Satversmes tiesa (ST) šodien par neatbilstošu Satversmei atzina tikai vienu no piecām apstrīdētajām Solidaritātes nodokļa likuma normām - 6.pantu, kas nosaka nodokļa likmes, savukārt paša nodokļa ieviešana atsevišķai personu grupai neesot vienlīdzības principa pārkāpums, jo likumdevēja pienākums ir veidot solidāru un taisnīgu nodokļu sistēmu, kas būtu vērsta uz sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību.

Papildināta visa ziņa

ST atzina, ka Solidaritātes nodokļa likuma 6.pants, kas nosaka nodokļa likmes, neatbilst vienlīdzības principam, tādējādi tas pārkāpj Satversmes 91.pantu. Pants atzīts par spēkā neesošo no 2019.gada 1.janvāra, lai dotu valdībai laiku izstrādāt alternatīvu risinājumu, neradot problēmas valsts budžetam. ST norādīja, ka normas tūlītēja atcelšana, kamēr nav stājies spēkā jauns normatīvais regulējums, nav iespējama, jo plānoto nodokļu ieņēmumu izpilde ir tieši saistīta ar valsts iespējām veikt savas funkcijas, tādējādi tiktu apdraudēta sabiedrības labklājība un drošība.

Solidaritātes nodokļa likuma 6.pants nosaka, ka nodokļa likme atbilst obligāto iemaksu likmei, kas noteikta saskaņā ar likuma «Par valsts sociālo apdrošināšanu» 18.pantu.

Savukārt likuma «Par valsts sociālo apdrošināšanu» 18.pants nosaka obligāto un brīvprātīgo iemaksu likmes. Tas paredz, ka obligāto iemaksu likme, ja darba ņēmējs tiek apdrošināts visiem sociālās apdrošināšanas veidiem, ir 34,09%, no kuriem 23,59 % maksā darba devējs un 10,50% darba ņēmējs. Tāpat tas nosaka, ka obligāto iemaksu likmi obligāti sociāli apdrošināmajām personām un tās sadalījumu pa sociālās apdrošināšanas veidiem nosaka Ministru kabinets. Visbeidzot tas paredz, ka brīvprātīgo iemaksu likme ir Ministru kabineta noteiktā likme pensiju apdrošināšanai, invaliditātes apdrošināšanai, maternitātes un slimības apdrošināšanai un vecāku apdrošināšanai.

Kopumā 37 fiziskas personas bija apstrīdējušas piecus Solidaritātes nodokļa likuma pantus. Pieteikumu iesniedzēji uzskatīja, ka solidaritātes nodoklis pēc būtības atbilst valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Lai arī valsts sociālo apdrošināšanu un solidaritātes nodokli regulējot atšķirīgi likumi, šo likumu struktūra un arī mērķis esot viens - sociālās aizsardzības vajadzību finansēšana. Vienīgā atšķirība esot tā, ka apdrošināšanas iemaksas tiek ieskaitītas speciālajā budžetā, savukārt solidaritātes nodoklis - pamatbudžetā.

Pieteikumu iesniedzēji pauda nostāju, ka viņiem esot liegts saņemt sociālo nodrošinājumu proporcionāli veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, salīdzinājumā ar tiem darba ņēmējiem, kuriem nav pienākums maksāt solidaritātes nodokli. Tādējādi apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 109. pantam. Turklāt pieteikumu iesniedzēju ieskatā Solidaritātes nodokļa likums paredzot atšķirīgu attieksmi pret dažādām solidaritātes nodokļu maksātāju grupām, nosakot atšķirīgas nodokļa likmes atkarībā no tā, kādiem sociālās apdrošināšanas veidiem viņi ir apdrošināti. Šāda atšķirīga attieksme neatbilstot Satversmes 91.pantā ietvertajam vienlīdzības principam.

