Pilnīgāk izmantojot darbaspēku, investējot kapitāla pieaugumā, iegūstot jaunas zināšanas un prasmes, Latvijas ekonomikas izaugsmes potenciālu varētu kāpināt no esošajiem 2,5% uz vairāk nekā 5% gadā, tā Latvijas Bankas rīkotajās ekspertu sarunās "Kā panākt noturīgu Latvijas tautsaimniecības izaugsmi?" 13.martā sacīja Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.

Viņš atzina, ka Latvija patlaban arvien vairāk atpaliek no kaimiņiem - Lietuvas un Igaunijas, un arī virzība uz Eiropas Savienības (ES) vidējo turīguma līmeni ir tik lēna, ka par šo mērķi varēs runāt nu jau vairāku paaudžu perspektīvā, ja savā darbībā neko nemainīsim.

Latvijas Bankas vērtējums liecina, ka Latvijas ekonomikas izaugsmes potenciāls ir ap 2,5% gadā - tātad, neveicot reformas un kardināli nemainot esošo situāciju, Latvijas ekonomika labākajā gadījumā bez krīzēm, satricinājumiem un politikas kļūdām, augs ap 2-3% gadā vidējā termiņā, uzsvēra Rutkaste.

Atslēga straujākai izaugsmei ir trīs faktoru mijiedarbībā - darbaspēks, kapitāls, zināšanas, tātad potenciālo izaugsmi var palielināt uzlabojot katru no šiem elementiem - pilnīgāk izmantojot darbaspēku, investējot kapitāla pieaugumā, iegūstot jaunas zināšanas un prasmes, sacīja Rutkaste.

Akciju tirgus kapitalizāciju līdz 2027.gadam plānots palielināt no 3% līdz 9% no iekšzemes kopprodukta (IKP), teikts Finanšu ministrijas (FM) sagatavotajā informatīvajā ziņojumā, kuru otrdien pieņēma zināšanai valdība.

Lai novērtētu iespējamo kapitāla tirgus attīstību vidējā termiņā, ir veikts indikatīvs aprēķins par trīs dažādiem scenārijiem. Bāzes scenārijs tiek balstīts uz pieņēmumu, ka 2023.-2027.gadā akciju cenu indekss pieaug gadā par 3,4%, kas atbilst vidējam akciju cenu indeksa pieaugumam pēdējo piecu gadu laikā. Tādējādi, tirgū neienākot jauniem spēlētājiem, akciju tirgus kapitalizācijas līmenis 2027.gadā varētu sasniegt 2,44% no IKP.

Pateicoties iepriekšējos gados aktīvai Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, tagad Latvijas Bankas darbībai, vairākas kapitālsabiedrības ir veikušas vai plāno veikt savas gatavības kapitāla tirgum novērtējumu Latvijas Bankas izveidotajā "smilšu kastē", kas pie pozitīva iznākuma varētu rezultēties ar finansējuma piesaisti akciju un obligāciju tirgū. Pie šī scenārija, ja akciju tirgū ienāk vairāki jauni valsts un pašvaldību uzņēmumi, veicot sākotnējo akciju publisko piedāvājumu (IPO), akciju tirgus kapitalizācijas līmenis teorētiski 2027.gadā var sasniegt 5,5% no IKP.

Nekustamo īpašumu nozarei kopā ar atbildīgajām ministrijām jāizstrādā vienota stratēģija nozares konkurētspējas celšanai un investīciju piesaistei ar mērķi līdz 2020. gadam ievērojami palielināt privāto investīciju apjomu nekustamo īpašumu nozarē.

Pie šāda kopsaucēja nozares un ministriju pārstāvji nonāca Ekonomikas ministrijas (EM) un Nacionālās nekustamo īpašumu attīstītāju alianses (NNĪAA) organizētajā atklātajā diskusijā, informē alianses pārstāvji.

Diskusijas dalībnieki konstruktīvas sarunas laikā bija vienisprātis, ka nekustamo īpašumu nozare ir viena no būtiskākajām sfērām Latvijas ekonomikai, tāpēc pie nepieciešamajām izmaiņām ir jāstrādā steidzami. Dalībnieki vērsa uzmanību uz aktuālajiem izaicinājumiem investīciju piesaistē nekustamo īpašumu attīstībai, teritorijas plānošanai un būvniecības procesam, kā arī analizēja nekustamā īpašuma un būvniecības nozares regulējumu.

Eiropas iedzīvotāji uzskata, ka cīņa ar terorismu (62 %) un noziedzību (59 %) ir divas svarīgākās jomas, kurās Eiropas Savienībai ar tās kaimiņvalstīm jāizveido īpaša sadarbība, liecina jaunākie Eirobarometra pētījuma rezultāti.

