Nevienam nepatīk maksāt nodokļus. Dažkārt šķiet, ka bez nodokļiem būtu labāk. Kāpēc gan ir vajadzīgs šis nepieciešamais ļaunums - nodokļi?
Nodokļi ekonomikā pilda divus vienlīdz svarīgus mērķus. Pirmkārt, nodokļi ir sabiedrisko preču finansēšanas avots. Sabiedriskās preces ir preces, kuras patērē un par kuru patēriņu maksā visa sabiedrība kopumā, pretstatā individuālajām precēm, kuras patērē un par kurām maksā atsevišķi indivīdi. Pie sabiedriskajām precēm ir attiecināmi ceļi, ielu apgaismojums, ugunsdzēsēju, policistu darbs, daļēji arī izglītība un veselības aizsardzība, u.t.t. Otrs, ne mazāk būtisks nodokļu mērķis ir - nodokļi kā ekonomiku regulējošs instruments gan mikrolīmenī (atsevišķu preču tirgos), gan jo īpaši makrolīmenī.
Valstīs, kurās ir augsts nodokļu slogs, ir liels sabiedrisko preču klāsts, kā, piemēram, Skandināvijas valstīs. Līdz ar to šajās valstīs ir arī zems sociālās nevienlīdzības līmenis. Taču šo valstu iedzīvotāji šķendējas par lielajiem nodokļiem, uzskatot, ka tas bremzē ekonomikas augsmi.
Kā pretēju piemēru parasti min ASV, kur nodokļu slogs ir zems, līdz ar to tur ir labvēlīga vide straujai ekonomikas augsmei. Tik tiešām, pasaules bagātākie cilvēki dzīvo ASV, un arī vidējais labklājības līmenis tur ir viens no visaugstākajiem pasaulē. Tomēr ASV ir daudz augstāks sociālās nevienlīdzības līmenis, jo sabiedrisko preču klāsts tur ir mazāks nekā Skandināvijā.
Līdz ar to atbilde uz jautājumu, kas labāk? - liels vai mazs nodokļu slogs, nav acīmredzama. Īsā laika posmā nodokļu politikas pamatā tiek likts otrs pieminētais nodokļu mērķis - nodokļi kā ekonomiku regulējošs instruments. Taču, raugoties no ilga laika interesēm, būtiski ir veidot nodokļu politikas stratēģiju, respektīvi, kuru modeli izvēlēties - Skandināvijas vai ASV.
Pašreizējā situācijā Latvijā maz tiek diskutēts par nodokļu politiku ilgā laika posmā, bet gan tiek spriests par nodokļu izmantošanu, lai atrisinātu aktuālās Latvijas tautsaimniecības problēmas, no kurām par galvenajām tiek uzskatītas inflācija un maksājumu bilances tekošā konta deficīts. Ir skaidrs, ka pašreizējā situācijā ir jāizmanto ierobežojoša fiskālā politika, jo Latvijā ļoti straujā ekonomikas augsme, atbilstoši ekonomikas teorijai iet roku rokā ar augstu inflāciju. Taču arī ierobežojošu nodokļu politiku var īstenot dažādi. Ļoti būtiski ir novērtēt, vai īsā laika kaišu (inflācijas) novēršana neradīs vēl smagākas kaites, kas izpaudīsies ilgā laika posmā, līdzīgi, kā slimnieks var izārstēt saaukstēšanos, lietojot zāles, kas var radīt negatīvu ietekmi uz viņa orgānu darbību, kā sekas izpaudīsies vēlāk. Taču tad jau var būt par vēlu.
Pašreizējās nodokļu politikas sakarībā izskanēja finanšu ministra O.Spurdziņa doma par pievienotās vērtības nodokļa paaugstināšanu. Ministra vēlmi darīt zināmu savu ātro ideju, lai rosinātu diskusiju sabiedrībā drīzāk var vērtēt pozitīvi. Lai novērtētu, cik lietderīga ir šī ideja, mēģināšu rast tās skaidrojumu.
Pievienotās vērtības nodokļa likmes paaugstināšana tiešā veidā nevar samazināt tirgus cenu ne īsā, ne ilgā laika posmā. Līdz ar to PVN likmju paaugstināšana būtu par iemeslu cenu kāpumam, lielākā mērā pirmās nepieciešamības precēm, ja arī uz tām tiktu attiecināta PVN likmes paaugstināšana, mazākā mērā precēm, kuras nav pirmās nepieciešamības preces. Iedzīvotāju izdevumu pieaugums būtu par iemeslu pieprasījuma samazinājumam lielākajā daļā no tirgiem, līdz ar to cenu samazinājumam, taču šīs netiešās sekas nespētu kompensēt cenu pieaugumu tiešās ietekmes rezultātā. Līdz ar to uzskatīt PVN likmju paaugstināšanu kā līdzekli cīņā pret inflāciju būtu aplami. Domājams, ka finanšu ministrs to labi saprot, līdz ar to viņa priekšlikumam ir jāmeklē dziļāks pamatojums.
