Nav noslēpums, ka Baltijas valstu vidū Latvija ir pēdējā, kurā ir sākušās aktīvas diskusijas par atkritumu reģenerāciju augstā temperatūrā, un šī iemesla dēļ Dienas Bizness paviesojās Francijas dienvidu pilsētā Tulonā, kur pirmo reģenerācijas staciju uzbūvēja 1984. gadā.
Kopš tā brīža stacija piedzīvojusi vairākas rekonstrukcijas, virs tās nav dūmu, pat tiešā tās tuvumā nav jūtama specifiskā atkritumu smaka, un tomēr ceļš līdz šādam rezultātam ir bijis ilgs.
Stacija Tulonā – bez dūmiem un smakas
Sākšu stāstu no pašas stacijas apskates, kurā piedalījos kopā ar Latvijas žurnālistu grupu. Piebraucot pie atkritumu reģenerācijas stacijas Zephir Tulonā, kuru apsaimnieko privāts komersants IDEX, bija grūti pateikt, ka šajā vietā vispār ir darīšana ar atkritumiem, līdz brīdim, kad stacijā vēlējās iebraukt atkritumu automašīna. Smagais spēkrats apstājās uz svariem, kur tika fiksēta ienākošās automašīnas masa. Vēlāk atkal ir svari, un tiek fiksēta mašīnas masa izbraucot. Proti, viss, kas nonāk stacijā, ir zināms – no kurienes atvests, cik daudz un ar kādu auto. Līdz pat kilogramam. Tas ir būtiski gan brīdī, kad statistiķi analizē procesu un plāno nākotnes vajadzības, gan arī ikdienas darbā, kad jāaprēķina, kas un par ko maksā.
Ieejot stacijas ēkā, skatam paveras milzīgi ventilatori, kuri atdzesē tvaiku pēc elektrības ražošanas turbīnām, jo, kā jau dienvidu pilsētās, visa saražotā siltumenerģija netiek patērēta apkures vajadzībām. Ēku ieskauj zaļojošs parks, kurā aug gan reti sastopami koki, gan ir apstādījumi. Turpat arī bišu stropi. Es necentos noskaidrot šo apstādījumu nozīmi komunikācijā ar sabiedrību, lai arī tā noteikti ir, un zaļās domāšanas entuziasti norādīja uz to, ka industriālā objektā ir tik daudz zaļuma. Mana interese pašā rūpnīcā vairāk bija vērsta uz to, kas atrodas iekšā un kā viss izskatās. Jāatzīst, ka iekšpusē – slēgtā telpā – viss atbilda tai ainai, kā priekšstatīju atkritumus un to pārstrādi. Tie bija redzami, tie specifiski oda, tos bēra milzu bedrē un pēc tam ar lieliem satvērējiem pārvietoja uz krāsni. Būtiskākais ir sadedzināšanas un dūmu attīrīšanas process, kura rezultātā ārpus rūpnīcas, kas nozīmē – burtiski aiz sienas, nav redzami nedz melni dūmi, nedz jūtama kāda specifiska smaka. Jāmin, ka stacija atrodas pilsētā vien 10 minūšu braucienā no tās centra. Pēc apskates rūpnīcas Zephir direktors Žans Īvs Žins un komersanta IDEX Starptautisko attiecību daļas direktors Tjerī Muro ilgi klāstīja par tehniskiem sīkumiem, tomēr secinājums ir viens – galvenais ir rezultāts. Gaiss, kas nāk ārā no rūpnīcas skursteņa, ir praktiski tīrs no degšanas kaitīgajiem piemaisījumiem. Jāpiebilst, ka ir viena būtiska detaļa – visa atkritumu apsaimniekošana Francijā ir pašvaldību darīšana, un visas šāda tipa rūpnīcas Dienvidfrancijā pieder pašvaldību sindikātam Sittomat. Komersants modernizē rūpnīcu, to izmanto noteiktu laiku, bet tās īpašuma tiesības paliek sabiedrībai un nekad nenonāk privātās rokās. Šāda kārtība, manuprāt, vairo sabiedrības spēju ietekmēt modernizācijas procesu, kontrolēt atkritumu reģenerāciju, izmešus un visu citu.