Tāpat sūdzību iesniedzēji pauda viedokli, ka Solidaritātes nodokļa likuma izstrāde un pieņemšana notikusi sasteigti, neizvērtējot tā ietekmi valsts nodokļu politikā ilgtspējīgas sociālās politikas kontekstā. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, neesot izvērtējis alternatīvas, un likumprojekts esot sagatavots, neuzklausot sociālos partnerus un neveicot izpēti par citu valstu praksi.

Vērtējot pieteikumu atbilstību Satversmes 109.pantam, kas nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos, tiesvedību tika nolemts izbeigt. ST secināja, ka apstrīdētās normas neskar valsts pienākumu izveidot un uzturēt sociālās drošības sistēmu, kas garantē ikvienas personas sociālo nodrošinājumu. Turklāt ST norādīja, ka likumdevējs nav ierobežojis personas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu likumos paredzētajos gadījumos.

ST atzina, ka Solidaritātes nodoklis pēc būtības ir jauns ienākuma nodokļa veids. Tiesas skatījumā, Solidaritātes nodoklis nav apdrošināšanas iemaksas un nevar tikt attiecināts uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņemšanu nevienā aspektā, tādēļ Satversmes tiesa nolēma izbeigt tiesvedību daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 109.pantam.

Tāpat tiesa izbeidza tiesvedību par Solidaritātes nodokļa likuma 7. un 9. panta atbilstību Satversmes 91.pantam, kas nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Attiecīgie divi likuma panti nosaka, ka Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA), pamatojoties uz Valsts ieņēmumu dienesta (VID) sniegto informāciju, summē sociāli apdrošinātajai personai obligāto iemaksu objektu un veiktās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. VSAA uzskaita faktiski veikto solidaritātes nodokli, kad ir sasniegts likumā «Par valsts sociālo apdrošināšanu» noteiktais obligāto iemaksu objekta maksimālais apmērs. VSAA faktiski samaksāto nodokli par pārskata mēnesi pārskaita valsts pamatbudžeta ieņēmumu kontā.

Tiesa norādīja, ka Solidaritātes nodokļa likuma 7.pants nosaka valsts pārvaldes kompetenci solidaritātes nodokļa aprēķināšanā. Arī Solidaritātes nodokļa likuma 9. pants attiecas uz valsts pārvaldes kompetenci. Šāds regulējums nepiešķirot subjektīvās tiesības personai, tāpēc ST nolēma, ka šīs likuma normas atbilst Satversmei.

Tiesvedība tika izbeigta arī par Solidaritātes nodokļa likuma 3. un 5.panta atbilstību Satversmes 91.pantam. Šie likuma panti nosaka, ka nodokļa objekts ir ienākums, kas pārsniedz attiecīgajam kalendāra gadam noteikto valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru, un ka nodokļa maksātāji ir darba devēji, darba ņēmēji, iekšzemes darba ņēmēji pie darba devēja - ārvalstnieka, ārvalstu darba ņēmēji pie darba devēja - ārvalstnieka - un pašnodarbinātie, kuri pakļauti valsts sociālajai apdrošināšanai un kuru ienākumi taksācijas periodā pārsniedz obligāto iemaksu objekta maksimālo apmēru.

ST norādīja, ka pēc jauna nodokļa ieviešanas regulējuma izmaiņas vienmēr nosaka divas personu grupas, vienlaikus paredzot arī atšķirīgu attieksmi pret tām, proti: personas, kas ir nodokļa maksātājas, un personas, kam nodoklis nav jāmaksā. Tomēr tikai šis apstāklis pats par sevi nav vienlīdzības principa pārkāpums. ST vērsa uzmanību, ka pazīme, kas ļauj salīdzināt solidaritātes nodokļa maksātājus, ir solidaritātes nodokļa objekts, proti, ienākumu apmērs, kuram tiek piemērots solidaritātes nodoklis. Līdz ar to darba ņēmēji, kas ir solidaritātes nodokļa maksātāji, un darba ņēmēji, kas nav solidaritātes nodokļa maksātāji, šā nodokļa maksāšanas pienākuma aspektā neatrodas salīdzināmos apstākļos.