Pētījums, kurā piedalījās aptuveni 30 000 cilvēku no 25 dalībvalstīm, divām valstīm, kas ir pievienošanās procesā, divām kandidātvalstīm un Kipras Turku Kopienas, parāda, ka eiropieši lielu nozīmi piešķir sadarbībai ar valstīm, kas robežojas ar Eiropas Savienību, tādās jomās kā cīņa ar terorismu (62 %) un noziedzību (59 %), kam seko demokrātija (51 %), apkārtējās vides aizsardzība (48 %) un enerģētikas jautājumu risināšana (47 %), biznesa portālu Db.lv informēja TNS Latvia Mārketinga vadītāja Laura Briča.

Citas iespējamās sadarbības jomas – izglītība un apmācība, kā arī imigrācijas jautājumi – par ļoti svarīgām uzskata četri no desmit eiropiešiem, bet trīs no desmit to pašu domā par pētniecību un attīstību.

Saskaņošanai Ministru kabinetā iesniegts Finanšu ministrijas (FM) sagatavotais informatīvais ziņojums par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, kuras virzāmas sākotnējam publiskam piedāvājumam, liecina informācija Tiesību aktu portālā.

Ministrijā norāda, ka pašlaik Latvijas tirgus kapitalizācija ir ļoti zema, ap 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP), tāpēc valdības mērķis ir šīs Saeimas sasaukuma laikā sasniegt Latvijas tirgus kapitalizāciju 9-10% apmērā no IKP. Lai tuvotos šādam rādītājam, nepieciešama visu Latvijas kapitāla tirgū iesaistīto pušu līdzdalība.

FM informatīvajam ziņojumam "Par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, kas virzāmas sākotnējam publiskam piedāvājumam" noteikts ierobežotas pieejamības statuss un ziņojums nav publiski pieejams.

Iepriekš FM informēja, ka ministrija ievēros komercnoslēpumu attiecībā uz valsts kapitālsabiedrību virzīšanu kapitāla tirgū.

FM skaidroja, ka informatīvajam ziņojumam ir ierobežota pieejamība, jo tas satur komercnoslēpumu attiecībā uz kapitālsabiedrību gatavošanos sākotnējam publiskajam piedāvājumam.

Lai arī latvieši paši sevi uzskata par lieliem alus dzērējiem, Baltijas alus indeksa pētījums liecina, ka Latvijā alu dzer mazāk nekā Lietuvā un Igaunijā.

Baltijas jeb Cēsu alus indekss izveidots, nosakot alus popularitāti starp citiem alkoholiskajiem dzērieniem, alus lietošanas biežumu un citas izmērāmas alus lietošanas īpatnības. Latvijā alus indekss ir 47.6, Lietuvā – 51.7, bet Igaunijā – 52.2.

A/s Cēsu alus valdes priekšsēdētāja Eva Sietiņsone – Zatlere šodien atzina, ka indekss ir izmērāms lielums, kas nosaka katras Baltijas valsts alus kultūras attīstības pakāpi. Uzņēmēja uzsvēra, ka indeksam būtu jādod stimuls sacensties ar pārējām Baltijas valstīm. Indeksu plānots noteikt arī turpmākajos gados un tad varēs salīdzināt, kādas izmaiņas notikušas.

Kopš pēdējās ekonomiskās krīzes Latvijā ir pagājuši desmit gadi, un pašlaik eksperti arvien lielāku uzmanību pievērš ekonomikas pārkaršanas riskiem. Vai bažām ir pamats? Pirmajos divos gados pēc krīzes (2011.-2012.) Latvijas iekšzemes kopprodukts pieauga vidēji par 5%, tomēr turpmākajos gados izaugsmes tempi pakāpeniski samazinājās, bet kopš 2013.gada Latvijas vidējais IKP pieaugums ir tikai 2% gadā. Tas ievērojami atpaliek no Latvijas nacionālajā reformu programmā Eiropa 2020 noteiktā mērķa, kas ir 4-5% gadā.

Tāpat ne patēriņa, ne citu pieprasījuma rādītāju dinamika neliecina par ekonomikas pārkaršanu, jo īpaši investīcijas, kas joprojām ievērojami atpaliek no pirmskrīzes līmeņa. 2016. gadā investīcijas bija 18,3% no IKP, kas ir zemākais līmenis kopš 2000. gada. Laikā no 2012. līdz 2016. gadam privātās investīcijas veidoja vidēji 17,7% no IKP, kas ir par 12 procentpunktiem zemāks līmenis nekā straujās izaugsmes gados. Arī kreditēšana, lai gan ir atsākusies, tomēr no jauna izsniegto kredītu apjoms nav liels, un privātā sektora kredītu plūsma attiecībā pret IKP veido tikai nepilnu 1%, tāpat ir ievērojami samazinājušās privātā sektora parādsaistības.

Neraugoties uz ekonomikas lejupslīdi, pagaidām valsts budžeta nodokļu ieņēmumu prognozes pildās labi – no plānotajiem atpaliek tikai pievienotās vērtības nodokļa (PVN)ieņēmumi, savukārt gandrīz visi pārējie nodokļi iekasēti pat lielākā apmērā nekā tika plānots.

To liecina Finanšu ministrijas publiskotā informācija par 2009. gada valsts budžeta izpildi līdz 24. februārim.

