Nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars Baltijas valstīs ir augstāks par Eiropas Savienībā (ES) vidējo, liecina ES statistikas biroja «Eurostat» dati, kas apkopoti par 2017.gadu un aptver 23 no 28 bloka valstīm.

Atbilstoši šiem datiem Latvijā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauti 28,2% no visiem iedzīvotājiem jeb 544 000 cilvēki. Igaunijā šis īpatsvars ir mazāks - 23,4%, un tur šim riskam pakļauti 305 000 cilvēku, bet Lietuvā īpatsvars ir lielāks - 29,6%, un riskam pakļauti 843 000 cilvēku.

ES vidēji nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauti 22,5% iedzīvotāju jeb apmēram 112 miljoni cilvēku.

Visaugstākais nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ir Bulgārijā (38,9%), Rumānijā (35,7%) un Grieķijā (34,8%). Augstāks nekā vidēji ES šis īpatsvars ir arī Itālijā (28,9%), Spānijā (26,6%), Ungārijā (25,6%), Kiprā (25,2%) un Portugālē (23,3%).

#Izeja ir riskantākajām vecuma grupām tēmēta indeksācija

Zema bāzes pensija ir iemesls vecuma nabadzībai Latvijā; izeja ir riskantākajām vecuma grupām tēmēta indeksācija, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Sevišķi sievietes Latvijā ir pakļautas vecuma nabadzības riskam, secināts Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) jaunākajā pārskatā par Latvijas pensiju sistēmu. Vecumā virs 75 gadiem patlaban trešā daļa sieviešu Latvijā pensijā saņem mazāk, nekā nepieciešams nabadzības sliekšņa pārkāpšanai. Līdzēt tam var gan efektīva sociālo pabalstu sistēma, gan pensiju otrā līmeņa mantošanas tiesības dzīvesbiedriem.

Lai arī ar lielu atrāvienu, Latvija patlaban ir otrajā vietā pasaulē aiz Korejas vecuma nabadzības riska ziņā. Šis relatīvais nabadzības līmenis ir samērojams ar vispārējo labklājību un dzīves dārdzību valstī, ar ko ir skaidrojams arī Korejas fenomens – tā ir sadzīves izmaksu ziņā dārga zeme, kurā nestrādājošo ienākumi ir krasi zemāki.Salīdzinošā labklājība ir arī iemesls, kāpēc nabadzības riska rādītājs Latvijā paslīdēja uz leju krīzes gados 2008. un 2009. gadā. To noteica spēcīgās algu samaksu un nodarbinātības svārstības, kamēr pensiju samaksu līmenis palika stabils.

Lai mazinātu nabadzību un nevienlīdzību, visbūtiskākie un efektīvākie instrumenti ir atbalstoša izglītības, tostarp mūžizglītības, sistēma un prasmīgi sociālie darbinieki. To liecina Stokholmas Ekonomikas augstskolas Mediju centra veiktais pētījums, kas analizēja nevienlīdzību un nabadzību mūsu valstī.

Secinājums ir skarbs un nepārprotams – nabadzības risks ir vistiešākajā veidā saistīts ar zemu izglītības līmeni, nepietiekamām prasmēm un ilgu «izkrišanu» no darba tirgus aprites. Satraucoši ir tas, ka bērniem, kas nāk no nabadzīgām ģimenēm, kur vecākiem ir zems izglītības līmenis, ir paaugstināts risks atkārtot savu vecāku likteni. Pētījums liecina, ka viens no šķēršļiem situācijas uzlabošanai ir pašu nabadzīgo cilvēku motivācijas trūkums kaut ko mainīt savā dzīvē un neticība pašu spēkiem. Te ļoti svarīga būtu prasmīga sociālā darbinieka iesaiste. Taču tādu darbinieku diemžēl trūkst.

Ja paraugās partiju priekšvēlēšanu solījumus, tad tikai divas partijas – ZZS un NA – piemin sociālo darbu kā nozīmīgu nabadzības un nevienlīdzības mazināšanā. Par to vispār neviens vārds nav atrodams labklājības ministra Jāņa Reira partijas Jaunā Vienotība programmā, kas ir, mazākais, dīvaini. Var jau saprast, ka politiķi orientējas uz pensiju un pabalstu paaugstināšanu, ko elektorātam vieglāk uztvert, taču arī ar paaugstinātiem pabalstiem nevienlīdzību un nabadzību būtiski samazināt nav iespējams. Vienīgais veids, kas patiešām efektīvi samazina nevienlīdzību un nabadzības risku, ir iekļaušanās darba tirgū, ko nereti nevar izdarīt bez prasmīga un kvalificēta sociālā darbinieka palīdzības un atbalsta. Līdz ar to valstij būtu jāuzņemas atbildība par šādu speciālistu sagatavošanu, savukārt pašvaldībai jānodrošina adekvāts atalgojuma līmenis.

