Latvijai «de iure» eirozonai vajadzētu pievienoties nākamā gada vasarā, sacīja Latvijas eiro projekta vadītāja Dace Kalsone, norādot, ka nākamā gada aprīlī tiks izvērtēts, kā Latvijai veicies ar Māstrihtas kritēriju izpildi.

Pēc viņas sacītā, katram kritērijam ir atbilstoša metodika - inflācija tiks mērīta no šā gada aprīļa līdz nākamā gada martam, tāpat tiks vērtēta gada vidējā procentu likme. Savukārt budžeta deficītu un valdības parādu vērtēs pēc faktiskajiem 2012.gada rādītājiem un vidēja termiņa prognozēm.

2013.gada aprīlī Eiropas Komisija (EK) un Eiropas Centrālā banka (ECB) izvērtēs Latvijas tautsaimniecības konverģenci. Līdz maijam konverģences ziņojums tiks analizēts, bet jūnijā pozitīva novērtējuma gadījumā Eiropas Savienības Ekonomisko un finanšu jautājumu padome (ECOFIN) aicinās Latviju pievienoties eirozonai. Pēc ECOFIN aicinājuma Eiropas Padome (EP) jūnijā pieņems politisku lēmumu aicināt Latviju pievienoties vienotai valūtai. Savukārt jūlijā ECOFIN pieņems gala lēmumu par Latvijas uzaicinājumu pievienoties eirozonai un noteiks arī valūtas kursu - lata pret eiro. Pēc EP jūnija lēmuma tiks atjaunota regula, kurā tiks fiksēts valūtas kurss, kas nozīmēs, ka Latvijai «de iure» ir ļauts pievienoties eirozonai.

Septembrī Latvija izpilda Māstrihtas inflācijas kritēriju, ļauj spriest otrdien publicētie Eiropas Savienības (ES) statistikas biroja Eurostat dati par inflāciju.

Finanšu ministrs Andris Vilks (V) uzsver, ka šodien publicētie Eurostat dati par saskaņoto patēriņa cenu indeksu (HICP) Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs apliecina, ka Latvija septembrī ir izpildījusi Māstrihtas kritēriju. Gada vidējā inflācija pēc saskaņotā patēriņa cenu indeksa Latvijā ir 2,9%, savukārt kritēriju nosaka Grieķija, kur šis rādītājs ir 1,56%, Zviedrija - 0,9% un Īrija - 1,87%. Vidējam rādītājam pieskaitot 1,5 procentpunktus, iegūst 2,94%. Pēc Finanšu ministrijas prognozēm, Latvija izpildīs Māstrihtas kritēriju arī nākamā gada pavasarī, kad tiks novērtēta Latvijas inflācijas rādītāja atbilstība kritērijam.

Šī gada sākumā inflācija turpinās augt un gada vidējā inflācija šogad varētu sasniegt 6-7% pretstatā 3,3% pērn, prognozē banku analītiķi.

"SEB bankas" ekonomists Dainis Gašpuitis skaidro, ka iemesli straujajam inflācijas kāpumam jau vairākus mēnešus nemainīgi balstās maksas par mājokli, transporta un pārtikas sadārdzinājumā. Šo trīs grupu kopējais devums ir 6,34 procentpunkti. Arī pārējās grupās ir vērojams cenu pieaugums, kaut mazāk izteiksmīgs. Arī eirozonā inflācija decembrī pieauga par 0,1% līdz 5%, kas ir augstākais līmenis kopš eiro ieviešanas. Inflācija, neskaitot enerģijas cenas izmaiņas, decembrī pieauga par 0,3% līdz 2,8%, bet inflācija arī bez svaigas pārtikas, alkohola un cigaretēm nemainījās - 2,6%.

Situācija dažādās dalībvalstīs atšķiras. Beļģijā, Austrijā, Vācijā un Somijā inflācija decembrī bija zemāka nekā novembrī. Francijas centrālās bankas vadītājs izteicies, ka inflācija Francijā un eirozonā ir tuvu maksimumam un turpmāk tai vajadzētu palēnināties. ECB galvenais ekonomists Filips Leins izteicies, ka neskatoties uz rekordaugsto cenu pieaugumu 5% apmērā decembrī eirozonas inflācija šogad samazināsies. Vērtējot pašreizējās enerģijas cenas un nākotnes līgumus, var pieņemt, ka inflācija ES ir sasniegusi vai ļoti tuvu augstākajam punktam, uzskata D.Gašpuitis.

Mēs arī darām visu iespējamo, lai Latvijai palīdzētu ieviest eiro. Bet iedzīvotājiem vajadzētu gudrāk tērēt savu naudu, jo tas ietekmē cenu kāpumu un valsts iespējas izpildīt Māstrihtas kritērijus.