Saskaņā ar šo informāciju, valsts pamatbudžeta ieņēmumi pašlaik par 16.1 % pārsniedz plānotos, bet nodokļu ieņēmumu prognoze uz 24. februāri izpildīta par 91.3 %..Galvenais iemesls, kādēļ nodokļu ieņēmumi nedaudz atpaliek no plānotajiem, ir PVN prognozes neizpildīšana – līdz 24. februārim PVN ieņēmumu plāns bija izpildīts tikai par 68.2 %. Tomēr PVN ieņēmumu kritumu daļēji kompensē ievērojama uzņēmumu ienākuma nodokļa prognožu pārpilde. Arī iedzīvotāju ienākuma nodoklī līdz 24. februārim iekasēts par 13. 8 % vairāk nekā plānots.

Latvija ar pašreizējo akciju tirgus kapitalizācijas līmeni nav nevienā starptautiskā kapitāla tirgus indeksā un tāpēc neviens nozīmīgs investors neizskata iespējas iegādāties Latvijas kompāniju akcijas vai obligācijas.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietniece Līga Kļaviņa. Viņa atzīst, ka Latvijas valstij ir jāmaina esošā situācija — jāsasniedz kapitāla tirgus indeksa slieksnis, kas būtu sava veida signāls ārvalstu starptautiskajiem investoriem, vienlaikus rosinot kapitāla tirgū iesaistīties arī pašmāju iedzīvotājiem.

Kāpēc situācijā, kad par kapitāla tirgus attīstību Latvijā tiek runāts jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu, ir bijuši sagatavoti un akceptēti vairāki politikas plānošanas dokumenti, pozitīvie rezultāti izpalikuši, izņemot atsevišķus gadījumus?

Nenoliedzami, ka valsts līmenī daudzu gadu garumā ir bijuši izstrādāti un akceptēti politikas plānošanas dokumenti, kuru mērķis ir bijis veicināt kapitāla tirgus attīstību Latvijā, ir bijuši nosprausti to ieviešanas termiņi un nozīmēti atbildīgie par to īstenošanu, taču iecerētie rezultāti pilnībā nav sasniegti. Iemesli šādam rezultātam ir dažādi, tos ietekmējuši gan ārējie, gan iekšējie faktori. Diemžēl pašlaik Latvijas finanšu tirgus Latvijā ir salīdzinoši vājš un tas nav lielo starptautisko spēlētāju redzeslokā, kas savukārt nozīmē mazākas investīcijas uzņēmumos (lēnāka kapitāla ieplūšana) un kā sekas - lēnāka tautsaimniecības izaugsme.

Darbaspēka izmaksu pieauguma temps gada otrajā ceturksnī samazinājies - gada laikā pieaugums jau bijis mazāks par ierastajiem 30%, raksta laikraksts Dienas bizness.

Pieauguma tempa samazinājums nav bijis ļoti būtisks, un to daļēji var skaidrot arī ar darba algu legalizācijas tendences turpināšanos. Tomēr patlaban ekonomikā ir iespējama recesija un iekšzemes kopprodukta rādītājs vairākus ceturkšņus varētu būt ar mīnuszīmi, un, iespējams, tas varētu radīt vēlmi daļai uzņēmēju pāriet atpakaļ uz aplokšņu algām. «Abpusēji saprotamām uzņēmēju un valsts attiecībām varētu būt izšķiroša loma sociālekonomiskās situācijas stabilizācijā, jo biznesa pārvietošanās vairāk uz pelēko zonu var radīt lielas galvassāpes valdībai nākamā gada budžeta plānu izpildē,» norāda E. Rudzītis.

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) administrētie kopbudžeta ieņēmumi 2020.gadā ir 9,86 miljardi eiro un tie nedaudz, par 0,06 miljardiem eiro jeb 0,5 %, atpaliek no 2019.gada ieņēmumiem.

To ietekmēja pērn ieviestie pasākumi COVID-19 izplatības ierobežošanai. Lai gan ārkārtas stāvoklis tika atcelts, atsevišķi ierobežojumi tika saglabāti un no 2020. gada 9.novembra atkārtoti ieviestais ārkārtas stāvoklis arī šogad turpina ietekmēt nodokļu maksātāju ekonomisko aktivitāti.

Nodokļu ieņēmumi 2020.gadā, sākot ar martu, atpaliek no plānotā apmēra, līdz ar to ieņēmumu plāns 2020.gadam ir izpildīts par 93,9 % un līdz tā izpildei pietrūka 0,64 miljardi eiro. Ieņēmumu plāna neizpildi visbūtiskāk ietekmēja pievienotās vērtības nodokļa un valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu, kā arī akcīzes nodokļa ieņēmumi.

