Anniņmuižas vēsturisko ēku Rīgā, Jūrmalas gatvē 76 (oficiāli - vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis «Anniņmuižas dzīvojamā ēka») šobrīd iecerēts pārdot, savukārt, Anniņmuižas biedrība «Riga Annenhof» saskata tajā potenciālu kļūt par visas apkaimes kultūras vietu.

Anniņmuižas izcelsme ir sena. Pirmās rakstītās ziņas saistās ar 17. gadsimta pirmo pusi, taču ēka, par kuru ir šis raksts, ir jaunāka un nav uzcelta vecajā muižas vietā, bet gan novirzīta nedaudz uz Rīgas pusi teritorijā, ko pirms tam aizņēma muižai piederošs mežs. Par Jaun-Anniņmuižas celtniecības laiku var uzskatīt 19. gadsimta otro pusi - laiku pēc 1865. gada un, visai iespējams, pat pēc 1875. gada. Katrā ziņā 1904. gada shematiskais plāns parāda, ka ir uzcelta jaunā dzīvojamā ēka un eksistē parka teritorija un teritorija ap celtni tā, kā to detalizēti parāda vēlākie plāni, liecina Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes rīcībā esošais objekta vēsturiskās izpētes materiāls.

Kaut arī viena no informācijas laikmeta iezīmēm - piekļuve informācijai bezprecedenta mērogā - ir pārveidojusi sabiedrību un līdz ar to arī uzņēmējdarbības vidi, rodas jautājums, vai sabiedrība ir kļuvusi patiesāka un cik lielā mērā tas ir ietekmējis biznesa ētikas vidi.

Pakāpeniski laika gaitā ir palielinājusies izpratne par uzņēmējdarbības ētisko dimensiju. Tomēr krīzes situācijās visbiežāk atklājas patiesās ētikas vērtības. Ar interneta laikmeta parādīšanos 20.gadsimta beigās tika izstrādāti profesionālās ētikas kodeksi uzņēmumu stratēģisko mērķu sasniegšanai. Ja atzīstam, ka biznesam šodien ir divi mērķi - rentabilitāte un atbildība -, varētu pieņemt, ka biznesa ētika šobrīd ir daudz labākā situācijā nekā agrāk. Neraugoties uz to, viens no vissvarīgākajiem ētiskajiem apsvērumiem pēdējo gadu laikā ir bijis patērētāju privātuma saglabāšana, kamēr uzņēmumi turpina iegūt informāciju no lietotājiem mārketingam vērtīgu datu apstrādei. Tāpat priekšplānā aizvien straujāk izvirzās atbildība pret vidi, kurā visi dzīvojam.

Nesen noskatījos Krievijas dokumentālo filmu, kurā, visa cita starpā, tika apgalvots, ka t.s. lidojošie šķīvīši jebšu NLO patiesībā ir ASV / britu slepenais ierocis, ko izmanto spiegošanā un ārpolitisko mērķu sasniegšanā. Pietiekami nopietni ļaudis ar ekonomisko, finansiālo un politisko ietekmi stāstīja, ka valstis NLO izmanto arī, lai novērstu uzmanību no pašreizējām ekonomiskajām problēmām, un to parādīšanās biežums un raksti par tiem tādos respektablos izdevumos, kā The Guardian, norāda uz iespējamo finanšu tirgus krīzi un lielām pārmaiņām eksistējošajās finanšu paradigmās.

Domājams gan, ka nav jābūt lielam speciālistam, lai saprastu, ka pašreiz dzīvojam pārmaiņu laikā, kad mainās ne tikai finanšu, bet kopējais skatījumus uz ekonomikas un politikas procesiem kopumā. Diez vai kāds tagad var prognozēt, kāda būs pasaule pēc 5 –10 gadiem, bet var diezgan droši apgalvot, ka tā būs savādāka.

Pasaule vienmēr ir mainījusies, nekad nav stāvējusi uz vietas, un tieši tas tai ir palīdzējis izdzīvot. Pārmaiņas ir skārušas arī vienu no fundamentālākajiem pasaules aktīviem – zeltu, kas gadsimtu griežos ir bijis viens no centrālajiem valstu monetārās politikas instrumentiem, piedzīvojot kritumus un kāpumus, tomēr allaž saglabājot savu unikālu spīdumu un iekāres objekta statusu.

Vecrīgā, Miesnieku ielā 13, 15 un 17, šovasar sākušies rekonstrukcijas darbi, kuru laikā trīs vēsturiskās noliktavu ēkas iecerēts pārbūvēt par dzīvojamām ēkām ar sabiedrisko funkciju ēku pirmajos stāvos, informēja pašvaldībā.

Būvniecības iecere Rīgas domē apstiprināta jau pirms diviem gadiem.

