Reģionālā konkurētspēja un prasme piesaistīt investīcijas ir būtiski faktori, kas veicina kopējo labklājību. Mēs vēlamies dzīvot labāk, bet labklājības pamats Latvijas apstākļos ir cieši saistīts ar attīstītu uzņēmējdarbības vidi.

Lai kā mēs lepotos ar dabas kapitālu u.c. iespējām un sasniegumiem, Latvijas labklājības pamatā ir tieši uzņēmējdarbība, kam iespēju attīstīties nodrošina kopējā biznesa vide un apstākļi, priekšrocības jeb valsts konkurētspēja. Un konkurētspēja ne tikai nacionālā mērogā, bet arī globāli, jo darbojamies Eiropas Savienībā – brīvas preču, pakalpojumu un kapitāla kustības apstākļos. Nav noslēpums, ka tajās valstīs, kur biznesa vides konkurētspēja ir augstāka, ir arī vairāk sekmīgi darbojošos uzņēmumu, un mēs redzam arī augstākus labklājības rādītājus, ko apliecina dažādi starptautiski mērījumi un reitingi un kas atspoguļojas iekšzemes kopproduktā.

Latvijas valdībai ir divi sociālie partneri jautājumos par ekonomiskās politikas veidošanu - Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Darba devēju izsenis rosinātie un pēdējā laikā plaši apspriestie grozījumi darbaspēka nodokļu jautājumos turpina ar plašu rezonansi izskanēt dažādos plašsaziņas līdzekļos, nereti ar ievērojamu devu emocionāliem un tēlaini izteiksmīgiem līdzekļiem.

Un patiesi – LDDK ar LBAS un citām uzņēmēju organizācijām ir vienā laivā, jo mūsu visu interesēs ir Latvijas cilvēku labklājība, ko var nodrošināt tikai ekonomikas izaugsme. Tomēr pagaidām mēs domājam un spriežam atšķirīgās kategorijās. Lai šī publikācija kalpo kā sociālā dialoga turpinājums plašākā sabiedriskajā telpā, jo slēgtās darba grupās pie kompromisiem nudien neizdodas nonākt.

Viena no metodēm, kā tirgus ekonomikā novērtēt valstī pastāvošo uzņēmējdarbības vidi kopumā, tostarp nodokļu sistēmu un darba attiecību regulējumu ir ekonomikas rezultāts, ko var novērtēt pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju. Latvijas rezultāts, maigi izsakoties, nav labākais Baltijā (pēc Eurostat datiem¹, IKP uz vienu iedzīvotāju (pret ES vidējo) Lietuvā ir 90%, Igaunijā 86,5%, bet Latvijā 73,1%. Par mums sliktākā situācijā ir tikai Slovākija, Grieķija un Bulgārija). Un tam ir konkrēti iemesli, ko uzņēmēji, konkurējot ar citu valstu komersantiem gan starpvalstu tirgū, gan tepat Latvijā, ir apzinājuši. Ja gribam, lai kaut kas mainītos, nosacījumi ir jāmaina. Un tas ir gan darba devēju, gan darba ņēmēju interesēs. Bet, ja nosacījumi netiks mainīti, tad ir diezgan naivi cerēt, ka mainīsies ekonomikas rezultāts.

Baltijas valstis pēdējos gados ir audzējušas eksporta tirgus daļas, kas norāda uz spēju konkurēt globālajos tirgos, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomisti Matīss Mirošņikovs un Santa Bērziņa.

Ekonomisti atzīst, ka ārējās tirdzniecības nosacījumi Latvijai bijuši labvēlīgi - eksporta cenas gan globālo cenu kāpuma, gan tagad krituma apstākļos pārsniedz importēto produktu cenas.Latvijas uzņēmumu konkurētspējas noturību var skaidrot ar joprojām zemākām darbaspēka izmaksām salīdzinājumā ar konkurentiem, kā arī produktu kvalitāti un atbilstību patērētāju gaumei.

Latvijas preču eksporta tirgus daļa pasaulē ir augoša, raksta ekonomisti. Tirgus daļu svārstību mazināšanai palīdz eksporta diversificēšana gan produktu, gan valstu skatījumā.

Baltijas valstu eksportētāji lielākoties pielāgojas cenām ārējos tirgos, tas ir, ir cenu ņēmēji, jo ar salīdzinoši nelielajiem apjomiem noieta tirgos nevar ietekmēt cenas. Tā visu Baltijas valstu eksporta cenu pieaugums krīžu laikos atspoguļoja globālo cenu kāpumu, skaidro ekonomisti.

Konkurētspējīga, ilgtspējīga attīstība bez inovācijām būs problemātiska.