Visvairāk gan no 2019.gada faktiskā, gan 2020.gadā plānotā apmēra atpaliek pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumi. 2020.gadā tie ir 2 544,66 milj. eiro, kas ir par 103,69 milj. eiro jeb 3,9 % mazāk nekā 2019.gadā, nodrošinot ieņēmumu plāna izpildi par 88,2 %. Tas galvenokārt skaidrojams ar veikto iemaksu samazinājumu ieviestā ārkārtas stāvokļa laikā, ko nespēja kompensēt arī no jūlija līdz novembrim vērojamais pieaugums. Turklāt, salīdzinot ar 2019.gadu, palielinājušās no pievienotās vērtības nodokļa veiktās atmaksas. No pievienotās vērtības nodokļa 2020.gadā atmaksāti 939,82 milj. eiro, kas, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn, ir par 42,80 milj. eiro jeb 4,8 % vairāk. 2020.gadā lielākais iemaksu samazinājums ir no operāciju ar nekustamo īpašumu nozares un izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozares nodokļu maksātājiem, savukārt lielākais nodokļa atmaksu pieaugums – būvniecības nozarē strādājošajiem.

Aizvadītajā nedēļā, atsaucoties uz jaunāko Pasaules Bankas grupas un PricewaterhouseCoopers (PwC) sagatavoto ziņojumu par nodokļu situāciju pasaulē, plašsaziņas līdzekļos parādījās viedoklis, ka nav reāla pamata uzņēmēju pārmetumiem par nodokļu slogu Latvijā. Šajā paziņojumā ietverts apgalvojums, ka Latvijā ir zemākā darbaspēka nodokļu likme (26.6%) starp Baltijas valstīm (Lietuvā – 35.2%, Igaunijā – 39%). Ziņojums balstīts uz Pasaules Bankas izstrādātu metodoloģiju, kuras nosacījumi tiek vienādi piemēroti nodokļu sistēmas salīdzināšanai 189 pasaules valstīs, bet neņem vērā dažas specifiskas atšķirības, kas attiecas uz Baltijas valstīm. Tāpēc būtu nepieciešams iedziļināties konkrētā ziņojuma metodoloģijā.

Pirmkārt, pētījuma rezultāti nav tieši salīdzināmi, jo rezultātos nav ietverti uz darba ņēmēju attiecināmie nodokļi, kuri Baltijas valstīs ir ļoti atšķirīgi. Latvijā uz darba ņēmēju attiecināmie nodokļi (VSOAI darba ņēmēja daļa un IIN) ir augstāki, salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Otrkārt, darbaspēka nodokļu likmes parasti tiek izmantotas nodokļu aprēķināšanai no noteiktas algas. Savukārt pētījuma rezultātos uzrādītais jēdziens ‘darbaspēka likmes‘ ir ar pavisam citu nozīmi. Pētījuma rezultātos uzrādītās likmes ir novērtētas procentos pret nosacīto peļņu, kas, savukārt, aprēķināta uz noteikta biznesa modeļa pieņēmumiem. Treškārt, atbilstoši Pasaules bankas noteiktajiem pētījuma standartiem, aprēķini tiek veikti nosacītam («virtuālam») uzņēmumam, kas nodarbojas ar keramisko puķu podu ražošanu un pārdošanu. Turklāt daļa no uzņēmuma peļņas ir gūta, pārdodot zemes gabalu 2.gadā pēc uzņēmuma darbības sākšanas. Tādējādi šis «virtuālais» uzņēmums nav pietiekami reprezentatīvs, jo pētījumā ietvertās uzņēmuma pazīmes nav samērojamas ar reāliem piemēriem Latvijā. Ceturtkārt, pētījuma rezultāti nav tieši salīdzināmi, jo darbaspēka nodokļos ir ietvertas atšķirīgas pozīcijas (Igaunijā un Lietuvā ir iekļautas veselības apdrošināšana, kamēr Latvijā – nav). Piektkārt, pētījumā ir izmantoti dažādi atalgojuma lielumi. Piemēram, pētījuma metodoloģija paredz to, ka Igaunijā par to pašu darbu būtu jāmaksā aptuveni pusotru reizi lielāka alga, nekā Latvijā.

Vēja enerģijas potenciāls Latvijā pašlaik netiek izmantots, taču perspektīvā vējš kļūs par būtisku spēlētāju enerģētikas sektorā un varēs aizstāt elektroenerģijas importu, tādējādi paaugstinot valsts energodrošību.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta SIA Latvijas vēja parki valdes priekšsēdētājs Jānis Urtāns. Viņš norāda, ka iecerēto vēja parku izveide Latvijā prasa ne tikai daudz pūļu un zināšanu, lai varētu iegūt attiecīgās atļaujas, bet arī izskaidrošanas darbu.

Kāda ir pašreizējā situācija ar vēja parku izveidi valsts mežos?

Saskaņā ar 2023. gada 28. novembra Latvijas valdības lēmumu SIA Latvijas vēja parki ir piešķirtas astoņas teritorijas ar kopējo platību 39 941 ha, lai tajās uzstādītu elektroenerģijas ģenerācijas jaudas 800 MW apmērā (aptuveni 120 vēja staciju torņi ar vienas turbīnas jaudu līdz 8MW). Ir noteiktas astoņas vēja parku lokācijas vietas — divas Kurzemē (Ventspils 1 un Ventspils 2) , divas — Vidzemē (Limbaži un Valmiera- Valka), divas Vidzemē - Zemgalē (Ogre- Aizkraukle- Bauska un Bauska - Ķekava - Ogre) un divas Latgalē (Balvi- Ludza un Augšdaugava).