Savukārt visi darba ņēmēji un pašnodarbinātās personas, kuru ienākumi pārsniedz attiecīgajam gadam noteikto apdrošināšanas iemaksu objekta maksimālo apmēru, atrodas salīdzināmos apstākļos, atzina ST. Tiesa secināja, ka izskatāmajā lietā atšķirīga attieksme pret salīdzināmajām grupām izriet no noteiktajām solidaritātes nodokļa likmēm, tādējādi minētās likuma normas Satversmes 91.panta ietvaros nav vērtējams, jo tās nerada pamattiesību ierobežojumu.

Vērtējot likumdošanas procesa norisi un juridisko tehniku, ST secināja, ka solidaritātes nodoklis ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Tiesa atzina, ka likumdevējs ir tiesīgs izvēlēties risinājumus, kā nodrošināt valsts pamatbudžeta ieņēmumus, kas nepieciešami iedzīvotāju pieaugošo sociālās aizsardzības un nevienlīdzības mazināšanas vajadzību finansēšanai. Tomēr, īstenojot nodokļu politiku, likumdevējam ir jāievēro efektivitātes, taisnīguma, solidaritātes un savlaicīguma principi.

ST uzsvēra, ka ikviens nodoklis būtībā ir solidārs maksājums, jo ļauj papildināt valsts budžetu ar līdzekļiem, no kuriem tiek finansēti visai sabiedrībai nozīmīgi pasākumi. Nodokļu maksāšana ir veids, kādā personas uzņemas kopīgu atbildību par sabiedrības vajadzību apmierināšanu un Latvijas valsts uzturēšanu. Savukārt likumdevēja pienākums nodokļu politikas jomā ir tāda solidāra un taisnīga - uz noteiktiem kritērijiem balstīta - sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanas mehānisma izveide, kas ir vērsts uz valsts ilgtspējīgu attīstību, turklāt ne tikai formālā nozīmē, bet arī nodrošinot šā mehānisma efektīvu funkcionēšanu, kā arī nepieciešamo nodokļu politikas izmaiņu pārdomātu un savlaicīgu ieviešanu. Šādas nodokļu politikas īstenošana nodrošinot sabiedrības labklājību.

Tomēr Solidaritātes nodokļa likuma 6.pantu tiesa atzina par neatbilstošu Satversmes 91.pantam. ST norādīja, ka dažādām solidaritātes nodokļa maksātāju grupām noteiktas atšķirīgas solidaritātes nodokļa likmes, ņemot vērā sociālās apdrošināšanas veidu, kuram persona ir apdrošināta. Tādējādi šis pants paredz atšķirīgu attieksmi pret solidaritātes nodokļa maksātājiem, kuri atrodas salīdzināmos apstākļos.

Satversmes tiesa atzina, ka administrēšanas vienkāršība, kas izskatāmās lietas apstākļos izpaužas kā sociālajā apdrošināšanā noteikto likmju pārņemšana, nesniedz objektīvu pamatojumu konkrētu solidaritātes nodokļa likmju izvēlei pēc būtības. Atšķirīgu nodokļa likmju piemērošanai jābūt pamatotai ar objektīvām atšķirībām nodokļa subjektu starpā saistībā ar likumdevēja izvēlēto nodokļa objektu. Tiesa secināja, ka valsts budžeta ieņēmumu lielums, kas tiek iekasēts valsts budžetā no solidaritātes nodokļa, nav uzskatāms par atšķirīgas attieksmes leģitīmo mērķi. Nozīmīgs budžeta ieņēmumu apjoms pats par sevi nevarot tikt izmantots, pamatojot pamattiesību ierobežojumu Satversmes 91.panta izpratnē.