Globālā Inovāciju indeksa 2022. gada dati rāda, ka Igaunija ieņem 17. vietu pasaulē, Lietuva – 39. vietu, savukārt Latvija – 41. vietu. Kopumā Latvijas pozīcija nav peļama, jo aiz mūsu valsts šajā reitingā ir vēl 87 valstis, taču pirms mums ir gan Malaizija, gan Indija, turklāt tikai pavisam nedaudz apsteidzam Mauritāniju. Kārtējo reizi nākas meklēt atbildi uz jautājumu, kāpēc Latvijas ziemeļu kaimiņvalsts Igaunija ir tik augstu – tālu priekšā Latvijai, ko šī valsts ir darījusi un kas tajā ir tāds, kas ļauj būt 7.–8. vietā 27 Eiropas Savienības dalībvalstu vidū, savukārt Latvija ir tikai 23. vietā. Lai arī jau daudzus gadus ieguldījumi pētniecībā un attīstībā (P&A), kas tiek uzskatīts par inovāciju stūrakmeni, notiek un tiek izvirzīti kā viena no Latvijas ekonomiskās attīstības prioritātēm, tomēr būtiska izrāviena nav.

Visu laiku pazīstamākais Latvijas hokejists, leģendārais Helmuts Balderis Sildedzis ir zināms un cienīts arī biznesa vidē, kur šobrīd nodarbojas ar dārzeņu biznesu, būdams dalībnieks uzņēmumos SIA Ezerkauliņi Agro un SIA Ķeizarsils. Gluži tāpat kā sports, arī bizness dod un prasa rūdījumu, uzticēšanos, kā arī mēdz sagādāt vilšanos.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 9.janvāra numurā lasi:

Statistika

Siltums lētāks, bet ziema vēsāka

Tēma

Politiskās mahinācijas ar ģimenes valsts pabalstu

Uzņēmējdarbība

Uzņēmumu demogrāfija beidzot plusos

Nodokļu maksātāju Latvijā kļuvis vairāk

Mežsaimniecība

Latvijas Valsts meži pārdos par 400 000 m3 vairāk

Konkurētspēja

Ražošana

Investīcijas pārvērš konkurētspējā. Bruģakmens ražotāja un tirgotāja SIA Betono Mozaika valdes priekšsēdētājs Romas Venckus

Nafta

Kad OPEC saļodzīsies līdz galam

Auto industrija

Šī var būt Ķīnas auto desmitgade

Portrets

Kaspars Kaleba, SIA Omarketing līdzīpašnieks un valdes loceklis

Biedrības "Latvijas Neatkarīgie aldari" šodien plkst.10 devās gājienā uz Saeimu un Rīgas domi.

Biedrībā norāda, ka aldarus satrauc valsts nepārdomātā politika attiecībā pret vietējiem alus ražotājiem. Nosakot vienādus regulējumus gan alus, gan stiprā alkohola un destilātu ražotājiem, esot būtiski ietekmēta alus ražotāju konkurētspēja un vietējā amata alus vieta veikalu plauktos attiecībā pret ārvalstīs ražoto masu produkciju.

Pēdējo desmit gadu laikā Latvijā izbrūvētā alus apjoms samazinājies vairāk nekā divas reizes, kļūstot par pārliecinošiem alus importētājiem, kamēr krievu nacionālā dzēriena degvīna pārdošanas apjomi Latvijā ievērojami auguši. Lai atgādinātu par Latvijas nacionālā dzēriena – alus – nozīmīgumu vietējiem lēmumu pieņēmējiem un nodotu aldaru vēstules ar aicinājumu rīkoties Latvijas interesēs un glābt vietējā amata alus nozari, 15. februārī Latvijas Neatkarīgo aldaru biedrība (LNAB), nesot lielizmēra mucas, devās gājienā no Aldaru ielas Vecrīgā līdz Saeimai un Rīga domei.

Nākamā gada budžeta veidošanas kontekstā rudeņos tradicionāli izskan visdažādākās idejas, kā pareizāk pārdalīt nodokļu naudu, kam dot vairāk, kam mazāk. Taču ļoti maz tiek meklētas atbildes uz fundamentālo jautājumu – kā palielināt Latvijas valsts ienākumu budžetu, lai naudas pietiktu visām vajadzībām. Vairāku valstu pieredze rāda, ka šis ir pārbaudīts ceļš uz sabiedrības labklājības pieaugumu. Kādēļ gan Latvijai beidzot nesekot šim piemēram?

Atcerēsimies kaut Dienvidkorejas gadījumu, kas, cenšoties pārvarēt Korejas kara sekas, 1960. gados novirzīja uzņēmējiem lielus naudas līdzekļus un radīja labvēlīgus apstākļus visdažādāko biznesu attīstīšanai. Lielā mērā šīs iniciatīvas rezultātā par pasaules līmeņa spēlētājiem šodien kļuvušas tādas Dienvidkorejas kompānijas, kas Samsung, LG, Hyundai, Kia un citas. Tās ienes valsts budžetā iespaidīgus naudas līdzekļus un palīdzējušas padarīt nepilnu 52 miljonu iedzīvotāju valsti par 13. lielāko ekonomiku pasaulē. Viens pats elektronikas gigants Samsung «saražo» ceturto daļu no visa Dienvidkorejas 1,8 triljonu ASV dolāru iekšzemes kopprodukta. Panākumu pamatā bija korejiešu uzņēmumu neatlaidība un labvēlīgie uzņēmējdarbības vides apstākļi, kas rezultējās augstā uzņēmumu konkurētspējā.