Nabadzības mazināšanas tēma pašlaik pasaulē tiek locīta daudzos un dažādos veidos. Jāatgādina, ka tas bija arī viens no galvenajiem iepriekšējās valdības deklarācijas punktiem. Bet vai no tā kas mainījies?

Šā gada janvārī 50 gadu jubileju svin ASV prezidenta Lindona Džonsona savulaik uzsāktā programma «Karš pret nabadzību». ASV apskatnieki uzsver – šī programma savulaik radās, jo ASV nabadzīgo iedzīvotāju skaits bija sasniedzis 19%. Neiztika arī bez savtīgiem mērķiem, jo tādējādi tā laika politiķi cerēja piesaistīt melnādaino ASV vēlētāju balsis, kas veidoja lielāko nabadzīgo iedzīvotāju slāni. Tomēr, lai kādi arī būtu slēptie blakus iemesli, «Karš pret nabadzību», kas ietvēra daudz un dažādus pasākumus, sākot no nodokļu atvieglojumiem un beidzot ar ēdināšanas programmām, savu paveica – nabadzīgo cilvēku skaits ASV ir samazinājies, regulāri bērnu nāves gadījumi nepietiekama uztura dēļ ir palikuši sešdesmitajos un kopīgais dzīves līmenis ir uzlabojies.

Pasaulē arvien skaudrāk iezīmējas tendence, ka bagātie kļūst bagātāki, bet nabagie – nabadzīgāki. Arī Latvijai jau gadiem neizdodas izkļūt no ļoti izteiktas ienākumu nevienlīdzības apburtā loka.

Davosas Ekonomikas foruma galvenā tēma šogad ir pasaules iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzība. Un ne velti – šobrīd plaisa starp pasaules bagātajiem un nabagajiem ir lielākā pēdējo simts gadu laikā, liecina dažādi pētījumi. Latvija tostarp pēdējos gados ir valsts ar visizteiktāko ienākumu nevienlīdzību Eiropas Savienībā (ES).

Noslāņošanās maratons

Bagātībai ir tendence plūst vienos un tajos pašos maciņos. Izpētes kompānija Oxfam apkopojusi datus, sadalot pasaules iedzīvotāju skaitu uz pusēm pēc to turības – bagātākajos un nabadzīgākajos. Šie dati liecina, ka 85 pasaules bagātākie cilvēki (viena palielāka autobusa pasažieru skaits) šobrīd kontrolē tikpat lielu bagātību kā visa nabadzīgāko pasaules iedzīvotāju puse (vairāk nekā 3,5 miljardi) kopā. Savukārt Šveices banka UBS norāda, ka Džini koeficienta vērtība (raksturo ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā) pēdējo 10 gadu laikā pieaugusi faktiski visās pasaules lielākajās tautsaimniecībās.

Tiesībsargs valdībai devis laiku līdz šī gada 1.oktobrim novērst konstatētos trūkumus un noteikt vecuma pensijas minimālo apmēru atbilstoši Satversmei, informē tiesībsarga pārstāve Ruta Siliņa.

Šī jau ir ceturtā pirmstiesas brīdinājuma vēstule, ko tiesībsargs nosūtījis valdībai, saistībā ar nabadzības riskam visvairāk pakļauto Latvijas iedzīvotāju tiesību aizsardzību. Ja valdība noteiktajā termiņā trūkumus nenovērsīs, tiesībsargs vērsīsies Satversmes tiesā.

Lēmumi sociālo tiesību jomā parasti vairāk atkarīgi nevis no juridiskiem, bet politiskiem apsvērumiem, kas savukārt atkarīgi no likumdevēja priekšstata par valsts sociālo pakalpojumu sniegšanas principiem, valsts ekonomiskās situācijas un sabiedrības vai kādas tās daļas īpašas nepieciešamības pēc valsts palīdzības vai atbalsta.

Tiesību akti paredz, ka vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu (SNP), kuram atkarībā no cilvēka uzkrātā apdrošināšanas stāža tiek piemērots koeficients. Tiesībsarga ieskatā šāds regulējums neatbilst Satversmei no diviem aspektiem:

Valdība otrdien vienojās noteikt jaunu, vienotu un sociāli ekonomiski pamatotu minimālā ienākuma līmeni, nosakot to 40% apmērā no iedzīvotāju rīcībā esošo ienākumu mediānas (vidējā skaitliskā vērtība no iedzīvotāju ienākumiem), informē Labklājības ministrija (LM).

Vienlaicīgi minimālā ienākuma līmeni plānots noteikt atbilstoši mājsaimniecībā esošo cilvēku skaitam. Ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju, LM piedāvā piemērot Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas izstrādāto skalu, piemērojot to Latvijas situācijai. Proti, pirmajam pieaugušajam mājsaimniecībā minimālā ienākuma līmeni nosakot 100% apmērā, bet pārējiem, tai skaitā bērniem, – 70% apmērā.