No visiem Latvijas ceļotājiem, kas 2006.gadā, apmeklējuši ārvalstis, 27% bija devušies apmeklēt draugus un radiniekus, 24% - atpūsties, 14% - kārtot biznesa darījumus, bet 14% kā galveno ceļojuma motīvu nosauca iepirkšanos, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Ja brauciena galvenais motīvs bija iepirkšanās, tad tika iztērēti vidēji 612Ls dienā.

Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) robežu šķērsojošopersonu izlases veida apsekojuma rezultāti liecina,ka 2006.gadā Latvijas iedzīvotāji kopumā šķērsojuši valsts robežu 3.1 milj. reižu, kas ir par 7.6% vairāk nekā 2005. gadā. Latvijas iedzīvotāju ceļojuma mērķi jau vairākus gadus ir nemainīgi – joprojām lielākais vairums ceļotāju dodas uz kaimiņvalstīm, visvairāk uz Lietuvu (33%), tad seko Igaunija (17%), Krievija (11%) un Baltkrievija (6%). Uz Eiropas Savienības valstīm pagājušajā gadā devās 77% ceļotāju, bet uz NVS valstīm 18%.

No visiem Latvijas ceļotājiem, kas 2006.gadā, apmeklējuši ārvalstis, 27% bija devušies apmeklēt draugus un radiniekus, 24% - atpūsties, 14% - kārtot biznesa darījumus, bet 14% kā galveno ceļojuma motīvu nosauca iepirkšanos. Pēdējo gadu laikā pieaudzis to Latvijas iedzīvotāju skaits, kas kā galveno ārzemju ceļojuma motīvu nosauc atpūtu. Piemēram, ja 1996.gadā atpūsties uz ārzemēm devās 6% ceļotāju, tad 2006.gadā jau 24%.

Pēdējā laikā uzņēmēji, ekonomikas eksperti aizvien biežāk pauž bažas par to, vai Latvija spēs noturēt atgūšanās no Covid- 19 krīzes tempu konkurencē ar Lietuvu un Igauniju. Tas tāpēc, ka Baltijas valstis tiek uztvertas kā vienots reģions, ja ir nolemts šeit investēt, mums, protams, svarīgi, ka bāzes vieta ir Latvija, nevis kāda no kaimiņvalstīm, kā diemžēl pēdējā laikā var novērot.

Ekonomistu apvienības pētījumā Koronanomika Latvijā: ietekme, politikas reakcija un atgriešanās pie izaugsmes akcentēts, ka valsts atbalsta ziņā Latvija Covid-19 pandēmijas laikā ir būtiski atpalikusi no Lietuvas un Igaunijas, kā arī daudzām citām ES dalībvalstīm. Tiek arī uzsvērts, ka, neveltot atbilstošus resursus Latvijas galvenajiem ilgtermiņa izaicinājumiem – zemajam iedzīvotāju ienākumu līmenim un demogrāfiskās krīzes mazināšanai –, Latvijas atpalicība no Igaunijas un Lietuvas saglabāsies, bet izaugsmes potenciāls tiks nopietni apdraudēts. Zemo ienākumu problēmu gan mūsu valsts it kā mēģina risināt, ceļot minimālās algas, apliekot ar pilnu sociālo nodokli teju visus ienākumus utt., taču praksē tas ainu uzlabo vien formāli, jo stāsts ir par bruto algām, faktiskās vismaz privātajā sektorā dažkārt pat samazinās, jo saprotams, ka uzņēmumu algu fondi nespēj tikt līdzi jaunām valsts noteiktām izmaksām. Otrkārt, nodokļu maksātāju (fizisko personu) skaits ar katru gadu sarūk, tostarp arī nodokļu politikas izmaiņu iespaidā (atcerēsimies par mikrouzņēmumu galu, pilniem nodokļiem daļējas slodzes vai radošam darbam).

Lielākā daļa jeb 79% aptaujāto valsts iedzīvotāju uzskata, ka Latvija ir lētā darbaspēka valsts, liecina aptauja, ko veica DNB banka sadarbībā ar pētījumu centru SKDS.

Aptauja atklāja, ka 41% respondentu uzskata, ka mēnesī pēc nodokļu nomaksas būtu jāsaņem vismaz 701 eiro un vairāk, lai darbinieku neuzskatītu par lētā darbaspēka pārstāvi, savukārt 21% uzskata, ka atalgojumam būtu jābūt robežās no 601 līdz 700 eiro, bet 19% - ka tam būtu jābūt robežās no 501 līdz 600 eiro. Divas trešdaļas aptaujāto respondentu, kuriem ir darbs, uzskata, ka saņem neatbilstoši zemu atalgojumu.