Skujkoku konstrukciju materiālu ražotāji sastapušies ar būtisku izstrādājumu pieprasījuma un līdz ar to arī cenu kritumu Eiropas un Āzijas tirgos, savukārt to ražošanai nepieciešamos zāģbaļķus no Latvijas Valsts mežu apsaimniekotāja spiesti iegādāties par labo laiku cenām, kā rezultātā zaudēta konkurētspēja un tiek zvanīti trauksmes zvani, cerot uz ministru un valdības iesaisti situācijas normalizēšanai.

Stāvokli vēl skarbāku padara fakts, ka citās Latvijas zāģētās produkcijas ražotāju konkurentvalstīs to pašu izejvielu – skujkoku zāģbaļķi - varot iegādāties par būtiski zemākām (pat par 40%) cenām, nekā tos atbilstoši noslēgtajiem līgumiem piegādājot AS Latvijas Valsts meži (LVM). Rezultātā uzņēmumi cenšas superdārgos zāģbaļķus no Latvijas Valsts mežu apsaimniekotāju mežiem jaukt ar lētākajiem, kas iegādāti no privātmežu īpašniekiem, un vai tos importēt no Skandināvijas. Vienlaikus par šo problēmu apspriedes tiek rīkotas ne tikai nozares uzņēmēju organizācijās, bet nu jau arī citā līmenī, jo pagājušajā nedēļā par šo jautājumu sprieda arī Vācijas - Baltijas Tirdzniecības kamerā.

Viena no Rīgas ostas stividorkompānijām kokmateriālu kravu segmentā - SIA “Jaunmīlgrāvja ostas kompānija” ir noslēgusi divu gadu laikā īstenoto projektu „Zaļās inovācijas ar digitalizētu kraušanas procesu”. Lai uzlabotu kravu apstrādes ātrumu un energoefektivitāti, projekta ietvaros uzņēmumā uzstādīts ar elektrodzinēju darbināms celtnis, kā arī ieviesta īpaša sistēma, digitalizējot un automatizējot kravu apstrādes procesu attiecībā uz svēršanu, pārkraušanu un uzglabāšanu.

Ar elektrodzinēju darbināmais mobilais celtnis, kas īpaši pielāgots uzņēmuma SIA „Jaunmīlgrāvja ostas kompānija” vajadzībām, ļauj apkalpot lielāka izmēra kuģus un pārkraut smagākas kravas, vienlaikus nodrošinot siltumnīcefekta gāzu emisiju samazinājumu līdz pat 80% salīdzinājumā ar iepriekš kravu apstrādē izmantotajām tehnoloģijām.

Uzņēmuma klienti turpmāk varēs saņemt kvalitatīvāku pakalpojumu un ietaupīt izmaksas. Ieviešot digitalizētu kraušanas sistēmu, paaugstinājusies arī klientu transporta efektivitāte, samazinot kaitīgo izmešu daudzumu un izvairoties no kravas transportlīdzekļu svara pārsniegumiem.

„Mēs esam gandarīti, ka ir veiksmīgi noslēgusies projekta īstenošana un jau šobrīd varam piedāvāt saviem klientiem pakalpojumus, kuri ir ne tikai ir videi draudzīgāki, bet arī efektīvāki, samazinot iepriekš nepieciešamo laiku un izmaksu apjomus kravu apstrādē. Mums ir būtiska gan sava, gan savu klientu konkurētspēja un produktivitāte, tāpēc investīcijas uzņēmuma attīstībā, digitālos un energoefektīvos risinājumos ir svarīgs priekšnosacījums ilgtermiņa sadarbībai”, norāda SIA „Jaunmīlgrāvja osta kompānija” valdes locekle Jeļena Rjabaja.

Ekonomikas ministrija (EM) izstrādājusi četrus galvenos darbības virzienus ekonomikas transformācijai, tostarp investīcijas ražošanas kapacitātes stiprināšanai, inovācijas jaunu preču un pakalpojumu attīstībai, ieguldījumi cilvēkkapitālā, kā arī institucionālā transformācija un birokrātijas mazināšana visu Latvijas reģionu izaugsmes paātrināšanai.

Tas teikts EM sagatavotajā informatīvajā ziņojumā par prioritārajiem rīcības virzieniem ekonomikas transformācijas īstenošanai, ko šodien konceptuāli atbalstīja valdībā.

EM norāda, ka stiprināt ilgtspējīgas ekonomiskās izaugsmes potenciālu, palielinot produktivitātes līmeni un pieauguma tempus, ir viens no Latvijas izaicinājumiem, saskaroties ar riskiem, ko rada globālās tendences, sabiedrības novecošanās, straujais tehnoloģiju progress un klimata pārmaiņas.

Bez strukturālām izmaiņām nav iespējams palielināt produktivitāti un mainīt Latvijas izaugsmes trajektoriju. Lai arī publiskās diskusijās aizvien vairāk tiek runāts par ekonomikas transformāciju, tomēr bieži vien nav vienotas izpratnes par transformācijas būtību un prioritāri veicamajiem darbiem, vēsta EM.

