Runā, ka Alberts Einšteins par saliktajiem procentiem esot sacījis: tas ir astotais pasaules brīnums un viens no lielākajiem pasaules spēkiem. Iespējams, šāds vērtējums ir mazliet pārspīlēts, taču salikto procentu «fenomenam» ir vērts pievērst uzmanību. Īpaši visiem tiem, kuri rūpējas par savu un ģimenes nākotni, tāpēc daļu savu ienākumu atvēl uzkrājumu veidošanai.

Saliktie procenti nozīmē, ka ieguldītie naudas līdzekļi pelna procentus, savukārt nopelnītie procenti arī tiek ieguldīti un turpina pelnīt jaunus procentus. Rezultātā uzkrājums aug straujāk, un īpaši šis dubultspēks ir jūtams, ja uzkrājums tiek veidots ilgu laiku.

Piemērs: ja 100 eiro ieguldījums gadā būtu nopelnījis 10%, tad gada beigās tie būtu 110 eiro. Ja viss šis uzkrājums arī nākošajā gadā nopelnītu 10%, tad jums būtu jau 121 eiro (jo 10% pelnītu iepriekš uzkrātie 110 eiro). Šeit būtiski pievērst uzmanību uzkrāšanas termiņam – jo ilgāks ir krāšanas laiks, jo lielāka ietekme saliktajiem procentiem. Tas savukārt nozīmē, ka ļoti nozīmīgi ir savlaicīgi pieņemt lēmumu par uzkrājumu veidošanu, jo ilgtermiņa uzkrājumu un to atdeves kontekstā lielāka nozīme būs nevis tam, cik lielas iemaksas tiek veiktas, bet gan tam, kad tiek sākts krāt.

Pēdējā laika ieraksti sociālajos tīklos liecina par to autoru sarūgtinājumu un vienlaikus neizpratni, uzzinot, ka viņu ieguldījumi uzkrājošajā apdrošināšanā un pensiju 2. un 3. līmenī pagājušajā gadā nav nesuši peļņu, bet gan radījuši zaudējumus. Seko jautājumi – kāpēc tā, kurš vainīgs un vai «krāt zeķē» nav izdevīgāk?

Pagājušais gads bija īpašs ar to, ka samazinājās ne tikai akciju, bet arī vairuma parāda vērtspapīru vērtība, kas vienlaikus notiek reti. Tas skaidrojams ar ASV Federālo rezervju sistēmas lēmumiem palielināt dolāru procentu likmes, kas tiešā veidā ietekmē parāda vērtspapīru vērtību. Rezultātā, neraugoties uz ieguldījumu diversifikāciju gan konservatīvākiem, gan riskantākiem ieguldījumu portfeļiem, tai skaitā pensiju plāniem, bija negatīva atdeve. Turklāt ne jau tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē. Labā ziņa ir tā, ka pēc izteikti negatīva decembra rezultāta janvāris ir sācies ar atkopšanos, akciju indeksiem pieaugot. Taču nervozitāte tirgū diemžēl saglabājas, un šis gads solās būt diezgan svārstīgs. Tajā pašā laikā skaidrs ir viens – «krāt zeķē» vienmēr ir bijis un būs visneizdevīgākais variants, jo inflācijas rezultātā nauda garantēti zaudēs daļu savas vērtības.

Sekojot savu klientu vajadzībām un pasaules mazumtirdzniecības tendencēm, Rimi lielveikalu tīkls vienlaicīgi visā Baltijā ieviesis iespēju klientiem par izdarītajiem pirkumiem krāt piešķirtās lojalitātes uzlīmes ne tikai drukātā, bet arī digitālā veidā.

Līdz šim uzlīmes tika krātas tikai drukātā veidā speciālos uzlīmju bukletos, taču līdz ar jauninājumu tās būs iespējams automātiski uzkrāt arī savā lojalitātes kartē. Digitālās uzlīmes vienlaicīgi pieejamas ne tikai Latvijā, bet arī Rimi veikalos Lietuvā un Igaunijā.

«Mazumtirdzniecība ir dinamiska nozare, kurā klientu ērtību uzlabošanai svarīgi izmantot arī dažādus digitālos risinājumus. Uzsākto projektu turpināsim arī citās lojalitātes kampaņās – prognozējam, ka piedāvāto iespēju krāt lojalitātes uzlīmes digitālā veidā tuvākajā nākotnē varētu izmatot apmēram 20% mūsu aktīvo klientu,» skaidroja Rimi Baltic biznesa attīstības direktore Gundega Martinsone.

Neskatoties uz to, ka jau visai ilgi tiek runāts par skaidras naudas norietu, šī pandēmija atklājusi, ka pēc tās daudzviet Rietumu pasaulē saglabājas liels pieprasījums.

Tas zināmā mērā varētu būt pārsteigums, ja ņem vērā, ka pasaule Covid-19 laikmetā cik vien tas ir bijis iespējams pārslēgusies uz dzīvi tiešsaistē. Lai nu kā - pieprasījums pēc papīra naudas pandēmijā audzis, kur sevišķi liels tas ir bijis pēc lielāka nomināla banknotēm, ziņo, piemēram, Bloomberg.