«Daudz runājam par valstī pastāvošo ienākumu nevienlīdzību un salīdzinoši augsto nabadzības līmeni. Piedāvājam situāciju risināt, veidojot adekvātu, sociālekonomiski pamatotu sociālā atbalsta sistēmu, vienlaikus sekmējot izmaiņas nodokļu sistēmā, kas mazinātu ienākumu nevienlīdzību. Līdz ar minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu tiktu palielināta minimālā pensija, neapliekamais minimums un pabalsts garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai, tādējādi mērķtiecīgāk sniedzot atbalstu cilvēkiem ar viszemākajiem ienākumiem, kā arī strādājošajiem ar zemu atalgojumu, palielinot to reālos ienākumus uz rokas. Tāpat izvērtēsim visus valsts sociālos pabalstus, lai tie pēc iespējas mērķtiecīgāk tiktu nodrošināti tām iedzīvotāju grupām, kurām ir paaugstināti sociālie riski, piemēram, ģimenēm ar bērniem. Esmu gandarīts, ka valdība ir vienojusies uzsākt šo nozīmīgo ceļu pareizajā virzienā, un jau tuvākajā laikā Labklājības ministrija veidos darba grupu, lai strādātu pie konkrētiem pasākumiem. Darbs norisināsies pakāpeniski un reālās izmaiņas sociālā atbalsta un nodokļu sistēmā gaidāmas sākot no 2017.gada, ņemot vērā nepieciešamību ieguldīt ievērojamus valsts budžeta līdzekļus minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai,» skaidro labklājības ministrs Uldis Augulis.

Pētot un salīdzinot Latvijas, Igaunijas, Nīderlandes un Polijas inovāciju ekosistēmas, nonācu pie secinājuma, ka ir trīs galvenie iemesli, kāpēc mūsu valsts vēl joprojām atpaliek no citām valstīm vairākos rādītājos.

Pirmais iemesls, protams, ir saistīts ar ekonomisko situāciju. Vienkāršojot ir jāsaka, ka tā ir nabadzība, kas neļauj Latvijai pilnībā attīstīt inovatīvo potenciālu, kas mūsu valstī neapšaubāmi ir. Ar to domāju ne tikai finansējuma nepietiekamību jaunuzņēmumu sākuma fāzēs (pēdējo gadu laikā dažādu Eiropas Savienības fondu klātesamība situāciju ir krietni uzlabojusi), bet arī kopējo nabadzības līmeni valstī, kas neļauj daudziem talantīgiem bērniem tikt tālāk par sava pagasta slieksni un sapņot par ko vairāk nekā viesstrādnieka statusu Īrijā.

Interesanti ir tas, ka Latvijā, pēc SKDS aptauju datiem, aizvien pieaug cilvēku daļa, kas uzskata, ka nabadzības iemesls ir slinkums un cilvēku neuzņēmība. Šķietami loģisks uzskats, taču bieži vien netiek ņemts vērā tas, ka no nabadzības apburtā apļa ir ļoti grūti izrauties. Nesen lasīju interesantu pētījumu par to, ka ilglaicīga dzīvošana ierobežotu iztikas līdzekļu situācijā samazina IQ līmeni par 12 līdz 14 punktiem, kas salīdzināms ar alkoholisma vai bezmiega ietekmi uz mūsu spriestspēju.

Lai bērni no nabadzīgām ģimenēm, paši sākot pelnīt, sasniegtu vidējo ienākumu līmeni valstī, nepieciešamas vidēji četras paaudzes.

Sociālais lifts virzienā uz augšu ir ļoti lēns, lai neteiktu, ka apstājies. Tik skarbs ir OECD pētījums par sociālo mobilitāti, kurā analizēts, cik veiksmīgi cilvēki no zemu ienākumu grupas var pārvietoties uz augstāku. Pētījumā satraucoša ir nabadzības atražošanās, tas, ka jānomainās vairākām paaudzēm, lai pamestu nabadzības slazdu. Ja ir korelācija starp to, cik pārtikušā ģimenē piedzimst bērns, un to, cik viņš būs turīgs savā dzīvē, tas nozīmē tikai to, ka valsts nav izdarījusi savu galveno uzdevumu – nodrošināt visiem vienlīdzīgas iespējas neatkarīgi no izcelsmes.

Svarīgi saprast, ka sociālo liftu nevar padarīt straujāku ar pabalstiem, tas panākams vien ar izglītību. Jo nabadzīgu vecāku bērni paši kļūst nabadzīgi tāpēc, ka strādā slikti atalgotu darbu. Un strādā to tāpēc, ka ir zema izglītība. Līdz ar to viens no svarīgākajiem uzdevumiem, lai veicinātu sociālo mobilitāti un pārtrauktu nabadzību vairāku paaudžu garumā, ir nodrošināt, lai visiem bērniem būtu vienlīdz pieejama kvalitatīva izglītība. Jo tieši izglītība ir visātrākais lifts pa sociālās stratifikācijas kāpnēm. Tādēļ teju noziedzīga ir izglītības reformas bremzēšana, iecirtīgā iespītēšanās pret skolu tīkla optimizāciju. Ja lauku skolu eksāmenu rezultāti ir būtiski sliktāki nekā pilsētu skolās, tad mēs šiem jauniešiem atņemam cerības uz pārtikušu dzīvi nākotnē.