Jo straujāk Eiropā un pasaulē uz priekšu brauc ilgtspējas vilciens, jo mazāk uzņēmumiem ir iespējams jēdzienus “ilgtspēja”, “energoefektivitāte”, “zaļā domāšana” neattiecināt uz sevi.

Ilgtspējas ekspertu izmantotais sauklis “mainies vai mirsti” kļūst arvien reālāks. Kāpēc? Piemēram, lielie Eiropas un pasaules uzņēmumi, domājot par klimata neitralitāti, izvēlas piegādātājus, kas mērķtiecīgi samazina CO2 izmešus. Tas ir risks Latvijas uzņēmējiem, kuri ir daļa no piegādes ķēdēm, bet vēl nav veikuši tehnoloģiju vai procesu uzlabojumus. Tie, kas šodien neiegulda ilgtspējā, faktiski kāpjas atpakaļ savā konkurētspējā.

Lai tā nebūtu vien biedēšana ar konkurētspējas zaudēšanu, uzņēmējiem no valsts puses ir pieejamas vairākas valsts atbalsta programmas, lai ielēktu šajā strauji braucošajā vilcienā. Viena no šādām programmām ir Eiropas Savienības (ES) Atveseļošanas fonda līdzfinansēta programma uzņēmumu energoefektivitātei, kurā vesela virkne projektu jau ir pabeigti, un tas ļauj arī ieskatīties, kā dzīvē darbojas šis atbalsts. Pasteidzoties cipariem pa priekšu – viens no klientiem, mēbeļu ražošanas uzņēmuma “Bolderāja serviss” vadītājs Valdis Krauklis mums atzina, ka pirmo mēnesi pēc saules parka projekta realizācijas ieraugot, ka pilna elektroenerģijas pašizmaksa ir 2,6 centi par kilovatu, juties kā pasakā. Saules parks uzņēmumam saražo pusi no pašpatēriņam nepieciešamās elektroenerģijas, turklāt kapitāla atlaide pilnībā nodzēsa ALTUM aizdevumu.

Būtiskākajam uzsvaram nodokļu sistēmas reformēšanā gan Latvijā, gan Igaunijā, gan arī Lietuvā jābūt vērstam uz ekonomikas palielināšanu — nodokļu bāzes palielināšanu, kam pamatā būtu investīciju piesaiste un eksportā strādājošo konkurētspēja.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta ZAB Sorainen partneris nodokļu un muitas jautājumos Jānis Taukačs.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 27.jūnija numurā lasi:

Statistika

Konkurences lietās aug izskatīšanas laiks

Tēma

Latvija ir pasaules līdere mirstībā un mirstības pieaugumā

Finansējums

Edgars Pīgoznis: “No kapitāla piesaistes nav jābaidās!”

Spēles noteikumi

Akciju sabiedrībām sāksies jauna ēra

Tirdzniecība un pakalpojumi

Uzņēmējdarbība Vecrīgā jāvērtē plašāk

Reitingi

Eiropa draud konkurēt kaut kur maliņā

“Rietumu Banka” ir piešķīrusi kredītu 6,5 miljonu apmērā SIA “Eften Logistics”. Izsniegtais finansējums paredzēts uzņēmuma esošo saistību refinansēšanai ar mērķi nodrošināt loģistikas parka “EfTEN Logistics Ķekava” attīstību.

“EfTEN Logistics Ķekava” ir viens no lielākajiem loģistikas parkiem Latvijā, kas piedāvā nomai biroju, tirdzniecības un noliktavu telpas 37.5 tūkstošu kvadrātmetru platībā. Ar Rietumu Bankas kredītu uzņēmums refinansēs iepriekšējās saistības par šo telpu iegādi, tādejādi sekmējot tā turpmāko izaugsmi.

“Loģistikas industriju mēdz dēvēt par valsts ekonomikas artēriju, kas savieno ražotājus un tirgotājus, pilsētas un lauku reģionus, Latviju un tās eksporta tirgus. Loģistikas centru attīstība mūsdienās ir pamats daudzu citu nozaru izaugsmei, līdz ar ko valsts ekonomikā tiek radītas jaunas darbavietas un palielinās konkurētspēja, tādējādi veicinot ilgtspējīgu tautsaimniecības izaugsmi. Mēs augstu novērtējam uzņēmuma “EfTEN Logistics” profesionalitāti un darba mērogu un ticam, ka šis darījums dos vērtību ekonomikai kopumā,” uzskata Jeļena Buraja, Rietumu Bankas valdes priekšsēdētāja.

Būtiskākajam uzsvaram nodokļu sistēmas reformēšanā gan Latvijā, gan Igaunijā, gan arī Lietuvā jābūt vērstam uz ekonomikas palielināšanu — nodokļu bāzes palielināšanu, kam pamatā būtu investīciju piesaiste un eksportā strādājošo konkurētspēja.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta ZAB Sorainen partneris nodokļu un muitas jautājumos Jānis Taukačs. Viņš uzsver: jo lielāka ekonomika, jo vairāk nodokļos varēs iegūt valsts budžets, nevis censties no jau izspiestā citrona iegūt vēl kādu papildu pilīti.