Kā piemērs tiek izcelti Apvienotās Karalistes dati, kur papīra naudas vērtība apritē pagājušā gada trešajā ceturksnī palielinājusies līdz 78 miljardiem sterliņu mārciņām. Kopš pandēmijas pirmā viļņa martā tas esot pieaugums par 11,5%. Tādējādi kādas runās par papīra naudas norietu patiesībā daudzviet nemaz neatbilst realitātei. Tajā pašā Apvienotajā Karalistē kopš 2014. gadā skaidras naudas apjoms apgrozībā audzis par 40%, liecina pieejamie dati.

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) saņēmis a/s Olainfarm sūdzību, kurā tiek lūgts ierosināt disciplinārlietu pret Rīgas apgabaltiesas zvērinātu tiesu izpildītāju Aināru Šustu par viņa iespējamajiem pārkāpumiem notariālo izpildu aktu izpildes procesā, kas saistīti ar bijušo Olainfarm padomes locekļu Haralda Velmera un Kārļa Krastiņa pretenzijām pret Olainfarm par atlaišanas kompensāciju izmaksu, otrdien raksta laikraksts Diena.

Vienlaikus sūdzībā tiek lūgts uz disciplinārlietas izskatīšanas laiku atstādināt A. Šustu no amata darbību veikšanas, kā arī piemērot disciplinārsodu.

J. Bordāna padomnieks Andris Vitenburgs Dienai norāda: «Lai izvērtētu iesniegumā norādītos apstākļus, saskaņā ar Tiesu izpildītāju likumu no zvērināta tiesu izpildītāja ir pieprasīta rakstveida informācija un izpildu lietas materiāli. Pēc visu materiālu un informācijas saņemšanas tiek izvērtēti iesniegumā norādītie apstākļi, un tad tiek lemts par turpmāko rīcību saskaņā ar Tiesu izpildītāju likumā noteikto attiecībā uz zvērinātu tiesu izpildītāju disciplināro atbildību.»

Dienas rīcībā esošā informācija liecina, ka strīda pamatā ir zvērinātas notāres Kristīnes Kreiles 2021. gada 2. septembrī izdoti notariālie izpildu akti par 132 416,02 eiro piedziņu par labu H. Velmeram un 132 414,30 eiro piedziņu par labu K. Krastiņam. Šo summu pamatā ir atbrīvoto padomes locekļu kompensācijas pieprasījums 12 mēnešu fiksētās atlīdzības apjomā. Uzņēmuma padomi, kurā darbojās arī H. Velmers un K. Krastiņš, apstiprināja 2019. gada 1. aprīļa akcionāru sapulcē, tās pilnvaras nosakot uz pieciem gadiem. Taču šogad 17. jūnija Olainfarm akcionāru sapulcē tika nolemts iepriekšējo padomi atlaist un ievēlēt jaunu.

BBanka krājkases (ALBB Finanses) īpašniece Arta Liepiņa piedāvā naudu krāt caurspīdīgās un neatveramās stikla burkās, lai varētu vērot, kā aug nauda un būtu motivācija turpināt krāt, otrdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

«Man patīk nauda un vienmēr ir bijusi vēlme pēc tās, līdz ar to allaž esmu domājusi par to, kā lai to iegūst vairāk. Biju mazs bērns, man tolaik bija astoņi gadi, un es gribēju redzēt, kā tā aug, krājas, bet vienlaikus zināju, ka tai nedrīkst tikt klāt – sāku aptīt burkas ar līmlenti. Bērnībā krājkases izmantoju ilgu laiku, tad pārstāju un nesen atkal atsāku, jo bija paredzēti nopietni lieli izdevumi,» stāsta Arta.

Domājot par krāšanu, viņai radās jautājums, kā to darīt, jo baidījās, ka nebūs gana stipra rakstura, tik un tā iekrāto iztērēs. Arta aizgāja uz stiklinieku darbnīcu, pasūtīja daļu no krājkases, pati sameistaroja to kopā un bija laimīga, ka beidzot ir viņas skatījumā drošs risinājums, kas neļauj tik vienkārši naudai tikt klāt. «BBanka krājkases tiešām nevar atvērt – vienīgi sasitot,» saka Arta. Viņa parādīja savas krājkases draugiem, kuri ideju slavēja un ierosināja mēģināt spēkus biznesā. Artai pašai gan sākumā likās absurdi izgatavot un tirgot krājkases, jo veikalos var nopirkt daudz lētākus līdziniekus no Ķīnas. Tomēr tagad viņa spriež, ka īpašas konkurences viņas produkcijai nav. «Ķīnas krājkases, ko var nopirkt lielveikalā, nav konkurentes – ja tās no tirgus pazustu, manas krājkases nesāktu pirkt divas reizes vairāk. Šī ir cita niša, un manas krājkases drīzāk konkurē ar citiem Latvijā ražotiem dizaina produktiem,» spriež Arta.