Nekustamais īpašums Miesnieku ielā 13 sastāv no trim zemesgabaliem kopumā 875 kvadrātmetru platībā, uz tā atrodas divas noliktavas ar jumta izbūvi, kā arī viena noliktavas ēkas. Kopš 2010.gada nogales īpašumus iegādājusies SIA Luxury Living Latvia.

Rīgas austrumu izpilddirekcija 2011.gadā bija ierosinājusi administratīvo lietvedību par ēku nesakopšanu, uz ko īpašnieks paskaidroja, ka tuvākajā laikā paredzami rekonstrukcijas darbi, bet, tā kā ēkas ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi un atrodas Rīgas vēsturiskajā centrā, to rekonstrukcija prasīs «zināmu laiku».

Vintidža popularitātes vilnis, kas jau labu laiku pārņemis Eiropu un ASV, līdz Latvijai īsti nav nonācis , piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Par vintidžu (vintage) parasti dēvē lietas – apģērbu, apavus, aksesuārus, mēbeles, interjera priekšmetus –, kas ražotas laika posmā no pagājušā gadsimta 20. līdz 90. gadiem. Vintidža apģērbu un aksesuāru cienītājiem pagājušā gadsimta pērļu medībās Latvijā ir plašākas iespējas, savukārt tiem, kas vēlas iegādāties mēbeles vai interjera priekšmetus mājoklim, klājas grūtāk. Turklāt šo apģērbu ir vieglāk pārvest no kāda ārzemju ceļojuma vai iegādāties dažādās ārvalstu interneta izsoļu vietnēs, piemēram, eBay, taču dīvānu vai krēslu ceļojuma somā ielikt būs sarežģīti, bet transporta izdevumi par preces atgādāšanu uz Latviju pirkuma summu krietni sadārdzinās.

#Pārdodot Latvijā ražoto filmu ārvalstīs, iegūstam ne tikai atpazīstamību, bet arī nodokļus.

Latvijas kino industrija var būt kā rūpnīca, kas atnes valstij nodokļus un rada jaunas darba vietas, intervijā laikrakstam Dienas Bizness atklāj kino producents Andrejs Ēķis.

Fragments no intervijas

Nameja gredzens ir viens no vērienīgākajiem Latvijas kino projektiem ar 2,5 milj. lielu eiro budžetu. Kas Jums kā producentiem šķiet grūtākais posms – finansējuma piesaiste vai šis periods – kad ar kailu sirdi ir jāgaida kāds būs publikas un kritiķu vērtējums par paveikto?

Esmu producents, uz kritiku skatos nedaudz citādi. Ja man uz šo jautājumu ir jāatbild vienkārši, tad, visticamāk, manis teiktais varētu latviešiem nepatikt. Latvieši kā nācija nav pieradusi pie tā, ka visās jomā, arī mākslā, ir jābūt tirgus attiecībām. Mēs dzīvojam tādā pasaulē, kad valstis savā starpā konkurē. Rūpniecības jomā līdere ir Ķīna, mums Latvijā tiek postulēts, ka ar radošumu un izdomu varam kaut ko sasniegt. Diemžēl Latvijā kino industrijā visbiežāk nodarbojas hobija līmenī, bet šajā jomā iesaistītie, ieskaitot Nacionālais Kino centru (NKC), to nesaskata kā industriju, to, ka kino varētu būt viena no tām sastāvdaļām, kas varētu palielināt valsts IKP un vairot darba vietas. Mums ir jāveido tāds filmas projekts, kuru varam pārdot arī ārzemēm, eksportēt. Tieši šis ir viens no mērķiem, kāpēc tapa Nameja gredzens, jo, kad pirms četriem gadiem ar Aigaru Graubu pabeidzām veidot spēlfilmu Sapņu komanda 1935, pirmo reizi mūsu sadarbības vēsturē sapratām, ka ar nākamo projektu ir jāpanāk, lai izveidotā filma vairāk ceļo, tiek izrādīta ārvalstu kinoteātros un televīzijās. Mēs atradām izplatītāju kompāniju, kura bija gatava ar mums satikties un uzdevām konkrētu jautājumu: «Kāda ir tēma, kuru pasaulē gribētu dzirdēt no tādas valsts kā Latvijas?» Mūsu idejas nākamajai filmai bija par Baronu Minhauzenu, kurš 20 gadus ir dzīvojis Rīgā, leģendu par Nameja Gredzenu un trešā ideja bija par mūsu karavīru dalību Afganistānas karā.

Pasaule ir mainījusies. Par ASV prezidentu ir kļuvis Donalds Tramps, kurš atklāti saka – Amerika first! Viņam Amerika ir pirmajā vietā! Es domāju, ka arī Latvijai ir vajadzīgs tāds prezidents, kurš pasaka – pirmajā vietā ir Latvija! Pasaka un dara!

Tā intervijā saka Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis.

