Ne visi ārvalstu investori Latvijā ienāk ar patiesu vēlmi aktivizēt uzņēmējdarbību veidā, kas dotu reālu labumu Latvijas tautsaimniecības izaugsmei. Taču Latvijas valsts nav spējīga vai varbūt nemaz negrib vērtēt, kuri investori patiešām būtu nepieciešami un pret kuru aktivitātēm savukārt būtu jāizturas maksimāli piesardzīgi. Latvijas valstij būtu izdevīgi, ja kaut vai reversā tiktu izmantots Ventspils naftas cauruļvads, kas kopš 2003.gada nedarbojas. Taču a/s Ventspils nafta (VN) 49% īpašniece Vitol grupas kompānija Euromin Holdings (Kipra), kas kontrolē arī cauruļvadu, ir noraidījusi visus priekšlikumus par naftas tranzīta atjaunošanu pa cauruļvadu gan uz Mažeiķiem (Lietuva), gan uz Novopolocku (Baltkrievija), ieinteresēto pušu priekšlikumos pat neiedziļinoties. Acīmredzot caruļvadā esošās tehnoloģiskās naftas izsūknēšana un pārdošana ir daudz vieglāks un ātrāks ceļš, kā tikt pie kārotās peļņas, līdz ar cauruļvada iztukšošanu pilnībā likvidējot jebkādas Latvijas cerības un/vai perspektīvas uz naftas tranzītu pa cauruļvadu un pilnībā atsakoties no ilgtermiņa biznesa izveides šajā segmentā. Faktiski Latvijas valsts intereses ir pretrunā privāta investora Vitol grupas interesēm. Turklāt, vistiešākajā veidā, jo ļoti iespējams, ka cauruļvadā esošā nafta, kuras tirgus vērtība ir vismaz 100 miljonu ASV dolāru, patiesībā pieder Latvijas valstij. Šādos apstākļos valsts atbildīgo institūciju bezzobainā (ne)rīcība patiešām mulsina. Notiek karstas debates par 11 miljonu latu atņemšanu bērnu pabalstos, taču par 100 miljonu dolāru piederību neviens pat tā īsti neinteresējas!