Mēs arī darām visu iespējamo, lai Latvijai palīdzētu ieviest eiro. Bet iedzīvotājiem vajadzētu gudrāk tērēt savu naudu, jo tas ietekmē cenu kāpumu un valsts iespējas izpildīt Māstrihtas kritērijus.

Tā intervijā DB atzina SEB grupas Baltijas valstīs vadītājs Deivids Tīrs (David Teare). Kanādiešu izcelsmes baņķieris ar 25 gadu darba pieredzi banku nozarē SEB grupā Zviedrijā sācis strādāt 2006.gadā, bet pašreizējo amatu ieņem kopš pērnā gada novembra. Toreiz Baltijas valstis pāršalca ziņas par Lietuvas Snoras bankas un Latvijas Krājbankas problēmām. Kā atzīst baņķieris, tā dēļ viņam darbs jaunajā amatā sācies, izejot ugunskristības un piedzīvotais pāris nedēļās izvērties par vērtīgāko laiku viņa karjerā.

Vai notikumi ap Snoras un Krājbanku ir mainījuši viedokli par banku tirgus uzraudzību Latvijā un Lietuvā?

Kā var nesolīt?! Šādu teju vai eksistenciālas dabas jautājumu reiz uzdeva Einars Repše, vēl būdams gan premjers, gan tābrīža Latvijas vadošās politiskās organizācijas Jaunais laiks līderis. Šobrīd Repše nav vairs ne līderis, ne premjers, bet viņa sentences dzīvo un pat uzvar. Proti...

Jau bēdīgi slavenās krīzes gados valdība, kuru vadīja Valdis Dombrovskis, bet finanšu ministrs bija Andris Vilks, paziņoja, ka patēriņa nodokļi ir jāceļ, bet darbaspēka nodokļi – jāsamazina. Kā zināms, šo apņemšanos toreizējā valdība realizēja par 50%. Tas ir: pievienotās vērtības nodokli (PVN) pacēla, bet iedzīvotāja ienākumu nodokli (IIN) nesamazināja. Ievērojami nesenākā pagātnē nu jau pašreizējās valdības (premjers un finanšu ministra amatos gan tie paši, kuri iepriekš) ministri izziņoja vairāku gadu darbības plānu, kurā bija parādīts, kā pakāpeniski beidzot tiks samazināts IIN, tostarp paredzot, ka 2014. gadā šā nodokļa likme kļūs mazāka par diviem procentpunktiem. Taisnības labad gan vēl jāpiebilst, ka pērnā gada vidū par vienu procentpunktu no 22% līdz 21% tika samazināts PVN, un tas tika darīts faktiski viena mērķa vārdā – panākt, lai Latvija beidzot izpilda visus Māstrihtas kritērijus, arī to, kurā ir atrunātas pieļaujamās inflācijas robežas, un 2014. gadā mēs iesoļotu eirozonā.

Premjerministrs Valdis Dombrovskis nav gatavs dot 100% garantiju, ka Latvija saņems uzaicinājumu pievienotie eirozonai, taču tajā pašā laikā norāda, ka aktīvi tiek strādāts pie tā, lai šāds uzaicinājums tiktu saņemts, un Latvijas «izredzes ir visai labas».

Dombrovskis LNT raidījumā 900 sekundes sacīja, ka Latvija Māstrihtas kritērijus izpilda pārliecinoši, un ar šo jautājumu valstij problēmām nevajadzētu būt. Viņš arī uzsvēra, ka pievienošanās eirozonā galvenokārt ir atkarīga no Māstrihtas kritēriju izpildes, un izteica cerību, ka Latvijas gadījumā nekādi jauni kritēriji netiks izdomāti.

Premjers atzina, ka pie tā, lai pārliecinātu eirozonas valstis par Latvijas uzaicināšanu pievienoties Eiropas vienotajam valūtas blokam, vēl būs jāstrādā. Dombrovskis atklāja, ka Latvijas izvērtēšana ilgs līdz maija beigām vai vēlākais jūnija sākumam.

Jautājumu par konverģences ziņojuma pieprasījumu no Eiropas Centrālās bankas paredzēts skatīt nākamnedēļ.

Latvijai šodien pievērsta visas Eiropas Savienības (ES) uzmanība, jo Latvija pārliecinoši izpilda kritērijus, lai pievienotos eirozonai, uzskata finanšu ministrs Andris Vilks.

Ministrs norāda, ka Latvija ar saviem ekonomiskajiem rādītājiem ieņem stabilu «Māstrihtas kritēriju goda pjedestāla pirmo vietu starp visām ES dalībvalstīm», tomēr ir būtiski saglabāt pragmatisku nostāju, neļauties maldīgam populismam un noturēt stabilu fiskālo politiku.