Skaļa ieroča kārta parastā trešdienas rītā, kad cilvēki dodas uz darbu. Mūsu Latvijas valstī netālu no Mātes Latvijas pie Brāļu kapiem ar automātu nošauj cilvēku. Runā, ka maksātnespējas administratoru mafija Rīgas ielās kārto savas lietas. Parādās bailes, ka atgriezušies 90-tie… Jūs kā Baptistu draudžu savienības bīskaps divpads- mit gadus kopā ar citiem bīskapiem lūdzāt Dievu par Latviju. Svētkos vadījāt dievkalpojumus kopā ar katoļu kardinālu Jāni Pujatu un arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, ar luterāņu arhibīskapu Jāni Vanagu un pareizticīgo metropolītu Aleksandru. Vai tiešām šī skumjā aina ir tas, ko Latvijas simtgadē mēs visi kopā cerējām ieraudzīt? Ko šī notikusī vardarbība mums rāda?

VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) uzsākusi Turaidas muzejrezervāta Turaidas muižas Klaušinieku mājas restaurācijas un atjaunošanas darbus, informē VNĪ.

VNĪ ir izstrādājis Klaušinieku mājas restaurācijas un atjaunošanas būvprojektu, lai īstenotu Turaidas muzejrezervāta ieceri par pastāvīgās ekspozīcijas Garīgā atmoda un pilsoniskā apziņa 19.gadsimtā, tās nozīme Latvijas valsts izveidē 20.gadsimta sākumā iekārtošanu ēkā. Būvprojekts, kas paredz atjaunot kādreizējās Klaušinieku mājas vēsturiskā izskatā, pielāgojot ēkas iekštelpas muzeja ekspozīcijām, akceptēts Krimuldas novada būvvaldē.

Vēsturiskās ēkas rekonstrukcijas koncepcija paredz, ka būvniecībā tiks pielietoti dabīgie būvmateriāli, fasāžu un iekštelpu apdarē izmantojot koku, māla kleķi, māla un kaļķu javas apmetumu, tādejādi cenšoties panākt jaunās apdares maksimālu atbilstību oriģinālajai.

Vasaras beigās un rudenī veiktajos arheoloģiskajos izrakumos pie Sv.Jēkaba baznīcas Rīgā, «burtiski Saeimas durvju priekšā», atrakta plaša viduslaiku kapsēta, turklāt ir pamats domāt, ka virzienā uz Klostera un Jēkaba ielu zem bruģa joprojām guļ mirušo kauli, raksta «Latvijas Avīze».

Arheologs Artūrs Tomsons, kura vadībā notika izrakumi, pastāstījis, ka kārtīgas arheoloģiskas izpētes baznīcas tuvumā vai pašā baznīcā īsti nekad nav bijis. Šoreiz ķerties pie tās licis apstāklis, ka, rokot tranšejas inženiertehnisko komunikāciju guldīšanai pie baznīcas sienas, strādnieki uzdūrās cilvēku kauliem. Tomsona vadītajos izrakumos konstatēts ap 300 apbedījumu - daļa kaulu pārapbedīta, daļa nodota tālākai izpētei LU Latvijas Vēstures institūta bioarheoloģiskajā laboratorijā.

Viduslaikos mirušo apbedīšana gan baznīcā, gan kapsētās tām līdzās bija ierasta lieta. Doma baznīcai bija pat vairāki kapi, tomēr par dokumentos 1226.gadā pirmo reizi minēto Jēkaba baznīcu pētnieki esot bijuši piemirsuši. Tiek pieļauts, ka Jēkaba baznīcas draudzes kapsētā pārsvarā guldīti latvieši.

#«Pirms gada ar sievu nolēmām atgriezties mājās no Lielbritānijas, kur dzīvojām astoņus gadus.»

Atgriežoties dzimtenē pēc vairākiem studiju un karjeras pieredzes gadiem Lielbritānijā, Kaspars Bērziņš sāk specializētās kafijas veikaliņa CoffeeLab biznesu

CoffeeLab ir nopērkama tikai tāda kafija, kuras pupiņas ir grauzdētas Latvijā, bet nav atrodama industriāli ražota kafija. «Pirms gada ar sievu nolēmām atgriezties mājās no Lielbritānijas, kur dzīvojām astoņus gadus. Uz ārzemēm sākotnēji devāmies studēt. Es ieguvu grādu inženierzinātnēs, vēlāk šajā jomā nodibināju arī savu uzņēmumu, kas patlaban vairs nedarbojas. Pirms pārcelties uz Latviju, mums nebija skaidras biznesa idejas, un pirmos trīs mēnešus vienkārši dzīvojām, pētījām tirgus situāciju, līdz radās doma atvērt specializētās kafijas vietiņu Siguldā, jo nekas tāds šajā pilsētā tobrīd nebija pieejams,» atminas SIA CoffeeLab Latvia īpašnieks Kaspars Bērziņš.

