«Uzgāju bēniņos un palūdzu kolēģim nogriezt vienu šķēpeli no sijām. Savā laikā tās divreiz tika apstrādātas ar antipirēniem. Pirmajā reizē biju dziļi nelaimīgs, jo antipirēna šķidrumam pievieno sarkanu krāsu. Mīļais Dievs, skaistās 18. gadsimta sijas tagad ir idiotiski sarkanas, es domāju. Tagad lūdzu nogriezt šķēpeli, mēs izgājām ārā, un pats ar šķiltavām to dedzināju. Nedega,» tā vaicāts, kur Rundāles pilī vispirms gājis, izdzirdot par Rīgas pils degšanu, žurnālam Ir sacījis Rundāles pils muzeja direktors, gleznotājs Imants Lancmanis.
«Ja tas būtu izdarīts Rīgas pils bēniņos... To es nevaru piedot,» viņš sacījis.
«Latvijā ir pēcpadomju gļēvums, vienaldzība. Ja valstī nāk gaismā, ka ēkā nr.1 viss ir nepareizi, tad man ir skaidrs, kas notiek ēkā nr.5, nr.100 un tā tālāk. Visi [valsts] drošības pasākumi ir šķietamība. Ēkā, kur sēž Valsts prezidents un atrodas trīs muzeji, vajadzēja būt kolosālam drošības līmenim. Tas ir kā Baltā nama un Luvras apvienojums. Bija jābūt A, B, C risinājumu variantiem, ja kaut kas notiek!» uzskata I. Lancmanis.
Jautāts, kam no ētiskā viedokļa uzliktu atbildību par notikušo Rīgas pilī, viņš teicis: «Tas vispirms bija Prezidenta kancelejas uzdevums. Viņi bija vienīgie, kas varēja atbildēt par šo ēkas daļu, kas muzejiem bija tabu, kur tie nevarēja tikt iekšā. Vajadzēja izstrādāt drošības plānu. Un ugunsdzēsēji? Un valsts drošības struktūras? Kā jums patīk, ka tiek pirkta ugunsdzēsības mašīna, kas nevar iebraukt Latvijas ēkas nr.1 pagalmā? Kā var strādāt, ja tas neatplaiksnī galvā?»