Eksbaņķieris Arnolds Laksa Pārdaugavā ir ierīkojis brīvdabas atpūtas teritoriju 64 hektāru platībā Esena Pārdaugavas dārzi, kas tiks atklāta jūnija sākumā
Tur tiek gaidīti visi tie, kas vēlas relaksēties pie dabas krūts, svaigā gaisā nodarboties ar sportiskām aktivitātēm vai no darba birojā uz kādu brīdi pārcelties uz zaļu pļavu. Teritorijā ietilpstošajos Klusajos dārzos izīrēšanai vasaras sezonas garumā tiks piedāvātas dārza mājiņas ar zemes pleķīti, kurā pilsētnieki varēs rušināties, stādot puķes un dārzeņus.
A. Laksa cer, ka Esena Pārdaugavas dārzi pāris gados kļūs par rentablu projektu, un vēlas, lai ar to nodarbojas viņa bērni. Brīvdabas atpūtas teritorijas vadīšanu viņš ir uzticējis savai meitai Dinnijai.
Daļā teritorijas ir iespējama apbūve, visticamāk, nākotnē tur varētu tapt nelielas ēkas.
Fragments no intervijas, kas publicēta 25. maija laikrakstā Dienas Bizness:
Pēc jūsu aiziešanas no Latvijas Krājbankas prezidenta amata ir pagājuši 15 gadi. Ar ko esat nodarbojies šajā laikā?
Gandrīz divu gadu garumā biju iemaldījies politikā. Atzīstu, ka tajā iesaistījos lielā mērā dēļ vēlmes revanšēties ietekmīgajiem un tā laika varenajiem politiķiem, kuri bija vienojušies par «uzņēmējdarbības vides sakārtošanu», kas patiesībā gan nozīmēja šīs vides «sagrābšanu». Ilgi nebija jāgaida, līdz sapratu, ka politika kā nodarbošanās man piemītošo rakstura īpašību dēļ nav man piemērota. Protams, kādam arī šis darbs ir jādara, bez tā nekas valstī nevar notikt, taču sava rakstura dēļ izjutu lielu psiholoģisku slogu un diskomfortu. Aizejot no politikas, jutu milzīgu atvieglojumu, tikai pārdzīvoju, ka esmu pievīlis savus vēlētājus. Kopš tā laika ar politiku neesmu bijis saistīts un arī neplānoju tajā atgriezties. Pēc dabas esmu uzņēmējs, jau kopš kooperatīvu laikiem man ir gribējies kaut ko darīt pašam, ir bijušas gan veiksmes, gan izgāšanās, par kurām pat ir kauns atcerēties. Nedaudz atpūties pēc darbošanās politikā, kopā ar paziņām iesaistījos dažādos biznesa projektos. Pirmskrīzes laikā mēs visi zināmā mērā bijām hipnotiskā stāvoklī, ticējām pasakām un brīnumiem (un skandināvu bankām), milzīgiem peļņas procentiem, ko var gūt, pērkot un pārdodot nekustamos īpašumus. Dažus tas degradēja, un pat tik tālu, ka turpmākajā dzīvē tie no šīs eiforijas tā arī nespēja attapties. Par laimi, intuīcija lika man tajos gados, kad daudzi uzņēmēji tikai pirka un pārdeva nekustamos īpašumus, lielu daļu nopelnītās naudas, kas daļēji arī tika iegūta šādos darījumos, ieguldīt ražojošos uzņēmumos. Iegādājos 25% Rīgas ostas uzņēmuma Rīgas Universālais termināls kapitāla daļu. Tad nāca krīze, kuras laikā daudzi zaudēja savus ieguldījumus nekustamajā īpašumā, turpretim ostas uzņēmumu izdevās attīstīt tā, ka pēc sešiem gadiem spēlējām vienu no vadošajām lomām tranzītbiznesā Rīgā, mums bija nozīmīga tirgus daļa arī Latvijas mērogā. 2013. gadā saņēmām negaidīti labu piedāvājumu no japāņu investoriem, no Mitsui Group, un ne mirkli nenožēlojam savu lēmumu pārdot uzņēmumu. Ņemot vērā to, kas pēc tam notika 2014. gadā, pieļauju, ka daudzi domā, ka mums bija pieejama kāda slepena informācija no Kremļa par to, kas notiks Ukrainā, kādi apdraudējumi sekos tranzītbiznesam. Tas bija ļoti izdevīgs un veiksmīgs darījums. Paralēli ostu biznesam 2009. gadā sapratu, ka man ir jāpalīdz vecākajam dēlam, kurš jau vairākus gadus nodarbojās ar lauksaimniecību. 20 gadu vecumā viņš bija izlēmis dzīvot laukos, pārcēlās uz Latgali un sāka saimniekot manas ģimenes īpašumos. Investēju līdzekļus, un mēs kopā attīstījām lauksaimniecības uzņēmumu, kas vēlāk cita starpā nodarbojās ar nepopulāro elektrības ražošanu no biogāzes. Šobrīd viņš strādā kā algots darbinieks, jo pagājušajā gadā īpašuma tiesības tika pārdotas kādam investīciju fondam.