Darbspējīgā vecuma iedzīvotāju nabadzības līmenis Latvijā joprojām ir ļoti augsts, jaunākajā ziņojumā norāda Eiropa Komisija (EK).

Latvija ir veikusi dažus pasākumus sociālās palīdzības sistēmas reformēšanai un pabeigusi apjomīgu sociālā nodrošinājuma sistēmas izvērtējumu, kas nodrošina stabilu pamatu uz pierādījumiem balstītai reformai. Tā ir ievērojami palielinājusi dažādus ar bērniem saistītus pabalstus un palielinājusi iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu par apgādībā esošām personām. Tomēr sociālās aizsardzības efektivitāte attiecībā uz nabadzības mazināšanu joprojām ir zema, un efektīvas sociālās drošības sistēmas izstrāde joprojām sagādā grūtības.

Kopumā liela daļa iedzīvotāju riskē nonākt nabadzībā vai sociālā atstumtībā, un bērniem šis rādītājs ir vēl augstāks, norāda EK. Ģimenes ar bērniem, bezdarbniekus, personas ar invaliditāti un lauku apvidu iedzīvotājus skar īpaši augsts risks nonākt nabadzībā un sociālā atstumtībā.

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

Diskusijā par Latvijas pensiju sistēmas ilgtspēju un nākotnes pensionāru finansiālo nodrošinājumu Latvijas Banka nupat prezentēja biedējošus aprēķinus: ja pašlaik cilvēkiem pensija darba ienākumus aizstāj vidēji 40% apmērā, tad turpmākos gadus šis līmenis diezgan strauji kritīsies, 2030. gadā sasniedzot 34%, bet 2050. gadā – jau vairs tikai 25%. Tas nozīmē, ka, aizejot pensijā, cilvēka ienākumi pēkšņi samazināsies četras reizes.

Viena risinājuma šai problēmai nav, eksperti iesaka uz to skatīties kompleksi, un viens no galvenajiem uzdevumiem ir veicināt uzkrājumus. Latvijā uzkrāšanas tradīcijas ir vājas, tādēļ būtu jāizmanto visi iespējamie ceļi, īpaši jau tie, kas neatstāj tiešu iespaidu uz pašreizējo valsts budžetu, lai sabiedrību gan izglītotu, gan piedāvātu ērtus un pievilcīgus finanšu instrumentus uzkrājumu veidošanai.

Viens no šādiem uzkrāšanas rīkiem ir uzkrājošā dzīvības apdrošināšana. Kas tā īsti ir? Tā apvieno divus elementus – savas dzīvības apdrošināšanu un uzkrājuma veidošanu nākotnei. Veicot regulārus maksājumus, iespējams veidot uzkrājumu savas nākotnes finansiālai nodrošināšanai vai kāda noteikta mērķa īstenošanai.

Eiropas Komisija (EK) rekomendē Latvijai samazināt nodokļu slogu zemu ienākumu saņēmējiem, pārceļot to uz citiem avotiem, kas ir mazāk kaitīgi izaugsmei un veicina nodokļu maksāšanu, teikts pirmdien publiskotajās Eiropadomes rekomendācijās Latvijas 2017.gada reformu programmai un tās viedokli par valsts Stabilitātes programmu.

EK norāda, ka ienākumu nevienlīdzība valstī ir viena no augstākajām Eiropas Savienībā (ES), bet Latvijas nodokļu sistēma ir mazāk progresīva nekā citās bloka dalībvalstīs, veicinot augsto nevienlīdzību un nodarbināto nabadzību.

Eiropadome rekomendē Latvijai šogad un nākamgad īstenot fiskālo politiku saskaņā ar Stabilitātes un izaugsmes pakta preventīvās daļas prasībām, kas ietver sasniegt vidēja termiņa budžeta mērķus 2018.gadā, ņemot vērā ar sistēmisko pensiju reformu un strukturālajām reformām saistītus izdevumus, kas pieļauj īslaicīgu novirzi.

EK publiskotās rekomendācijas aicina uzlabot sociālā nodrošinājuma tīkla pietiekamību un palielināt darbaspēka profesionālās prasmes, paātrinot mācību programmas reformu profesionālās izglītības jomā. Ziņojumā norādīts, ka pamata sociālā nodrošinājuma tīkla trūkumi veicina augstu nabadzības līmeni un nevienlīdzību, tostarp cilvēkiem ar invaliditāti un gados vecākiem iedzīvotājiem. Nabadzības līmenis starp cilvēkiem ar invaliditāti ir viens no augstākajiem Eiropā. Komisija skaidro, ka zemā ienākuma līmeņa reforma, par kuru tika paziņots 2014.gada, taču kas netika īstenota, negatīvi ietekmē trūcīgās mājsaimniecības, lai arī vidēja termiņa plāni par minimālā ienākuma atbalstu ir izstrādes procesā.