Tā intervijā DB atzina SEB grupas Baltijas valstīs vadītājs Deivids Tīrs (David Teare). Kanādiešu izcelsmes baņķieris ar 25 gadu darba pieredzi banku nozarē SEB grupā Zviedrijā sācis strādāt 2006.gadā, bet pašreizējo amatu ieņem kopš pērnā gada novembra. Toreiz Baltijas valstis pāršalca ziņas par Lietuvas Snoras bankas un Latvijas Krājbankas problēmām. Kā atzīst baņķieris, tā dēļ viņam darbs jaunajā amatā sācies, izejot ugunskristības un piedzīvotais pāris nedēļās izvērties par vērtīgāko laiku viņa karjerā.

Vai notikumi ap Snoras un Krājbanku ir mainījuši viedokli par banku tirgus uzraudzību Latvijā un Lietuvā?

Polija nesteigsies ar eiro ieviešanu un patlaban nav izvirzījusi konkrētus plānus vai datumus, kad iestāties eirozonā, šonedēļ Varšavā tikšanās laikā ar ārvalstu žurnālistiem biznesa portālam "Nozare.lv" sacīja Polijas finanšu ministra vietnieks Dominiks Radzivils.

Eiro ieviešana ir gadu jautājums, atzina Radzivils, pieļaujot, ka 2020.gadā Polija vēl nebūs pievienojusies eirozonai.

Ir jāskatās, kā eiro attīstīsies, sacīja ministrijas pārstāvis, piebilstot: «Nevar pievienoties klubam, nezinot tā likumus. Un likumi patlaban tiek mainīti.»

Ministrijas pārstāvis gan atzina, ka tehniski valsts gatavojas eiro ieviešanai un jau šā gada beigās Polijas rādītājiem būtu jāatbilst Māstrihtas kritērijiem.

Māstrihtas kritēriji paredz, ka valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), valdības kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60% no IKP, ilgtermiņa procentu likmes nedrīkst vairāk nekā par diviem procentpunktiem pārsniegt vidējo rādītāju trijās Eiropas Savienības (ES) valstīs, kurās procentu likmes ir viszemākās, un inflācijas līmenis nedrīkst vairāk nekā par 1,5 procentpunktiem pārsniegt vidējo rādītāju trijās ES valstīs, kurās inflācija ir viszemākā.

Kā var nesolīt?! Šādu teju vai eksistenciālas dabas jautājumu reiz uzdeva Einars Repše, vēl būdams gan premjers, gan tābrīža Latvijas vadošās politiskās organizācijas Jaunais laiks līderis. Šobrīd Repše nav vairs ne līderis, ne premjers, bet viņa sentences dzīvo un pat uzvar. Proti...

Jau bēdīgi slavenās krīzes gados valdība, kuru vadīja Valdis Dombrovskis, bet finanšu ministrs bija Andris Vilks, paziņoja, ka patēriņa nodokļi ir jāceļ, bet darbaspēka nodokļi – jāsamazina. Kā zināms, šo apņemšanos toreizējā valdība realizēja par 50%. Tas ir: pievienotās vērtības nodokli (PVN) pacēla, bet iedzīvotāja ienākumu nodokli (IIN) nesamazināja. Ievērojami nesenākā pagātnē nu jau pašreizējās valdības (premjers un finanšu ministra amatos gan tie paši, kuri iepriekš) ministri izziņoja vairāku gadu darbības plānu, kurā bija parādīts, kā pakāpeniski beidzot tiks samazināts IIN, tostarp paredzot, ka 2014. gadā šā nodokļa likme kļūs mazāka par diviem procentpunktiem. Taisnības labad gan vēl jāpiebilst, ka pērnā gada vidū par vienu procentpunktu no 22% līdz 21% tika samazināts PVN, un tas tika darīts faktiski viena mērķa vārdā – panākt, lai Latvija beidzot izpilda visus Māstrihtas kritērijus, arī to, kurā ir atrunātas pieļaujamās inflācijas robežas, un 2014. gadā mēs iesoļotu eirozonā.

Septembrī inflācijas līmenis pieauga par 1.6%, kas pacēla gada inflāciju līdz jauniem augstumiem – 22.2%. Joprojām būtiskākie inflācijas virzītājspēki ir rodami trijās galvenajās grupās – mājoklis, pārtika un transports, kas veido 18.4 procentpunktus no kopējās inflācijas.