Šobrīd esat pievērsies pavisam citam biznesam – ierīkojis brīvdabas atpūtas teritoriju 64 hektāru platībā Esena Pārdaugavas dārzi. Ar kādu mērķi?
Tas noteikti nav rūpīgi izplānots un izkalkulēts biznesa projekts. Stāsts ir visnotaļ īss, vienkāršs un loģisks. Šo lielo īpašumu 80 hektāru platībā pirms 17 gadiem iegādājās SIA Popova Legāts. Sākotnēji šai sabiedrībai bija trīs īpašnieki. Apstākļi noteica to, ka 2013. gadā par vienīgo īpašnieku vajadzēja kļūt man. Es atpirku no saviem partneriem uzņēmuma daļas un uzņēmos pilnu atbildību par visu to, kas uzņēmumā notiek. Kopš 2001. gada, kad īpašums tika iegādāts, nekustamo īpašumu tirgū bija gan veiksmīgie, gan ne tik veiksmīgie gadi. Veiksmīgajā periodā daļu īpašuma pārdevām par šodienas situācijai neatbilstoši augstu cenu. Man bija gan līdzekļi, gan iespējas tobrīd novārtā atstāto teritoriju sakārtot tā, kā to darītu rūpīgs saimnieks. Sākotnēji, veicot darbus, izpildīju tās prasības, ko izvirzīja Rīgas pilsētas normatīvi, proti, ka teritorijai jābūt ugunsdrošai un nepiesārņotai. Jau pēc pirmā labiekārtošanas darbu gada novērtēju, ka šī sākotnēji nepievilcīgā teritorija ir līdz nepazīšanai pārvērtusies. Un tad es arī beidzot sapratu, kāpēc šeit vairākus gadsimtus ir dzīvojuši Rīgas pilsētas rāts- kungi. Pirmo reizi muiža šeit tika uzcelta 1615. gadā, to izdarīja rātskungs Kaspars Drēlings. Dzimtas pēcnācēja Ģertrūde Drēlinga apprecējās ar rātskungu Andresu Gotānu, un muižiņu sāka dēvēt par Gotānu muižiņu. To mantoja abu dēls rātskungs Pauls Gotāns, kurš 1774.gadā to pārdeva māsasvīram Imanuelam Justam Esenam, Doma un Pētera draudžu mācītājam. XVIII gs. otrajā pusē muižu jau dēvēja par Esena muižu. XIX gs. otrajā pusē tā bija krievu tirgotāja Popova atraitnes īpašums. Lai arī tās īpašnieki gadsimtu laikā vairākkārt ir mainījušies, vēl 1927. gada Rīgas plānā tā tiek saukta par Esena muižu. Krievu tirgotāja Popova mantinieki 1994. gadā izveidoja mantinieku legātu un atguva šo īpašumu. Tā kā viņi bija «izkaisīti» pa visu pasauli, viņiem bija grūti šo muižas plašo teritoriju pārvaldīt. Ap 2000. gadu viņi izlēma īpašumu pārdot. Pēc ilgstošām sarunām vienojāmies par cenu, bet par godu pārdevējiem tikko pircēju nodibināto sabiedrību nosaucām par SIA Popova Legāts. Ceļojot pa pasauli un sekojot līdzi tām tendencēm, kādas ir gan Eiropā, gan citviet pasaulē, nonācu līdz secinājumam, ka šo brīnišķīgo, ainavisko teritoriju