13% jauniešu pirms studiju uzsākšanas plāno pastrādāt un tikai tad izvēlēties savu nākotnes profesiju, liecina AS Swedbank aptauja.

Taču gandrīz piektdaļai (17%) skolēnu, tostarp katram desmitajam (11%) vidusskolas absolventam, šobrīd nav nekādu plānu, ko iesākt pēc skolas beigšanas. Savukārt, vaicājot bērnu vecākiem, vai viņi šobrīd strādā profesijā, kas atbilst iepriekš iegūtajai izglītībai, vien trešdaļa (35%) norādīja apstiprinošu atbildi.

Turklāt biežāk tas raksturīgs jaunajiem profesionāļiem vecumā no 25 līdz 35 gadiem (45%), kas augstskolas absolvējuši salīdzinoši nesen. Piektdaļa (19%) vecāku šobrīd strādā profesijā, ko apguvuši vēlāk, piemēram, iegūstot otru bakalauru vai maģistru. Savukārt 39% atzīst, ka profesija, kurā darbojas šodien, nav saistīta ar līdz šim iegūto izglītību.

Straujais cenu pieaugums un inflācijas kāpums pērn nesis būtiskas izmaiņas arī Latvijas apdrošināšanas tirgū. Līderos pārliecinoši izvirzījusies veselības apdrošināšana, kamēr dzīvības apdrošināšanā ar uzkrāšanu vērojama zināma piesardzība.

Apdrošināšanas sabiedrību parakstīto veselības apdrošināšanas prēmiju apmērs 2022. gada desmit mēnešos, salīdzinot ar šo pašu laika posmu pērn, palielinājies par 23%, kas vērtējams kā būtisks pieaugums. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, pēc COVID-19 pandēmijas ir ievērojami palielinājies pieprasījums pēc veselības apdrošināšanas (VA) polisēs iekļautajiem pakalpojumiem. Esam novērojuši, ka cilvēki vēlas nodrošināties, saņemt plašāku pakalpojumu klāstu, kas iepriekšējo divarpus gadu laikā bija ierobežoti vai liegti - tās ir maksas operācijas, diagnostiskie izmeklējumi u.c. Otrkārt – sakarā ar straujo inflācijas pieaugumu, kas Latvijā ir pārsniegusi 20%, un vispārējo cenu kāpumu, būtiski ir sadārdzinājušies ārstniecības iestāžu sniegtie pakalpojumi. Lai varētu tos apmaksāt, tirgū ir jūtami pieaugušas arī apdrošināšanas prēmijas, kas ir nodrošinājis VA izvirzīšanos apdrošināšanas tirgus līderos.

Šobrīd finanšu tirgū vērojams kritums, kas būtiski ietekmē ne vien dažādus uzkrājumu veidus visā pasaulē, bet arī pensiju 2. līmeņa un 3. līmeņa plānu rezultātus tepat Latvijā.

Lai gan ilgtermiņā ar pensiju plānu rezultātiem viss ir kārtībā (tie ir pozitīvi un pārspēj inflāciju*), 2022. gada 1. pusgads ir raisījis dažādas diskusijas publiskajā telpā. Iemesli, kāpēc pensiju plānu rezultāti nav uzlabojušies šī gada otrajā ceturksnī, ir tie paši, kas svārstīja tirgu pirmajā ceturksnī: Krievijas iebrukums Ukrainā, augstā inflācija, sektoru rotācija, kā arī centrālo banku lēmumi, kas maina “spēles noteikumus” finanšu tirgū. Tiem pievienojušās bažas par iespējamu recesiju.

Šie jautājumi ir smagi un netiks atrisināti ne nedēļas, ne mēneša laikā. Varbūt tam būs nepieciešami pat vairāki gadi.Taču bieži vien, skatoties tikai kopainu, varam palaist garām atsevišķas detaļas un tendences. Šajā rakstā vēlos norādīt uz pozitīviem aspektiem, kas vērojami finanšu tirgū:

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas apkopotie dati rāda, ka 2017. gadā Latvijas mājsaimniecību kopējie uzkrājumi pieauguši par vairāk nekā miljardu eiro (t.i., noguldījumi Latvijas komercbankās, līdzekļi pensiju sistēmas 2. un 3. līmenī un finanšu instrumentos), sasniedzot 10.4 mljrd. eiro.

Lai arī kopējie dati iezīmē pozitīvu tendenci, tomēr uzkrājumu veidošanas kultūra Latvijā attīstās lēni. Lai būtu ko krāt vai noguldīt, ir jābūt brīviem naudas līdzekļiem, bet daļa Latvijas sabiedrības pašlaik dzīvo no algas līdz algai. Pēc pētījumu centra SKDS datiem, vērtējot iespēju atrast labu darbu Latvijā, pozitīvu atbildi sniedz tikai 9% respondentu, bet negatīvu - 50% pētījuma dalībnieku. Lai arī dati norāda, ka kaut kādu iemeslu dēļ cilvēki nav apmierināti ar darba iespējām Latvijā, kam par cēloni varētu būt arī nepietiekams atalgojums, ir jāatzīst, ka atalgojuma pieaugums vērojams visās nozarēs un 2018.gada 3. ceturksnī vidējā mēnešalga valstī pārsniedza 1000 eiro slieksni.

