Nesen, dodoties mājās no darba slimnīcā, neparko nespēju «izmest no galvas» kādu jaunieti, kura dzīvība reti muļķīgas reibuma pārgalvībā gūtas traumas dēļ bija karājusies mata galā. Viņš atveseļosies, es pie sevis domāju. Taču vai pilnībā? Tas nav zināms. Zināms ir tikai tas, ka ārstēšana aizņems daudz laika un puiša tālākā dzīve būs ļoti grūta. Operācija, rehabilitācija, operācija, rehabilitācija. Tad, iespējams, vajadzēs operēt vēl un vēl.
Interesanti, ko par liktenīgā vakara notikumiem tagad domā viņš pats un viņa draugi, kas atbraukuši uz slimnīcu stāstīja, ka alkoholu «tikpat kā neesot» lietojuši. Bijušas vien vairākas divu litru pudeles stiprā «plastmasnieka». Cik pudeļu stiprā «plastmasnieka» izdzerts? Divas, trīs, desmit? To neviens no draugiem nosaukt nespēja, taču, spriežot pēc sekām, pietiekami. Par dažu stundu dullumu, ko sniegusi brūnajā polietilēna (PET) pudelē rodamā žļurga, nu samaksāts ar veselību. Vai bija vērts?
Paradoksāli. Mēs tik bieži karojam ar sekām, nedomājot kā novērst cēloņus, jo šis tāpat kā daudzi citi negadījumi varēja arī nebūt. Strādājot par neiroķirurgu Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā, arvien biežāk mēdzu aizdomāties par postu, ko Latvijai nes alkohola lietošana. Kā likums, divi no trijiem traumas guvušiem cilvēkiem ir alkohola reibumā. Kā likums, lielākā daļa no tiem, kas reibumā gūst traumas, ir vīrieši darbaspējīgā vecumā. Ļoti daudz ir jauniešu. Skaidri saskatāma tendence - vismaz puse negadījumu varētu nenotikt, ja cilvēki nebūtu lietojuši pārāk daudz alkohola.