Tāds varētu būt, ja PVN likmju samazinājums tiek skatīts kontekstā ar iedzīvotāju ienākumu nodokļa samazinājumu. Citiem vārdiem sakot, tiktu piedāvāts mainīt nodokļu ieņēmumu struktūru valsts budžetā, samazinot tiešo nodokļu īpatsvaru un palielinot netiešo nodokļu īpatsvaru. Šādu pieeju ekonomisti, piemēram, P.Semjuelsens, skaidro kā vēlmi samazināt iedzīvotāju izdevumus patēriņam, palielinot uzkrājumus. Tiešām sauklis "Netērējiet, bet uzkrājiet!" pašreizējā situācijā Latvijā ir ļoti aktuāls. Šāds ceļš būtu risinājums mazāk pieminētai Latvijas ekonomikas problēmai, taču no ilga laika posma viedokļa vērtējot, ne mazāk svarīgai kā inflācija - nacionālā kapitāla nepietiekamība. Aizvien vairāk cilvēku Latvijā sāk saprast, ka balstīt valsts ekonomiku uz ārvalstu kapitālu no ilga laika interesēm raugoties ir nepareizi un pat bīstami. Tātad, ja PVN likmju paaugstināšana tiktu īstenota kopā ar iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmju samazinājumu, tas būtu apspriešanas vērts, kaut gan neapšaubāmi inflācija tā rezultātā tikai pieaugtu. Tomēr nodokļu sloga pārnešana no tiešajiem uz netiešajiem nodokļiem pati par sevi nenodrošinās uzkrājumu pieaugumu. Manuprāt, šeit lielu lomu spēlē tradīcijas un vēsturiskā pieredze. Piemēram, Dānijā, lielākā daļa iedzīvotāju aktīvi piedalās vērtspapīru tirgū. Viņi labi izprot šos procesus, turklāt Dānijas kreditēšanas sistēma lielā mērā ir veidota tā, lai sekmētu iedzīvotāju iesaistīšanos vērtspapīru tirgū. Latvijā šādu tradīciju nav, iedzīvotāju zināšanas par vērtspapīru tirgu ir ļoti minimālas, līdz ar to var apšaubīt to, ka iepriekšminētais solis būtiski palielinās uzkrājumus.
Līdz ar to uzskatu, ka ierosinājums palielināt PVN likmes šobrīd Latvijai būtu nevietā, gluži tāpat kā iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmju samazinājums, kas tikai būtu par iemeslu tālākam inflācijas pieaugumam. Tāpēc no iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmju samazinājuma iegūtu iedzīvotāji ar augstu ienākumu līmeni, bet zaudētu tie, kuru ienākumu līmenis ir zems. Ideja par progresīvajām likmēm pašlaik ir atspēkojama ar pamatotu argumentu par grūtībām nodokļa administrēšanā - kamēr iedzīvotāji nebūs pieraduši pie domas, ka nodokļa nemaksāšana ir noziegums, par ko viņi agrāk vai vēlāk saņems reālu sodu, šādas grūtības ir un būs. Iespējams, ka vispārējā ienākumu deklarācija būs pirmais solis, lai uzlabotu situāciju šajā virzienā. Taču šo pašu progresīvās likmes ideju var realizēt citādi - būtiski paaugstinot ar nodokļiem neapliekamo minimumu, iespējams, arī vienlaicīgi palielinot nodokļa likmi. Arī šis solis nesamazinās, drīzāk palielinās inflāciju. Taču šeit ir svarīgi noskaidrot - kāpēc būtu jāsamazina inflācija? Kas ir galvenais posts, ko rada inflācija? Manuprāt, šeit galvenā atbilde ir - inflācija palielina sociālo nevienlīdzību. Tāpēc, ja īstenojot pasākumus, kas samazina sociālo nevienlīdzību, arī notiks inflācijas pieaugums, tas nav uzskatāms par ļaunumu.
Biežāk gan par galveno iemeslu, kāpēc būtu jāsamazina inflācija, tiek minēta pievienošanās eirozonai. Samazināt inflāciju (pareizāk sakot, inflācijas rādītājus) ar šādu mērķi nav pārāk grūti, un izskatās, ka tas arī tiek darīts. Tas būtu tas pats, kas slimniekam nodzīt temperatūru, lai varētu viņu izrakstīt no slimnīcas, bet kas notiks ar viņu pēc tam, nav vairs mūsu problēma. Nez kāpēc tiek uzskatīts, ka pievienojoties eirozonai, Latvijas ekonomikas problēmas - inflācija, tekošā konta deficīts, atrisināsies pašas no sevis. Tas ir ļoti bīstams uzskats, jo tā rezultātā var notikt tas pats, kas ar no slimnīcas izrakstīto slimnieku iepriekš minētajā salīdzinājumā. Jā, pie unificētas valūtas ekonomika virzīs ārējo tirdzniecību uz līdzsvaru. Taču, kamēr šis līdzsvars iestāsies, Latvijas ekonomikā var parādīties tādas problēmas, kas liks vēl simtiem tūkstošiem iedzīvotāju atstāt valsti.
Arī īstenojot nodokļu politiku, ir svarīgi nejaukt mērķi ar līdzekļiem.
Tautsaimniecības mērķis ir tās ilgstpējīga attīstība - labklājības līmeņa pieaugums visiem valsts iedzīvotājiem tā, lai nemazinātu nākamo paaudžu iespējas celt savu labklājības līmeni.