Gada sākums mēdz būt piesātināts ar mēģinājumiem pildīt dažādas jaunas apņemšanās. Gluži vai tradīcija ir solījumi, piemēram, vairāk sportot, ēst veselīgāk, nomest svaru utt. Šajā periodā gan var padomāt vēl par to, kā nākamajiem gadiem izveidot kādu daudzmaz jēdzīgu finanšu plānu.

Piemēram, Fidelity Investments aptauja rāda, ka gandrīz 70% ASV iedzīvotāji gada beigās apcer to finanšu sakārtošanu vai uzlabošanu. Turklāt eksperti mēdz teikt - patiesībā gadu mija tam nebūt nav tas pats sliktākais mirklis.

Nosacīti sliktākas ziņas jau ir tās, ka ar kādu pliku mērķu, lai kādi tie arī nebūtu, nospraušanu parasti nepietiek. Lai tos piepildītu, jāieliek zināms darbs. Vērā gan var ņemt dažus padomos, lai palielinātu iespējamību, ka šie mērķi tomēr tiks sasniegti.Katrā ziņā krāšana ir ļoti svarīga dzīves daļa, kas paredz, ka tiek izveidots kāds labklājības spilvens, kuru pēc tam var tērēt vai nu aktuālajām vajadzībām, vai turpināt glabāt mazāk baltām dienām. Šāda spilvena esamībai vajadzētu nozīmēt arī mierīgāku ikdienas naktsmieru. Dažādi pētījumi un arī prakse gan rāda, ka liela daļa cilvēku par krāšanu domā vai nu nepietiekami vai novēloti.

Cilvēkiem patīk saņemt atalgojumu par to, ka viņi iepērkas pie kāda konkrēta tirgotāja; viņi vērtē, kur par savu pirkumu gūs lielāku labumu

Par šo virtuālo biznesu, kas daudziem joprojām šķiet neizprotams, plašāk intervijā DB stāsta holandietis Gabi Kols (Gabi Kool), kurš jau 15 gadus strādājis ar lojalitātes programmām, bet šobrīd ir nobāzējies Latvijā, kur attīsta daudzpartneru jeb koalīcijas lojalitātes programmas Pins.

Lojalitātes bizness sācies kā aviokompāniju biežo lidotāju apbalvošanas programma, bet šobrīd pasaulē ir jau divi miljardi daudzpartneru lojalitātes karšu un vēl neskaitāmas individuālās veikalu, kafejnīcu, skaistumkopšanas u.c. kompāniju klientu kartes. Viena no daudzpartneru jeb koalīcijas lojalitātes programmām – Pins, kas iepriekš bija zināma kā BalticMiles, – radīta Latvijā uzņēmumā Coalition Rewards. Šobrīd šīs programmas karti lieto 1,9 miljoni cilvēku, no kuriem 1,2 miljoni to dara nevis tepat Latvijā, bet gan vairāk uz ziemeļiem – Somijā.

Pandēmijas apstākļos Eiropā turpinājušies zemo procentlikmju laiki, ko pamatā noteikusi reģiona centrālās bankas politika. Turklāt dažās vecajās Eiropas valstīs ir arvien vairāk tādi gadījumi, kad komercbankas naudu saviem klientiem, aizdevumu likmei esot negatīvai, pat pārskaita.

Piemēram, The Wall Street Journal (WSJ) izceļ kādu gadījumu Portugālē, kur aizņēmējam ir gluži vai šāds sapņu hipotekārais kredīts. Tiek norādīts, ka konkrētais ņemtais kredīts Banco finanšu iestādē esot aptuveni 320 tūkstošu eiro apmērā, kur tam piemērotā procentlikme svārstoties, lai gan šobrīd tā esot negatīva pie -0,25% atzīmes. Rezultātā, piemēram, šomēnes esot sanācis tā , ka Banco kredīta ņēmējam, norēķinoties par procentiem, uz kontu pārskaitījusi aptuveni 40 eiro. Pats hipotekārā kredīta ņēmējs, protams, turpina maksāt aizdevuma pamatsummu.

Pandēmijas radītie ceļošanas un pulcēšanās ierobežojumi daudzām mājsaimniecībām ir radījusi papildus brīvos naudas līdzekļus, tāpēc aktualizējas jautājums par izdevīgākajiem un drošākajiem veidiem, kā tos uzkrāt?