Fragments no intervijas

Kas notiek Baltijā, ja nodokļu sistēma pamatīgas reformas, nevis kosmētisko remontu plāno gan Lietuvā, gan Igaunijā? Vai tas ir naudas trūkums valstu makos, atbilde uz inflācijas sekām vai recesiju?

Labs jautājums, jo neko, arī nodokļu sistēmu, jau nereformē tikai tāpēc, lai veiktu reformas. Pārmaiņu pamatā ir kāds iemesls, un, lai arī sākotnēji šķiet, ka to saknes meklējamas Covid-19 pandēmijas laika ballītes (kad tika piešķirti dāsni dažādi atbalsti un valstis tērēja ievērojami vairāk nekā normālos apstākļos) apmaksā, tomēr tas neatbilst patiesībai. No sarunām ar Eiropas nodokļu ekspertiem nākas secināt, ka nodokļu pārmaiņu vēji nepūš no rietumiem, jo, piemēram, kolēģi no Nīderlandes secina: nekādas izmaiņas nodokļos nav plānotas, ar valsts budžetu arī viss ir kārtībā, jo augstā inflācija (kas mazāka nekā Latvijā vai Baltijā) ir būtiski palielinājusi nodokļu ieņēmumus. Tas nozīmē, ka nodokļu reformu plāniem Baltijā ir lokāls raksturs. Vispirms Latvijā un Igaunijā ir izveidotas jaunas valdības pēc parlamentu vēlēšanām, un tāpēc loģiska ir to vēlme kritiski palūkoties uz esošo nodokļu sistēmu, izlabot visus praksē konstatētos trūkumus (nepilnības) un vairs savas darbības laikā nodokļu sistēmā radikālas pārmaiņas neveikt. To, ka nodokļu problemātika ir uzkrāta, zinām Latvijā, bet tieši tāpat tas ir arī kaimiņvalstīs. Būtiskākais jautājums gan uzņēmējiem, gan arī iedzīvotājiem varēt būt — kurā virzienā Baltijas valstu valdības vēlas īstenot reformas un kā tās ietekmēs iedzīvotājus, darba ņēmējus un uzņēmējus, kuri ar saviem nodokļiem piepilda valsts kasi, ko politiķi pārdala sabiedrībai svarīgu pakalpojumu sniegšanai. Tieši tāpēc būtiskākajam uzsvaram nodokļu sistēmas reformēšanā gan Latvijā, gan Igaunijā, gan arī Lietuvā būtu jābūt uz ekonomikas palielināšanu — nodokļu bāzes palielināšanu. Proti, pašlaik nodokļu ieņēmumu īpatsvars pret IKP ir ap 30%, taču, to pat palielinot līdz 35%, nekāda būtiska ieguvuma nebūs, ja IKP ir mazs. Jo lielāka ekonomika, jo vairāk nodokļos varēs iegūt valsts budžets, nevis censties no jau izspiestā citrona iegūt vēl kādu papildu pilīti. Tautsaimniecības palielināšanas divi galvenie priekšnoteikumi — kā piesaistīt investīcijas un kā atbalstīt preču un pakalpojumu eksportētājus, un caur šo prizmu arī nepieciešams paraudzīties uz esošo nodokļu sistēmu.

Eiropas Centrālā banka (ECB) iesaka Saeimas nu jau pieņemtos, bet Valsts prezidenta vēl neizsludinātos Patērētāju tiesību aizsardzības likuma grozījumus papildināt ar rūpīgu analīzi attiecībā uz iespējamām negatīvām sekām banku nozarē, liecina ECB atzinums par hipotekārā kredīta ņēmēju aizsardzības pagaidu nodevu kredītiestādēm.

ECB atzinumu publicējusi 11.decembrī, norādot, ka jau 6.decembrī grozījumi pieņemti Saeimā, tādēļ netika dots apspriedēm ar ECB vajadzīgais laiks. Iesniegumu no Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas ECB saņēma 30.novembrī.

Atzinumā kritizēts, ka, lai gan likumprojekta īstenošana Latvijas banku sektoram radīs finanšu izmaksas, komisija nav iesniegusi ietekmes uz banku nozares rentabilitāti, kapitalizāciju un turpmāko kreditēšanas spēju novērtējumu.

Tostarp ECB skaidro - lai gan tiek lēsts, ka aptuveni 13% kredītņēmēju Latvijā varētu saskarties ar finanšu grūtībām cenu un procentu likmju pieauguma dēļ, procentu likmju pieauguma ietekme uz mājsaimniecību vispārējo maksātspēju būs mērena. Lielāku ietekmi radīšot patēriņa cenu kāpums.

Parakstīts Saprašanās memorands starp Igaunijas uzņēmumu Fibenol OÜ un Ekonomikas, Finanšu, Zemkopības, Klimata un Enerģētikas ministrijām un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA) par projekta īstenošanu ar kopējo investīciju apjomu no 600 līdz 700 miljoni eiro, informē Ekonomikas ministrija.

