, iesaistoties mācībās gan praktiski, gan teorētiskā līmenī.
Ir bijis kāds īpašs fokuss?
Pērn un aizpērn īpašu uzmanību pievērsām pašvaldībām, tieši kritiskās infrastruktūras turētājiem, kur jau no pērnā gada ir noteikums par darbības nepārtrauktības plānu nepieciešamību. Tostarp ārkārtas situācijas darbības ir jāsaskaņo gan ar nozares ministriju, gan Aizsardzības ministriju, gan drošības dienestiem. Es domāju, ka šis darbs ir vainagojies ar panākumiem un gatavība uz vietām ir gana augsta. Protams, ir nepieciešami papildu resursi pirmās nepieciešamības precēm, materiālajām rezervēm, energodrošībai, kiberdrošībai un sakariem.
Saprotams, ka kiberdrošība un finanšu drošība ir lietas, kas mūs skar jau šobrīd, un tām loģiski ir skaidri darbības mehānismi. Tomēr pavisam nesen ir notikušas vairākas diskusijas par kritisko infrastruktūru un gatavību ārkārtas situācijai veselības aprūpes jomā, kurās arī esat piedalījusies. Kāda ir šī gatavība aptiekās, slimnīcās, un kādēļ mums ir par to jārunā, ja pašiem ir sava farmācijas industrija?
Pirmkārt jau veselības industriālā ekosistēma ir ļoti svarīga valstij jebkurā laikā, un tādēļ vien būtu vērts satraukties. Prieks, ka nozares asociācijas šo jautājumu ir aktualizējušas. Aizsardzības industrijā veidojām atbalstošu valsts politiku jau no 2016. gada. Šobrīd jau darbojas Aizsardzības industrijas likums, nupat tas tika pieņemts. Tajā pašā laikā veselības aprūpes nozarē šim industriālajam aspektam, es pat teiktu -ekonomiskās drošības aspektam, ir vēl jāpievēršas. Apgādes nepārtrauktības jautājumi šajā nozarē labi izgaismojās pandēmijas laikā. Šīs vajadzības un realitāte lika apzināt plašāk valsts kopējās iespējas un rīcībspēju ārkārtas situācijā. Vēlāk sekoja nepieciešamība palīdzēt Ukrainai, un jautājumi par Latvijas iedzīvotāju apgādes drošību palika otrajā plānā. Izaicinājumi ir parādījuši nepieciešamību sadarboties ar vietējiem ražotājiem, pakalpojumu sniedzējiem, kas ir slimnīcas, aptiekas, zāļu noliktavas. Šī sadarbība nav bijusi degpunktā, bet izaicinājumi gan ir samērā skaidri. Tieši veselības nozarē ir jāsaprot, ka industriālā kapacitāte ir mūsu valsts tautsaimniecības īpašā priekšrocība, ka Latvijai ir savi spēcīgi zāļu, farmaceitisko un medicīnas preču ražotāji. Potenciāls ir jāizmanto!
Ir no valsts puses kāda sapratne par farmācijas produktu nepieciešamību?
Ekonomikas ministrija ir pārskatījusi pirmās nepieciešamības preču sarakstu, kur ir gan higiēnas, gan medicīnas preces. Paredzot finansējumu, Latvija patlaban var dot stabilu pieprasījumu vietējiem uzņēmumiem, t.sk. tiem, kuriem ir jāiziet no agresorvalstu tirgiem. Šī pārorientēšanās iespēja ir jāstimulē, un patlaban ir iespēja to darīt. Par to, ka pārorientēšanās iespēja būtu jāsniedz, ir izteikušies gan premjere, gan prezidents.
Ir dzirdēti pārliecinoši mājieni par to, ka farmācijas nozarei vajadzētu iziet no Krievijas tirgus, neraugoties uz to, ka lielās pasaules farmācijas kompānijas to nedara, jo produkti nav sankciju sarakstos. No otras puses, paraugoties uz valsts iepirkumu grozu no pašu uzņēmumiem, aina ir skumīga. Mēs importējam gandrīz visas zāles, vairāk nekā 95%. Proti, no morāli ētiskās puses – cik daudz varam prasīt no atsevišķiem uzņēmumiem, ja nav skaidra valstiska atbalsta?
