Kazu gani, kas rosās apmestu niedru namiņā, sienot sieru un cepot ierauga maizi, nav renesanses laika glezna, bet Lietuvas pierobežas kapitālsabiedrība Šiļi.
Tomēr pastorālas izjūtas neatkāpjas, arī gluži lietišķi sarunājoties ar SIA Šiļi saimniekiem – Rutu Graudužu un Štefenu Milleru. Dzimtas īpašums ar iestrādēm bioloģiskajā saimniekošanā, ar gandrīz divsimt gadu vecu dzīvojamo ēku un tēva celtām saimniecības ēkām rosināja Rutu meklēt ekonomiski pamatotu dzīvesstilu vienā no skaistākajiem dabas stūrīšiem Latvijā.
Visa 15 ha plašā Šiļu saimniecība ir kā funkcionējošs brīvdabas muzejs. Tiesa, ar ekonomisku un tehnoloģisku pamatojumu. Kazām ir savs aploks, kurā ganās dažādu sugu ragainītes, pa vidu arī viena brūna aitiņa. Atsevišķi ir kazlēnu «bērnudārzs», bet āžu aploks sajūsmina ar kinokameras cienīgiem tipāžiem un dažādajiem raksturiem. Mājas pagalmā pastaigājas muskuspīles, pāvi, rājas zosis, bet visu uzrauga divi bezgala labsirdīgi, pinkaini suņi. Viens no viņiem ir vācu suns un reaģē tikai uz komandām vācu valodā. Štefens smejas, ka suni nevar integrēt, gluži kā vienu otru ārzemnieku, kurš atbrauc un diktē te savus noteikumus. «Ja reiz tu te dzīvo, tad mācies valodu, izproti un pieņem kultūru,» viņš pauž savu nostāju. Latviešu valoda neesot viegla, bet Štefens saprot jau diezgan labi un ikdienas frāzes lieto. Ģimenes valoda ir angļu. Saimniecībā izpalīdz Rutas draudzene, kura ir lietuviete. Internacionāla sabiedrība, ko vieno gandrīz etnogrāfiska vide, no senčiem mantotas prasmes un saikne ar dabu. Tāpēc vēl viens ģimenes biznesa veids ir ekoloģiskais tūrisms.