Starp respondentiem, kuri piekrita apgalvojumam, ka Latvija ir lētā darbaspēka valsts, ir salīdzinoši lielāks strādnieku (51%) un bezdarbnieku (63%) īpatsvars. Savukārt tie aptaujātie, kuri ir darba devēji vai nodarbojas ar savu biznesu, biežāk (41%) nepiekrīt tam, ka Latvija ir lētā darbaspēka valsts.

Situācijā, kamēr Eiropā un pat Igaunijā un Lietuvā preču ražotāji ātrāk samaksu par piegādātajām precēm saņem, izmantojot faktoringa pakalpojumus, Latvijā šo finanšu pakalpojumu izmanto tikai neliela daļa, tādējādi straujā cenu pieauguma apstākļos daudzi mazie un vidējie uzņēmumi cīnās ar apgrozāmo līdzekļu deficītu.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Baltijas uzņēmuma, reversā faktoringa pakalpojumu sniedzēja SupplierPlus pārdošanas nodaļas vadītājs Latvijā Bruno Puriņš.

Viņš atgādina, ka faktorings un reversais faktorings ir sava veida apgrozāmo līdzekļu kreditēšana, kā garantu izmantojot preces pircēja parādu. Faktoringa pakalpojumus ārzemēs izmanto ļoti daudzi uzņēmumi, tādējādi ļaujot vēl nesaņemtu (iesaldētu) naudu izmantot biznesa attīstībai un tā risināt apgrozāmo līdzekļu jautājumus, it īpaši pašlaik, kad daudzu preču un pakalpojumu cenas pieaug.

Kāda šobrīd ir situācija faktoringa segmentā?

Latvijā faktorings nekad nav bijis populārākais apgrozāmo līdzekļu iztrūkuma segšanas avots. Tieši tāpēc Latvija faktoringa apmēros būtiski atpaliek salīdzinājumā ar Baltijas kaimiņvalstīm – Lietuvu un Igauniju. Salīdzinājumam – 2020. gada kopējais faktoringa apgrozījums Latvijā bija 815 milj. eiro, Igaunijā – 3900 milj. eiro, bet Lietuvā – 2700 milj. eiro. Tātad Latvijā tas ir vairāk nekā 4,8 reizes mazāks nekā Igaunijai un 3,3 reizes mazāks nekā Lietuvai. Nenoliedzami, ka katrai no Baltijas valstīm ir atšķirīgi tautsaimniecības pamati, taču šaubos, ka Igaunijas ekonomika ir tuvu vai 5 reizes lielāka nekā Latvijā. Kopumā Eiropā faktoringa pakalpojumus izmanto aktīvā, un to apmēri ir krietni lielāki nekā Baltijā. Pagarināts rēķinu apmaksas laiks – 90 vai pat 180 dienas – nozīmē apgrozāmo līdzekļu iztrūkumu preču piegādātājiem, tai skaitā ražošanai nepieciešamo izejvielu iegādei (it īpaši situācijā, kad to cenas nemainīgi turpina pieaugt) un ārpakalpojumu pirkšanai, kā arī nodokļu nomaksai.

Darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu Latvijā 2021. gadā bija 40,5%, kas gan bija mazāks nekā 2020. gadā, taču tas netraucēja saglabāt Baltijas valstu čempiona titulu šajā disciplīnā un ieņemt trešo vietu Ziemeļeiropā aiz Somijas un Zviedrijas.

Tādu ainu rāda Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati. Pārsteidzoši, ka 2021. gadā turīgajā Dānijā darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu bija 35,4%, nebūt ne nabadzīgajā Norvēģijā – 36%, Lietuvā – 37,6%, Igaunijā 38,1%, bet Polijā pat 34,9%.

DB jau vairākārt vēstījis par uzņēmēju aicinājumiem valdībai samazināt darbaspēka nodokļu slogu, tādējādi nodrošinot līdzvērtīgus konkurētspējas nosacījumus vismaz ar ziemeļu un dienvidu kaimiņvalstīm.

Nepietiekama dinamika

“Lai gan OECD dati rāda, ka Latvijā darbaspēka nodokļu slogs uz vidējo algu 2021. gadā ir sarucis par nedaudz vairāk kā diviem procentpunktiem salīdzinājumā ar 2019. gadu, Latvija joprojām atrodas Ziemeļeiropas pirmajā trijniekā pēc darbaspēka nodokļu smaguma. Par laimi Igaunijā un Lietuvā šo nodokļu slogs ir nedaudz pieaudzis, izlīdzinot konkurētspējas plaisu Baltijā, tomēr Latvija ziemeļu kaimiņvalsti apsteidz par vairāk nekā diviem procentpunktiem, bet dienvidu kaimiņvalsti – pat par vairāk nekā trijiem procentpunktiem,” skaidro SIA Smart Law valdes loceklis, nodokļu eksperts Kaspars Rumba.

