Darbu sākot, jānoklausās priekšnieces norādījumi un jāapspriež, ko zīmēt.

Tad apsēžos pie baltas lapas kā pie domas kapa un izmisīgi cenšos atcerēties, ko pirms minūtes ar priekšnieci nolēmām.

Klāt pieliekam arī zīmuļus un flomāsterus.

Tā kā izmantošu arī akvareli, nepieciešams ūdens.

Un, lai ūdens nejustos vientuļš, pielieku klāt akvareļu krāsas.

Noslauku brilles.

Kolēģi domā, ka gaidu mūzu, bet īstenībā esmu nopelnījis nelielu snaudienu. To var saukt arī par tehnoloģisko pauzi.

Spicēju zīmuli.

Beidzot sāku zīmēt.

No zemapziņas nebūtības apcirkņiem iznirst tēls.

Tēls atsedzas arvien vairāk.

Mākslā vajag tikai dēli, uz kura zīmēt.

Analogs tēla izzīšanai no pirksta.

Tēls kļūst miesā bagātāks. Un es - garā gudrāks.

Tēls vēl arvien smagi kāpj ārā no manas galvas.

Smaids neko nemaksā. Par karikatūru gan maksā.

Šeit es ar vecu otru krāsoju vēl vecāku dēli.

Ar zīmuli pastiprinu to, ko neesmu ieklājis ar akvareli.

Pēc vīriešu kārtas kolēģu daudzbalsīgā pieprasījuma, karikatūrā jāparādās arī sievietei. Tā kā neviena no kolēģēm negribēja būt par modeli, bija jāizlīdzas ar papildmateriāliem.

Esmu ievērojis, ka daiļām dāmām ir mazi deguntiņi.

Tās acis, tās acis, es aizmirst nespēju, bet zīmēt spēju.

Lēnām top svarīgas aprises.

Starp tēliem jau veidojas kontakts.

Man sāk šķist, ka mūza grib mani nobārt.

Lai kontakts būtu ciešāks, uzzīmēju arī brilles.

Nu jau acu kontakts ir acīmredzams.

Vīrieša tēlam tiek piešķirta identitātes karte.

Vai Tu mani mīlēsi, kad man vairs nebūs 16?

Ko skaistai jaunībai var pateikt sirmais vecums (Gēte).

Uz saulaino tāli.

Šovs beidzies.

Lai nebūtu jāparakstās ar savu vārdu, izmantoju piktogrammu. Kaut kas starp pīķa dūzi un liepiņas lapu.

Dienas grūtākais mirklis. Vadības akcepts.

Priekšā mana bilde, aizmugurē - zviedru karikatūristu bildes.

Bilde tiek ielikta skenera vēderā.

Krīt zārka vāks un visam beigas.