Iespējas ir dažādas - no skaidras naudas uzkrājumiem mājoklī un beidzot ar investīcijām kriptovalūtās, kas pēdējos gados piedzīvojušas strauju attīstību. Būtiski gan ņemt vērā, ka viena no pasaules lielākajām ekonomikām – Ķīna – īsteno aktīvu vēršanos pret kriptovalūtām, kā rezultātā "Bitcoin" vērtība aizpagājušajā nedēļā kritās par 30%, sarūkot līdz 30 000 dolāriem. Ķīna savelk cilpu ap kriptovalūtu, tāpēc drošākais risinājums būtu raudzīties tradicionālāku noguldījumu virzienā, piemēram, termiņnoguldījumu.

Kriptovalūtu drošības riski

Lai gan Finanšu un kapitāla tirgus komisijas redzeslokā vairākkārt nonākuši darījumi, kuros personas, iespējams, veic krāpšanu ar kriptovalūtām, ieguldītājus uzrunājot ar reklāmām internetā vai pa telefonu, piedāvājot iegādāties dažādas kriptovalūtas, daļa cilvēku joprojām aktīvi interesējas par iespējām veikt investīcijas kriptovalūtās. Tās ienāk arī tradicionālajā finanšu sistēmā.

Santīmu nekrāsi, pie lata netiksi – savulaik vēstīja liels Latvijas Krājbankas plakāts, man liekas, Lāčplēša un Gogoļa ielas stūrī. Tagad vairs nav ne santīmu, ne latu, ne Latvijas Krājbankas. Kamēr taupītājs, komponists Raimonds Pauls, latu vietā ir saņēmis «pigu», tikmēr advokāts Romualds Vonsovičs no Krājbankas maksātnespējas administrācijas procesiem ir izcēlis lielu «piķi». Krājbankas «taupītāji» kasa pakausi, prātojot, kurā «zeķē» no šādām bankām ir prātīgāk slēpt «trešo pensiju līmeni», bet «laupītāji» daudz nedomā. Latvijas Krājbankas bijušais klients Raimonds Pauls ir apzagts, bet Latvijas Krājbankas bijušais prezidents Mārtiņš Bondars dodas politikā.

Kur? Latgalē. Varbūt bijušais Latvijas Krājbankas prezidents Mārtiņš Bondars ne pārāk augstu vērtē Latgales iedzīvotājus? Dažkārt rīdziniekam ir novērots tāds netikums uzskatīt, ka cilvēki simts kilometrus no Rīgas neko nesaprot. Pieļauju, ka Mārtiņš Bondars domā, ka cilvēki Latgalē, iespējams, pat nezina, ka tāda Latvijas Krājbanka vairs neeksistē.

Galu galā tā ir banka, kas Latvijā ir bijusi tikpat ilgi, cik šeit ir bijusi Latvijas valsts! Jau Kārļa Ulmaņa pirmā pagaidu valdība 1919. gadā izdeva rīkojumu par Latvijas Valsts Krājkases dibināšanu. Visiem zināmā Krājkase – kā Laima un kā Metalurgs – darbojās pat padomju okupācijas laikā. Tiešām ir grūti noticēt, ka mūsu Latvijas Krājbankas vairs nav. Bet politiķi, cilvēki, kas ir tieši vainīgi pie viena no Latvijas simboliem iznīcināšanas, ne tikai neuzņemas atbildību, ne tikai nenožēlo notikušo, bet mierīgi dodas politikā, domājot, ka viss jau ir aizmirsts.

Eiropas Centrālās bankas (ECB) īstenotā monetārā politika dažkārt asu kritiku izpelnās Vācijā. Tiek norādīts, ka rekordzemās procentlikmes soda tos, kas krāj.

Vācijas Centrālā banka nupat ziņojusi, ka no katrām 10 banknotēm, kas emitētas šajā valstī, veselas deviņas netiek izmantotas maksājumiem. Tā vietā tās tiekot noglabātas mājās vai ārzemēs. Proti, tas esot veids, kā vācieši reaģē uz zemo likmju laikiem.

To pašu depozītu likmes pēdējo gadu laikā piespiedušās tuvu nullei, kur pašām Vecā kontinenta bankām par noguldījumiem ECB nu jau kādu laiku ir jāmaksā 0,4% liela likme (tādējādi bankas, uzglabājot naudu ECB, cieš zaudējumus. ECB cer, ka šādi laiki finanšu iestādēm liks aktīvāk izsniegt aizdevumus un arī uzņēmumus tas mudinās veikt investīcijas). Rezultātā populāra komercbanku prakse Eiropā ir pat negatīvu likmju noteikšana uzņēmumu līdzekļiem bankās un dažos gadījumos - arī lielajiem privātajiem noguldītājiem. Valdot šādam fonam, zināma ieguldītāju nepatika ir saprotama, un Vācijas Bundesbanka skaidro, ka pagājušogad šīs valsts iedzīvotāji no bankām izņēmuši skaidru naudu 12 miljardu eiro vērtībā, lai to paši fiziski noglabātu. Kopumā pagājušogad pieprasījums pēc skaidras naudas eirozonas lielākajā tautsaimniecībā esot audzis par 7% (vēl pirms kāda laika bija ziņas, ka Vācijā vērojams pieprasījuma bums pēc seifiem).

