Latvijas valdība, noraidot Maksātnespējas likuma grozījumus, kārtējo reizi apliecinājusi, ka valsts tiek stādīta augstāk par pārējiem.
Proti, Tieslietu ministrijas un Maksātnespējas aģentūras izstrādātie Maksātnespējas likuma grozījumi paredzēja nodrošināt vienlīdzīga tiesiskā statusa noteikšanu visiem kreditoriem un labot gadiem ilgušo netaisno situāciju, kad valstij bija prioritārās kreditora tiesības. Tas nozīmē, ka maksātnespējas gadījumā valsts ir bijusi kā prioritārais kreditors, un tikai pēc visu nodokļu iekasēšanas pārējie kreditori ir tiesīgi piedzīt no maksātnespējīgā uzņēmuma parādus, naudu par darījumiem, u.t.t. Tomēr nereti veidojas situācija, kad pēc VID prasību apmierināšanas pārējiem kreditoriem vairs nav īsti ko piedzīt. Turklāt, kā liecina Maksātnespējas aģentūras pētījums, šāda situācija veidojusies 95% gadījumu, kad valsts «paņēma» savu daļu no bankrotējoša uzņēmuma, bet pārējiem kreditoriem faktiski vairs neatlika nekas. Tas, ka valdība vēlas turpināt aizsākto tradīciju, nav vērtējams nekā citādi kā tuvredzīga un netaisnīga politika.
Pirmkārt, tātad no valdības puses nav dzirdēts neviens objektīvs arguments, kāpēc kāda uzņēmuma maksātnespējas gadījumā valstij pieder prioritārā kreditora tiesības jeb, vienkāršāk izsakoties, kāpēc tā ir vienlīdzīgāka par citiem. Šajā gadījumā runa ir par to, ka valdība turpina ignorēt vienlīdzīgas attieksmes principu, ka visiem kreditoriem būtu iespējams atgūt līdzekļus proporcionāli savu prasību apmēram.
Otrkārt, tā kā valsts ir vēlējusies saglabāt savas privilēģijas, var izdarīt secinājumu, ka runas par uzņēmējdarbības vides sakārtošanu ir blēņas. Pat tad, ja valsts pilnībā atgūst kāda uzņēmuma nesamaksātos nodokļus, lielākā daļa uzņēmumu zaudētos līdzekļus var norakstīt. Mazāk līdzekļu paliek attīstībai, un īpaši jūtīgi to varētu izjust mazie un vidējie uzņēmumi. Turklāt mazākais no ļaunumiem ir tad, ja zaudējumu dēļ cieš uzņēmumu attīstība, taču viena uzņēmuma bankrots var izraisīt ķēdes reakciju. Valstij būtu jābūt ieinteresētai sanācijā, bet reāli notiek pretējais ? ka tik ātrāk piedzīt visu līdz pēdējam un pēc tam kaut ūdensplūdi, kas arī ir zināmā pretrunā ar valsts deklarēto par uzņēmējdarbības vides veicināšanu.
Zīmīgi, ka no šīs diskriminējošās normas ir atteikušās deviņas Eiropas Savienības dalībvalstis un daudzas maina likumus, lai to izdarītu. Starp tām nav Latvija.