"Nākot no Igaunijas, mēs apzināmies, ka valstis, kas bagātas ar koksnes resursiem, pilnībā neizmanto šī resursa potenciālu. Tas mūs iedvesmoja meklēt risinājumus. Pēc Igaunijas pilotražotnes nodošanas ekspluatācijā nākamais mērķis ir izveidot pirmo komerciāla mēroga biorafinēšanas rūpnīcu. Vēlamies maksimāli izmantot vietējo koksnes biomasu un Latvijai raksturīgās priekšrocības, kuras sniedz attīstīts bioekonomikas sektors. Latvija ir izrādījusi interesi par šīs nozares stiprināšanu un inovāciju attīstību, sniedzot atbalstu zaļo tehnoloģiju ieviešanai. “Fibenol” ir kas vairāk nekā tikai viens liels rūpnieciskās ražotnes projekts. Mēs redzam, ka nākotnē visai Baltijai ir potenciāls kļūt par līderi ražošanas modeļu izstrādē, neizmantojot fosilo kurināmo," skaidro Rauls Kirjanens, “Fibenol” vairākuma akcionārs.

Latvijas ekonomikas attīstība pašlaik ir diezgan trausla un iekšzemes kopprodukta (IKP) izaugsmi pavada virkne risku, intervijā atzina konsultāciju kompānijas "EY" partneris Baltijas valstīs Guntars Krols.

"Risku ir gana daudz - ir inflācija, ir procentu likmju kāpums, un arī kopumā valsts konkurētspēja nav attīstījusies ļoti pozitīvā virzienā. Tas ir radījis gana daudz izaicinājumu uzņēmumiem, kuri mēģināja eksportēt savus produktus vai pakalpojumus. Tādēļ IKP izaugsme var būt ierobežota vai pat negatīva tuvākajos gados," sacīja Krols.

Viņš atzina, ka viens no problēmu iemesliem slēpjas arī tajā, ka pirms zināma laika netika pieņemti vajadzīgie lēmumi ne biznesa, ne valsts pusē un tādēļ tagad ir redzams, ka, piemēram, kaimiņvalstis daudz sekmīgāk spēj piesaistīt investīcijas.

"To var salīdzināt ar to, ka koks no sākuma ir jāiestāda un tikai pēc desmit gadiem tas var nest augļus. Tieši šādā situācijā ir arī Latvija, jo ļoti daudzas lietas netika izdarītas pirms desmit, 15 gadiem un šobrīd nav augļu, kurus plūkt un izmantot. Tas parādās arī investīciju jomā, jo ir jautājums, cik daudz kapitāla tika ieguldīts privātajā sektorā, kādi lēmumi tika pieņemti par infrastruktūras attīstīšanu vai darbaspēka kompetenču attīstīšanu. Tie ir lēmumi, kuru rezultātus mēs šobrīd izbaudām, - ekonomiskā izaugsme ir ierobežota," atzina Krols.

Brāzmains 2023. gads bijis pasaules, Eiropas un Latvijas ekonomikās, iepūšot te vēsākus, te stiprākus pārmaiņus vējus arī nekustamo īpašumu darījumu nozarē.

2023. gada nevārds nekustamo īpašumu nozarē varētu būt “Euribor”.

Globālie procesi, mazinot inflāciju, to vidū Euribor likmes kāpināšana, tieši un skarbi ietekmējusi nekustamo īpašumu nozari, mazinot finanšu līdzekļu pieejamību īpašumu iegādei un attīstībai. Tas tirgu, nenoliedzami, sabremzējis. Laika vērotāju terminoloģijā turpinot – nozarē ir dzeltenais brīdinājums. Taču līdzīgi, kā tas mēdz būt ar laikapstākļiem, neviens tā simtprocentīgi nevar prognozēt, kā situācija attīstīsies. Skaidrs, ka ekonomika pasaulē un Eiropā piedzīvo trauksmainus laikus un notikumus un tas ietekmē procesus arī Latvijā, tāpēc mainīgi laikapstākļi turpināsies arī mūsu nozarē. Tomēr, lai neizklausītos pesimistiski, jāteic, ka šī krīze tomēr nav salīdzināma ar iepriekšējām, kas bijušas skarbākas. Darījumi notiek; aktīvs joprojām ir otrreizējais tirgus. Pastāv plašākas iespējas, kas ietekmē arī cenu, ne tikai izvēli. Tomēr šis laiks aktualizējis vairākus svarīgus jautājumus, kas nozīmīgi ne tikai nozares “burbulim”, bet kopējai ekonomikas celtspējas virzīšanai.

Jau vairākus gadus valsts un pašvaldību iestādes publiskajos iepirkumos sadarbības partneri komunikācijas projektiem izvēlas pēc saimnieciski izdevīgākā piedāvājuma, kas citiem vārdiem nozīmē to, ka piedāvājums satura kvalitātes vērtējumā ir vislabākais. Visu cieņu, tas ir labi!

Tomēr ir arī izņēmumi un patiešām pārsteidz, ka tirgū joprojām parādās iepirkumi, kuru galvenais kritērijs, atlasot izpildītāju, ir viszemākā piedāvātā līgumcena. Taisnības labad jāsaka, ka “Repute” šādos iepirkumos mērķtiecīgi izvairās startēt, tomēr nereti “kāja paslīd”, jo pārāk ātri iedegamies par tēmu, rodas laba ideja, parādās konkurences gars, kas tajā brīdī zemākās cenas izvēli it kā nostumj otrajā plānā.