Latvijas bankas pēdējos piecos gados piedzīvojušas nozīmīgas pārmaiņas. Lielākā daļa banku pakalpojumu klientiem ir pieejami digitāli, piedāvājot modernākas maksājumu iespējas. Stiprināta arī starptautiskā reputācija, veidojot ilgtspējīgākus biznesa modeļus un aizejot no transakciju “nauda ienāk, nauda aiziet” pieejas, ko joprojām dažreiz kāds aplami mēdz saukt par “investīcijām”.

Pēdējos divos gados darbs ieguldīts, lai no formālas pieejas, kas plaši un pamatoti kritizēta savas neelastības dēļ, risku pārvaldībā pārietu uz riskos balstītu pieeju. Pozitīvās pārmaiņas bijušas labas sadarbības rezultāts starp nozari un atbildīgajām iestādēm Latvijā un arī starptautiski.

Latvijas finanšu iestādes dažādās diskusijās bieži tikušas salīdzinātas ar kaimiņvalstīm, norādot gan uz atšķirīgām prasībām, gan dažādiem pieejamajiem resursiem prasību izpildei. Uzsvērta pārlieku stingra un formāla pieeja, negatīva ietekme uz konkurētspēju reģionā, rezultātā mazinot investīciju piesaistes iespējas. Finanšu nozares asociācija sadarbībā ar Lietuvas, Igaunijas, Zviedrijas un Polijas partnerorganizācijām veica pētījumu, kas salīdzina Latvijas risinājumus finanšu pakalpojumu pieejamībā un atbilstības nodrošināšanā ar kaimiņvalstīm un starptautiskajiem standartiem. Pētījumā vērtētas un apkopotas minēto partnerorganizāciju sniegtās atbildes par dažādiem ar finanšu pakalpojumu sniegšanu saistītiem segmentiem – depozīti un finansēšana, aizdevumi, parādu atgūšana, maksājumu pakalpojumi, neklātienes identifikācija, it īpaši naudas atmazgāšanas novēršanas un sankciju izpildes prasību īstenošana.

Man nav atbildes, kāpēc Latvija ilgstoši atpaliek eksporta attīstības ziņā no pārējām Baltijas valstīm

To intervijā DB saka bijušais finanšu ministrs, Ekonomistu apvienības 2010 valdes loceklis Edmunds Krastiņš, piebilstot, ka šim jautājumam valdības līmenī būtu jāpievērš nopietna uzmanība.

Kādas ir galvenās Baltijas valstu eksporta tendences? Kādas ir atšķirības?

Viena nepatīkama tendence ir tāda, ka Latvija ir atpalicēja eksporta apjomā proporcionāli pret IKP. Visus divtūkstošos gadus – un droši vien arī iepriekš – mēs esam viszemākajā līmenī šajā ziņā. Pēc krīzes sekoja uzlabojums, jo tad eksports bija galvenais attīstības dzinējspēks. Bet tomēr mums tā arī neizdodas pietuvoties ne Igaunijas, ne Lietuvas līmenim, atpaliekam par 20% no IKP. Igaunija ir ļoti izteikts eksportētājs. Tās eksports augstākajā punktā pat ir sasniedzis 100% no IKP. Taču viena tendence, kas izteikti parādās pēc 2009. gada, ir tāda, ka Lietuvā notiek ļoti strauja attīstība eksporta ziņā. Tā ietekmē arī citus makroekonomiskos rādītājus. Faktiski Lietuva attīstās līdzīgi Polijai, kas arī ir liels preču eksportētājs un ļoti veiksmīgi pārdzīvoja 2009.gada krīzi. Savukārt Igaunija, šķiet, kaut kādu līmeni ir sasniegusi un pašlaik stagnē. Līdzīgi kā Latvija stagnē zemākā līmenī. Droši vien, pateicoties tam, ka Lietuvai ir tik veiksmīgi izdevies attīstīt eksportu, pagājušajā gadā Lietuva ir panākusi Igauniju pēc IKP uz vienu iedzīvotāju pret ES vidējo līmeni, ja to salīdzina pēc pirktspējas paritātes.

Kopš 2008. gada kredītu tirgus “burbuļa” pārsprāgšanas un ekonomiskās krīzes, kas Latvijā izrādījās viena no dziļākajām pasaulē, banku kreditēšana aizvien nav pilnvērtīgi atjaunojusies un saglabājas ļoti zemā līmenī.

Bankas kredītu izsniegšanā kļuvušas ārkārtīgi piesardzīgas, izvairoties pat no vismazākā riska, kas apgrūtina uzņēmumu iespējas saņemt darbības attīstībai nepieciešamos līdzekļus.

Kreditēšana atkal vājinās

Laika posmā no 2009. gada iekšzemes kredītu īpatsvars pret iekšzemes kopproduktu Latvijā samazinājies gandrīz trīs reizes - 2022. gada septembrī tas bija 36%, kas ir otrs vājākais rādītājs starp eirozonas valstīm, liecina Latvijas Bankas publicētā informācija. Interesanti, ka kopš 2008. gada dižķibeles iekšzemes kredīti attiecībā pret iepriekšējo gadu Latvijā pirmo reizi atsāka nedaudz pieaugt tikai 2016. gadā, taču šī izaugsme nav saglabājusies stabila, bet lēkājusi kā pa “amerikāņu kalniņiem”.