Tā ir dilemma. Cik man zināms, uzņēmumi tiešām cenšas iziet no šiem tirgiem un ir snieguši laika grafikus un devuši solījumus. Es domāju, ka mūsu farmācijas un medicīnas preču nozarei būtu iespējams nodrošināt pasūtījumus ne tikai Latvijas līmenī, bet arī Baltijas līmenī, proti, ja paplašinām šīs drošās piegādes principu visā reģionā. Runa nav tikai par Aizsardzības ministrijas pasūtījumiem, bet arī par Iekšlietu ministrijas iepirkumiem, kur vajadzētu parādīties lokālajam komponentam. Vienīgais veids, kā stiprināt pašmāju industriju, ir šo drošas piegādes principu iedzīvināšana. Citādi mūsu tirgus ir atvērts lētākajiem un ne vienmēr labākajiem produktiem. Iepirkumiem drošības vajadzībām ir paredzēti izņēmumi ES normatīvajos aktos. Jāizvirza prasības stundai X, kad mums preces ir nepieciešamas, piemēram, diennakts laikā. Proti, nevar pasūtīt, domājot tikai par šodienu, un X stundā cerēt, ka farmācijas nozare vēl pastāvēs, lai glābtu situāciju. Es uzskatu, ka šim drošas piegādes principam ir jābūt iedzīvinātam ne tikai aizsardzības nozarē, bet arī veselības un pārtikas nozarē. Par drošām piegādēm ir jādomā ikvienam uzņēmumam darbības nepārtrauktības plāna ietvaros, kad tas meklē piegādātājus. Es pieļauju, ka krīzes, kas seko viena otrai, ātri nerimsies, tādēļ ir jādomā no drošības aspektiem. Patiesībā uzņēmējdarbībā kopumā vajadzētu orientēties uz šo darbības nepārtrauktības stratēģiju, izvēloties piegādātājus pēc iespējas tuvāk.
Saprotams, ka, runājot par Latvijas izvēli farmācijas preču ziņā, ir samērā viegli domāt. Uzņēmumi ir šeit, un Latvijas drošībai būtu jēdzīgi izvēlēties vietējos. Kā ir ar pārējo divu Baltijas valstu izvēlēm? Vai mēs tās varam ietekmēt?
Esmu pārliecināta, ka jau šobrīd Baltijas valstis gan aizsardzības industrijas uzņēmumiem, gan farmācijas uzņēmumiem ir gana nozīmīgs tirgus. Es domāju, ka mākslīgas iniciatīvas nav vajadzīgas, bet tajā pašā laikā sadarbību vajadzētu padziļināt, ir jāizprot vajadzības un jāveido piedāvājums, sakot, ka tas ir tepat un nav jāmeklē kaut kur Āzijā. Uzskatu, ka ir nepieciešama mūsu ražotāju popularizēšana. Gan Ārlietu, gan Ekonomikas ministrijai Lietuva un Igaunija ir sadarbības partneru saraksta galvgalī. Pieņemu, ka ir vērts runāt par jauniem sadarbības vektoriem, turklāt ne tikai vienpusēji no mūsu eksporta viedokļa, bet arī ņemot vērā kaimiņvalstu ražošanas stiprās puses.
Pārejam pie nedaudz cita profila – armijas apgāde. Pārtika, degviela ir lietas, kas ir nepieciešamas. Vēl nesen bija pamatīgs skandāls par pārtikas iepirkumu, kura noslēgums šobrīd ir visnotaļ bēdīgs. Kāda ir situācija?
Aprīļa beigās notika mūsu Industrijas diena Nacionālajos bruņotajos spēkos. Nacionālie uzņēmumi bija plaši pārstāvēti. Bija ārvalstu investoru potenciālie sadarbības partneri. Bija Eiropas aizsardzības industrijas un kosmosa ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors, kā arī mūsu pašu premjere un ministrs. Šeit arī varējām labi redzēt, kuri produkti jau ir atraduši vietu NBS un kuri tikai pretendē uz to.