SEB bankas ekonomists Dainis Gašpuitis norāda, ka pamazām vērojama arī inflācijas pastiprināšanās pārējās grupās. "Kaut tas ir mazāk izteikts, šāda inflācijas paplašināšanās nozīmē, ka tās uzņemto tempu kļūs arvien sarežģītāk ierobežot. Tomēr pamat tendenci turpinās diktēt enerģijas cenu, īpaši gāzes, tālākā dinamika. Attiecībās uz gāzi pavīd pozitīvi signāli, kuru spēku mēs spēsim novērtēt uz gada beigām, nākamā gada sākumā. Pagaidām gāzes cenu lejupslīde vieš piesardzīgu optimismu. Laikapstākļi šobrīd tam ir labvēlīgi, gāzes krātuves Eiropā pildās un gāzes piedāvājums ir pietiekams, lai cena turpinātu piezemēties. Ja īstenosies prognozes, kas dzirdamas no ASV, ka šī ziema varētu būt izteikti silta, cenas pavasarī varētu rukt straujāk, strauji dzesējot inflāciju. Tomēr tuvākajos mēnešos inflācija vēl turpinās tiekties jaunos līmeņos, jo daudzās grupās, tai skaitā, tarifos pēc inerces turpinās uzrādīties līdzšinējais kāpums. Tas attiecas gan uz pārtiku, gan pakalpojumiem. Turklāt jaunu nenoteiktību nesīs nākamā gada sākums attiecībā uz Krievijas naftas un naftas produktu embargo stāšanās spēkā," prognozē D.Gašpuitis.

Latvijai šodien pievērsta visas Eiropas Savienības (ES) uzmanība, jo Latvija pārliecinoši izpilda kritērijus, lai pievienotos eirozonai, uzskata finanšu ministrs Andris Vilks.

Ministrs norāda, ka Latvija ar saviem ekonomiskajiem rādītājiem ieņem stabilu «Māstrihtas kritēriju goda pjedestāla pirmo vietu starp visām ES dalībvalstīm», tomēr ir būtiski saglabāt pragmatisku nostāju, neļauties maldīgam populismam un noturēt stabilu fiskālo politiku.

Finanšu ministrs arī uzskata, ka pievienošanās eirozonai nodrošinās straujāku ekonomikas izaugsmi un labklājības pieaugumu Latvijā, kā arī labākus nosacījumus uzņēmējdarbībai un prognozējamāku makroekonomisko vidi.

Māstrihtas kritēriji paredz, ka valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), valdības kopējais parāds nedrīkst pārsniegt 60% no IKP, inflācijas līmenis nedrīkst vairāk nekā par 1,5 procentpunktiem pārsniegt vidējo rādītāju trijās ES valstīs, kurās inflācija ir viszemākā. Valsts vērtspapīru ilgtermiņa procentu likmes nedrīkst vairāk nekā par diviem procentpunktiem pārsniegt triju ES valstu ar viszemāko inflāciju ilgtermiņa procentu likmju vidējo rādītāju.

Pašreiz ir nevis eiro krīze, bet gan Eiropas identitātes krīze. Proti, uzticības krīze, kad iedragāta uzticēšanās dalībvalstu starpā, pasaules acīs un finanšu tirgu priekšā. Un tā vietā, lai nodotos grieķu spārdīšanai, «skatieties uz Vāciju un Franciju, kas noteikumus pārkāpa pirmie», gadskārtējā starptautiskajā drošības un ārpolitikas forumā Rīgas konferencē norādīja Baltijas Attīstības foruma priekšsēdētājs Uffe Ellemans-Jensens.

Konference, kas piektdien un sestdien risinās Melngalvju namā, Rīgā, tiek atklāta ar principiālu diskusiju – vai eiro ir ekonomisko grūtību risinājums vai problēma.

Premjers Valdis Dombrovskis diskusiju sāk, izsakot šaubas, vai vispār ir tāda «eiro krīze», jo vienotā valūta uzrāda labu sniegumu, salīdzinot ar citām pasaules valūtām. Tāpēc, pēc premjera domām, krīze ir valdību tēriņu lauciņā, kur jāievieš fiskālo disciplīnu. Tāpēc īstermiņā Eiropas problēma ir atgriešanās un turēšanās pie Mārstrihtas kritēriju ievērošanas. Fiskālās disciplīnas līgums un saistītie lēmumi (piemēram, par eirozonas glābšanas mehānismu ESM) norāda, ka ES ir arī politiskā apņēmība un pamazām tiek radīti instrumenti uzticamai fiskālajai politikai.

Arvien vairāk tuvojoties brīdim, kad Latvijai būtu jāizsaka oficiāls lūgums mūs uzņemt eirozonā, jau sākot no 2014. gada, situācija šajā sakarā un dažādu veidu notikumi kļūst visnotaļ interesantāki.

Proti, atsevišķas valstis jau ir paziņojušas, ka vismaz pagaidām eiro neieviesīs, saglabājot savu nacionālo valūtu, vietējie, kā arī starptautiskie eksperti prognozē, ka ekonomiskā krīze Eiropas valstīs tuvākajos gados nebūt nebeigsies, bet Latvijas Banka paštaisni apgalvo, ka mūsu valstij eiro ieviešana esot vienīgais pareizais variants. Realitāte, kā zināms, ir tāda, ka daļa savulaik eiro ieviesušo valstu ir ievērojami lielākā parādu jūgā nekā mēs.

