Tikai, liekot cilvēka vajadzības priekšplānā, ir iespējams veidot sabalansētu veselības aprūpes sistēmu no drošības izaicinājumu viedokļa, uzskata Latvijas Farmaceitiskās aprūpes asociācijas izpilddirektore Kristīne Jučkoviča, kura ir viena no Dienas Biznesa konferences Veselība kā drošība: zāļu pieejamība un apgāde iniciatorēm.
Viņai arī jautājumi par iniciatīvas nepieciešamību un farmaceitiskās aprūpes lomu veselības aprūpes sistēmā. Konference notiks 10. aprīlī.
Farmaceitiskā aprūpe - ko tā ietver, nozīmē?
Tas nenozīmē tikai to, ka, ieejot aptiekā, kāds padod zāļu kastīti. Jēga ir krietni plašāka. Viss sākas jau ar zāļu iegādi, turpinās ar reģistrēšanu, verifikāciju risinājumiem, kompensējamo medikamentu izsniegšanai nepieciešamo identifikāciju, tad seko farmaceita saruna ar pircēju. Tā nav vienkārši pārdošana kā ar maizi vai pienu, ko paņem no plaukta un iekasē naudu. Tā ir konsultācija, ieteikums, ar ko kopā medikamentus var lietot un ar ko nedrīkst. Tā skan ideālais stāsts par farmaceitisko aprūpi. Piekrītu, ne vienmēr viss ir ideāli.
Veselība kā drošība - kur šeit farmaceitiskās aprūpes loma sistēmā? Kāds ir jūsu satraukuma iemesls?
Mēs pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā aizvien vairāk pamanām, ka katra cilvēka veselības stāsts ir arī valsts drošības jautājums. Nav gluži tā, ka esam atmodušies šobrīd. Stāsts par drošības jautājumiem veselības nozarē aizsākās jau Brexit laikā. Tālāk sekoja pandēmija, Krievijas iebrukums Ukrainā, arī citas ģeopolitiskās situācijas. Ko tas maina? Izmaiņas ir aktīvo vielu ražošanas vietās, proti, no kurienes zāles vai to izejmateriālus piegādā. Parādījās situācijas, ka daudz ko no nepieciešamā ir grūti iegūt, jo pēkšņi robežas ir slēgtas. Piegādes palēninās, kaut kas vispār nav pieejams, un tas ir attiecināms uz visu zāļu spektru un piegādēm pat līdz aptiekām.
Kāda ir šā brīža situācija nozarē? Par ko ir satraukums?
Medikamentu apgāde ir ļoti sarežģīts process. Tas pat attālināti nav pielīdzināms parastas lieltirgotavas darbam. Tieši tādēļ pat uzsveram, ka mums ir zāļu apgādes uzņēmumi, nevis lieltirgotavas. Tieši tādēļ cenšamies jau valodā izvairīties no termina – zāļu pārdošana, lai izpratnes līmenī nepielīdzinātu procesu pārtikas tirgošanai. Kopumā procesu saucam par farmaceitisko aprūpi. Jāuzsver, ka nozares pārstāvji valstī ir privātie komersanti. Aptiekas nesubsidē valsts. Protams, ir kompensējamie medikamenti, bet tas ir līdzmaksājums, nevis subsīdija, proti, farmaceits savu algu nopelna pats, strādājot aktīvas konkurences apstākļos. Runājot par drošību, ja kaut viens no zāļu apgādes posmiem ir traucēts, tad zāļu apgāde iznākumā ir traucēta. Iedzīvotājs var netikt pie saviem medikamentiem. Es te negribu teikt, ka viss šobrīd ir slikti. Tā nav! Satraukums ir par to, ka krīzes brīdim skaidra plāna nav. Ja zāļu piegādēs ir kāds pārrāvums, tad kā mēs rīkojamies? Ir kāds krīzes medikamentu krājums? Mēs veidojam kaut kādus fondus? Arī farmaceitam, kurš ikdienā satiek iedzīvotāju, būtu jābūt pilnīgai skaidrībai par to, kas notiks krīzes brīdī, kas piegādās zāles un kad. Aptiekas nereti ir iedzīvotājam vistuvākā vieta. Pandēmijas laiks parādīja, ka brīdī, kad viss bija slēgts, aptiekas strādāja!
Proti, gaidāmā konference Veselība kā drošība ir asociācijas iniciatīva?