Tomēr - kāpēc, organizēt zemākās cenas iepirkumus ir kļūda?

Pirmais un svarīgākais iemesls – šādos iepirkumos pašos pamatos ir iekodēta viduvējības stīga, jo piegādātājs nav motivēts iedot vairāk risinājumu, nekā prasa, turklāt arī to, ko prasa, izpildīs ar mazāko resursu, kāds iespējams. Pat ja budžeta definētais slieksnis, izpildot visas minimiālās nolikuma prasības, teorētiski vēl atļautu uz “kūkas uzlikt ķirsīti” jeb pasūtītājam piegādāt vēl vienu aktivitāti, kāpēc to darīt, ja tiek zaudēta konkurētspēja? Realitātē zemākās cenas iepirkumos visbiežāk viss iespējamais pasūtītāja budžets tā arī netiek izpildīts, lai gan tā pilnīga izmantošana varētu garantēt labāku rezultātu.

llgstoši augstās inflācijas dēļ, kuru virknē uzņēmumu pavada arī algu kāpums, daudzās nozarēs vienā brīdī redzēsim patēriņa un uzņēmumu apgrozījuma kritumu, prognozēja konsultāciju kompānijas "EY" partneris Baltijas valstīs Guntars Krols.

"Ārvalstu tirgos preces un pakalpojumus vairs tādā apjomā nepieprasīs un arī vietējie patērētāji vairs nevarēs atļauties tik daudz kā iepriekš. Ja nozare pieaug par 5% gadā, tad, ņemot vērā inflāciju, tas jau ir 10-15% mīnusā. Uzņēmumiem tas var radīt daudz izaicinājumu, jo sabalansēt zaudējumu modeli straujas inflācijas kāpuma laikā ir problemātiski. Daudziem uzņēmumiem šobrīd būtu jāpārdomā darbības modeļi, stratēģija, lai pelnītu tikpat, cik iepriekš apjoma krituma apstākļos. Atsevišķās nozarēs apgrozījuma kritumu mēs varam novērot jau šobrīd," norādīja Krols.

Viņš gan pauda cerību, ka inflācija samazināsies, jo būtiskākais tās iemesls bija energoresursu cenu pieaugums, kas tagad ir apstājies, un energoresursu cenas krīt pietiekami strauji.

Šogad jāturpina strādāt, lai stiprinātu valsts drošību, intervijā LTV raidījumam "Rīta panorāma" teica Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

Kā vienu no prioritārajiem darbiem Rinkēvičs minēja austrumu robežas izbūvi ne tikai uz robežas ar Baltkrieviju, bet arī uz robežas ar Krieviju.

Tāpat jāstiprina austrumu robeža arī no militārās infrastruktūras viedokļa, jo žogs pats par sevi no nopietna militārā apdraudējuma nepasargās. Žogs paredzēts, lai novērstu hibrīdapdraudējumu.

Šogad nepieciešams strādāt, lai ieviestu civilās aizsardzības sistēmu, uzsvēra prezidents.

Viņš arī akcentēja, ka 2025.gadā jāstrādā, lai finansējums iekšlietu sistēmai būtu ar "lielāku plus zīmi".

Runājot par darbiem šogad, prezidents arī neizslēdza, ka varētu nākt klajā ar kādām likumdošanas iniciatīvām, pagaidām gan neatklājot, kuros tieši likumos.

Starptautisks finanšu konsultāciju uzņēmums SIA “Grant Thornton Baltic” savā apskatā norāda, ka darbaspēka trūkuma ilgtermiņā risināšanai un ekonomikas izaugsmei nozīmīgs faktors būs iekšējo resursu mobilizēšana, respektīvi, efektivizējot un samazinot publiskā sektora pārvaldi par labu privātajam sektoram.

Kopš 2019.gada darbavietu skaitā valstī ir samazinājies par gandrīz 33 tūkstošiem – no 912 tūkstošiem uz 879 tūkstošiem, lai gan uzņēmumu skaits nav īpaši mainījies. Tomēr tas noticis uz privātā sektora rēķina, kur darbavietu samazinājums sasniedzis gandrīz 28 tūkstošus, kamēr publiskajā sektorā tas veidoja tikai 5 tūkstošu samazinājumu. Sabiedriskajā sektorā strādā 32% no visiem strādājošajiem, kas tik nelielai valstij ar tik mazu noieta tirgu ir daudz, ņemot vērā, ka mūsu situācijā ir lielāks spiediens uz privātā sektora spēju “saražot” lielāku nodokļu apjomu, lai uzturētu publiskajā sektorā strādājošos, tostarp policistus, ārstus, skolotājus, kā arī seniorus un bērnus (pabalsti, izglītība, atlaides), u.tml.

Covid-19, energokrīze, karš Ukrainā un šo globālo notikumu sekas ir nokausējušas ikvienu ģimeni Latvijā. Nemitīgs cenu pieaugums maizei, pienam, elektrībai, hipotekārajam kredītam, siltumam. Bažas par savu un savu tuvinieku drošību, veselību, darba iespējām. Cik var un kad beidzot valdība kaut ko darīs, ir jautājums, kas nācis prātā ne vienam vien.

