Viens no sociālā darba pamatprincipiem paredz, ka valsts pienākums ir pasniegt roku cilvēkam, kurš tāda vai citāda iemesla dēļ ir nonācis, kā mēdz teikt, zem tilta jeb kļuvis par bomzi. Savukārt, ja šāds cilvēks negrib pasniegto roku paņemt, viņam arī jāļauj turpat vien dīvot jeb, pareizāk sakot, eksistēt atbilstoši izvēlētajam dzīvesveidam. 
 Šis princips nāk prātā, lasot ziņu, ka jau tuvākajā laikā Grieķijai pietrūks vēl nepilni 11 miljardi eiro, bet nedaudz tālākā nākotnē aptuveni 7,5 miljardus no līdz šim jau aizdotās naudas vajadzēs norakstīt. Principā jāteic, ka Grieķijas gadījumā jēdziens «aizdot» ir devalvēts tik ļoti, cik vien iespējams. Fascinējošākais ir tas, ka starptautiskā sabiedrība pret šo faktu izturas tā, ir kā tas būtu kaut kas normāls un saprotams, piemēram, bērns, kurā vecāki investē līdzekļus, pat neiedomājoties, ka tos varētu arī kādreiz atprasīt.