Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Gribas domāt par valsts attīstību ilgtermiņā, par mūsu kopējo nākotni, bet... neskaidrību pilnā šodiena kā tāds enkurs notur pie vietas.

Vai daudz ir to cilvēku, to uzņēmumu, kas šodien kaut ko var plānot, raugoties kaut vai gada vai piecu perspektīvā, ja nav zināms, ko nesīs pat nākamais mēnesis? Ja gada sākumā vēl bija cerība uz vakcīnām kā brīnumlīdzekli, tad nu ir skaidrs, ka tās sargā vien smagākos gadījumos.

Un arī ne visus – vien tos, kas vakcinējušies, proti, kas šo daļējo aizsardzību izmanto. Tas nozīmē, ka būs vien jāpielāgojas dzīvei tādos apstākļos, kādi nu ir. Ar vakcinētajiem un nevakcinētajiem, ar vīrusa neskartajiem, ar saslimušajiem un pārslimojušajiem. Ja cilvēki dzīvei pat kara apstākļos pielāgojas, tad arī šā laika situācijai varētu, ja vien sabiedrībai vai vismaz valsts politiskajai vadībai būtu daudzmaz vienota sapratne par nepieciešamu rīcību šādā situācijā.

Diemžēl tas, ko redzam, – tā vietā, lai racionāli, efektīvi risinātu problēmas, valdības pārstāvji aizvien aizraujas ar taisnošanos un vainīgo meklēšanu. Nu, saukā premjers nevakcinētos par teju vai visa ļaunuma sakni, bet vai no tā situācija kaut par gramu uzlabojas? Nē! Tieši otrādi – redzams, ka lielā daļā sabiedrības politiķu retorika raisa tādu kā pretreakciju. Neglābj pat superdārgās aģitācijas kampaņas.

Kā rīkotos uzņēmēji tādā situācijā, kad jāpanāk noteiktas cilvēku grupas konkrēta rīcība? Droši vien ne tā, kā šobrīd politiķi. Droši vien pieeja būtu daudz racionālāka, uz rezultātu vairāk orientēta. Kaut vai samaksājot pa 10 eiro katram, kas pilnībā vakcinējies. Rezultāts noteikti būtu ātrāks un arī lētāks.

Šajā situācijā, protams, aizvien aktuālāks kļūst jautājums par gaidāmajiem ierobežojumiem un to ietekmi uz biznesu. Nupat tika ziņots, ka Lietuvā iedzīvotājiem, kuri nevar apliecināt, ka ir vakcinējušies pret Covid-19 vai nesen to pārslimojuši, ir liegts iepirkties lielveikalos. Zinot mūsu valdības copy/paste pieeju, var paredzēt, kas šeit sagaidāms. Un gan jau ne tas vien, ja situācija ar saslimšanu pasliktināsies. Taču ir būtiska atšķirība starp Latviju, kur pilnībā vakcinēta ir mazākā daļa sabiedrības, un citām valstīm, tostarp Lietuvu, kur vakcinēto ir lielāks īpatsvars.

Proti, mums, ieviešot šādus principus, gan skaitliski, gan procentuāli būs krietni mazāk klientu šādās daļēji ierobežotās zonās. Tātad vismaz tirgotāji un dažādu pakalpojumu sniedzēji var prognozēt, ka gaidāma vēl viena ļoti smaga ziema, jo, kā zinām, ne visi var pielāgoties darbībai attālināti.

Uz šī fona jo draudīgāk skan arī no valdības puses nākošie šaubu pilnie vēstījumi par to, vai esam gatavi vairākus gadus pēc kārtas atbalstīt uzņēmumus, kuru biznesa sniegums ir neapmierinošs. Tātad atbalsts atkal būs tiem, kas ar visu tiek galā paši saviem spēkiem, nevis tiem, kam šo atbalstu vajag, pat ja šie šobrīd grūtībās nonākušie ir ar lielu nākotnes izaugsmes potenciālu? Tas tad ir kā gadījumā, ja speciālos palīglīdzekļus (kruķus, riteņkrēslus u.tml.) valsts lemtu dāvāt nevis cilvēkiem ar invaliditāti, kam tie vajadzīgi, bet gan fiziski veselajiem, jo tos, lūk, kāds pēc kādiem formāliem kritērijiem atzinis par labākiem.

Jēgpilni? Nē! Dīvaini, ka šoreiz par to maz kurš aizdomājas. Vismaz publiskajā telpā. Jo varbūt nesaprot, ka tas var būt pat normāli, ja uzņēmums kādu laiku strādā ar zaudējumiem, ka biznesā, protams, vairums cenšas nekavēt algu un nodokļu nomaksu, bet ir situācijas, kad arī tā var objektīvi gadīties.