Dibinot dažādus klubus, parasti tiek paredzēts, ka gadījumā, ja viens tā biedrs nonāk grūtībās, pārējie viņam palīdz. Tieši šis princips attiecas arī uz eirozonas valstīm, un tas nozīmē, ka eirozonas valstu pienākums ir palīdzēt krīzē grimstošajai Dienvideiropai. Visai naivi būtu uzskatīt, ka jau tuvākā pusotra gada laikā Eiropas dienvidu likstas būs atrisinātas, tādējādi Latvija, iestājoties eirozonā, būtu spiesta piedalīties noteiktos glābšanas pasākumos, katru gadu no sava budžeta tam atvēlot vairākus miljonus latu. Ņemot vērā šo aspektu, nekādi nav skaidra Latvijas Bankas darbības taisnā līnija attiecībā uz 2014. gada 1. janvāri kā vienīgo optimālo datumu eiro ieviešanai. Turklāt šajā kontekstā nevajag jaukt eiro ieviešanu ar Māstrihtas kritēriju ievērošanu. Šie savulaik izstrādātie kritēriji principā ir ļoti labs, disciplinējošs valsts makroekonomiskās darbības rāmis, kurā iekļauties valstij nenāk par ļaunu neatkarīgi no tās nākotnes plāniem monetārās politikas jomā. Latvijas valstij ir un būs svarīgi ievērot Māstrihtas kritērijus, lai tādējādi turpinātu atveseļot savu ekonomiku, bet tas nenozīmē automātisku iestāju eirozonā.

Referendums par pievienošanos eirozonā jau notika 2003. gadā, tāpēc vēl vienu referendumu valdība rīkot neplāno, turklāt, ja paskatāmies uz citām valstīm, kas iestājušās Eiropas Savienībā (ES) ap to laiku, kad to izdarīja Latvija, un jau ir eirozonā, tad neviena no tām par to referendumu nav rīkojusi.

Tā LNT raidījumā 900 sekundes sacīja premjers Valdis Dombrovskis.

Viņš norādīja, ka, tuvojoties eiro ieviešanas termiņam, jāveic plaša informatīvā kampaņa, lai veicinātu iedzīvotāju, uzņēmēju izpratni par pozitīvajām lietām, ko nesīs eiro ieviešana – atvieglota ceļošana eirozonas robežās, zemākas izmaksas uzņēmējiem u.c.

Runājot par Starptautiskā Valūtas fonda vadītājas Kristīnes Lagardas viesošanos Latvijā konferences «Apstākļiem spītējot. Baltijas valstu tautsaimniecības atveseļošanās pieredze» ietvaros, Dombrovskis informēja, ka SVF atbalstīs Latvijas pievienošanos eirozonai, taču eiro ieviešana, pirmkārt, ir pašas Latvijas rokās, jo jāizpilda Māstrihtas kritēriji. Dombrovskis atzina, ka patlaban eiro informatīvais fonds ir pieteikumi nelabvēlīgs, ņemot vērā eirozonas krīze.

Premjerministrs Valdis Dombrovskis nav gatavs dot 100% garantiju, ka Latvija saņems uzaicinājumu pievienotie eirozonai, taču tajā pašā laikā norāda, ka aktīvi tiek strādāts pie tā, lai šāds uzaicinājums tiktu saņemts, un Latvijas «izredzes ir visai labas».

Dombrovskis LNT raidījumā 900 sekundes sacīja, ka Latvija Māstrihtas kritērijus izpilda pārliecinoši, un ar šo jautājumu valstij problēmām nevajadzētu būt. Viņš arī uzsvēra, ka pievienošanās eirozonā galvenokārt ir atkarīga no Māstrihtas kritēriju izpildes, un izteica cerību, ka Latvijas gadījumā nekādi jauni kritēriji netiks izdomāti.

Premjers atzina, ka pie tā, lai pārliecinātu eirozonas valstis par Latvijas uzaicināšanu pievienoties Eiropas vienotajam valūtas blokam, vēl būs jāstrādā. Dombrovskis atklāja, ka Latvijas izvērtēšana ilgs līdz maija beigām vai vēlākais jūnija sākumam.

Jautājumu par konverģences ziņojuma pieprasījumu no Eiropas Centrālās bankas paredzēts skatīt nākamnedēļ.

Patēriņa cenu pieaugums Latvijā pēdējos mēnešos ir bijis viens no straujākajiem pēdējo 20 gadu laikā, un inflācijas dinamika šobrīd jau līdzinās 2007. - 2008. gadā pieredzētajam, norāda banku analītiķi.

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, novembrī patēriņa cenas Latvijā palielinājās par 7,5 % salīdzinājumā ar 2020. gada novembri, savukārt tikai kopš šī gada augusta patēriņa cenas Latvijā ir augušas par 3,7 %. Lai arī patēriņa cenu kāpums šobrīd līdzinās 2006. – 2008. gada periodam, inflācijas iemesli šoreiz ir citi. Šobrīd Latvijas ekonomikā nav vērojamas būtiskas ekonomikas nesabalansētības vai pārmērības, un inflāciju pamatā ir izraisījuši ārējie faktori.

Patēriņa cenas Latvijā šobrīd visvairāk ietekmē naftas cenu kāpums un enerģētikas krīze Eiropā, kas ir izveidojusies dažādu ekonomisku un politisku faktoru, kā arī laikapstākļu rezultātā, norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

Inflācija eirozonā augustā ir pakāpusies līdz augstākajai atzīmei teju 10 gados, liecina Eurostat apkopotā informācija.

Vēl mēnesi iepriekš monetārā reģiona gada inflācija atradās pie 2,2% atzīmes. Savukārt nemaz ne tika sen - pagājušā gada beigu daļā – monetārais reģions atradās cenu sarukuma stadijā.

Kopumā inflācija eirozonā vasaras pēdējā mēnesī izrādījās augusi straujāk nekā analītiķu vidēji pirms tam prognozētie 2,7%. Lielais jautājums, protams, ir – cik noturīgs būs šāds patēriņa cenu spiediens. Pēdējā laikā ietekmīgākās centrālās bankas pielikušas daudz pūles skaidrojot, ka inflācijas lēciens būs pārejoša parādība. Tam sliekušies piekrist arī lielākā daļa ekonomisti. Tomēr, inflācijai esot augstākai, šajos pieņēmumos var parādīties robi (tā ir arī munīcija tiem, kas tam gluži nepiekrīt).

Līdztekus zemākiem ienākumiem un vienam no augstākajiem darbaspēka nodokļu slogam Eiropā Latvijas iedzīvotāju pirktspēju šobrīd iznīcina vairāk nekā 21,3% augstā vispārējā inflācija. Jebkuram vietējā tirgus uzņēmumam ir jautājums, kurš varēs nopirkt viņa ražojumu vai pakalpojumu ziemā pie jaunajiem tarifiem.

Paradoksāli, ka vidēji inflācija eirozonā ir tikai 8,9%.

Kā pēc izstāšanās no Savienības

Šogad Latvijā, kā arī Lietuvā un Igaunijā pieredzētā inflācija vairāk atgādina pagājušā gadsimta pēdējās desmitgades sākumu, kad valstis «stājās» ārā no PSRS. Situācijā, kad PSRS rubļa emisiju Baltijā kontrolēt neviens vairs nespēja, loģisks solis bija pāriet uz savu naudu, kuras emisiju kontrolētu paši un līdz ar to arī «iegrožotu» inflāciju. Vienlaikus tobrīd bija citi faktori – sociālisma sistēmā saimniekojošu, bet tirgus ekonomikā strādāt nespējošu vai neprotošu uzņēmumu slēgšana, darba vietu samazinājums, nespēja konkurēt, patērētāju dzīšanās pēc krāsaina iepakojuma, neraugoties uz produktu kvalitāti un ražošanas valsti, pāreja no deficīta pie šķietamas pārpilnības. Daļēji tā laika notikumu sekas ir jūtamas arī šodien, tomēr atliek cerēt, ka inflācijai šodien ir citi cēloņi. Kādēļ cerēt? Ja cēloņi ir tie paši, tad pēc noklusējuma iznāk, ka mēs pametam Eiropas Savienību vai arī Savienība pamet mūs!

Tikai tad, ja izdosies novērst eirozonas pamatproblēmas, eiro kā Eiropas vienotajai valūtai ir stabilas nākotnes izredzes

Kopš Grieķijas izstāšanās no eirozonas vairs netiek akūti apspriesta, Eiropas monetārajā savienībā ir iestājies mānīgs miers. Mānīgs tas ir tāpēc, ka pamatproblēmas jau joprojām nav atrisinātas ne pašas Grieķijas, ne visas eirozonas kontekstā. Par to liecina kaut vai fakts, ka starptautiskā kredītreitingu aģentūra Standard & Poors ir pazeminājusi Eiropas Savienības kredītreitinga prognozi no stabilas uz negatīvu.

Tagad tiek uzdots jautājums: kā lietas risināsies tālāk? Runājot par Grieķiju, skaidrs, ka nodokļu celšana vien problēmas ilgtermiņā atrisināt nespēs. Ir jāveic pamatīgas reformas, atceļot nepamatotas privilēģijas atsevišķām sabiedrības grupām, taču, pirmkārt, ir vajadzīgs bagātīgs fonds, caur kuru varētu stimulēt Grieķijā investīcijas. Parādu atmaksāšana, aizņemoties par jaunu, nav risinājums, un saukt tādu rīcību par palīdzību ir izsmiekls ne tikai par grieķiem, bet par jebkura loģiski domājoša cilvēka saprātu. Skaidrojot šo situāciju, EK viceprezidents Valdis Dombrovskis, kurš savu darba pienākumu dēļ Briselē tiek dēvēts arī par Misteru Eiro, atsaucās uz Latvijas 2010. gada pieredzi – bez starptautiskajiem aizdevumiem Latvijai toreiz un Grieķijai tagad budžeta samazinājums būtu daudz lielāks un sāpīgāks. Īsi sakot, ar jauno aizdevumu tiek nopirkts laiks, Grieķijas gadījumā trīs gadi, pēc kuriem viss var sākties no jauna.