Finanšu ministrs arī uzskata, ka pievienošanās eirozonai nodrošinās straujāku ekonomikas izaugsmi un labklājības pieaugumu Latvijā, kā arī labākus nosacījumus uzņēmējdarbībai un prognozējamāku makroekonomisko vidi.

Māstrihtas kritēriji paredz, ka valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), valdības kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60% no IKP, inflācijas līmenis nedrīkst vairāk nekā par 1,5 procentpunktiem pārsniegt vidējo rādītāju trijās ES valstīs, kurās inflācija ir viszemākā. Valsts vērtspapīru ilgtermiņa procentu likmes nedrīkst vairāk nekā par diviem procentpunktiem pārsniegt triju ES valstu ar viszemāko inflāciju ilgtermiņa procentu likmju vidējo rādītāju.

Tikai tad, ja izdosies novērst eirozonas pamatproblēmas, eiro kā Eiropas vienotajai valūtai ir stabilas nākotnes izredzes

Kopš Grieķijas izstāšanās no eirozonas vairs netiek akūti apspriesta, Eiropas monetārajā savienībā ir iestājies mānīgs miers. Mānīgs tas ir tāpēc, ka pamatproblēmas jau joprojām nav atrisinātas ne pašas Grieķijas, ne visas eirozonas kontekstā. Par to liecina kaut vai fakts, ka starptautiskā kredītreitingu aģentūra Standard & Poors ir pazeminājusi Eiropas Savienības kredītreitinga prognozi no stabilas uz negatīvu.

Tagad tiek uzdots jautājums: kā lietas risināsies tālāk? Runājot par Grieķiju, skaidrs, ka nodokļu celšana vien problēmas ilgtermiņā atrisināt nespēs. Ir jāveic pamatīgas reformas, atceļot nepamatotas privilēģijas atsevišķām sabiedrības grupām, taču, pirmkārt, ir vajadzīgs bagātīgs fonds, caur kuru varētu stimulēt Grieķijā investīcijas. Parādu atmaksāšana, aizņemoties par jaunu, nav risinājums, un saukt tādu rīcību par palīdzību ir izsmiekls ne tikai par grieķiem, bet par jebkura loģiski domājoša cilvēka saprātu. Skaidrojot šo situāciju, EK viceprezidents Valdis Dombrovskis, kurš savu darba pienākumu dēļ Briselē tiek dēvēts arī par Misteru Eiro, atsaucās uz Latvijas 2010. gada pieredzi – bez starptautiskajiem aizdevumiem Latvijai toreiz un Grieķijai tagad budžeta samazinājums būtu daudz lielāks un sāpīgāks. Īsi sakot, ar jauno aizdevumu tiek nopirkts laiks, Grieķijas gadījumā trīs gadi, pēc kuriem viss var sākties no jauna.

Prognozes turpmākajiem gadiem liecina, ka valsts parāds pieaugs 2016. gadā, bet pēc tam nedaudz kritīsies

Izmaiņu iemesls ir nākamā gada aizņēmums, lai 2017. gada sākumā izpildītu iepriekšējo gadu saistības. Bet arī pēc diviem gadiem tiek plānots budžeta deficīts, kas būs jāfinansē. Līdz ar to Latvija parādu jūgā ir, bija un būs. Tomēr Latvijai ir viens no zemākajiem parādiem Eiropas Savienībā, intervijā DB uzsver Valsts kases pārvaldnieks Kaspars Āboliņš.

Raksturojiet valsts parāda izmaiņas, sākot no tā pirmsākuma.

Valsts parāds sāka veidoties 1992. gadā, kad pirmais lielākais aizņēmums bija no Pasaules Bankas. Parāda apjomu raksturo procentos pret IKP, tādējādi redzams, ka līdz pat 2007. gadam tas bija ļoti zemā līmenī. IKP pieauga. Savukārt no 2008. gada ir ļoti straujš valsts parāda kāpums, kas ir krīzes sākums un pirmie aizņēmumi no Starptautiskā valūtas fonda. Attiecīgi rīkoties lika samilzušās vajadzības. Proti, bija liels budžeta deficīts. Tāpat bija jānodrošina likviditāte Parex bankai pēc tās pārņemšanas. Tā bija jānodrošina Valsts kasei ar aizņēmumu palīdzību. Tie bija aizņēmumi iekšējā tirgū – īstermiņa parādzīmes uz trīs mēnešiem, arī saistības ar starptautiskajiem aizdevējiem.