2014. gadā Latvijas viesnīcās un citās tūristu mītnēs apkalpots 2,1 miljons viesu, kuri naktsmītnēs pavadījuši 4,2 miljonus nakšu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2013. gadu, apkalpoto cilvēku skaits pieauga par 14,1%, bet pavadīto nakšu skaits - par 10,1%. Pērn apkalpoto viesu un to pavadīto nakšu skaits, vērtējot pēdējo desmit gadu periodā, pieaudzis divas reizes - 2004. gadā tūristu mītnēs 901,4 tūkstoši viesu pavadīja 2,1 miljonu nakšu.

Salīdzinot ar 2013. gadu, apkalpoto ārvalstu viesu skaits palielinājās par 14,5%, sasniedzot 1,4 milj. Pieauga viesu skaits no kaimiņvalstīm: Baltkrievijas – par 27,0%, Igaunijas – par 14,9% un Lietuvas – par 10,9%, bet viesu skaits no Krievijas samazinājās par 4,1%. Ievērojami pieauga arī apkalpoto viesu skaits no Apvienotās Karalistes – par 47,2%, Austrijas – par 40,0%, Vācijas – par 37,5%, Beļģijas – par 34,7%, Ukrainas – par 32,4%.

Finanšu ministrija 9. februārī iesniegusi izskatīšanai Eiropas Komisijā Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) plāna projektu, saskaņā ar kuru 330 miljonus eiro ir plānots novirzīt digitālai transformācijai.

Lielāko daļu naudas tiek plānots novirzīt valsts pārvaldes digitalizācijas uzlabošanai un tikai nelielu daļu tieši uzņēmējiem. Rodas jautājums - kāpēc tā? Vai mūsu privātais sektors ir tik labi digitalizējies, ka naudu ir jāparedz vēl ne tik labi digitalizētam publiskajam sektoram? Vai tieši pretēji - mūsu uzņēmumi ir tik mazs digitalizējušies, ka nespēs šo naudu efektīvi izmantot un tā ir jādod tiem, kas to pratīs izmantot?

Zaļā Eiropa un tās digitālā transformācija ir galvenie prioritārie virzieni, kas veido Eiropas Savienības “Zaļo kursu”, kam līdz 2050. gadam ir paredzēts dāsns finanšu atbalsts. ES ilgtermiņa budžets no 2021. līdz 2027.gadam kopā ar NextGenerationEU pagaidu instrumentu, kas paredzēts atveseļošanās veicināšanai, būs lielākā stimulu pakete, kāda jebkad finansēta no ES budžeta. Kopumā 1,8 triljoni eiro paredzēti Eiropas atveseļošanai pēc Covid-19, lai tā kļūtu zaļāka, digitālāka un izturīgāka.

Dienai turpinot apzināt viedokļus par termiņuzturēšanās atļauju tēmu, laikraksts izjautā baņķieri, Trasta komercbankas padomes priekšsēdētāju Igoru Buimisteru.

Kā vērtējat jau ilgstoši Latvijā notiekošās diskusijas par termiņuzturēšanās atļauju (TUA) nosacījumiem?

Cilvēkus, kas pretendē uz TUA, šī ilgstošā neskaidrība ļoti satrauc. Nav skaidri spēles noteikumi, kas nez kāpēc tiek mainīti, kā saka, esot uz tilta pār mutuļojošu upi. Sākušas pat klīst baumas, ka jau izsniegtās atļaujas varētu ar atpakaļejošu datumu tikt atņemtas, nepagarinātas. Tas cilvēkus dzen panikā. Kā zināms, tiem, kam ir šīs atļaujas, saskaņā ar noteikumiem reizi gadā jāstājas ierēdņu priekšā ar visām ģimenēm, jāapliecina sava vēlme turpināt TUA programmu.

Neesot būtiskas atšķirības, kurai no trīs Baltijas valstīm tiek pievienots elektrības starpsavienojums ar Zviedriju, ja visas trīs šīs valsti izveidotu vienotu elektrosistēmu operatoru.

Šādu viedokli ir izplatījusi mūsu pašu Ekonomikas ministrija, un jāatzīst, ka šo domu pat varētu uzskatīt par visnotaļ pareizu, ja vien...

Jāatgādina, ka tieši šādu pavērsienu - starpsavienojums no Zviedrijas ved caur Lietuvu, nevis Latviju, jau pirms vairākiem mēnešiem prognozēja attiecīgās brāļu tautas valdības vīri. Iemesls tam ir vienkāršs: lietuvieši ir paspējuši veikt zināmus priekšdarbus, lai tas būtu iespējams, bet latviešiem - vienkārši gribas. Savukārt zviedriem vispār ir vienalga, uz kurieni vilkt kabeli - galvenais, lai ir kāds, kurš par viņu enerģiju ir spējīgs maksāt naudu.