ST uzsvēra, ka atšķirīgai attieksmei pret solidaritātes nodokļa maksātāju grupām nav leģitīma mērķa, tāpēc Solidaritātes nodokļa likuma 6.pants neatbilst Satversmē nostiprinātajam vienlīdzības principam.

ST lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams.

Pēc tiesas sēdes ST priekšsēdētājas vietniece Sanita Osipova medijiem norādīja, ka Solidaritātes likuma 6.pants nosaka, dažādas likmes nodokļa maksātājiem, kā tas būtu sociālās apdrošināšanas nodoklī, taču ST secinājusi, ka Solidaritātes nodoklis ir sava veida ienākumu nodoklis, kas nav saistīts ar sociālo apdrošināšanu. Tādējādi rodas dažādās attieksmes pret dažādām maksātāju grupām.

Osipova arī norādīja, ka Solidaritātes nodokļa likums var kalpot kā maza daļa no kompleksu risinājumu kopuma, kas radīts, lai mazinātu nodokļu regresivitāti un plaisu starp dažādiem ekonomiskiem slāņiem. Taču Osipova nevarēja komentēt šodien pieņemtā lēmuma ietekmi uz potenciālu progresīvā iedzīvotāju ienākumu nodokļa ieviešanu, norādot, ka ST kompetencē nav izvērtēt nākotnē paredzētas likuma regulas.

Komentējot otro lietu, kas saistīta ar solidaritātes nodokli, kurā vairākas juridiskas personas arī apstrīd Solidaritātes nodokļa normu atbilstību Satversmei, Osipova norādīja, ka ir iemesls, kādēļ abas lietas tiek izskatītas atsevišķi, abās ir atšķirīgas nianses, tādēļ paredzēt ST lēmumu otrā lietā nav iespējams.

Jau ziņots, ka Solidaritātes nodokļa likums stājās spēkā 2016.gada janvārī. Solidaritātes nodokli piemēro darba ņēmēju atalgojuma daļai, kura pārsniedz valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu griestus.

Ieviešot šo likumu, tika skaidrots, ka likuma mērķis ir mazināt nodokļu regresivitāti darba ņēmējiem, pašnodarbinātajiem ar augstāku ienākumu līmeni, vienlaikus nodrošinot valsts pamatbudžeta ieņēmumus iedzīvotāju sociālās aizsardzības un nevienlīdzības mazināšanas pieaugošo vajadzību finansēšanai.

Uzņēmēju organizācijas aicinājušas solidaritātes nodokli atcelt. Vairāki uzņēmumi un darba ņēmēji apstrīdējuši solidaritātes nodokļa ieviešanu arī konstitucionālajā tiesā, un Satversmes tiesa ierosinājusi vairākas lietas par atsevišķu Solidaritātes nodokļa likuma normu atbilstību Satversmei.

ST par šo jautājumu tika ierosinātas lietas pēc vairākiem pieteikumiem, kuros pēc būtības ir identiski prasījumi, kā arī līdzīgs juridiskais pamatojums. Lai sekmētu vispusīgāku un ātrāku lietu izskatīšanu, ST nolēma minētās lietas apkopot vienā kopējā lietā, kurā kā pieteikuma iesniedzēji ir 37 fiziskas personas.

Vairāki uzņēmēji un uzņēmumi ST bija apstrīdējuši no 2016.gada ieviesto tā dēvēto solidaritātes nodokli. Pēc Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) aicinājuma vērsties ST, lai tiktu atcelts solidaritātes nodoklis, 20 privātpersonas un deviņi uzņēmumi nolēma realizēt savas tiesības un iesniegt prasību, lai atgūtu pārmaksātos līdzekļus un panāktu jaunieviestā nodokļa atcelšanu. 2016.gada 1.janvārī stājās spēkā Saeimas atbalstītais jaunais Solidaritātes nodokļa likums.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra