«Tādas tās algas (neto 133.36 Ls 2005. gadā) mēbeļu ražošanā arī ir,» atzīst asociācijas Latvijas mēbeles prezidents Aivars Einauss. Viņš norāda, ka šai situācijai ir vairāki iemesli. Proti, daļa nelielo Latvijas mēbeļu ražotāju norāda savu darbinieku reālās algas (daļa algas tiek maksāta aploksnēs), skaidro A. Einauss. Viņš arī atzīst, ka Latvijas lielajiem mēbeļu ražotājiem darba samaksa ir saistīta ar situāciju mēbeļu noieta tirgos, kur daudzviet to cenas ir «nodzītas» līdz pēdējam iespējamajam līmenim, bet ir zems darba ražīgums, tāpēc cilvēkam vairāk arī nav iespējams samaksāt. Turklāt nekādu dižo automatizāciju uz to pašu masīvkoka mēbeļu — galdu vai krēslu — ražošanu jau arī nevar uztaisīt, secina A. Einauss. «Ne jau velti Dānijā šādus produktus neražo, jo ir augstas izmaksas un to ražotnes vai arī attiecīgus pasūtījumus izvieto lētākās valstīs,» norāda asociācijas prezidents. Darba alga visiem jau nav vienāda tā ir diferencēta un tas kurš strādā pie programmvadības darbgalda, ir daudz labāk atlagots par to, kurš vienkārši uzliek vai noņem no konveijera kādu detaļu vai izejmateriālu — mašīnstrādnieki, palīgstrādnieki. «Nenoliedzami, ka mazās algas ir stimuls strādājošajiem ristēt un doties meklēt laimi (lielāku algu) veco ES dalībvalstu darba tirgū,» atzīst A. Einauss. Viņš gan piebilst, ka darbaspēka aizplūšana uz vecajām ES dalībvalstīm nav tikai mēbeļu ražotāju vai kokrūpnieku bēda, bet gan arī daudzu citu — pat ievērojami labāk apmaksātu nozaru problēma.