Nevajadzētu notriekt nodokļu maksātāju naudu dārgos komandējumos uz mūžīgās vasaras zemēm, daudz vērtīgāk būtu izbraukt ārpus Rīgas, lai valsts pārvaldītāji savām acīm skatītu lauku biznesa ainiņas, kas var likt mainīt domas par uzņēmējdarbību tepat mūsu reģionos. Vajadzētu mainīt ne tik daudz domas, bet drīzāk domāšanas veidu. Minimālās algas celšana ir spilgts piemērs tam, kā galva nezina, ko dara rumpis. Valsts pārvaldītāji, kuru redzes leņķis uz perifēriju pavērsts dzelžaini no Rīgas, klana galvas, ka jākāpina atalgojums, un nodokļu reformas aizsegā nolemj darīt to lielā steigā, nospiežot podziņu, ka jau no nākamā gada minimālās algas augs par 50 eiro no 380 līdz 430 eiro. Reģionu uzņēmēji (sevišķi tajās nozarēs, kur biznesa pamatā ir ražotnēs koncentrētas darbarokas) var kaut uz galvas stāvēt, bet tā arī netikt sadzirdēti par to, ka mēdz būt nozares, kurās algu līmeni nosaka tirgus situācija, nevis lēmumu pieņēmēji jeb podziņu spiedēji Rīgā. Neieklausīšanās un hroniska nespēja piedāvāt kompromisu padziļina plaisu starp biznesu un valsts pārvaldi, lai gan ecēties tiem abiem nepavisam nevajadzētu. Ir jau labi, ja cilvēkiem ir iespēja par darbu saņemt vairāk, taču reģionu mazpilsētās un ne tikai mazpilsētās dzīve reizēm patiešām ir lētāka, un tēriņi par mitekļa īri varbūt ir mazāki nekā maksa par pleķi asfalta auto stāvvietai galvaspilsētā. Uzspiežot minimālās algas palielinājumu, ieguvēju īsti nebūs, jo pat godprātīgākie no uzņēmējiem, lai varētu noturēt ražošanu, būs spiesti uzskaitīt mazāk darba stundu. Tādēļ līdz ar šīm izmaiņām var sašķobīties pat to uzņēmēju lojalitāte absolūti caurspīdīgam biznesam, kas līdz šim to ir noturējuši, neskatoties uz bieži pieredzēto nestabilitāti un dažādām pārmaiņām. Ražotāji būs spiesti celt cenas, lai izpildītu valsts iegribas, bet līdz ar to zudīs iespēja investēt, piemēram, jaunās iekārtās. Uzņēmēji turklāt ir nesaprašanā – gan finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, gan premjers Māris Kučinskis, tāpat kā citi politiķi savās lauku vizītēs it kā sakās izprotam ražotāju problēmas un sola nepieļaut apstākļus, kas viņu ikdienu padarītu smagāku, tomēr atgriežoties Rīgas gaiss dara savu un politiķi piedzīvo ko līdzīgu amnēzijai, kas aizslauka perifērijas pieredzi no dienaskārtības. Kopumā minimālās algas celšana, protams, ir labs balsu zvejas paraugs, domājot par sasaisti ar attiecīgo vēlēšanu zīmju skaitu vēlēšanu urnās. Kā nu tauta nenovērtēs šādu cēlu soli. Tomēr jāatceras, uz kā rēķina tas notiks. Vismaz par reģioniem runājot, tā ir brutāla dancošana pa uzņēmēju mugurām, ja vien līdz minimālās algas līmenim netiek celts arī neapliekamais minimums. Tādā gadījumā izmaiņu slogs tiktu sadalīts solidārāk starp valsti un uzņēmējiem, nevis būtu vienos vārtos kā pašlaik. Neskatoties uz spožiem piemēriem, kopumā reģionos biznesam trūkst vilkmes. Tam par iemeslu ir vesels problēmu spiets. Šādi un līdzīgi lēmumi atstāj daudzdesmit tūkstošu ietekmi uz gada tēriņiem un arī bezdarba bēdīgo ainu neuzlabo. Minimālās algas kāpums rokrokā ar ekonomikas augšupeju – jā, bet citādāk tas var tikt izpausties arī kā sadisms. Kurš te ir ieguvējs?