Latvijā jau ilgstoši tiek runāts par aprites ekonomiku. Dabas resursi pasaulē izsīkst, turpretī atkritumu kalni tikai palielinās. Izskan pat tādiem apgalvojumi, ka Latvija lēnām kļūst par Eiropas atkritumu poligonu, jo nespējam tikt līdzi atkritumu pārstrādes tempiem citur Eiropā.
To savā ziņā apstiprina arī jaunākais Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) Latvijas Vides raksturlielumu pārskats, kurā skaidri norādīts, ka, palielinoties iedzīvotāju labklājībai, laikā no 2004.gada līdz 2016.gadam radīto atkritumu apjoms valstī audzis vairāk nekā divas reizes. Tas nozīmē, ka ar atkritumu šķirošanu vien uz priekšu netiksim – jāsāk raudzīties uz kopējo bildi.
Sākotnēji jāvērš uzmanība uz mūsu paradumiem, ko, protams, ietekmē tas, ko varam iegādāties veikalu plauktos. Šobrīd tiek stingri noteikts apjoms, cik tirgū novietotā iepakojuma jāatgūst un jāpārstrādā, taču nav neviena nosacījuma, kas definētu to, cik lielai daļai no iepakojuma vispār jābūt pārstrādājamai. Iedzīvotāju aptaujas liecina, ka iedzīvotāji ir gatavi šķirot vairāk, taču, kamēr ražotāji un iepakotāji nav motivēti jau saknē tirgū novietot pārstrādājamu iepakojumu, būsim visai tālu no ilgtspējīga ekonomikas modeļa. Tas diemžēl atspēlējas arī uz nākamajiem atkritumu apsaimniekošanas posmiem – šķirošanu un pārstrādi. Iepakojums ir tik daudzveidīgs, veidots no dažādiem kompozītmateriāliem, ka daļa no tā jebkurā gadījumā nonāk poligonos. Pēc mūsu aplēsēm, jau iedzīvotāju šķirotajos atkritumos vien ir 10 līdz 30% atkritumu, kuri nav derīgi pārstrādei, un esam spiesti tos nogādāt apglabāšanai poligonā. Arī atkritumu dedzināšanas jaudas, ražojot enerģiju, Latvijā ir niecīgas, bet citām Eiropas valstīm pašām pietiek, ko dedzināt, tāpēc arī tā Latvijai nav opcija.