Jā, tieši drošība ir galvenais uzsvars un nepieciešamība sarunai. Līdzīga rakstura diskusijas Eiropā notiek jau labu laiku. Es kā amatpersona esmu arī PGEU (The Pharmaceutical Group of the Europian Union), kas ir Eiropas vienojošā organizācija, kā arī darbojos OECD at Busines veselības komitejā. Proti, komersanti piedalās jautājumu lemšanā un stratēģiju formēšanā Eiropas līmenī. Diskusija par veselības sistēmas noturības spēju dažādās situācijās Eiropā ir atvērta jau vairākus gadus. Ja iznākumā cilvēks nesaņem zāles, tas nozīmē, ka sistēma nepilda funkciju. Mēs esam tik stipri, cik stiprs ir šis vājākais ķēdes posms. Proti, ir jābūt pilnīgai skaidrībai par rīcību krīzes brīžos.
Vai zāļu krājumi mums ir nepietiekami, vai tie vispār ir?
Valsts rūpējas par zāļu krājumiem slimnīcās. Tas ir labi! Man kā aptieku uzņēmumu pārstāvei ir skaidri jāzina, ka krīzes brīdī zāles cilvēkam būs arī tad, ja viņš nav slimnīcā! Ir jādomā no cilvēka viedokļa. Nav svarīgi, vai viņš ir klients vai jau ir kļuvis par pacientu, attieksmei jābūt vienādai. Ja ir hroniska slimība, tad medikamentam ir jābūt un pēc iespējas tuvāk cilvēka dzīvesvietai, kas nozīmē, ka tam ir jābūt aptiekās.
Tātad primāri runa ir par rīcības plānu krīzei, nevis akūtu zāļu trūkumu jau šobrīd?
Mums visu laiku ir redzami dažādi piemēri. Ukrainas piemērs ir tepat! Sākoties karam, uzreiz pietrūka medikamentu. Nebija saprotams, kā rīkoties. Mums ir šis konkrētais un ļoti tuvais piemērs, no kura mums ir jāatvasina sava situācija un jāsaprot, kā rīkoties šādā situācijā! Sistēmām ir jāsakārtojas un jāparedz grūtības, turklāt tas viss jādara tā, lai iedzīvotājam būtu ērtāk. Arī miera laika apstākļos ir iespējas pilnveidoties, piemēram, zāļu pasūtīšana internetā un piegāde mājās. Es domāju, ka tā ir tuvākā nākotne un tāds risinājums dos iespējas sirdzējiem.
Īsāk - lielā plāna mums Latvijā nav?
Mēs neesam redzējuši tādu farmācijas jomas politiku. Mēs esam pamanījuši vairāku ministru savstarpēji nesaistītas iniciatīvas. Ir skarti vairāki attīstības virzieni, ir doma par iedzīvotājiem, bet skaidrības visā spēles laukumā nav. Man pat ir pārmetuši, ka aizstāvu biznesa intereses, bet arī šis bizness ir sabiedrības daļa, nodokļu maksātāji, turklāt tieši šis bizness saprot, kas nozarē notiek un kādas ir reālās problēmas. Tieši nozares komersanti uztur sistēmu iedzīvotāju apgādei ar medikamentiem, kas manā uztverē ir valsts drošības jautājums, jo sevišķi krīzes brīžos.
Arī zāles valsts iestādes neražo, un tās Latvija importē - vairāk nekā 90%. Krīzē visādi var gadīties. Kā redzat šo situāciju?
Eiropas Komisija ir norādījusi mums kā valstij, ka kritiskajām zālēm, kur ir 200 medikamenti, ir jābūt! Ir arī norāde, ka valstīm jāsāk rūpēties par to, lai tās būtu pašpietiekamas. Mums, paldies Dievam, vietējā zāļu ražošanas nozare ir. Kaimiņvalstīm šādas nozares nav. Iespējas kritiskās situācijās mums ir plašākas. Var ar likumu paredzēt, ka krīzes gadījumā valstī var ražot patentzāles. Tāda iespēja valstīm ir, tikai laikus tā ir jādefinē. Saprotams, kad visas piegādes ķēdes ir nepieejamas, tad vietējais ražotājs paliek vienīgā iespēja. Principā arī miera laikos Latvijā varētu ražot daudz vairāk vietējo zāļu!
Olainfarm kā zāļu ražotājs šā gada februārī Medicīnas muzejā jau rīkoja diskusiju par tēmu, kas mūs sagaida X stundā. Vai šajos dažos mēnešos ir kaut kas mainījies? Ir virzība?
Mēs esam mēģinājuši līdzdarboties. Asociācija iesaistījās, un es parakstīju dokumentu par krīzes medikamentu fondu veidošanu. Sabiedriskās organizācijas uzrakstīja vēstuli ministrijai. Zinu, ka ir diskusijas arī ar zāļu apgādes uzņēmumiem par to, kā veidot kritisko infrastruktūru, bet līdztekus es vēl aizvien neredzu šo katra Latvijas iedzīvotāja stāstu X stundā. Tāda vēl nav! Tāpēc arī konference vajadzīga.
