Latvijas darba tirgu tuvākajos gados sagaida vairāki būtiski izaicinājumi, tā šodien secināts, Ministru kabinetam (MK), iepazīstoties ar Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotajām vidēja un ilgtermiņa darba tirgus prognozēm. Lai savlaicīgi un efektīvi risinātu šos jautājumus, jau tagad ir nepieciešama aktīva un elastīga darba tirgus politika, kā arī izglītības sistēmas reforma. Prognozes rāda, ka Latvijas darba tirgus būtiskākie izaicinājumi būs darba tirgus pieprasījuma un piedāvājuma neatbilstība, iedzīvotāju skaita samazināšanās un novecošanās, kā arī zemo ienākumu «slazds». Nākamajos gados situācija darba tirgū pakāpeniski uzlabosies un 2017. gadā bezdarba līmenis var samazināties zem 8%. Vienlaikus, saglabājoties pašreizējai darbaspēka sagatavošanas struktūrai, darba tirgū saglabāsies jūtama neatbilstība starp darbaspēka pieprasījumu un piedāvājumu. «Šobrīd esam nonākuši līdz situācijai, kad gatavojam daudz inteliģentu bezdarbnieku, kuriem ir grūti integrēties darba tirgū, jo nav nepieciešamo prasmju un kvalifikāciju. Atsevišķās jomās bijusi studentu pārprodukcija, bet ekonomikai patiešām nepieciešamo speciālistu sagatavošana palikusi otrajā plānā. To jau tagad jūt atsevišķu nozaru uzņēmumi, bet nākotnē šī problēma iezīmēsies vēl skaudrāk. Ja tā turpināsim, būsim spiesti atvērt plašāk imigrācijas vārtus un meklēt ārvalstīs ne vien augsti kvalificētus inženierus, bet arī citus speciālistus. Ja gribam būt bagāti un izvairīties no masveidīgākas imigrācijas, ir jāatgriežas pie pamatiem un jāmāca inženierzinātnes un dabaszinības,» tā ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts. Aktuāla problēma ir arī lielais jauniešu īpatsvars, kas nonāk darba tirgū bez konkrētas specialitātes un prasmēm. Tāpat darba tirgū ir arī salīdzinoši liels iedzīvotāju īpatsvars ar pamatizglītību un šo cilvēku skaits 2020.gadā var sasniegt 127 tūkstošus. Turpretim pieprasījums pēc šāda darbaspēka mazināsies, 2020. gadā sasniedzot vien nepilnus 75 tūkstošus. Latvijas ekonomiskās priekšrocības pašlaik galvenokārt balstās uz zemām darbaspēka izmaksām un zemo tehnoloģiju nozarēm, kas nerada nepieciešamos priekšnoteikumus attīstītas un pārtikušas ekonomikas izveidei. Tāpat jāņem vērā, ka turpmākajos gados darbaspēka izmaksu pieaugums ir neizbēgams izaugsmes un atvērtā darba tirgus dēļ. Tas nozīmē, ka Latvija var zaudēt konkurētspēju zemu izmaksu segmentos ātrāk nekā iegūt priekšrocības augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanā. Lai izvairītos no zemu ienākumu «slazda», kā pārnozaru ekonomikas politikas rīcības plāns ir jāievieš Nacionālā industriālā politika, kas sekmēs strukturālās pārmaiņas Latvijas ekonomikā par labu augstāka ienesīguma preču un pakalpojumu ražošanai, veicinot uzņēmēju starptautisko konkurētspēju.  Ņemot vērā negatīvās demogrāfijas tendences, darbaspēka trūkums nākotnē var kļūt par vienu no galvenajiem šķēršļiem izaugsmei. Vienlaikus jāņem vērā, ka arī demogrāfijas problēmu risinājumi pozitīvu efektu uz darba tirgu sniegs tikai ilgtermiņā. Tāpēc, lai ai nodrošinātu ekonomikas izaugsmes mērķu sasniegšanu vidējā termiņā, liela nozīme būs valsts migrācijas politikai, kur galvenie uzsvari jāliek uz reemigrācijas veicināšanu un pārdomāta imigrācijas mehānisma izveidi, kas nodrošinātu kontrolētu un efektīvu darba tirgus nepilnību novēršanu.  EM sagatavotās darba tirgus prognozes balstās uz pieņēmumu, ka Latvijas IKP līdz 2020.gadam pieaugs par 4-5% gadā, kas atbilst politikas plānošanas dokumentos izvirzītajiem vidēja termiņa tautsaimniecības attīstības mērķiem.