Inflācija Latvijas iedzīvotāju labklājību samazina daudz straujāk nekā procentu likmju kāpums, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomisti Klāvs Zutis un Krista Kalnbērziņa.

Ja procentu likmju pieauguma dēļ finansiāli ievainojamo mājsaimniecību īpatsvars pieaug par tuvu diviem procentpunktiem, tad izdevumu sadārdzinājuma dēļ šādu mājsaimniecību skaits pieaug par teju 10 procentpunktiem, norāda ekonomisti. Tātad pat pašiem kredītņēmējiem ieguvums no inflācijas samazinājuma būs daudz lielāks nekā zaudējumi par papildu izdevumiem augstāku procentu likmju dēļ.

Eiropas Centrālā banka (ECB) turpina palielināt procentu likmes, lai iegrožotu inflāciju, tādējādi cieš arī ekonomikas izaugsme, atzīst Latvijas Bankas ekonomisti. Šobrīd tas izpaužas augstās procentu likmēs, kas aizņemšanos padara neizdevīgāku, taču uzkrāšanu pievilcīgāku. Tādējādi samazinās pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem, samazinās naudas aprite ekonomikā un arī inflācija. ECB mērķis ir sasniegt 2% inflāciju vidējā termiņā, tomēr septembrī tā eirozonā bija 4,3%, un jaunākās prognozes paredz, ka vēl līdz pat 2025.gadam inflācija būs virs mērķa līmeņa.

Martā Latvijā bijusi zemākā inflācija starp Eiropas Savienības (ES) valstīm, liecina Eurostat dati.

Eirozonas gada inflācija martā sasniegusi 1,7%, kas ir mazāk nekā 1,8% februārī. Pirms gada inflācija eirozonā bija 2,7%.

Savukārt ES gada inflācija martā sarukusi līdz 1,9%, salīdzinot ar 2% februārī. Pērn attiecīgajā periodā gada inflācija bija 2,9%.

Martā gada deflācija bija Grieķijā – 0,2% apmērā.

Zemākā inflācija bijusi Latvijā – 0,3%, Zviedrijā – 0,5%, savukārt lielāko cenu kāpumu gada laikā piedzīvojusi Rumānija – par 4,4%, Igaunija – par 3,8% un Nīderlande – par 3,2%.

Salīdzinot ar februārī, inflācija samazinājusies 20 ES dalībvalstīs, bet piecās saglabājusies esošajā līmenī, savukārt tikai divas valstīs cenu līmenis audzis.

Sabiedrības informēšanas kampaņai par eiro ieviešanu Latvijā ir paredzēts viens eiro (70 santīmi) uz iedzīvotāju, līdz ar to Latvijā komunikācijas budžets šim mērķim ir 1,4 miljoni latu, norāda Latvijas eiro projekta vadītāja Dace Kalsone.

Viņa stāstīja, ka informēšanas stratēģija par eiro ieviešanu Latvijā ir iedalīta trīs posmos - sagatavošanas, intensīvajā un noslēguma.

Sagatavošanas posms ir sācies jau šā gada sākumā, pirmkārt, ar plānošanas darbiem un ar atsevišķām aktivitātēm plašsaziņas līdzekļos, pamazām arī aktualizējot mājaslapu "eiro.lv", tāpat tiek plānotas apmācības, semināri utt.

«Šis posms ilgs līdz 2013.gada vidum, kad sekos intensīvais periods - tas ilgs pusgadu. Noslēguma posms arī būs aptuveni pusgadu, lai veiktu aptaujas un noskaidrotu sabiedrības viedokli,» skaidroja Latvijas eiro projekta vadītāja.

Šā gada septembrī eirozonas gada inflācija sasniedza 0,3%, kas ir zemākais līmenis kopš 2009. gada oktobra, liecina Eurostat dati.

Augustā inflācija bija 0,4%, bet pērnā gada septembrī – 1,1%. Mēneša inflācija šā gada septembrī bijusi 0,4%.

Eiropas Savienībā gada inflācija septembrī sasniedza 0,4%, kas ir mazāk nekā augustā, kad tā bija 0,5%. Pērnā gada septembrī inflācija bija 1,3%. Mēneša inflācija šā gada septembrī bija 0,3%.

Septembrī lielākā gada deflācija reģistrēta Bulgārijā – 1,4%, Grieķijā – 1,1% un Ungārijā – 0,5%, bet lielākā inflācija vērojama Rumānijā – 1,8%, Somijā – 1,5% un Austrijā – 1,4%. Latvijā gada inflācija septembrī bija 1,2%, kas ir ceturtais augstākais rādītājs starp ES valstīm.

