Ministru kabineta sēdē tiek izskatīts jautājums par darbinieku prasījumu garantiju fondā ieskaitītās uzņēmējdarbības riska valsts nodevas apjomu. LDDK eksperti norāda, ka ziņojumā ir sniegta nepareiza direktīvas interpretācija, kā rezultātā atbildība par finansēšanu ir uzvelta uzņēmējiem.Tātad pēc direktīvas, darba devēji piedalās finansēšanā, nevis pilnībā to nodrošina, kā tas notiek tagad. Vēl jo vairāk, darba devēji piedalās finansēšanā tikai tādā gadījumā, ja valsts iestādes pilnīgi to nenodrošina. Latvijas situācijā, kad darba devēji, maksājot nodokļus un nodevas, katru gadu nodrošina lielākus ieņēmumus valsts budžetā nekā plānots, bet darbinieku prasījumi gadā nepārsniedz pusotru miljonu latu, valsts var samazināt administratīvo slogu gan uzņēmumiem, gan valsts iestādēm, nodrošinot garantiju institūcijas jeb Maksātnespējas administrācijas finansēšanu tās funkciju pildīšanai.Tas, ka divu gadu laikā garantiju fondā ir uzkrāti ap 4 miljoniem latu, kurus var uzskatīt par „iesaldētiem”, kaut gan tie varētu tikt izmantoti uzņēmumu attīstībā, tikai liecina par nodevas zemo efektivitāti. Bet gadījumi, kad uzņēmumi kļūst par administratoru ķīlniekiem, norāda uz maksātnespējas sistēmas būtiskajiem trūkumiem. E.Egle, LDDK ģenerāldirektore norāda, ka uzņēmēji nodevas administrēšanai un maksāšanai patērē krietni vairāk, nekā ir vajadzīgs:„Ļoti žēl, ka valsts institūcijas, vērtējot kādas procedūras ietekmi uz uzņēmējdarbību, rēķina tikai naudas plūsmu, turpretī visām administratīvajām procedūrām tiek tērēts laiks, kas uzņēmumiem arī nozīmē naudu.” Runājot par šo nodevu, ir iespējams arī izrēķināt cik šis laiks kopumā izmaksā uzņēmējiem. Tā, 2004.gadā nodevā tika iekasēti 3 130 707 lati, kas, dalot ar 35 santīmiem, dod maksājumu skaitu par cilvēkiem gadā – ap 9 miljoniem. Pieņemot, ka vienas transakcijas sagatavošana un veikšana grāmatvedim prasa vismaz divas minūtes un pie vidējās grāmatveža algas 300 Ls, rezultātā var konstatēt, ka papildus nodevai, kuras apmērs 2004.gadā sastādīja 3 130 707 latu, uzņēmēji ir iztērējuši vismaz 0,5 miljonu latu nodevas administrēšanai. Ja paskatās uz kopējo ainu – iznāk, ka, lai izmaksātu darbinieku prasījumus 1,3 miljonu latu apmērā, nepieciešams, lai uzņēmēji iztērētu 3,6 miljonus latu (efektivitāte – 35%). Pieskaitot vēl administratīvās izmaksas, kas ir citām iestādēm (MNA, TM, VID) – ap 1 miljonu latu, tad efektivitāte samazinās jau zem 30%, kas nevar būt optimālākais problēmas risinājums. Tāpēc LDDK uzskata, ka nepieciešams izstrādāt efektīvāku sistēmu, jo nodevas mērķis ir nodrošināt, lai maksātnespējīgā uzņēmuma darbinieki varētu saņemt tiem pienākošo atlīdzību. Taču nav taisnīgi, ka pilnīgi visu sistēmu uztur darba devēji, proti, uztur gan garantiju fondu ar lielo pārpalikumu, gan arī veselu birokrātisko aparātu – sedz MNA, TM, VID izdevumus. Valsts institūciju funkciju pildīšanai uzņēmēji jau tā maksā citus nodokļus, kas katru gadu nodrošina lielākus, nekā prognozēts ieņēmumus valsts budžetā. LDDK iesaka divus risinājuma variantus: 1.variants: valdība atceļ nodevu, tādējādi novēršot vienu no administratīvajam barjerām un ieekonomējot uzņēmējiem vismaz 4,3 miljonus gadā. Pie šī risinājuma varianta valdībai būtu jāuzņemas apmaksāt darbinieku prasījumus un segt valsts iestāžu izdevumus, bet tā būtu efektīvāka sistēma salīdzinājumā ar esošo, jo neapšaubāmi ir daudzas iespējas optimizēt esošos administrēšanas izdevumus (MNA, TM, VID). Šādā gadījumā garantiju fondā uzkrātos līdzekļus varētu izmantot jau sākot ar nākamo gadu (tā kā fondā ir uzkrāti ap 4 miljoniem, to pietiks visu izdevumu segšanai vienam gadam). Un jau sākot ar 2007.gadu, optimizējot esošo sistēmu, valsts nodrošina visas sistēmas darbību (kā alternatīva ir iespējams, ka garantiju fondā uzkrātie līdzekļi tiek sadalīti izlietošanai pa gadiem, piemēram, garantiju fonda līdzekļi tiek izmantoti tikai darbinieku prasījumu apmierināšanai, bet administratīvā aparāta uzturēšanai katru gadu tiek piešķirti budžeta līdzekļi). 2.variants: nodevas samazināšanu līdz 15 santīmiem un tās novirzīšanu pilnā apmērā garantiju fondā,