Krāsu ražotāja SIA Vivacolor viceprezidents Valentīns Kokarēvičs uzskata, ka Ķīmijas nozare Latvijā gan pirmspadomju, gan padomju laikā ir bijusi labi attīstīta. Krāsu ražošanā Baltijā Latvijai padomju laikos bija vadošā loma, jo tika ražotas ne tikai krāsas, lakas, dažādas krāsu ražošanas izejvielas un piedevas, jo Lietuvā šādas ražošanas nebija, bet Igaunijā tika pakāpeniski attīstīta. Šobrīd Latvijā var runāt par 2 — 3 nopietniem krāsu ražotājiem un vēl kādiem 4 - 5 nelieliem uzņēmumiem, kuri var sekmīgi attīstīties. Lai arī krāsu ražošanai ir vajadzīgas tehnoloģijas, speciālisti un receptūra, tomēr pats svarīgākais ir noiets, jo ienākt tirgū ar nezināmu brendu, it īpaši, ja nav zināšanu un pieredzes, ir ļoti grūti. Tieši tirgus arī ir Latvijas ķīmijas rūpniecības attīstību ierobežojošais faktors, ne tikai tāpēc, ka lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju ir zema pirktspēja, bet arī tādēļ, ka Latvijā šī sfēra nesaņem nekādu valsts aizsardzību un atbalstu. V. Kokrorevićs nezinot nevienu valsti, kur būtu tik atvērts tirgus kā Latvijā, kur jebkurš var atvest savu preci un tirgot un nav nekādu importa ierobežojošu nosacījumu. Tā ir kā medusmaize daudziem importētājiem, jo krāsu cenas to ražošanas izmaksu (nodokļu dēļ) dēļ ir pietiekoši augstas. Tāpēc daudz vieglāk ir nevis investēt Latvijā ražošanā, jo vietējais tirgus ir mazperspektīvs, bet gan ražot ārzemēs, bet Latvijā tikai tirgot. Produkcijas pamatnoieta tirgum ir jābūt vietējam tirgum, bet eksports ir tikai kā papildus noieta tirgus. Tāpēc neviens neattīstīs ražošanu bez vietējā tirgus, skaidro V. Kokrorevićs. Vivacolor gadījumā tas ir 50:50.