Salīdzinot ar augustu, gada inflācija samazinājusies 17 ES dalībvalstīs, palikusi nemainīga divās valstīs, bet pieaugusi deviņās.

Koronovīrusa ietekmi uz ekonomikas datiem redzēsim arvien vairāk.

Eirozonas gada inflācija februārī sarukusi līdz 1,2%, kas ir vismazāk trīs mēnešos, liecina Eurostat provizoriskie mērījumi.

Pirms tam trīs mēnešus pēc kārtas reģiona inflācija bija pieaugusi.

Šobrīd visai ticams izskatās scenārijs, ka inflācija turpina sarukt. Liela ietekme uz tās uzvedību ir energoresursu cenai. Koronavīrusa izplatība, pieveroties Ķīnas ekonomikai, nozīmējusi krasu naftas cenas kritumu. Jāteic gan, ka arī eirozonas pamatinflācija (tā izslēdz svārstīgo enerģijas un pārtikas cenu ietekmi) jau tāpat ilgi ir spītīgi zema un februārī atradās pie 1,2%.

Lielā daļā pasaules uz pandēmijas ierobežojumu, lielā pieprasījuma, piegāžu problēmu, izejvielu deficīta un citu faktoru fona galvu pacēlusi inflācija. Piemēram, septembrī eirozonas gada inflācija palielinājusies straujāk līdz 3,4% - visvairāk 13 gadu laikā.

Savukārt, piemēram, Vācijā inflācija sasniegusi 4,1% atzīmi, kas ir visvairāk 29 gados.

Katrā ziņā, piemēram, augstajām enerģijas cenām pagaidām īsti neredzot beigas, šī ziema daudzām sabiedrībām, visticamāk, saistīties ar visai lieliem izaicinājumiem. Viens ir tas, ka cenas un rēķini, visticamāk, augs. Tāpat vēl viens apstāklis, ka līdz ar jauniem pandēmijas ierobežojumiem, piegāžu traucējumiem, darbinieku iztrūkumu, potenciāli mazasinīgāku ekonomikas izaugsmi un arī kādiem izejvielu iztrūkumiem daļa pasaules var tik nolikta arī kādu preču vai pakalpojumu deficīta priekšā (svaigs piemērs tam ir Apvienotās Karalistes degvielas krīze).

Lielbritānijā turpinās paniska degvielas pirkšana 

Lielbritānijā pirmdien iedzīvotāji turpina paniski iegādāties degvielu un mediji ziņo, ka valdība...

Tādējādi tuvojoties Ziemassvētku iepirkšanās sezonai, nav izslēgts, ka pat industriāli attīstītās valstīs veikalu plaukti būs tukšāki nekā tradicionāli ierasts. Dažādās pasaules malās ražojošie uzņēmumi ziņo par to, ka, neskatoties uz lielo pieprasījumu, tie samazina savas produkcijas tempus. Līdzīga situācija vērojama arī, piemēram, būvniekiem, kuriem daudzas lietas jāpērk dārgāk un uz tām jāgaida ilgāk. Aktuāli spriedumi par enerģijas krīzi ne tikai Eiropā, bet arī Ķīnā.

Cenu spiediens uz dārgo materiālu un piegāžu problēmu fona jau ir izrādījies noturīgāks, nekā tika uzskatīts agrāk (piemēram, gada pirmajā pusē). Daudz arī tiek runāts par to, ka augstāka inflācija pasaulē varētu nemaz nebūt tik pārejoša. Kopumā gan pamata pieņēmums joprojām paliek tas, ka inflācijai pēc patrakošanas pandēmijas laikā vajadzētu tomēr atkāpties, ko noteiks, piemēram, aktuālo piegāžu ķēžu izaicinājumu risināšanās. Inflācijas spiedienam esot paaugstinātam ilgāk, arvien grūtāk arī ir attaisnot centrālo banku stimulus un valdību papildu naudas grūšanu ekonomikā. Vēl no citas puses – arī ekonomikas izaugsmes gaidas drīzāk nu tiek koriģētas uz leju. Tādējādi arvien skaļāk tiek piesaukts stagflācijas scenārija risks.

Draudi sociālajai stabilitātei

Pie lielākiem izaicinājumiem un jau tā bieži vien ne pārāk apmierinātām sabiedrībām var palielināties riski sociālajai stabilitātei. Spriedze var pāraugt konfliktos gan vienas valsts ietvaros, gan arī starp valstīm – var spekulēt, ka ekonomisko rādītāju atšķirības pastiprinās pārrobežu spriedzi un novedīs pie papildu tirdzniecības tarifiem, ieguldījumu sankcijām utt. Arī, piemēram, Financial Times eksperti spriež, ka Eiropas enerģijas krīze un augstākas inflācijas spiediens var būt gluži kā degviela, lai no jauna iededzinātu dažnedažādus Eiropas valstu strīdus.