Ziemeļvalstu un Baltijas valstu ekonomikas pēdējo gadu laikā ir uzrādījušas labu un līdzsvarotu izaugsmi, kā arī palielinājušas savu konkurētspēju, jaunākajā Swedbank Ziemeļvalstu-Baltijas biznesa apskatā norāda eksperti.

Tomēr augošais protekcionisms pasaulē ir liels izaicinājums salīdzinoši mazo un atvērto reģiona ekonomiku īstermiņa izaugsmei. Savukārt ilgtermiņā ekonomikas izaugsmi, it īpaši Baltijas valstīs, ierobežos strukturālie izaicinājumi, piemēram, demogrāfija.

Attiecībā uz sociālo iekļaušanu un pārvaldību Baltijas valstīm ir, ko mācīties no kaimiņiem ziemeļos. Tikmēr vides aizsardzībā darāmā pietiek visās valstīs. Latvijas ekonomikas pamati ir diezgan spēcīgi, un izaugsme līdzsvarota. Centieni uzlabot uzņēmējdarbības vidi un izaugsmes ilgtspēju turpinās, bet tos apēno sarūkošais iedzīvotāju skaits un sabiedrības novecošanās. Izglītības un apmācību programmu kvalitātes celšana, ienākumu nevienlīdzības novēršana un valsts institūciju sniegto pakalpojumu kvalitātes un pārvaldības uzlabošana ir nepieciešama ražīguma un labklājības celšanai.

Tadžikistāna nevēlas investīciju projektus pilnībā atdot ārvalstu kapitālam un pārvaldībai

Centrālāzija ir viena no Latvijas ekonomiskās ārpolitikas prioritātēm, tomēr sausais atlikums dažās sadarbības pozīcijās mēdz būt nulle. Vietējās investīciju politikas sapratne tomēr varētu šķist interesanta arī uzņēmīgākiem latviešiem, pieļauj Minskā rezidējošais Tadžikistānas vēstnieks Latvijā Kozidavlats Koimdodovs.

Tikai pērn rudenī Tadžikistānā bija pirmā starptautiskā investoru konference. Kāpēc tik ilgi vilcinājāties?

Lielos vilcienos ar biznesa piesaisti Tadžikistānai mēs kopš neatkarības atjaunošanas 1991. gadā esam nodarbojušies vienmēr. Jo PSRS laikos mūsu budžeta deficītu sedza Maskava, bet pēc tam bija pašiem jādomā, kur ekonomikai ņemt naudu. PSRS laiku nesabalansētība bija plānveida ekonomikas dēļ, kas paredzēja, ka Tadžikistāna pārējos nodrošina ar kokvilnu, un nebija svarīgi, cik tas uz vietas ir ekonomiski sabalansēti un ka cieš citas nozares.

Vīrieši Latvijā pēc pensijas vecuma sasniegšanas vidēji nodzīvo nepilnus četrus gadus, kas ir teju piecas reizes mazāk nekā Norvēģijā un Zviedrijā, savukārt sievietes Latvijā – nepilnus 14 gadus, kas ir par 10 gadiem mazāk nekā Austrijā, Slovēnijā, Turcijā un Francijā.

Jāuzsver, ka, lietojot terminu «vidējais dzīves ilgums», tas tieši tā jāsaprot, neattiecinot uz katru individuāli, jo ir valstī cilvēki, kas nodzīvo līdz simts gadiem un vairāk.

To rāda a/s BDO pētījums, kurā Eiropas valstu noteiktais vecuma pensijas saņemšanas laiks tika salīdzināts ar vīriešu un sieviešu dzīves ilgumu. Pētījums būtībā rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Proti, Latvija pēc dzīves īsuma ir viena no visas Eiropas līderēm, jo īpaši baisa aina vērojama vīriešu segmentā. Tā kā Latvijā jau no 2014. gada ik gadu par trijiem mēnešiem tiek palielināts pensionēšanās vecums, līdz tas sasniegs 65 gadus (tam jānotiek ar 2025. gada 1. janvāri), un tad, ja nepieaugs vīriešu dzīves ilgums Latvijā, tad tā dēvētā stiprā dzimuma pensijā vidēji pavadītais mūža ilgums būs ap trīs gadiem ‒ tikpat garš kā Krievijā, kas nepagurusi sūta savus vīriešus nāvē bezjēdzīgos karos.

Latvija kopš neatkarības atjaunošanas ir daudz sasniegusi. Piemēram, ja deviņdesmito gadu vidū Latvijā ienākumi uz vienu iedzīvotāju bija ap 30% no Eiropas vidējā līmeņa, tad pagājušajā gadā tie jau sasniedza 67%.