Tāpat biznesa sniegums noteikti jāvērtē ne vien pēc bilances (jo tad tikpat kritiski kā pret privātajiem būtu jāattiecas arī pret valsts īpašumā esošajiem, kā airBaltic, Latvijas dzelzceļš utt.), bet arī pēc to sabiedriskā nozīmīguma, ieskaitot vajadzību pēc sniegtā produkta, nodarbinātību utt. No šī viedokļa mazs veikaliņš vai ģimenes ārsta prakse lauku teritorijā, kas, pat ja knapi spēj izdzīvot, ir ne mazāk nozīmīgs kā valsts mērogā kāds regulāri stutēts infrastruktūras uzņēmums.

Bet tā vājā vieta ir un paliek, ka starp lēmumu pieņēmējiem pārāk liels īpatsvars ir tādu, kas uz valstī notiekošo neraugās kopsakarībās. Un tā arī laikam ir atbilde uz jautājumu par to, kāpēc jūtamies nedroši šādā krīzes situācijā, kāpēc nespējam plānot kaut vai mazliet tālāk par rītdienu

Komentāri

Pievienot komentāru
Finanses

Aizdomīgu naudu var konfiscēt, par noziegumu nerunājot

Romāns Meļņiks, Jānis Goldbergs, 20.07.2021

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Par to, kā šobrīd saprot noziedzīgi iegūtu naudu, kā to konfiscē un kāda ir jaunā kārtības sapratne pēc Moneyval rekomendāciju izpildes, brīdī, kad pirmās mantas konfiskācijas Ekonomisko lietu tiesā jau notikušas, Dienas Biznesam ekskluzīvā intervijā stāsta Finanšu izlūkošanas dienesta (FID) priekšniece Ilze Znotiņa.

Fragments no intervijas

Romāns Meļņiks: Ir vesela rinda valstu, ar kurām biznesam ir apgrūtināta sadarbība. Uzņēmēji tā arī saka – pārceļam biznesu uz Lietuvu vai Igauniju un varam strādāt! Ārvalstu investori, kuri eksportē preces uz Krieviju, Kazahstānu vai citām valstīm, arī norāda, ka filiāli šādai darbībai labāk atvērt Lietuvā vai Igaunijā. Tur kontrolējošie dienesti neradot iespaidu, ka nauda varētu tikt atņemta. Kā jūs skaidrotu šo reakciju, vai mums ir citi spēles noteikumi nekā pārējā ES?

VIDEO: FID vadlīnijas nav normatīvais akts 

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanas pirmsākumā ir bankas vai kāda cita likuma...

Ilze Znotiņa: Jau ilgstoši mēģinu izskaidrot to, ko dara FID, un to, ko dara citas iestādes sistēmā. Par visu sistēmu atbildēju līdz 2020. gada februārim, kad Latvijai bija jāizkļūst no potenciālā riska tikt iekļautai Moneyval pelēkajā sarakstā. Vadīju gan darba grupu, gan delegāciju (Moneyval), un man bija mandāts runāt par jebkuru no tēmām, kas ir pakļautas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumam. Tagad es to jau vairāk nekā gadu nedaru, jo man šāda mandāta runāt par visu nav. Līdz ar to kontrolējošā institūcija, runājot par banku sektoru, ir Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), un tai ir jāsniedz atbildes par to, vai prasības attiecībā uz banku klientiem ir stingrākas vai mazāk stingras. Tas, ko esmu novērojusi, – ir kaut kāda uzņēmēju daļa, kura līdz šim varbūt nav bijusi tik ieinteresēta pilnībā sniegt visu informāciju bankām, un banku prasības ir strauji mainījušās. Tas liek domāt, ka vienai daļai uzņēmēju ir vieglāk pārreģistrēt savus bankas kontus citā ES valstī, nekā palikt šeit!

R.M.: Sakiet kā eksperte, vai tas, jūsuprāt, ir pareizi, ka atšķiras prasības ES valstīs un vietām var darboties uzņēmums bez kāda satraukuma, bet pie mums to nevar?

I.Z.: Tas nav pareizi! Kāpēc? Nepareizi rīkojas nevis Latvija, bet nepareiza ir situācija, kurā pat Eiropas Savienībā, kur ir tikai 27 valstis, ir dažāda pieeja šiem jautājumiem! Ir dažādas stingrības prasības ES, un ir vairākas valstis, kuras nav ieviesušas pat tā saucamo ceturto AML direktīvu, kurai bija jābūt ieviestai jau 2017. gada jūnijā. Tās ir pat ļoti lielas valstis.

Visu rakstu lasiet 20.jūlija žurnālā Dienas Bizness!

ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!

Komentāri

Pievienot komentāru