40 gadu vēsture un atkritumu politikas attīstība
“Esmu gan Senmandrijē mērs, gan Tulonas metropoles viceprezidents, kas nodarbojas ar vides aizsardzības lietām. Tostarp esmu arī pašvaldību sindikāta Sittomat vadītājs. Arī valsts līmenī vadu lielu asociāciju, kas nodarbojas ar atkritumu, ūdens attīrīšanas un vides jautājumiem,” ar sevi iepazīstinot, sacīja Žils Vensāns, kurš uzņēma Latvijas žurnālistu delegāciju Sittomat vārdā Francijas pilsētā Tulonā. Viņš atklāja, ka Sittomat sindikāts ir izveidots 1979. gadā, un kā viens no galvenajiem iemesliem ir arī tas, ka 500 metru attālumā no rūpnīcas Zephir, kuru apmeklējām, atradās atkritumu poligons. Atkritumu apglabāšana ir bijusi plaši izplatīta visā Francijā, un apjomi kļuva par problēmu. “Laiku pa laikam šajā atkritumu poligonā notika ugunsgrēki, kas ietekmēja vietējo iedzīvotāju noskaņojumu. Proti, 70. gadu beigās bija skaidrs, ka kaut kas ar šo jautājumu ir jādara,” pirmsākumus skaidroja Ž. Vensāns. Tad arī tika pieņemts lēmums izveidot pirmo atkritumu reģenerācijas staciju, ko izdarīja pašvaldības deputāti. Šī stacija tika uzbūvēta piecu gadu laikā un darbu sāka 1984. gadā. Stacijas uzdevums bija apkalpot visas sindikātā ietilpstošās pašvaldības jeb, Francijas terminos izsakoties, komūnas. Stacija tika būvēta Tulonā, jo tā atrodas lielākajā komūnā. Tobrīd stacija spējusi reģenerēt atkritumus no trīs lieliem reģioniem Francijas dienvidos. Kopumā Francijā darbojas 50 ražotnes, kas no citādi neizmantojamiem atkritumiem ražo enerģiju, vēl divas ir būvniecības stadijā.
Stacijai Tulonā jauda šobrīd ir 285 tūkstoši tonnu gadā. Reģenerācijā nonāk mājsaimniecību atkritumi. Kā senāk, tā arī šobrīd galvenais ieguvums ir elektroenerģija, kā arī siltumenerģija. Apkure tiek nodrošināta 5000 mājsaimniecībām. Jāpiebilst gan, ka Francijas dienvidos apkurei nepieciešamais siltums, salīdzinot ar Latviju, ir daudz mazāks un lielākā daļa siltuma nonāk atmosfērā caur dzesēšanas iekārtām. Stacijā reģenerē arī slimnīcu atkritumus. Pēdējā laika panākums ir Francijā ar likumu noteiktā atkritumu šķirošana, kas ir samazinājusi piegādes stacijai par 80 tūkstošiem tonnu gadā. Tas ir devis iespēju stacijai apkalpot vēl divus Francijas reģionus, kas tikai nesen pievienojošies pašvaldību sindikātam Sittomat. Šobrīd ir atvērti vairāki šķirošanas centri, un to galvenais uzdevums ir savākt un atšķirot, kā arī pieņemt atsevišķi tādus atkritumus, kas ir noderīgi pārstrādei. Bioloģisko atkritumu šķirošana Francijā ir obligāta jau gadu. “Mājsaimniecības atkritumu reģenerācija ir procesa noslēgumā. Proti, tie ir tādi atkritumi, kuri vairs nav citādi pārstrādājami, un mēs no tiem iegūstam enerģiju. Viss, kas paliek pāri, ir pelni, ko izmanto ceļu būvniecībā,” tā Ž. Vensāns, uzsverot, ka netālu no reģenerācijas stacijas atrodas vairākas skolas, divas slimnīcas un dzīvojamās mājas. Atliek vien piebilst, ka viss process un tas, kas nonāk atmosfērā, tiek mērīts un stingri pārbaudīts, visi mērījumu dati ir brīvi pieejami gan sabiedrībai, gan kontrolējošām institūcijām. Turklāt papildu divas pārbaudes gadā veic neatkarīgs privātuzņēmums.