Pie noteiktas iedzīvotāju skaita attīstības augstāku ienākumu uz iedzīvotāju sasniegšanā nozīme ir tikai ekonomiskajai izaugsmei. Taču, lai gan izaugsme neapšaubāmi ir nepieciešams nosacījums iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanai, ar to vien nepietiek. Ir skaidrs, ka pie vienāda iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju kopējie tautsaimniecības ienākumi var būt salīdzinoši vienmērīgi sadalīti starp iedzīvotājiem vai arī koncentrēties nelielas cilvēku grupas rokās.

Diemžēl jāatzīst, ka Latvijā ienākumu un bagātības koncentrācija šauras iedzīvotāju grupas rokās ir izteiktāka nekā citās Eiropas valstīs. Lai dzīves līmeņa uzlabojumu justu pēc iespējas plašāks iedzīvotāju loks un tādējādi visa sabiedrība kopumā būtu ieguvēja no izaugsmes, ir svarīgi izvairīties no augstas nevienlīdzības (gan iespēju, gan rezultātu nevienlīdzības, jo pirmā ir nesaraujami saistīta ar otro). Šajā rakstā apskatīsim ienākumu un bagātības nevienlīdzību Latvijā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, identificēsim atsevišķas apdraudētākās iedzīvotāju grupas un ar pieejamo modeļu palīdzību vētīsim, kāda veida politikas lēmumi varētu padarīt Latvijas sabiedrību vienlīdzīgāku. Viens no veidiem, kā mēra nevienlīdzību, ir ar Džini indeksa palīdzību.

“Nākotnes pensija”, “nākotnes pensionārs” ir jēdzieni, kam grūti piešķirt emocionālu, personisku dimensiju. Jo vieniem tā ir vēl ļoti tāla un abstrakta nākotne, par kuru rūpēties it kā ir pāragri, citiem – jau tik tuva, ka tajā neko izmainīt vairs nevar.

Tomēr lielākajai sabiedrības daļai tā sauktajā aktīvajā vecumā – cilvēkiem, kuri pensijas vecumu sasniegs pēc 15, 20, 35 gadiem – par sevi kā pensionāru būtu jādomā tieši tagad. Piemēram, vērtējot politiķu idejas par 2. pensiju līmeņa līdzekļu “pārdali”, kas jau tā nelielās nākotnes pensijas sarucinātu krietni vairāk.

Latvijā pirms 20 gadiem ieviestais pensiju 2. līmenis ir tā saucamā uzkrājošā pensija, – šī nauda tiek ieguldīta vērtspapīros un faktiski pelna “jaunu” naudu. Tāpēc pensijas saņēmējs, sasniedzot pensijas vecumu, par spīti inflācijai, ir uzkrājis vairāk, nekā iemaksājis. Šī iemesla dēļ pensiju fondi ir kļuvuši populāri visā pasaulē, nodrošinot sev ietekmīgas un strauji augošas investoru grupas statusu. Tomēr jūtams uzkrājumu pieaugums ir iespējams vien pie trim pamata nosacījumiem: ka iemaksas tiek veiktas regulāri; ka iemaksas ir samērojamas ar nākotnē sagaidāmo pensiju; ka iemaksas tiek veiktas pietiekami ilgi. Ja kāds no šiem elementiem iztrūkst, uzkrājumu apjoms samazinās.

Starptautiskās finanšu pakalpojumu kompānijas Allianz publiskotajā Pensiju Ilgtspējas Indeksā (PII) Latvijas pensiju sistēma atzīta par devīto ilgtspējīgāko 50 pasaules attīstītāko valstu vidū un saņēmusi visaugstāko vērtējumu starp Austrumeiropas reģiona valstīm.

Vissliktākos rezultātus starp 50 analizētajām valstīm uzrādījuši Taizemes, Brazīlijas un Japānas pensiju modeļi, kur ilgtspēju apdraud tādas tendences kā strauji sabiedrības novecošanas tempi, zems pensionēšanās vecums un augsts valsts ārējo parādu līmenis.

Baltijas valstu pensiju sistēmu augstais novērtējums saistīts arī ar to, ka tajās papildus pirmajam līmenim izveidoti arī otrais un trešais pensiju līmenis. Atzinīgi novērtēts arī fakts, ka gan Latvijā, gan Igaunijā ticis palielināts iemaksu apjoms 2. pensiju līmenī, lai kompensētu krīzes laikā samazināto iemaksu apjomu, samazinātu spiedienu uz sociālās apdrošināšanas sistēmu un minimizētu risku, ka, iestājoties pensijas vecumam, iedzīvotāju ienākumu līmenis samazinās zem nabadzības robežas, informē SEB bankas pārstāve Anna Vilsone. Salīdzinājumā ar iepriekšējo pētījumu, kas tika veikts 2011. gadā, Latvijai un Igaunijai izdevies savas pozīcijas uzlabot par divām vietām, bet Lietuvai – par četrām pozīcijām.