Neskatoties uz to, ka pandēmijā augusi cilvēku vēlme norēķināties ar kredītkartēm – sevišķi bezkontakta šādām kartēm – arī apgrozībā esošo “skaidro” eiro apmērs pamatīgi kāpis, liecina Eiropas Centrālās bankas (ECB) dati.

Proti, apgrozībā esošo eiro banknošu un monētu apmērs šogad pietuvojies 1,5 triljonu eiro atzīmei. Pirms pandēmijas šis apmērs bija tuvāk 1,25 triljoniem eiro. Kopumā skaidru eiro apjoms apgrozībā 2020. gadā pieaudzis par 11%, kas ir visai daudz.

Pamatā šis fenomens tiek skaidrots ar diviem faktoriem. Viens ir tas, ka pēc eiro liels pieprasījums saglabājies no reģioniem, kas nav eirozonas sastāvā. Tāpat paši vecā kontinenta iedzīvotāji tieši skaidro naudu mīl izmantot, lai uzglabātu savu bagātību. Tiek norādīts, ka reāliem maksājumiem no šīs skaidrās naudas eirozonā tiek izmantota vien aptuveni piektā daļa. Pētījumi liecina, ka 30%līdz 50% šādu eiro tiek izmantoti ārpus monetārās savienības, jo daudzos pasaules reģionos iztrūkst uzticama maksājumu infrastruktūra un citi daudzmaz uzticami maksāšanas un vērtības saglabāšanas instrumenti.

Investēšana akcijās, kā brīvo naudas līdzekļu ieguldījumu veids, Latvijā vēl nav sasniedzis tādu popularitātes līmeni kā pie mūsu kaimiņiem Igaunijā un Lietuvā, tomēr, kā redzam pēc MADARA Cosmetics 2017. gada nogalē veiktā sākotnējā publiskā piedāvājuma (initial public offering jeb IPO), kurā uz akcijām pieteicās vairāk nekā 700 privāto investoru, tendence Latvijā ir pozitīva.

Arī uzņēmumi sāk vairāk domāt par kapitāla tirgus sniegtajām iespējām un arvien biežāk dzirdam par vietējo uzņēmumu akciju publiskajiem piedāvājumiem arī privātajiem investoriem. Runājot par investīcijām akcijās, bieži tiek minēti dažādi riski, piemēram, cenu svārstības, kas ir neatņemama akciju tirgu sastāvdaļa. Tomēr nereti nākas dzirdēt arī dažādus mītus. Apskatīsim 5 populārākos un noskaidrosim – kā tad ir patiesībā?

Pirmais un, iespējams, vispopulārākais mīts ir, ka investēšana akcijās ir kā spēlēt kazino – riskanti un iznākums ir atkarīgs no veiksmes.

Jā, ieguldījums akcijās ir riskantāks nekā, piemēram, konservatīvs ieguldījums nekustamajā īpašumā, jo akciju cena var iet gan uz augšu, gan uz leju. Taču ieguldīšanai akcijās nav nekā līdzīga ar kazino, ja vien akciju tirgū jeb biržā neiemaldās cilvēks ar pāris tūkstošiem, kurš sāk pirkt akcijas, balstot savu lēmumu, uz, piemēram, izskatīgāko uzņēmuma logo vai skanīgāko nosaukumu. Akciju cena biržā tiek noteikta piedāvājuma un pieprasījuma rezultātā, līdzīgi kā Rīgas Centrāltirgū, kur neviens jūnijā nepirks poļu zemenes par 10 EUR/kg. Akciju cena var krist un augt tādu iemeslu dēļ kā: uzņēmuma finanšu rezultāti, panākumi eksporta tirgos, globālās ekonomikas pozitīvi/negatīvi faktori. Dažreiz cena var mainīties arī investoru uzvedības (herd behaviour) dēļ, piemēram, ja konkrētas nozares uzņēmuma cena biržā samazinās, investoriem var rasties sajūta, ka arī konkurenta akciju cena kritīs. Būtiskākā atziņa ir, ka akciju cena nemainās nelabvēlīga horoskopa ietekmē, tāpēc nav jālasa iknedēļas horoskops un jāpēta zvaigžņu stāvoklis, bet gan jāseko līdzi faktiem.

«PNB bankas» darbības apturēšanas dēļ Daugavpils pilsētas un tās kapitālsabiedrību budžeti var zaudēt 1,34 miljonus eiro, sacīja Daugavpils domes priekšsēdētājs Andrejs Elksniņš (S).

Viņš informēja, ka nekavējoties ir sasaucis darba sanāksmi. «Situācija pašvaldībai ir nopietna - pilsētas budžets var zaudēt 672 000 eiro, savukārt pašvaldības kapitālsabiedrību budžeti - 665 000 eiro. Garantijas fonds nenodrošinās šo summu izmaksu,» norādīja Elksniņš.