Divi čakli Kurmenes jaunieši — Aiga Dreimane un Aivis Siliņš — izstrādājuši biznesa ideju, kas cilvēkiem ļauj ietaupīt laiku un naudu. Uzņēmums Gatavo pats piedāvā produktu piegādi mājās kopā ar gardas maltītes recepti, otrdien vēsta reģionālais laikraksts Staburags.

Fragments no intervijas

Kā radās uzņēmuma Gatavo pats ideja?

Mūsu uzņēmuma idejas pamats radies Zviedrijā 2007. gadā. Kāda kompānija sāka ēdiena piegādi mājās, un zviedru paraugam sekoja vairākas citas valstis. Kad ar Aivi dzīvojām Anglijā, Londonā, izmantojām līdzīgu servisu. Kompānija Hello fresh ir labi zināma arī Vācijā, Francijā un Nīderlandē. Šis pakalpojums pieejams plašā teritorijā, tomēr domāju, ka Latvijas virzienā tik liels uzņēmums neraugās. Anglijā šis pakalpojums mums ļoti patika, tādēļ atgriežoties nolēmām ko līdzīgu ieviest pie mums. Izmantojot pārtikas piegādi mājās, sapratām, ka ietaupām ne tikai laiku, bet arī naudu. Šādi iepērkoties, cilvēks izvairās no kārdinājuma, kas pircējus sagaida veikalā, un nerodas lieki tēriņi. Patērētājs nespēj atturēties pirkt akcijas preces, piemēram, četras rīsu pakas par vienas cenu. Pirkšanas brīdī tas šķiet ekonomiski izdevīgi, tomēr, atgriežoties mājās, viņš saprot, ka nu būs «jāsēž» uz rīsu diētas.

Vai zems energopatēriņš ir sasniedzams tikai ar augsto tehnoloģiju palīdzību? Vai šādas ēkas nav pārāk dārgas un atmaksājas ekonomiski?

Par šiem jautājumiem laikraksts Dienas bizness iztaujāja arhitektu Robertu Riekstiņu, kas specializējies energoefektīvu ēku projektēšanā, kā arī SIA Rīgas industriālais parks izpilddirektoru un līdzīpašnieku Gati Jansonu, kas saimnieko Latvijā unikālā zema energopatēriņa biroja ēkā Dzelzavas ielā 120z.

Atrodamies Rīgas industriālā parka ēkā Dzelzavas ielā 120z, kas ir saņēmusi virkni apbalvojumu un nomināciju. Tā ir zema energopatēriņa biroju ēka, kas atzīta kā Ilgtspējīgākā ēka Latvijā 2014. Ko nozīmē ilgtspējīga ēka, ar ko tā ir īpaša?

Roberts Riekstiņš. Energoefektivitāte ir ilgstpējīgas domāšanas sastāvdaļa. Pagaidām savādais vārds «ilgtspējība» pēc būtības nozīmē ļoti globālu domu, ka mēs dzīvojam un būvējam ēkas tā, lai šo pasauli mūsu bērniem atstātu tādā pašā kvalitātē vai labāku, nekā šodien. «Ilgtspējība» ir jēdziens, kas skar arī visu dzīvesveidu – ēšanu, pārvietošanos, transportu. Un arī to, kur un kā mēs dzīvojam.

Lai arī tirgū valda liela nenoteiktība, šādos apstākļos dzīvojam jau teju trīs gadus un pie tā pat zināmā mērā esam pieraduši, tirgus jau tāpēc nebūt nav apstājies, un komercbankām bija un joprojām ir vēlme kreditēt perspektīvus un ienesīgus biznesa projektus.

To intervijā Dienas Biznesam stāta AS Reģionālā investīciju banka Uzņēmumu apkalpošanas pārvaldes vadītājs Armands Kokainis.

Kāda ir situācija kreditēšanā?

Nenoliedzami, ka tirgū valda nenoteiktība, šādos apstākļos dzīvojam jau teju trīs gadus un pie tā pat zināmā mērā esam pieraduši, tirgus jau tāpēc nebūt nav apstājies, un komercbankām bija un joprojām ir vēlme kreditēt perspektīvus un ienesīgus biznesa projektus. Vēl vairāk – virknei tirgus spēlētāju vēlme kreditēt pat ir palielinājusies, gribam sevi pieskaitīt pie šo banku loka. Vienlaicīgi jaunajā realitātē atsevišķiem tautsaimniecības sektoriem ir grūtāk piesaistīt finansējumu, jo ir liela neskaidrība par nākotni un valda piesardzība. Būtībā esam posmā, kurā daudzi uzņēmēji ir nogaidošā pozīcijā un vēlas pārziemot, lai virzītos uz priekšu ar saviem investīciju plāniem.