Latvija pensijām netērē daudz, un tomēr var teikt, ka šodien ar pensiju sistēmu viss ir kārtībā. Mums ir viena no modernākajām pensiju sistēmām, un, visticamāk, vēl nākamajā gadā nebūs paziņojumu par to, ka viss ir slikti!

Pensiju sistēmas stabilitāti glābj augstā mirstība, šo un to nelielās pensijas, tomēr ir jārēķinās ar sekām nākotnē, liecina OECD pētījumi, dati un secinājumi no tiem.

Latvija izceļas ar emigrāciju no valsts

Latvija ir īpaša pārējo OECD pētīto valstu vidū tieši demogrāfisko faktu dēļ. Dažos gadījumos var saskatīt līdzības ar vēl citām Austrumeiropas zemēm, bet dažos gadījumos Latvija ir vienīgā ar savām specifiskajām īpatnībām. Pirmkārt, kopš neatkarības atgūšanas Latvijas tautas ataudzes līmenis bijis negatīvs, bet šī parādība Eiropas kontekstā nav liela bēda, jo visas Eiropas tautas nespēj sevi atražot. Otrkārt, jauniešu daudzums, kas uzsāk darbu gadu no gada, ir krietni mazāks nekā darba tirgu atstājušo skaits, un šī tendence vai plaisa ik gadu pieaug. Atbilstoši OECD 2022. gada Latvijas pensiju sistēmas apskatam nozīmīgākā ietekme uz Latvijas pensiju sistēmu kopumā ir spēcīgajai emigrācijai no valsts, piebilstot, ka izbrauc cilvēki darbaspējas vecumā. Proti, ik gadu sociālā nodokļa maksātāji nevis nomirst, dodas pensijā, bet aizbrauc, pāragri pārtraucot papildināt pensiju budžetu. Jo tālāk nākotnē, jo mazāk kļūs darbaspējīgo cilvēku, bet pensionāru skaits kādu laiku vēl augs.

Sabiedrības novecošanās un cilvēka dzīves ilguma palielināšanās visā pasaulē liek domāt par valstu sociālās aizsardzības sistēmu stabilitāti.

Daudzviet, tai skaitā arī Latvijā, palielina iedzīvotāju pensionēšanās vecumu, lai samazinātu slogu uz darbspējas vecumā esošajiem iedzīvotājiem. Kādas tendences ir novērojamas pasaulē un kāds dzīves līmenis sagaidāms Latvijas nākotnes pensionāriem tikai ar valsts pensiju?

Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati liecina, ka 2018. gadā dalībvalstu vidējais pensionēšanās vecums sasniedza 63,5 gadus sievietēm, bet vīriešiem – 64,2. Arī Latvijā pensionēšanās vecums kopš 2014. gada pakāpeniski tiek palielināts. Šobrīd tie ir 64 gadi, bet jau 2025. gadā tie būs 65 gadi. Līdzīgi kā Latvijā, tad arī Eiropas Savienībā (ES) 2019. gadā vidēji katram piektajam Eiropas iedzīvotājam ir virs 65 gadiem. Tiek prognozēts, ka arī turpmākajās desmitgadēs gados vecāko cilvēku īpatsvars palielināsies, bet iedzīvotāju skaits darbspējas vecumā – samazināsies. Tādējādi tuvākā nākotnē senioru būs arvien vairāk, radot papildu slogu cilvēkiem darbspējas vecumā, kam būs jāsedz sociālie izdevumi, lai nodrošinātu novecojošai sabiedrībai nepieciešamos pakalpojumus.

Valsts kontrole atzinīgi novērtē Labklājības ministrijas paveikto pensiju reformas īstenošanā un secina, ka pirms vairāk nekā 20 gadiem pieņemtais lēmums izveidot uz valsts sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem balstītu trīs līmeņu pensiju sistēmu ir bijis pareizs, informē VK.

Sistēma ir veidota tā, lai pensijas apmērs visos trīs līmeņos būtu atkarīgs no personas veiktajām iemaksām. Pensiju 1. līmenis darbojas pēc paaudžu solidaritātes principa – sociāli apdrošināto personu veiktās iemaksas tiek novirzītas pašreizējo pensiju izmaksām, vienlaikus tās uzskaitot personas kontā virtuāla kapitāla veidā. Uz pensiju 2. līmeni novirzītās iemaksas veido uzkrājumu reālas naudas veidā un tiek investētas finanšu un kapitāla tirgū, iegūstot kapitāla pieaugumu. Savukārt Pensiju 3. līmenis dod iespēju brīvprātīgi veidot privātu pensijas uzkrājumu.