Tas, kas ir jāņem vērā, runājot par armijas apgādi, ir šīs jomas vajadzības un prioritātes, tostarp arī budžets. Jāteic, ka NBS šī spēja reaģēt uz jauniem un labiem produktiem vai spēja veikt ātrus pirkumus nav gluži tāda kā privātpersonām pie lielveikala kases. Izdomāju un ņemu! Drošības lietās viss ir komplicētāk. Pirkumi patiešām tiek rūpīgi un ilgstoši plānoti, jo paredzēti lielam cilvēku skaitam vai paredz ilgstošu dzīves ciklu. Ja runājam par pārtiku, tad iepirkumi patiesībā vēl ir salīdzinoši vienkārši, bet, ja runa ir par kādām aizsardzības sistēmām, tad stāsts ir par savietojamību, par atbilstību NATO standartam. Uzskatu, ka šobrīd pozīcijās, kur vietējie ražotāji var atbalstīt mūsu armiju, iegādes notiek veiksmīgi. Tāpat notiek darbs pie militārās tehnikas ražošanas lokalizācijas iespējām, ja runa ir par ārvalstu ražotājiem. Kopumā sadarbība ir laba, un industrijas dienas to parādīja. Tostarp uzņēmumiem bija iespēja uzzināt, kādi ir iepirkumu plāni nākotnē un ko varēs piedāvāt armijai.
Tad tiešs jautājums – ar armijas vai aizsardzības iepirkumiem viss ir labi un kārtībā? Vai tāda situācija, ka iepērk visu pārtiku no viena neliela uzņēmuma ar ierobežotām iespējām, vairs nav iespējama?
Grūti ir atbildēt uz šo jautājumu, jo nezinu, cik lielā mērā ir pārskatītas pašas iepirkumu procedūras, izvērtēts cilvēkfaktors, lai šādi gadījumi neatkārtotos, tomēr uzskatu, ka šī konkrētā mācība ir bijusi ļoti dārga, jo sevišķi, raugoties no reputācijas viedokļa. Tādēļ man gribētos ticēt, ka šādas lietas neatkārtosies.
Par iepirkumiem kopumā runājot, mēs jau varam tikai ieteikt, kā labāk sadarboties un panākt labāko rezultātu. Jāņem vērā, ka šobrīd Latvijas armija iepērk virkni spēju, kādas nekad iepriekš nav bijušas. Šeit ir runa par sadarbību ar NATO un cita līmeņa iepirkumiem. Sistēmas armijā būs vairākus gadu desmitus, un atbildība ir ļoti liela, bet tas nozīmē pamatīgu slodzi iepircējiem. No industrijas puses vienīgais, ko vēlamies norādīt, ir iepirkumu kapacitātes stiprināšana. Pie pašreizējās kapacitātes un atbildības līmeņa temps ir lēns. Es teiktu, ka cilvēkresursi šajā jomā ir nepietiekami. Mēs pret to attiecamies ar izpratni, jo cilvēku trūkst visur, bet tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka izaicinājums ir prioritārā nozarē! Nozarē, kurā valsts iegulda aizvien vairāk! Starp citu, tas nav stāsts tikai par Latviju. Līdzīgas atsauksmes dzirdam arī no citām ES valstīm. Proti, tas, ka iepircējiem jāapstrādā lielāki apjomi, pieaug atbildība, bet cilvēku ir tikpat, cik bija iepriekš. Problēma ir arī apstāklī, ka vēl aizvien nav skaidri zināms pieprasījums, un, kamēr nav šīs skaidrības, attīstība daudzos virzienos ir apgrūtināta.
Prieks šajā jomā ir par to, ka Ekonomikas ministrija aktīvi strādā pie Atjaunošanas un noturības mehānisma inovāciju atbalsta sadaļas, lai kāpinātu arī aizsardzības industrijas ražošanas spēju. Tieši šobrīd tiek saskaņotas atsevišķas programmas dronu ražošanas stiprināšanai. Šajā jomā var kāpināt ražošanu, ja ir zināms pieprasījums un ir atbalsta programmas. Tieši šobrīd šādas programmas top!
Vēl par iepirkumiem – vai lētākās cenas princips, ja nerunājam par pārtiku, bet, piemēram, militāro sistēmu iepirkumiem, ir gana izolēts, lai mēs neiegādātos kaut ko ne pārāk efektīvu, kaut arī lētu?
Jāteic, runājot gan par aizsardzības, gan arī iekšlietu nozarēm, daudzi iepirkumi notiek saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu. Tajā pašā laikā ir Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likums, kas ir specializēts likums. Tas ļauj aizsardzības un drošības vārdā īstenot izņēmumus un, piemēram, dot priekšroku lokālam ražotājam. Šīs jomas – aizsardzība un drošība - ir vienīgās, kurās ES mērogā ir iespējami izņēmumi par labu vietējiem ražotājiem. Šie jautājumi ir atrunāti arī atsevišķās ES direktīvās.