Satversmē teikts, ka Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur attīstīties Latvijas tautai, līdz ar to valsts mērķim būtu jābūt tautas labklājības paaugstināšanai. Šoreiz - pārdomas par eiro ieviešanu, kas izskatās pēc pašmērķa, nevis līdzekļa tautas labklājības vairošanai. Eiro ieviešanas priekšnoteikumi - Māstrihtas kritēriji - ir pareizi un labi, ja pēc to sasniegšanas valsts var normāli funkcionēt. Ja mērķis ir tautas labklājība, Latvija šobrīd vēl nav gatava eiro ieviešanai.

Viens no valdības uzdevumiem, lai varētu Latvijā ieviest eiro, ir inflācijas mazināšana. Ja pēc būtības paskatāmies, kas rada inflācijas līmeņa izmaiņas, tā ir vai nu pieprasījuma palielināšanās ātrāk par ražošanas iespējām tās apmierināt, vai cenu palielināšanās ražošanas izmaksu paaugstināšanās dēļ. Pieaugot algām, iedzīvotāju pirktspēja paaugstinātos un radītu lielāku inflāciju, bet tas nozīmē, ka nevarēsim ieviest eiro. Tomēr, raugoties no tautas labklājības viedokļa, pieprasījuma radīta neliela inflācijas paaugstināšanās būtu veselīga un vajadzīga.

Ja eiro ir līdzeklis ceļā uz tautas labklājību, nevis mērķis, tad izvērtējamas būtu plānotās izmaiņas nodokļu politikā. Ar 2013. gada janvāri paredzēts par procentpunktu samazināt IIN, kā rezultātā iegūs iedzīvotāji ar augstākiem ienākumiem, bet visiem pārējiem - lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju - dzīves līmenis nemainīsies. Ja tā vietā tiktu palielināts neapliekamais minimums, visi iegūtu līdzvērtīgi. Palielinot neapliekamo iztikas minimumu, uzņēmējiem nevajadzētu paaugstināt algas tiem darbiniekiem, kam šobrīd mēnešalgu ir no 200 līdz 400 latiem, jo neto algas lielums palielinātos. Palielinot neapliekamo minimumu par summu, kas atbilst IIN samazinājumam par vienu procentpunktu, iedzīvotāju labklājības līmenis palielinātos, un valsts neko nezaudētu.

Pievienošanās eirozonai 2014. gadā ir Latvijai sasniedzams mērķis, šādu viedokli šodien žurnālistiem pauda Starptautiskā valūtas fonda (SVF) misijas Latvijā vadītājs Šehars Aijars.

Viņš atzina, ka tādi Māstrihtas kritēriji kā valsts budžeta deficīts un valdības parāds šogad un nākamgad tiks izpildīti ar uzviju, proti, tie būs gana zemi salīdzinājumā ar atskaites kritēriju.

Inflācijas rādītājs un valsts vērtspapīru ilgtermiņa procentu likmes ir sarukušas, tomēr Latvijas spēja izpildīt šos kritērijus ir «nedaudz nedrošāka», jo būs atkarīga no tā, kuru valstu rādītāji tiks izmantoti šo kritēriju izvērtēšanai, atzīmēja SVF pārstāvis.

Š. Aijars pauda atbalstu Latvijas centieniem pievienoties eirozonai, norādot, ka valsts pievienošanās eirozonai novērsīs valūtas risku un stiprinās finanšu sistēmu, kas patlaban jau ir «eiroizēta» jeb cieši saistīta ar eiro.

Aizejošais 2012. gads ir bijis biznesa atgūšanās gads, savukārt 2013. gadā lielākie akcenti tiks likti uz pārdomātu attīstību un investīcijām, lai uzlabotu uzņēmumu peļņas un kopējās ekonomikas rādītājus, norāda Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) pārstāvji.

LDDK prezidents Vitālijs Gavrilovs norāda, ka šogad par valdības labajiem darbiem var uzskatīt Nacionālo attīstības plānu, kurā ņemti vērā Latvijas nacionālās reformu programmas ES2020 mērķi, kas papildināti ar konkrētiem uzdevumiem konkurētspējas paaugstināšanai, uzņēmējdarbības vides uzlabošanai un darba un dzīves kvalitātes Latvijas iedzīvotājiem palielināšanai.

Tāpat viņš LDDK vārdā pauda atzinību valdības centieniem eiro ieviešanas kritēriju izpildē. «Uzņēmēji par vienu no svarīgākajām valsts finansiālās stabilitātes stiprināšanas pozīcijām uzskata virzību uz eiro ieviešanu, veidojot valsts budžetu tā, lai tiktu ievēroti Māstrihtas kritēriji,» tā V. Gavrilovs.

