Privatizācijā ir bijušas situācijas, kad, izsolē nosolot augstāko cenu, pats solītājs galu galā nav spējīgs samaksāt uzskrūvēto cenu, kā, piemēram, gadījumā ar Rīgas vagonu rūpnīcas pirmo privatizētāju. Bez tam Privatizācijas aģentūras Kontroles departamenta direktors A. Freibergs nenoliedz, ka ir bijuši gadījumi, kad, lai akciju kontrolpakates pircējs samaksātu nosolīto cenu, tūlīt tika ieķīlātas iegūstamās uzņēmuma akcijas un ar aizņemto naudu samaksāts par pirkumu vai arī šis pirkums apmaksāts, izņemot no konkrētā uzņēmuma apgrozāmos līdzekļus. Pēc A. Freiberga domām šādi gadījumi nevis uzlaboja privatizētā rūpnieka stāvokli, bet gan tikai pasliktināja, jo īpašniekam ne tikai nebija naudas, ko ieguldīt nopirktajā ražotnē, bet arī šai rūpnīcai bija jāatpelna kontrolpaketes īpašnieka parādi. Jāņem vērā, ka lielākajai daļai Latvijā tobrīd esošo biznesmeņu vēl nebija uzkrāts kapitāls, kuru varētu izmantot privatizācijā vai arī ieguldīt nopirkto uzņēmumu attīstībā. Tāpēc, viņaprāt, daudz labāk pašiem privatizētajiem uzņēmumiem būtu bijis, ja jaunais īpašnieks nosolīto naudu būtu nevis samaksājis valstij, bet gan ieguldījis uzņēmumā, it īpaši, ņemot vērā situāciju, ka daudzi Latvijas rūpniecības uzņēmumi, tomēr bija tehnoloģiski atpalikuši no attīstīto valstu analogām ražotnēm. Bez tam ir bijuši piemēri, kad tika privatizētas rūpnīcas, lai tās pēc kāda brītiņa izdevīgāk pārdotu tālāk. Tomēr, pēc A. Freiberga, minētais modelis ir labāks nekā gadījumos, kad uzņēmums tika privatizēts tikai tāpēc, lai no tā izņemtu naudu — apgrozāmos līdzekļus, kā arī preces vai vēl vairāk ieķīlājot rūpnīcu paņemtos kredītus un pašiem jauniem saimnieki pazūdot. Lai arī, pēc A. Freiberga domām, bija cerēts, ka ārzemnieki daudz aktīvāk piedalīsies Latvijas uzņēmumu privatizācijā, tomēr jāņem vērā, ka katrai valstij ir savi apstākļi un specifika, kurā ārzemju biznesmeņi ne vienmēr iedzīvojas, turklāt katram Latvijas novadam vēl ir sava specifika, kas vēl vairāk apgrūtina šo procesu. Tā kā lielai daļai privatizēto ražotņu bija arī nodokļu parādi, tad arī tikai no pašiem jaunajiem īpašniekiem, bija atkarīgs vai šie parādi tiek kapitalizēti vai arī — labākajā gadījumā — norakstīti, jo Privatizācijas aģentūras kompetencē nebija sniegt valsts atbalstu, skaidro A. Freibergs. Viņš gan atzīst, ka labāk ir kapitalizēt nodokļu parādus, nekā uzņēmumu likvidēt un izpārdot pa daļām, jo šāda procesa rezultātā visbiežāk ražošanu atsākt šajā ražotnē vairs neizdodoties. Rūpniecības privatizācijā un arī izaugsmē grūtības, sagādājis fakts, ka Latvijā var saražot labas kvalitātes preces, taču to ražošanas izmaksas ir nekonkurētspējīgas salīdzinājumā ar analogām precēm, kuras ražotas, piemēram, Ķīnā. Turklāt lētākas preces nekā Latvijā ražo arī Krievijā. Pircējiem ir vajadzīgas preces, kuras nav īpaši dārgas, bet ir ar labu kvalitāti, un visbiežāk patērētājiem nevajag augstas kvalitātes preces par ļoti augstu cenu. Tāpēc arī daudzi Latvijas ražotāji, pēc A. Freiberga domām, rāda salīdzinoši viduvējus finansiālās darbības rezultātus. Turklāt daudzkārt rūpniekiem Latvijā pašreiz esošā nodokļu nasta ir par smagu, jo nereti tie, kuri samaksā visus paredzētos nodokļus noteiktajos apmēros, ir spiesti dzīvot ar tukšu vēderu vai arī bankrotēt.