Iespējams, mēs pat nespējam novērtēt to, ka dzīvojam relatīvi tīrā un sakoptā vidē, jo tas ir tik pierasti. Mums ir tīras ielas, tīras pludmales, mēs neesam piedzīvojuši situāciju, kad māju pagalmos veidojas atkritumu kalni, kuri nedēļām ilgi netiek izvesti. Jāatzīst un jāpiekrīt, ka nesasniedzam Eiropas Savienības prasības nodrošināt efektīvu dalīto sadzīves atkritumu savākšanu, bet tas ir pieejamās infrastruktūras un sabiedrības paradumu maiņas jautājums.

Aizvadītās nedēļas nav bijušas vieglas atkritumu apsaimniekošanas nozares uzņēmumiem – ir bijis jāspēj ne tikai analizēt savstarpēji pretrunīgi juridiski lēmumi, bet arī mazāk nekā trīs dienu laikā jānodrošina atkritumu izvešana jauniem maršrutiem, kas pielīdzināmi otrai lielākajai pilsētai Latvijā – Daugavpilij. Racionāli atskatoties uz notikumu attīstību, gribu apskatīt vairākus aspektus.

Rīga – dažu minūšu attālumā no reālas atkritumu krīzes

Atkritumu apsaimniekošanas bizness nav vienkāršs. Tas prasa gan apjomīgas infrastruktūras investīcijas, gan ļoti nopietnu loģistikas plānošanu. Iedomājieties situāciju, kurā 80 smagās automašīnas vienlaikus izbrauc Rīgas ielās, savācot atkritumus no vairāk nekā 300 tūkstošiem mājsaimniecību.

Interpretējot Mūra likumu*, var teikt, ka vairs nekad pārmaiņas nebūs tik lēnas kā šodien. Ikviena viedtālruņa lietotāja rīcībā ir lielāka skaitļošanas jauda nekā NASA aparatūrai pirmajos cilvēku lidojumos uz Mēnesi. Informācijas apjoms, ko 17. gadsimtā cilvēks uzņēma visā mūžā, ietilpināms viena The New York Times vai pāris Dienas Biznesa numuros. Mēs dzīvojam laikā, kad modernas tehnoloģijas un gudri cilvēki valsts attīstībai ir vērtīgāki par naftu vai zeltu. Latvijā ir viena no izcilākajām telekomunikāciju infrastruktūrām pasaulē. Šajā jomā stabili turamies līderos pasaules topos. Līdz ar somiem esam visaktīvākie mobilo datu patērētāji. Kā izmantot šo jaudu un iespējas Latvijas attīstībai?

Pēc gada svinēsim Latvijas simtgadi – šai laikā vajadzētu ne tikai atskatīties uz sasniegto, bet arī ielikt pamatus tam, kāda būs mūsu valsts nākamajos 100 gados. Nozares vārdā piedāvāju Latvijas attīstības vīziju: Latvija - viedvalsts. Ja salīdzinām valsti ar koku, tad Latvijas saknes ir mūsu jaudīgās tehnoloģijas, uz kurām mūsdienās balstās ekonomikas un sabiedrības tālākā attīstība. Jau tagad industriālo revolūciju ietekmē mēs strādājam mazāk un dzīvojam ilgāk. Šobrīd esam uz ceturtās industriālās revolūcijas sliekšņa, kad līdz ar 5G un lietu internetu tehnoloģiju inovācijas radīs jaunas iespējas ikvienā nozarē. Koka stumbrs ir mūsu gudrie un uzņēmīgie cilvēki. Saskaņā ar Pasaules ekonomikas foruma datiem, jaunu biznesa ideju ģenerēšanā jaunuzņēmumos vai esošo uzņēmumu ietvaros esam trešie Eiropā. Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas jau veido 4,2% Latvijas IKP un nodrošina darbu 28 000 iedzīvotāju. IKT eksporta apjoms Latvijā ir trešajā vietā līdzās kokapstrādei un pārtikas rūpniecībai.

UNESCO Pasaules kultūras mantojuma atjaunošanas programmas ietvaros jaunu elpu ieguvusi Farmācijas muzeja mājvieta Riharda Vāgnera ielā Rīgā.

VAS “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) vadībā 18. gadsimta rokoko stila ēkai atjaunota ārējā fasāde, logi un ieejas portāls ar greznajām ieejas durvīm, kā arī ēkas ilgtspējīgai saglabāšanai atjaunota lietus ūdens novadīšanas sistēma, informē VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs.

Restaurācijas darbi tika uzsākti 2020. gada jūnijā un pabeigti pusgada laikā. Būvdarbus veica AS “Būvuzņēmums Restaurators”, būvuzraudzību SIA “Būvēlogs Projekti”, projekta risinājumus izstrādāja SIA “Arhitektoniskās izpētes grupa” speciālisti. Kopējais projekta budžets – 295,2 tūkstoši eiro, līdzekļi piesaistīti no valsts dotācijas programmas - UNESCO Pasaules kultūras mantojuma “Rīgas vēsturiskais centrs” teritorijā esošo valsts ēku sakārtošanai.