Tā vien šķiet, ka nu ir atrasts "ideālais vainīgais" - elektroenerģijas pārvades un sadales tarifi, un politiķi attiecīgi spiesti meklēt risinājumus. Mediji un sociālo tīklu telpa ir visai monolīta savā viedoklī – sadales operatora peļņa ir par lielu, izmaksas un tarifu pieaugums ir nepamatots, tātad jāsamazina. Diemžēl pamatojums ir tīri emocijās balstīts – nepatīk, neticam, negribam maksāt. Pašķetināsim konkrētāk.

Kāpēc tarifs vispār pieaug?

Sadales tarifs ir maksa, ar kuru visi sistēmas lietotāji nosedz izmaksas, kas nepieciešamas, lai uzturētu 92 000 km garu elektrotīklu (Zemes ekvatora garums ir vien 40 000 km!), ap 28 000 transformatoru apakšstaciju punktu, vienu miljonu pieslēguma vietu u.tml. Bez šīs valsts kritiskās infrastruktūras elektrības vienkārši nebūtu, jo to nebūtu iespējams piegādāt.

Eiropas Savienības būtiskākie izaicinājumi perspektīvā ir konkurētspēja, produktivitātes pieaugums, sabiedrības novecošanās, kā arī Zaļā kursa un digitālās transformācijas ieviešana.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks, atbildīgais par ekonomiku un tirdzniecību Valdis Dombrovskis.

Vēl uzņēmēju žurnālā Dienas Bizness 16.aprīļa numurā lasi:

Statistika

Vidusslānis atgriežas pie uzkrāšanas

Tēma

Dzimstības katastrofa Baltijas valstīs

Nodokļi

Vairāk uzņēmumu, kuri maksā lielākus nodokļus

Bankas

Banku sodi – mazi, lieli, nāvīgi

Nekustamais īpašums

Industriālo telpu attīstība neapstājas

Loģistika

Paciņas reģionos var piegādāt

Portrets

Bruno Puriņš, uzņēmuma Salv Latvijas filiāles vadītājs

Brīvdienu ceļvedis

Inga Bērziņa, nekustamā īpašuma zīmola Seko saulei radītāja

Fiksā politiķu ideja par papildus nodokli finanšu sistēmai ir vienkārša kā reizrēķins un saprotama ir tās reibinošā burvība, taču pamatu pamatos tā ir kļūdaina un ilgtermiņā – bīstama. Tā “sit” pa lielāko un vērtīgāko Latvijas attīstības dzinējspēku – jaunajiem uzņēmējiem, jo demonstrē, ka tā saucamā “pārdales ekonomika” aizvien vēl ir un būs dienas kārtībā.

Saprotu, ka mani kā uzņēmēju caur banku sistēmu agri vai vēlu sasniegs visas šīs “brīnišķīgās” idejas – banku nodoklis, hipotekāro kredītu likmju regulēšana un citas – tāpēc vēlos identificēt dažas dziļas problēmas Latvijas ekonomikā, kurām patiešām būtu jāpievērš uzmanība. Jo pašlaik izskatās, ka daži politiķi paši ir noticējuši šai maldugunij, ka daudzās likstās esot vainojamas vienīgi bankas.

Blata ekonomikas sekas

30 gadu laikā, kopš esmu tieši un netieši bijis iesaistīts Latvijas komercbanku sistēmā (gan kā bankas vadītājs, kā investors, biznesa pārdevējs un daudzu banku klients) ne reizi neesmu manījis, ka Latvijas finanšu sistēmā būtu noteikti kādi ierobežojumi jaunu spēlētāju ienākšanai. Latvijā ir strādājušas franču, somu, vācu un citu valstu bankas, taču tās pašas ir savu biznesu pārdevušas un šeit nav palikušas. Iemesli tam bijuši dažādi, taču viens no būtiskākajiem – nevēlēšanās piedalīties tā saucamajā “blata biznesā”, kas balstās ar valsti saistīta kapitāla un vērtību pārdalē. Pārdales fāze ir dabiska parādība, valstij atgūstot neatkarību un uzsākot saimniekot pašai, taču Latvijā šī brutālā un infantilā pieeja “biznesam” diemžēl ieilga. Shēmas, kuru rezultātā daži kļuva par jaunbagātniekiem, pašas par sevi nav nekāda traģēdija, ja vien valsts spēj virzīties tālāk – veidojot reālus, globāli konkurējošus un augošus biznesus. Ja shēmošana ieilgst (un Latvijā tā aizvien vēl turpinās), tam neizbēgami velkas līdzi virkne bremzējošu, patiesībā, valsti pamatīgi indējošu, blakņu – korupcija, ēnu ekonomika, sadarbība ar diktatoriskiem režīmiem, kas nokauj reālas uzņēmējdarbības garu. Jo viss minētais nozīmē vieglāku un ātrāku peļņu, – te izšķirošs faktors nav konkurētspēja, bet bieza āda un blats tieši tādās pat izpausmēs, kādu daļa no mums to atceras no padomju laika.