Ieviešot pensiju sistēmu, ir radīti priekšnoteikumi, lai sistēma būtu ilgtspējīga, t. i., saglabātu stabilitāti neatkarīgi no ekonomiskajām un demogrāfiskajām izmaiņām un nodrošinātu pensijas gan pašreizējiem, gan arī nākotnes pensionāriem. Sistēma savu stabilitāti ir apliecinājusi, spējot pārvarēt jau divas ekonomiskās krīzes. Turklāt sistēmas ilgtspējas nodrošināšanai Latvija ir spējusi pieņemt arī vairākus būtiskus, bet tajā pašā laikā sabiedrībā nepopulārus lēmumus – par pensionēšanās vecuma un minimālā apdrošināšanas stāža paaugstināšanu.

Darbaspēka nodokļu sloga apmērs uz vidējo algu Latvijā tikai pavisam nedaudz atpaliek no Somijas un Zviedrijas līmeņa, taču līdz Skandināvijas pilsoņu labklājībai ir tālu, līdztekus mūsu pirktspēja ir tuvāka Rumānijai vai Bulgārijai.

Šādas disonanses sekas ilgtermiņā būs postošas.

Augstākie darbaspēka nodokļi Baltijā

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, salīdzinājumam – Igaunijā 38,1%, Lietuvā – 37,6%, liecina OECD dati. Zīmīgi, ka Lietuva ar zemāku slogu ekonomiskajā attīstībā ir apsteigusi Latviju, kura tagad jau ir pēdējā Baltijā. No Igaunijas, kuras darbaspēka nodokļu slogs visu laiku bijis konsekventi zemāks, mūs šķir nepārvarama plaisa ekonomiskajā attīstībā. Latvija bija un ir Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Ironiski, bet varbūt par laimi mums, Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs 2021. gadā ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija Igauniju apsteidz vairāk nekā par diviem procentpunktiem, bet Lietuvu – pat vairāk nekā par trim procentpunktiem.

Noslāņošanās ir ne tikai pēdējo piecu gadu parādība, ko veicinājuši dažādi ierobežojumi un karadarbība pavisam netālu, bet var būt arī turpmāko 15 gadu problēma.

Tā Dienas Biznesam intervijā apstiprināja Latvijas Pašvaldību savienības eksperts Māris Pūķis. Intervija tapusi publikāciju sērijas Paēdusi sabiedrība – stabila valsts ietvaros, kuru realizējam ar Mediju atbalsta fonda (MAF) atbalstu.

Vidusslānis ir jebkuras sabiedrības balsts. Jo tas spēcīgāks, jo stiprāka sabiedrība, jo mazāki demokrātijas kropļojumi un labāk pārstāvētas dažādās intereses. Vai ir Latvijā vidusslānis, cik tas liels, un kā to definēt?

Latvijā ir sapnis par vidusslāni. 1990. gadā, kad Tautas fronte pārņēma varas grožus, tad sapņoja, ka Latvijā būs vidusslānis, tas veidos Latvijas pilsonisko sabiedrību un uz to balstīsies jaunā iekārta, totalitārajai sistēmai aizejot. Lai spriestu par vidusslāni, ir divas metodes, kā to mērīt. Pirmais variants ir prasīt cilvēkiem, kā viņi jūtas, otra metode gūt daudzmaz ticamas ziņas par viņu ieņēmumiem. Var izmantot Centrālās statistikas pārvaldes eksperimentālo statistiku par cilvēku ieņēmumiem. Šī statistika būtiski atšķiras no citiem oficiālās statistikas datiem, jo piesaista cilvēku tā ticamākajai dzīvesvietai. Tiek apkopoti dati pa teritorijām kopš 2017. gada, ir iespējams uzzināt vidējās algas, vidējās pensijas, nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību teritoriālajās vienībās – pagastos, pilsētās un valstspilsētās, ne tikai novados un plānošanas reģionos.

Latvijas Transportlīdzekļu Tirgotāju Asociācija (LATTA) aicina Latvijas sabiedrību pievērst uzmanību un iestāties pret valdībā ierosinātajiem grozījumiem «Alternatīvo degvielu attīstības plānā 2017.-2020. gadam».

Grozījumi paredz ar 2021. gadu ieviest transportlīdzekļu reģistrācijas nodokli ar fosilām degvielām darbināmiem transportlīdzekļiem un ieviest ierobežojumu reģistrēt/ieviest Latvijā transportlīdzekļus, kas vecāki par 3 gadiem vai kam tiek veikta otrreizējā reģistrācija. Ar 2025. gadu paredzēts ierobežot vai aizliegt jaunu ar fosilajām degvielām darbināmu transportlīdzekļu tirdzniecību un reģistrāciju. Iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem vieglais automobilis kļūs neaizsniedzama luksusa prece. Gandrīz visiem būtiski pieaugs izmaksas.

Latvijas teritorijā lielai iedzīvotāju daļai kvalitatīva dzīve nav iedomājama bez vieglā automobiļa. To apliecina statistikas dati (LR CSP) – 2018. gadā 73% Latvijas lauku iedzīvotāju bija nodrošināti ar vieglo automobili (salīdzinot ar 2007. g., pieaugums par 12,2 procentpunktiem).