Vespa spējusi vienā ripojošā priekšmetā apvienot visu, ar ko slavena Mikelandželo dzimtene

Aaah un aiziet! Odrija Hepberna, mazliet pārbiedētu seju un, knapi kontrolējot stūri, jau ļaujas Vespai sevi nest pa Romas ielām. Pa ielas nepareizo pusi, iztramdot gleznu pārdevējus un laiskus kafijas dzērājus, radot visapkārt vienu vienīgu haosu, kam galu var darīt tikai uzticīgi, kārtībai kalpojoši policisti. Šī ikoniskā aina ir no tikpat ikoniskās filmas Romas brīvdienas. Un tāpat kā šī filma ieskaitīta kino klasikas zelta fondā, tāpat arī Vespa – gan ne kino, bet dizaina klasikas zelta fondā.

Bezgala simpātiskā un varen itāliskā «lapsenīte». Cute! – teiktu amerikāņi.

Kaut skūteris nav sācies ar Vespa, tomēr tas noteikti ir slavenākais skūteris. Pēc dažādiem avotiem, kaut ko skūteriem līdzīgu ražoja jau kopš XX gadsimta sākuma, bet pēc skata tie vairāk atgādināja mazspēcīgus motociklus vai jaudīgus riteņus.

Vārenbrokas (Vārnavas) muižas īpašniece Ilga Miezaine-Mustermane nevar sūdzēties ne par entuziasma, ne par labu ideju trūkumu.

Lielākais izaicinājums un arī lielākais kavēklis pamatīgāku darbu sākšanai ir pagaidām ne īpaši sekmīgie mēģinājumi piesaistīt muižas atjaunošanai nepieciešamo finansējumu. Taču plinti krūmos neviens nemet – visam ir savs laiks, un lielie īpašuma sakārtošanas plāni pamainās vien laika nogrieznī, ne pēc satura vai būtības.

Par Vārenbrokas muižas īpašnieci Ilga kļuva vairāk apstākļu sakritības, ne tik daudz plānotas rīcības dēļ. «Muižu iegādājās mans tētis pirms aptuveni 20 gadiem. Daudzas pašvaldības tolaik mēģināja pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no šādiem objektiem, un tētis, kurš tolaik strādāja Viesītē, ieguva tiesības Vārenbroku privatizēt. Man kā bērnam tolaik tas viss maz interesēja – vien zināju, ka mums kaut kur laukos ir kaut kāds īpašums, bet tas arī viss. Tai laikā tētis aktīvi darbojās, brauca pļaut zāli, tika veikta arī muižas mākslinieciskā izpēte, taču pienāca krīze un visi lielie plāni izčibēja, un pēc kāda laika, kad biju izaugusi, sapratu, ka kaut kas ir jādara, citādi viss aizies bojā. Teicu tētim, ka esmu gatava sākt kaut ko darīt, un tā nu tiku pati pie savas muižas. Nu jau nepilnus trīs gadus tas ir mans privātīpašums, un, lai varētu to apsaimniekot un gatavot projektus, esam izveidojuši biedrību,» pieredzē dalās Ilga. Viņa atminas, ka pirmajā gadā ķērusies pie lietas ar lielu maksimālismu – licies, ka būs viegli rakstīt projektus, dabūt līdzekļus, taču līdz šim sanācis vien apdedzināties. Neviens projekts pagaidām nav apstiprināts – tie atzīti par labiem esam, bet līdzekļu nepietiek, lai tos atbalstītu.

Latvenergo koncerna Enerģētikas muzejā Ķegumā ir apskatāma atjaunotā izstāde Elektrība dara visu, iekļaujot līdz šim neeksponētus artefaktus. Ekspozīcija iepazīstina ar Latvijas mājsaimniecībās lietotajām elektroierīcēm, liela daļa no kurām dažādos vēstures laikos ražotas tepat Latvijas rūpnīcās. Izstādē redzamas ne tikai sadzīves liecības, bet arī spilgti sava laika rūpnieciskā dizaina paraugi.

Fotogrāfijas - raksta galerijā!

20. gadsimts tiek dēvēts par elektrības gadsimtu. Elektriskais apgaismojums un sadzīves elektroierīces pakāpeniski kļuva par neatņemamu sadzīves sastāvdaļu, veidojot noteiktu sabiedrības labklājības standartu. 1926. gadā Rīgā organizēta pirmā Elektrisko aparātu izstāde, kuras devīze bija «Elektrība dara visu». Drīz vien mājsaimniecībās parādās tādas sadzīves elektroierīces kā putekļsūcēji, elektriskās tējkannas, gludekļi, matu žāvētāji. 20. gadsimta trīsdesmito gadu beigās Rīgā elektrisko gaismu lietoja turpat 76 %, bet Liepājā – 66 % mājsaimniecību.

