http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(363).jpg
Katru reizi, kad tiek aizskarta problēma saistībā ar graustiem Rīgas pilsētā, kā spilgtākais piemērs tiek pieminēts vēsturiskais kultūrgrausts uz Marijas un Elizabetes ielas stūra.
Kādreiz to, protams, varēja uzskatīt par vienu no skaistākajiem galvaspilsētas centra namiem, taču diemžēl jau kopš deviņdesmitajiem gadiem runa ir par objektu, kurš grauj pilsētvidi, izskatās drausmīgi, turklāt apdraud garāmgājēju dzīvību, jo tā īsti nav skaidrības, kurā brīdī kaut kas var uzkrist uz galvas. Vienkārši sakot, šobrīd runa ir par narkomānu, bezpajumtnieku un citu deklasētu elementu komūnu, kurā laiku pa laikam kaut kas deg, apdraudot arī apkārtējo ēku drošību.
Varētu, protams, gari un plaši apspriest, kāds ir bijis ceļš līdz tik nožēlojamai situācijai, kāda šim namam ir īpašnieku vēsture un tamlīdzīgas lietas, taču īstenībā to nav vērts darīt. Galvenais ir tas, ka pilsētā ir māja, kas rada problēmas. Turklāt būtu teju brīnišķīgi, ja graustu problēma Latvijas valstī sāktos un beigtos ar vienu šo minēto namu. Diemžēl šādu graustu gan ar kultūrvēsturisku nozīmi, gan bez tās ir pilna valsts. Un, jo lielāks ir grausts, jo lielāka problēma no tā tiek «uzpūsta». Neesot iespējams vienoties ar īpašniekiem, nevarot tos atrast, bailes par to un šo…
Faktiski šeit ir runa par tādas likumdošanas radīšanu un arī efektīvu tās izpildi, kas ļautu valstij no šādiem graustiem atbrīvoties. Protams, privātīpašums ir svēta lieta, bet… Princips par privātīpašuma svētumu ir attiecināms ne tikai uz zemi, mājokļiem un tamlidzīgām fundamentālām lietām, bet arī uz automašīnām. Katra no tām kādam pieder, tajā ir investēti līdzekļi utt. Taču pietiek savu visnotaļ dārgo auto novietot, piemēram, Rīgas centrā tā, lai šis spēkrats apdraudētu satiksmes drošību, kad drīz vien uzrodas policijas darbinieki, sastāda protokolu un noorganizē evakuatoru, ar kura palīdzību attiecīgais auto tiek aizvākts. Šādā gadījumā konkrētā auto īpašniekam ne tikai neviens neatvainojas, bet pat izsniedz rēķinu par auto transportēšanas pakalpojumiem, kā arī soda kvīti par nevietā atstāto automobili. Ar nekustamajiem īpašumiem, kuriem jau sen jūgendstila nama statusa vietā var piemērot jēdzienu «kultūrgrausts», būtu jārīkojas līdzīgi. Proti, ja noteiktā laikā īpašums netiek savests kārtībā un no grausta nepārtop par normālu ēku, pašvaldībām tas ir jāatsavina, par saviem līdzekļiem jānojauc, bet šā procesa izmaksas jāpiedzen no īpašniekiem. Iespējams, tad būtu lielāka sapratne arī par to, ka statuss «īpašnieks» dod ne tikai noteiktas tiesības, bet arī pienākumus. Piemēram, ja reiz personai ir bijuši līdzekļi, lai iegādātos pilsētas centrā kultūras pieminekli, tad šāds statuss tam arī jāsaglabā.
Savukārt vismaz daļa Latvijas pašvaldību diemžēl joprojām labprātāk kontrolē tos namu īpašniekus, kuri cenšas savus īpašumus uzturēt labā kārtībā, nekā tos, kuri jau gadiem ilgi par tiem neliekas ne zinis. Bet, atgriežoties pie nama Rīgā, Marijas ielā... Ir tomēr šis tas, kam pieminekļus nevajag, tostarp graustiem.