Visbeidzot ir starpvaldību iepirkumi, kur valstis koleģiāli izvēlas reģionālos sadarbības partnerus. Mūsu piemērs ir Patria bruņutransportieru ražošana. Ja tiek saskatīts potenciāls sadarbībai ar konkrētu valsti, tad to realizē, un daļa ražošanas tiek izvietota pie mums. Ir vēl NATO līmeņa iepirkumi, sadarbība ar ASV un citas aktivitātes. Proti, jautājums par drošības un aizsardzības iepirkumiem kopumā ir komplekss, tajā ir daudz nianšu.
Novelkot svītru zem visa, ir jāatgriežas pie jau teiktā. Ja mums nav labu iepircēju pietiekamā skaitā, kas spēj pamatot, kāpēc konkrētais iepirkums ir pakļaujams Aizsardzības un drošības jomas iepirkumu likumam, nevis Publisko iepirkumu likumam, sākas kavēšanās vai arī pie pamatīga laika spiediena var būt izvēle par labu Publisko iepirkumu likumam, kas nozīmē lētākās cenas ietekmi. Un atkal jau ir jāatgriežas pie sākuma vai idejas par drošas piegādes ķēdi, kas automātiski nozīmē izvēlēties tuvāko piegādātāju. Šo mācību der ņemt vērā arī citu nozaru pārstāvjiem un politiķiem, pieņemot atbilstošu regulējumu. Proti, to vajadzētu izmantot arī pirmās nepieciešamības preču, zāļu un pārtikas iepirkumos, un šeit nav obligāti runāt par armijas pārtiku. Ir jau bijusi Veselības ministrijas iniciatīva par pārtikas produktiem mūsu izglītības iestādēs. Veseli bērni būs veseli pilsoņi, t.sk. karavīri, policisti. Patlaban visās sfērās tiek veidota darbības nepārtrauktības kultūra, un neapšaubāmi pārtikas piegādes ir labs piemērs visās jomās. Tūdaļ būtu jāseko arī ekonomiskās drošības un visbeidzot - ilgtspējas aspektiem. Tā visa ir nedalāma pārdomātu lēmumu pieņemšanas ķēde. Ja jau reiz mēs gribam padarīt planētu zaļāku, tad nevajadzētu preces pārvadāt tūkstošiem kilometru. To pašu var realizēt arī vietējā mērogā, var sākt ar Latviju. Nav jādzen āboli no viena Latvijas gala uz otru, ja vien iespējams tos dabūt uz vietas. Proti, zaļš un drošs iepirkums var iet kopsolī.
Ir labs piemērs ar Patria militārās ražošanas jomā, tomēr kāds ir mūsu nākotnes zīmējums militārajā ražošanā? Kas tiek darīts, kas jau notiek, un kas vēl ir tikai sapnis?
Šā gada pirmais ceturksnis papildus Aizsardzības industrijas likuma apstiprināšanai Saeimā ir aizvadīts trīs lielās tēmās. Pirmais stāsts ir par pretmobilitātes pasākumiem. Mums ir 66 uzņēmumi, kas ir gatavi piedāvāt dažādus risinājumus pretmobilitātes pasākumiem! Ar prieku atkal un atkal konstatēju, ka Latvijai ir pamatīgas industriālās tradīcijas, kādu kaimiņos nav. Galvenokārt runa ir par robežu un pierobežas aprīkošanu atbilstoši tam, lai iespējamais agresors nevarētu uzsākt brīvi pārvietoties Latvijas teritorijā. Ir piedāvājumi gan par betona, gan metāla konstrukcijām. Otrs stāsts ir par Dronu koalīciju Ukrainai. Man ir liels prieks, ka industrija sevi ir lieliski parādījusi. Pavisam nesen vēl bija dronu testi Ādažu poligonā droniem visnelabvēlīgākajos apstākļos, un vairākums izturēja pārbaudi. Bija lietus, migla, vējš un viss cits, kas traucē gan dronu pārvietošanos, gan vadību. Šobrīd sāksies izvēle, kas visiem kopā nebūs priecīgākais notikums, jo sekos izvēle no vairākiem. Pat uz olimpiskā pjedestāla var sakāpt tikai trīs labākie, bet labu sportistu ir daudz. Ne visi saņems pasūtījumu, bet tajā pašā laikā ir skaidrs, ka dronu ražošana, ja runājam par visiem veidiem (gaisa, zemes, ūdens, zemūdens), ir tikai pašos sākumos, un domāju, ka ražotājiem ir iespējas specializēties un turpināt censties. Es aicinātu investēt un domāt ne tikai par Latvijas tirgu. Tas, kas noteikti būs federācijas uzdevums, ir standartizācija un produktu atbilstība. Produktiem būs jāatbilst NATO standartiem, savukārt tiem, kuri būs pielāgojušies šiem standartiem, pavērsies viss NATO valstu tirgus. Tieši šī standartizācijas sadaļa prasa kompetentu speciālistu iesaisti no armijas un ministrijas puses. Tas ir kritiski svarīgs sadarbības virziens, ko vēlamies realizēt kopīgi ar Aizsardzības ministriju. Ja spēsim šo atbilstības novērtēšanu izdarīt Latvijā, tad Latvijas uzņēmumiem tas varētu atvieglot gan ienākšanu Latvijas armijā, gan eksporta iespējas. Tas ir sava veida apburtais aplis. Uzņēmumi nevar uzzināt šos standartus, kamēr nav uzsākuši sadarbību ar Aizsardzības ministriju. Vislabākais veids, kā uzsākt sadarbību, ir dalība kopīgi veidotā grantu programmā vai Eiropas Aizsardzības fondā.