20. gadsimta vidū tieši Latvijā īpaši uzplauka sadzīves elektroierīču ražošana. 20. gadsimta 60. – 70. gados radītas kvalitatīvas plaša patēriņa elektroierīces, kas atbilda gan masveida ražošanas prasībām padomju valstī, gan aktuālām rūpnieciskā dizaina tendencēm. Tās ienesa jaunu dzīves dinamiku ar interesantām formām un krāsām. Mūsdienās daudzi no šiem sadzīves priekšmetiem vērtējami ne tikai kā spilgti rūpnieciskā dizaina paraugi, bet arī kā sava laikmeta vēsturiska vērtība.

Ja, aptaujājot mūsdienu latviešus, viņiem tiktu lūgts iztēloties koka māju, liela daļa cilvēku, iespējams, iedomātos simtgadīgu guļbūvi no Brīvdabas muzeja. Daudziem ir siltas jūtas pret šīm senajām ēkām, tomēr vairums 21.gadsimta latviešu vēlas baudīt modernākas dzīves vides sniegtās iespējas. Ne velti mēs savulaik tā tiecāmies pēc kārtīga eiroremonta.

Vēsturiski, protams, koks ir bijis viens no senākajiem un Latvijas teritorijā arī izplatītākajiem būvmateriāliem, kas skaidrojams gan ar salīdzinoši vieglo koksnes apstrādi, gan arī plašo pieejamību. Līdz pat 20.gadsimta sākumam koks bija neapstrīdams būvmateriālu tirgus līderis, bet noteiktos tirgus segmentos, piemēram, privātmāju celtniecībā, koksnes kā būvmateriāla īpatsvars konkurējošo materiālu vidū saglabājās augsts daudz ilgāk.

18.gadsimta beigās iesākušās rūpnieciskās revolūcijas vēsmas sabiedrībai sāka dot jaunus materiālus - tēraudu, pēcāk arī dzelzsbetonu, plastmasu –, kas gadsimtu gaitā kļuva aizvien lētāki un pamazām izspieda koku no tā pozīcijām būvniecības tirgū. Koks joprojām bija nepieciešams, bet tā pielietojums ievērojami sašaurinājās.

Investējot 349 954 eiro, tiks atjaunots Mežotnes baznīcas tornis, informē Rundāles novada dome.

Atjaunošana tiks veikta īstenojot pārrobežu projektu «Ainava kā resurss: atbalsts jauniem pakalpojumiem un tūrismam Rundālē, Raunā, Ropšā» (RUNRARO).

Rundāles novadā projekta ietvaros tiks rekonstruēts Mežotnes baznīcas tornis. Precīzu datu par Mežotnes baznīcas celtniecību nav, taču viena no hipotēzēm ir par baznīcas mūra ēkas celtniecību 17.gadsimta sākumā. Laika gaitā baznīcas tornis savu izskatu mainījis vairākkārt, tomēr greznāko veidolu – barokālu torni ar kupolu – ieguvis Latvijas brīvvalsts laikā.

1944.gadā kaujās pie Lielupes baznīca tiek sašauta, sagrautas torņa konstrukcijas. Pēc kara bija nesekmīgi mēģinājumi baznīcu atjaunot. Vēlāk sešdesmitajos gados baznīcā ierīkota minerālmēslu noliktava – tika izlauztas plašākas torņa un draudzes telpas durvis, logi un ailas daļēji aizmūrēti, baznīcas ēkai izveidota lēzena jumta konstrukcija.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā 14.jūlijā sāk darbu izstāde no starptautiski pazīstamā modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas Pieradinātā daba, sniedzot iespēju baudīt floras un faunas motīvu daudzveidību tērpu un aksesuāru dizainā no 18. līdz 21. gadsimtam. Šī izstāde ir pasaules pirmizrāde, jo šāda rakstura skate no modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva tērpu kolekcijas līdz šim vēl nav veidota. Ekspozīciju būs iespējams apskatīt līdz 16.oktobrim.

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar ABLV Bank un Aleksandra Vasiļjeva fondu organizē jau astoto modes izstādi. Jaunā ekspozīcija Pieradinātā daba veltīta mūžīgai dabas un modes simbiozei visdažādākajās kombinācijās trīs gadsimtu garumā – no 18. gadsimta līdz mūsdienām. Kopumā ekspozīcijai atlasīti vairāk nekā 85 vēl neredzēti tērpi un 500 aksesuāri.

Izstādes ģenerālsponsors ABLV Bank ir zināms mākslas cienītājs un atbalstītājs. Banka atbalsta netikai ikgadējas A.Vasiļjeva modes kolekcijas izstādes, kā arī piedalās vairāku laikmetīgas mākslas izstāžu un kolekciju tapšanas projektos. Par bankas akcionāru un mecenātu Ernesta Berņa un Oļega Fiļa līdzekļiem sadarbībā ar partneriem Borisa un Ināras Teterevu fondu Rīgā tiks celts Laikmetīgas mākslas muzejs.