Viņš pauda, ka «kārtējās bankas krahs Latvijas valsts finanšu sistēmā ir kaut kas ārkārtējs». «Par ko domā uzraugošās iestādes? Mums jau ir pieredze ar «Latvijas krājbanku». Kā var bankai, kas atrodas «riska zonā» atļaut piekrāpt cilvēkus, uzņēmumus un pašvaldības, uz valsts izsniegtās licences pamata? Tā ir kaut kāda valsts «štelle» naudas izkrāpšanai vai reiderisms,» sašutumu neslēpa Elksniņš.

Negatīvo likmju laikmetam ievelkoties, skaļākas kļūst diskusijas par negatīvām depozītu likmēm

Pasaules ekonomikas apstākļiem kļūstot pelēcīgākiem, gandrīz visas ietekmīgākās centrālās bankas devušas mājienus vai jau spērušas kādus konkrētus soļus, lai palīdzētu ekonomikai. Šoreiz to noteiktās procentu likmes ir rekordzemas (vai tuvu tam). Tas nozīmē, ka, tuvojoties ekonomikas nedienām, to cirpšana jāsāk no šāda līmeņa. Tādēļ arvien biežāk tiek runāts par negatīvām centrālo banku likmēm. Piemēram, Eiropas Centrālās bankas (ECB) gadījumā jau ilgi negatīva ir iestādes eiro depozītu likme komercbankām. Visai iespējams, ka šī likme tiks samazināta vēl tālāk, un par noguldījumiem atpakaļ ECB tādējādi bankām būs jāmaksā vēl vairāk.

Banku peļņu tradicionāli veido starpība starp noguldījumiem un kredītiem. Likmēm klejojot zemāk un bankām vēl mēģinot izvairīties no negatīvu likmju noteikšanas privātpersonām, šī starpība samazinās. Tas kādā brīdī komercbankām vai nu var likt apturēt kredītu likmju lejupslīdi, vai tomēr negatīvā teritorijā dzīt depozītu likmes, jo, ja vismaz vienu no abiem nedara, sarūk peļņa, kas samazina biznesa rentabilitāti un paaugstina risku. Dažkārt tiek norādīts, ka bankas šādos laikos saviem klientiem mēģina piedāvāt augstāka riska finanšu instrumentus, par kuriem tās attiecīgi var paprasīt lielākas komisijas.

Jau kādu laiku Rietumvalstīs var runāt par negatīvu likmju laikmetu. Tas nozīme, ka, nobāzējot naudu kādos drošos vērtspapīros, piemēram, Vācijas parādā, garantēti tiks zaudēta nauda.

Turklāt šādas likmes ir ne tikai šādiem Eiropas drošības etalona vērtspapīriem. Investori demonstrējuši gatavību piemaksāt par iespēju aizdot naudu pat mūsu valstij.

Katrā ziņā - lai līdzekļus turētu kādā nosacītā drošībā, ir jābūt gatavam piemaksāt. Tomēr šādas negatīvas likmes pa prātam nebūt nav tiem pašiem vāciešiem, kuri tad labāk izvēlas skaidru naudu un seifus.

Pati ideja par skaidras naudas kaudzes glabāšanu mūsdienu elektroniskā laikmetā varētu šķist vecmodīga, lai gan izskatās, ka komercbankas un apdrošinātāji šādu alternatīvu apsver visai nopietni. Vācijas Bundesbank apkopotie dati liecina, ka šīs valsts komercbanku fiziski naudas uzkrājumi pagājušā gada decembrī sasnieguši 43,4 miljardus eiro, kas ir aptuveni trīs reizes lielāks apmērs nekā 2014. gadā maijā (jeb mēnesi pirms Eiropas Centrālā banka ieviesa savu negatīvo likmju politiku komercbankām).

Būvniecības vajadzībām ņemot kredītu bankā, 1923. gadā Rīgā durvis vēra pirmklasīgs un grezns kinoteātris «Splendid Palace». 990 strādnieki to uzbūvēja desmit mēnešos.

Aizvadītā gada nogalē kinoteātris nosvinēja savu 95. dzimšanas dienu, tādēļ piedāvājam atskatu uz tā vēsturi.

1881. gadā Pēterburgas nomalē, nabadzīga kurpnieka ģimenē piedzima dēls Vasīlijs Jemeļjanovs. Pēc tēva nāves četrpadsmit gadu vecumā Vasīlijs sāka pelnīt iztiku savam brālim un trim māsām. Pateicoties apķērībai, darba spējām un uzņēmībai, trīsdesmit gadu vecumā viņam izdevās izbūvēt nelielu kinoteātri. Vēlāk viņš atvērta arī opereti un plānoja pārcelties uz pilsētas centru. Vasīlija Jemeļjanova plānus sagrāva boļševiku revolūcija. Juku laikos viņš iepazinās ar savu nākamo sievu - igauņu izcelsmes meiteni Mariju. Ilūzijas bija zaudētas, un viņi pameta Krieviju, dodoties uz Igauniju, kur viņiem piedzima meita Tatjana. Ap 1920. gadu, kad meitai bija astoņi mēneši, viņi pārcēlās uz Rīgu un kļuva par Latvijas pavalstniekiem.