Saikne ar iedzīvotājiem – pirmajā vietā
Divas reizes gadā stacijas vadība kopā ar Sittomat pārstāvjiem tiekas ar iedzīvotājiem, un šāda prakse izveidojusies vēsturiski, jo ne vienmēr reģenerācijas tehnoloģijas bijušas tik tīras kā patlaban. Mariano Desuza, kas pārstāv Rietumu Tulonas reģiona vietējo interešu komiteju, žurnālistiem atklāja, ka komiteju pārstāvji regulāri tiekas ar rūpnīcas vadību, tostarp arī tādēļ, lai veicinātu šķirošanas nozīmību un spētu izskaidrot sabiedrībai tās galveno jēgu. Šis ir pēdējā gada fokuss, bet iepriekš ir bijuši arī citi. “Šobrīd mums tiešām nav nekādu pretenziju par stacijas darbu. Mēs redzam, ka nav nedz pelnu, nedz sliktas smakas,” sacīja M. Desuza.
Ž. Vensāns politikā jau ir vairāk nekā 40 gadu, tādēļ arī bijusi iespēja saņemt atbildes par projekta pirmsākumiem un sākotnējo reakciju, piemēram, vai sākumā ir bijuši protesti par atkritumu reģenerāciju. “Es patiešām biju Sittomat vēl pirms stacijas būvniecības uzsākšanas pirms 40 gadiem. Savā priekšvēlēšanu programmā jau 1983. gadā norādīju uz reģenerācijas stacijas būvniecības plānu. Es ar šo programmu vēlēšanās uzvarēju,” norāda Ž. Vensāns, līdztekus atklājot, ka pirmsākumos nav bijis tā, ka visi ir vienlīdz par atkritumu reģenerācijas stacijas būvniecību.
“1984. gadā es biju jaunākais ievēlētais deputāts vietējā komūnā. Tolaik kopīgi ar Sittomat toreizējo prezidentu apstaigājām visas mājas komūnā, klauvējām pie durvīm un gājām runāt. Runājām tieši par šo staciju. Stāsts bija par to, ka mēs ceļam staciju, pateicoties kurai mēs tiksim vaļā no atkritumu apglabāšanas poligona. Es jums pastāstīšu vienu stāstu no dzīves. Mēs toreiz gājām un stāstījām, ka tā būs iedzīvotāju stacija, kuras būvniecībai izmanto viņu līdzekļus. Sēdējām vakaros, kopā iedzērām aperitīvu un teicām, kā būs. Vēlāk kāds gados vecāks pilsonis, paņēmis līdzi savu mazdēlu, uz staciju atnāca to apskatīt, lai izrādītu savam mazdēlam, un darbinieki viņu apturēja. Viņš teica, ka tā ir viņa stacija un viņš drīkst to apskatīt! Gan viņš, gan citi komūnas iedzīvotāji drīkst nākt uz staciju un to apskatīt, un redzēt, kas te notiek. Arī tāda ir komunikācija,” norāda Ž. Vensāns. Regulāras ir divas sapulces gadā, kurās piedalās gan iedzīvotāju pārstāvji – asociācijas un NVO –, gan valsts deleģēti speciālisti. Ik reizi tiek stāstīts par stacijas darbu un rezultātiem iepriekšējā periodā. Jebkurš var izteikties.
Jautāts, vai iepriekš ir bijuši iedzīvotāju protesti un iebildumi un vai tagad tādi ir, Ž.Vensāns atklāj, ka pirmsākumos reģenerācijas process bijis krietni netīrāks un tikai ar laiku līdz ar katru stacijas modernizāciju ieviesti aizvien jauni un jauni filtri un sistēmas dūmu attīrīšanai un smakas likvidācijai. Šādu ražotņu darbība tiek strikti kontrolēta gan no ES, gan valsts puses. Patlaban par stacijas darbu vēl aizvien sūdzoties daži cilvēki, kas esot vieni un tie paši ik gadu. Viņu pretenzijas tiek uzklausītas. Lielu darbu veic Sittomat vēstneši, strādājot ar skolēniem un skolās stāstot par reģenerācijas procesu un tā nozīmi rītdienas sabiedrības veidotājiem. Gadā stacijā viesojas skolēni no 230 skolām.
Noslēgumā jāsecina, ka 40 gadu ilgā periodā Ž. Vensānam ir izdevies panākt sabiedrības absolūtā vairākuma atbalstu atkritumu reģenerācijai.
#1/7
#2/7
#3/7
#4/7
#5/7
#6/7