Visbeidzot ir pašvaldību sadaļa un stāsts par patvertnēm. Redzamāka darbā ir Rīgas pašvaldība. Pirmajā ceturksnī iesaistījāmies darbā ar Ekonomikas ministriju un Iekšlietu ministriju pie patvertņu būvnormatīviem, pret kādiem apdraudējumiem tām ir jānodrošina cilvēki, kādām jābūt minimālajām prasībām. It kā ļoti piezemētas un praktiskas lietas, bet tajā pašā laikā ļoti būtiskas, ja domājam par X stundu.
Vai varat paskaidrot to labumu, ko dod ražošana uz vietas atšķirībā no iepirkuma no ārvalstu ražotāja? Proti, mēs nopērkam lodi kaut kur ārzemēs par eiro, bet varam izdot divus, lai saražotu tepat, bet no abiem eiro valsts saņems nodokļus. Ir kāds aptuvens priekšstats, ko dod eiro ieguldījums aizsardzības jomā?
Cik man zināms, šis labuma mērs aizsardzības industrijā ir 1 pret 3. Proti, ja ieguldām vienu eiro, tad saņemam trīs. Par iepirkumiem no ārzemēm runājot, noteikti, ka lētāk ne vienmēr ir labāk. Latviešiem ir teiciens, ka skopais maksā divreiz, un šajā gadījumā tas ir tik precīzs, cik vien iespējams.
Vai arī Eiropas Savienība atbalsta šo atteikšanos no pārmērīga importa?
Pavisam nesen tika apstiprināta Eiropas aizsardzības industrijas stratēģija, kur pamatdoma ir Eiropas autonomija. Pandēmijas mācība ir parādījusi Eiropas atkarību visdažādāko resursu jomās. Pirmkārt, ir jāsakārto investīciju higiēna. Proti, nevar gluži kuram katram ļaut nopirkt veselas nozares un padarīt valsti atkarīgu. Mēs strādājam ar Eiropas institūcijām, lai saprastu, kur mums ir šie spēju trūkumi. Protams, gada sākums bija stāsts par munīcijas jaudu kāpināšanu, tomēr tas nav vienīgais jautājums. Proti, daudzās sadaļās šis darbības nepārtrauktības aspekts ir noteicošs pār zemāko cenu.
Šobrīd gatavojamies sarunām ar Somijas aizsardzības un aerokosmosa industriju, Ukrainas Stratēģisko industriju ministriju. Lai iesaistītu NATO iepirkumos un iniciatīvās jaunuzņēmumus, organizējam pasākumu Latvijas dalības NATO 20-gadei, kā arī finanšu pieejamības pasākumu kopā ar Finanšu nozares asociāciju un ZAB Sorainen. Pavisam augsta gatavība ir reģionā nozīmīgākajai aizsardzības un drošības izstādei Eurosatory Parīzē. Latvijas paviljonā būs līdz šim lielākais dalībnieku skaits - 12 Latvijas uzņēmumi. Proti, mēs aktīvi pārdodam Latvijas produktus arī citu ES valstu armijām un drošības iestādēm.
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.
Meklē arī lielākajās preses tirdzniecības vietās!