VAS "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) uzsāks fasādes atjaunošanu teju pusotra gadsimta senajai neorenesanses stila ēkai Brīvības ielā 32, Rīgā, kas plaši pazīstama kā suvenīru veikala "Sakta" atrašanās vieta, kā arī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) pagaidu ekspozīcijas vieta.

Atjaunošanas darbus veiks saskaņā ar Latvijas Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes norādēm, informē VNĪ valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs.

Darbu gaitā notiks ēkas fasādes atjaunošana, noteku sakārtošana, kā arī zibensaizsardzības atjaunošana. Darbu veikšanai tiek slēgts līgums AS "Būvuzņēmums Restaurators", līguma summa – 635 634.55 eiro, kuru segs no VNĪ kapitālieguldījumiem.

"Lai gūtu skaidrību par saglabājamām kultūrvēsturiskajām vērtībām, namam tika veikta arhitektoniski – mākslinieciskā izpēte. Fasādes atjaunošana notiks ēkas iemītniekiem atrodoties telpās, iespējami netraucējot to darbībai. Atjaunošanas darbus iecerēts pabeigt līdz 2021. gada sākumam," piebilst R. Griškevičs.

2022. gadā atbilstoši ITC datiem, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, Latvija bija trešajā vietā pasaulē pēc rapša sēklu eksporta un otrajā vietā pasaulē uz vienu iedzīvotāju pēc rapša eļļas importa.

Rapsis ir kultūraugs, kuru sāka kultivēt aptuveni pirms 4000 gadiem Indijā, bet aptuveni pirms 2000 gadiem tā audzēšana tika sākta Ķīna un Japānā. Eiropā rapsis nonāca aptuveni Krusta karu laikā - 13. gadsimtā (E. Ruža 2.8 Rapsis un ripsis. Grām. Augkopība. Jelgava, Latvijas Lauksaimniecības universitāte, 2004, 230.lpp.). Rapsis ir viens no retajiem eļļas augiem, kas var augt visai pieticīgos klimatiskajos apstākļos.

Rapsi izaudzē vairāk, nekā spēj pārstrādāt 

Latvija ir liela rapšu sēklu audzētāja, taču trūkst to pārstrādes jaudu, kā...

Tomēr pirmo rapša šķirņu sēklu eļļa saturēja ļoti augstu erukskābes īpatsvaru (pat 30-40%), tāpēc līdz pat 20. gadsimta vidum rapsis bija praktiski tikai tehniskā kultūra. Rapša eļļa tika lietota galvenokārt eļļas lampiņās (tā deg bez kvēpiem ar gaišu liesmu), bet pēc tvaika mašīnu izgudrošanas rapša eļļa tika izmantota mehānismu eļļošanai.

Neaudzēja, bet ražoja eļļu

Rapša eļļa gan bija pazīstama un pat kādu laiku (19. gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados) tā tika ražota Mūkusalas eļļas spiestuvē ( J. Jenss No Latvijas rūpniecības attīstības vēstures 18. gs. beigās - 1860. g. grām. Vēstures problēmas V. Rīga, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas izdevniecība,1962, 220.lpp.). Tomēr droši var apgalvot, ka vietējā rapšu eļļa tolaik tika ražota no ievestām sēklām, jo selekcijas eksperimenti, lai atrastu Latvijas apstākļiem piemērotu ziemas rapšu šķirni, sākās tikai 20. gs. sākumā.

Nozīmīgs pavērsiens rapša audzēšanā Latvijā sākās ar 21. gadsimta sākumu. Pieprasījums pēc biodegvielas stimulēja pieprasījumu pēc rapšu eļļas, un Latvijas lauksaimnieki sāka specializēties rapša audzēšanā. Atbilstoši CSP datiem 2000. gadā rapša sējumu platības bija 6,9 tūkstoši hektāru. Savukārt jau 2004. gadā rapša sējumu platību kopapjoms ( 54,3 tūkstoši hektāru) pārsniedza padomju laika sniegumu. Pēdējos gados rapša sējumu platību kopapjoms ir starp 140 un 160 tūkstošiem hektāru, bet maksimālā kopraža bija 2020. gadā, kad tika iegūts 451 tūkstotis tonnu rapša sēklu.

Ar šādiem ražošanas apjomiem Latvija ir kļuvusi par nozīmīgu spēlētāju starptautiskajā tirdzniecībā. 2022. gadā Latvija ar eksportētiem 342 tūkstošiem tonnu bija 10. vietā pasaulē.

Visu rakstu lasiet žurnāla Dienas Bizness 16.janvāra numurā!

Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.

Meklē arī lielākajās preses tirdzniecības vietās!