Pirmdien, 4. martā, ministru prezidents Valdis Dombrovskis, finanšu ministrs Andris Vilks un Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvics parakstīja vēstuli par ārpuskārtas konverģences ziņojuma pieprasīšanu Eiropas Komisijai (EK) un Eiropas Centrālajai bankai (ECB), lai izvērtētu Latvijas gatavību dalībai eirozonā.

Konverģences ziņojuma pieprasīšana ir solis ceļā uz Latvijas pievienošanos eirozonai. Gala lēmumu par Latvijas gatavību pievienoties eirozonai pieņems Eiropas Padome.

Māstrihtas kritēriji paredz, ka valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), valdības kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60% no IKP, inflācijas līmenis nedrīkst vairāk nekā par 1,5 procentpunktiem pārsniegt vidējo rādītāju trijās ES valstīs, kurās inflācija ir viszemākā, un valsts vērtspapīru ilgtermiņa procentu likmes nedrīkst vairāk nekā par diviem procentpunktiem pārsniegt triju ES valstu ar viszemāko inflāciju ilgtermiņa procentu likmju vidējo rādītāju.

Pēc cīņas ar dūrēm vairs nevicinās, tāpēc nav nozīmes prātot, vai eiro ieviešana Latvijā pašlaik bija vai nebija vajadzīga. Tagad ir vērts reāli paskatīties uz faktiem un apkopot ieguvumus un riskus nākotnei.

Pēc būtības eiro Latvijas ekonomikai nav nekas jauns – jau kopš 2005. gada, kad lats tika atsaistīts no tā saucamā SDR valūtu groza un pēc fiksēta kursa piesaistīts eiro, lats faktiski bija eiro kopija. Tagad, kad eiro jau dažas dienas kļuvis par oficiālu maksāšanas līdzekli arī Latvijā, vislielākais stress, šķiet, ir tirgotājiem, kam vēl kādu laiku būs jātiek galā paralēli ar divām valūtām – eiro un latu. Turklāt daļa iedzīvotāju veikalus izmanto kā naudas mainīšanas punktu, norēķinoties, piemēram, par vienu pamelo ar 100 latu banknoti. Labi, ja vēl ne viltotu. Cilvēkiem ir neliels psiholoģisks šoks, kad ierastās cenas, piemēram, par benzīnu, kļuvušas par kādiem 30–40% augstākas, līdz apziņā ataust – tas taču eiro... Taču citādi pat ar eiro ieviešanu saistītie finanšu ļaudis atzīst, ka viss noticis mierīgāk, nekā gaidīts.

Principiālā problēma Eiropas Komisijas jauno portfeļu dalīšanā ir dažādā izpratne par to, kas tā Eiropa tāda ir; par labu nenāk arī ieilgušās «pagaidu» problēmas

Britiem Eiropas Savienība ir tirgus un nekas vairāk. Vāciešiem tā ir finansiāli disciplinētu valstu kopa, un kārtības labad vēlama to ciešāka centralizācija. Francūžiem pret centralizāciju principiālu iebilžu nav, tomēr ar to finanšu disciplīnu ir tā kā Sv. Augustīna savulaik formulētajā ironijā par liekulīgas lūgšanas tēmu: «Kungs, dari mani svētu, bet ne vēl šodien.»

Pēdējais apsvērums ir kompromitējošs Francijas pretenzijām uz ES finanšu pārvaldību Eiropas Komisijā (EK). Eiropas visādi citādi godājamā ekonomikas lielvara savu neseno ekonomikas un finanšu ministru Pjēru Moskoviči ir pieteikusi par EK portfeļa kandidātu, un viņa profesionālā kompetence acīmredzami ir attiecīgajā sfērā. Nelaime vien tā, ka Francija nu nekādi neierakstās eirozonas publisko finanšu disciplīnas rāmjos, un mesjē Moskoviči ES finanšu politikas amatā atgādinātu āzi par dārznieku, kas drīzāk būtu ieinteresēts skatīties caur pirkstiem uz Parīzes nespēju tikt galā ar valsts budžetu. Attiecīgi var šaubīties, vai tās izvirzītais kandidāts būs ar degsmi no Briseles augstumiem raudzīties, lai tiktu īstenoti pašu nolīgtie kritēriji, vai tomēr izmantot savu varu dažu pašmāju nesmukumu paslaucīšanai zem paklāja.