varētu piedāvāt zaļi domājošiem cilvēkiem, tostarp hipsteriem, kuri vēlas desmit minūšu attālumā no centra rast mieru, atpūsties vai, tieši otrādi, – brīvā dabā pastrādāt, kas šobrīd ir kļuvis moderni. Meita pēc atgriešanās no sešu gadu studijām Londonā atzina, ka Rīgā nav tādas vietas, kur brīvdienās var ātri aizbraukt uz kādu parku, nopirkt street food un to baudīt, sēžot pļavā. Šobrīd visi pilsētas parki šajā ziņā nav atsaucīgi. Šī būs vieta, kur sestdienās, svētdienās un darba dienu vakaros varēs atbraukt un uzcept BBQ. Par iespēju kaut ko nopirkt tepat uz vietas, kārtību un tīrību mēs parūpēsimies. Šeit būs visnotaļ plašas iespējas arī tiem cilvēkiem, kuri vēlas nodarboties ar fiziskām aktivitātēm nevis sporta zālēs, bet brīvā dabā. Te varēs uzspēlēt pludmales volejbolu, futbolu, trenēties golferi, kanāli 3,5 kilometru garumā ir ideāla vieta airēšanai – gan smaiļotājiem, gan kanoe un pat akadēmiskajiem airētājiem, arī supošanai un izbraucienam ar laivu. Tiks uzstādīti āra trenažieri. Savukārt speciāli izraktajos dīķos varēs nodarboties ar veikbordu. Tāpat gaidīti tiks skrējēji un nūjotāji. Organizēsim arī dažādas aktivitātes – gan biznesa seminārus, gan specializētus pasākumus, piemēram, dārzniekiem u.c. Tiks iekārtotas speciālas teltis un nojumes. Šobrīd nevaru skaidri pateikt, kā tas viss turpmāk attīstīsies, jo to lielā mērā noteiks apmeklētāji un viņu izteiktie priekšlikumi. Viens ir skaidrs – par klasisku biznesu šo projektu uzskatīt ir ļoti grūti, būs nepieciešami daži gadi, lai ienākumi segtu izdevumus. Nenoliegšu, ka neveiksmes gadījumā man būs iespēja «izšaut drošības spilvenu», proti, neizslēdzu iespēju, ka pēc kāda laika nelielā teritorijas daļā būs jāsāk mazstāvu apbūve.
Cik maksās atpūtas teritorijas apmeklējums?
Pieaugušajiem tie varētu būt vien daži eiro, bērniem, protams, par brīvu. Par papildu samaksu būs iespējams izīrēt piknika vietas, uzspēlēt golfu, iziet virvju taku, izbraukt ar laivām. Cenas būs visnotaļ demokrātiskas, bet Esena dārzu apmeklējums noteikti nebūs par brīvu. Diemžēl manā rīcībā nav tik lielu līdzekļu, lai es varētu ilgtermiņā nodarboties ar labdarību.
Visu interviju Saimnieko muižas dārzos lasiet 25. maija laikrakstā Dienas Bizness.
#1/29
#2/29
#3/29
#4/29
#5/29
#6/29
#7/29
#8/29
#9/29
#10/29
#11/29
#12/29
#13/29
#14/29
#15/29
#16/29
#17/29
#18/29
#19/29
#20/29
#21/29
#22/29
#23/29
#24/29
#25/29
#26/29
#27/29
#28/29