Jau vairākus gadus ar paaugstinātu aktivitāti globālā mērogā tiek spriests par to, ka mazāk caurskatāmā skaidrā nauda bezmaz vai ir mūsdienu ekonomisko un finanšu problēmu pamatā.

Proti, tās izmantošana saistās ar izvairīšanos no nodokļiem, naudas atmazgāšanu, izspiešanu, narkotiku tirdzniecību un daudzām citām smagām noziedzīgām aktivitātēm. Iespēja turēt skaidru naudu arī mazina spēju kontrolēt ekonomiku un valsts ieņēmumus. Latvijai sperot soļus skaidras naudas izskaušanas virzienā, notiekošajam būs ietekme uz to, kā dzīvosim.

Droši vien nevajadzētu sevi mānīt un domāt, ka skaidras naudas izskaušanas cīņa nenotiks uz privātuma rēķina. Ja viss grozīsies ap bezskaidru naudu un būs liela vēlme visu to attiecīgi uzmanīt, tad jārēķinās, ka faktiski vienmēr kāds varēs sekot līdzi un redzēt, kur mēs tērējam naudu, tas var ietvert visai būtisku iejaukšanos personas privātajā telpā. Šādu darījumu aizliegšana tādējādi ierobežos elementāras cilvēka tiesības uz brīvību un privātumu. Turklāt agrāk jau DB ziņojis - nekur nav teikts, ka šī informācija, lai kādi būtu sākotnējie nolūki, vienmēr nonāks pareizajās rokās un tiks izmantota cēlu mērķu labā. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kāds būs Lielais brālis. Galu galā tiks radīti, iespējams, jau pārāk ietekmīgi veidojumi un kontrolējošas shēmas, un šī informācija var tikt pavērsta pret pašu indivīdu, piemēram, vienā acumirklī uz kādu vairāk vai mazāk pamatotu aizdomu (vai kļūdas) pamata persona tiek «bloķēta» tā, ka tā nevarēs pat kādā piemājas Maximā nopirkt maizes klaipu.

Sava un savas ģimenes finanšu drošība, kā arī pārticība vecumdienās ir divi nozīmīgākie motivatori, lai iedzīvotāji savus brīvos līdzekļus nekrātu «zeķē», bet ieguldītu, liecina Rietumu Bankas grupā ietilpstošā aktīvu pārvaldīšanas uzņēmuma Rietumu Asset Management (RAM) uzdevumā veiktā iedzīvotāju aptauja (pētījumu šā gada jūnijā veica Omnicom Media Group).

Savu un savas ģimenes finanšu drošību kā galveno motivatoru ieguldījumiem minējuši 85% respondentu, 65% sacījuši, ka būtu gatavi ieguldīt, lai parūpētos par drošību un pārticību vecumdienās. Tikai piektā daļa (21%) pētījuma dalībnieku uzskata, ka ieguldījumi sniedz iespēju papildus nopelnīt, bet 8% – lai attīstītu personīgo uzņēmējdarbību.

«Kad cilvēks ir informēts, viņš vienmēr jūtas drošāk, – šī patiesība darbojas arī ieguldījumu jomā. Pētījums rāda, ka ieguldījumus iepazinušie ļaudis novērtē papildus peļņas iespējas, taču tas rāda arī to, ka cilvēkiem pagaidām pietrūkst informācijas par ieguldījumu iespējām un atdevi. Viens no finanšu tirgus dalībnieku pienākumiem ir būt šo zināšanu nesējiem,» vērtējot pētījuma datus uzsver RAM eksperts Jurijs Moskaļuks.

Joprojām nav zināms ne tas, pa kurām mugurām īsti dancos nekustamā īpašuma nodokļa pātaga, ne tas, cik karstasinīgi būs tās deju ritmi.

Nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) reformas cepējiem gadījies to piededzināt. Dūmu ir patiešām daudz, bet diemžēl pagaidām nav nekā, ko galdā celt. Process kopumā izstiepies kā akordeona plēšas. NĪN reformas bļodā tiek maisītas ieceres, kas zaudē aprises, diskusijai brīžiem izplūstot interneta komentāru līmenī, tādējādi ievērojami attālinoties no realitātes, kuru ļoti skaidri taču raksturo iedzīvotāju maciņi. Nodevas katram iedzīvotājam, kurš piesaukts zemesgrāmatas apliecībā, ir neizbēgams liktenis. Šīs sabiedrības daļas skats nākotnē ir neziņā tīts, ja izskanējušo risinājumu diapazons svārstās no atbrīvojuma maksāt par vienīgo mājokli līdz kadastrālo vērtību ievērojamai uzskrūvēšanai. Mudīgi jāmeklē konkrētība, citādi NĪN ļembasts draud vienā mirklī pajukt kā lauku miestā piestājuši parūsējuši karuseļi. Likmes jāspēj ielikt saprātīgos un visiem īpašniekiem skaidri saprotamos un sa-mak-sā-ja-mos rāmjos.