Ļoti slikts būtu scenārijs, ja notiekošais raisītu vēl arī kāda veida pārtikas krīzi. Eiropa pamatā pārtiku var nodrošināt sev pati, un tā kā kopums ir pārtikusi. Tas nozīmē, ka te uz galdiem, visticamāk, tāpat būs, ko likt. Pavisam sliktā gadījumā nav arī izslēgti kādi kara laikam raksturīgi lēmumi, piemēram, pārtika var tikt izsniegta noteiktās devās, tiek noteiktas kādas tās cenu kontroles un tā tiek krāta, lai vispirms apmierinātu savas valsts iedzīvotāju vajadzības. Lielāka iespējamība šādam scenārijam ir attīstības valstīs (cenu kāpums īpaši sāpīgs būs jau tā nabadzīgajiem).

12 mēnešos pasaulē pārtikas cena ir pieaugusi par trešo daļu, ja vērtē Apvienoto Nāciju datus. Attīstības valstīs krietni lielāku daļu no ienākumiem jāatvelta pārtikas iegādei. Katrā ziņā plašāka pārtikas krīze nebūtu joks – dažkārt tas pats pirms 10 gadiem piedzīvotais tā saucamais Arābu pavasaris tiek sasaistīts tieši ar pārtikas cenu palielināšanos. Līdz ar šo visu bija vērojams cilvēku migrācija uz Eiropu, kas nu atkal var pastiprināties. Situāciju pārtikas inflācijas frontē vienmēr var saasināt arī laika apstākļi.

Inflācija virs 10%

Tradicionāli cenu nestabilitāte, kas teju vienā mirklī var saēst iedzīvotāju bagātību, izteiktāk sevi izpauž jau pieminētajos attīstības valstu tirgos. Jau tagad redzams, ka tajos patēriņa cenu pieaugums ir visai straujš, kas šādu valstu centrālajām bankām liek pieņemt sāpīgus lēmumus par likmju paaugstināšanu. Tieši stingrāka monetārā politika ir atbilde uz inflācijas pieaugumu. Tiesa gan, augstākas procentu likmes pūš pretī ekonomikas izaugsmei, ko ir saprotams, ka visi līdz ar joprojām aktuālo pandēmiju grib nosargāt. Situācija pietiekami sarežģīta.

Runājot par attīstības valstīm, var izcelt tādu lielu un Eiropai tuvu ekonomiku kā Turcija. Tur septembrī gada inflācija nupat pieaugusi līdz 19,6%, kas ir aptuveni četras reizes augstāks rādītājs, nekā to grib redzēt šīs valsts centrālā banka. Jāteic gan, ka Turcijas gadījums ir visai specifisks. Tur liela ietekme pār centrālās bankas darbībām ir šīs valsts līderim Tajipam Erdoganam, kurš, pretēji vispārpieņemtajam, paudis uzskatu, ka tieši augstākas procentu likmes izraisa inflāciju, nevis to palīdz to samazināt. Rezultātā Turcijas centrālā banka savu galveno valūtas refinansēšanas procentlikmi pat pagājušajā mēnesī samazināja.

Rezultātā arī eiro cenai Turcijas lirās šogad izdevies pieaugt gandrīz par 15%, bet 10 gadu skatījumā tie ir jau 320%. Inflācija iespaidīgus 9,7% sasniegusi arī tādā gigantiskā tautsaimniecībā kā Brazīlija. Virs 10% tā jau atrodas, piemēram, Ukrainā. Savukārt Krievijā tā augustā atradusies pie 6,7% atzīmes.

Latvijā inflācija septembrī palielinājusies līdz 4,6%, liecina Eurostat provizoriskie mērījumi. Lietuvā tā jau atradās pie 6,3% un Igaunijā – pie 6,4%. Vēl aprīlī gada inflācija Igaunijā atradās pie 1,6% atzīmes.

Zema inflācija eirozonā un Latvijā

Nevienam nav noslēpums, ka eiro zonā nu jau ilgstoši ir vērojams zems inflācijas līmenis. Pēdējo 3-4 gadu laikā ekonomistu un politikas veidotāju lokā ir vērojamas plašas diskusijas par inflāciju ietekmējošiem faktoriem, tostarp ārējiem (globalizācija, izejvielu cenas) un iekšējiem faktoriem (vājš pieprasījums, strukturālās izmaiņas, inflācijas gaidas). Diskusiju gaitā aktualizējas jautājums par ekonomiskās aktivitātes lomu inflācijas noteikšanā, – cik lielā mērā tā izskaidro inflāciju un vai sakarība pēdējos gados nav vājinājusies?

Makroekonomiskās norises eiro zonā un pasaulē nepārprotami ietekmē arī Latvijas ekonomisko attīstību. Līdzīgi kā eiro zonā inflācija Latvijā kopš 2012. gada vidus atrodas zem 2% (eiro zonas inflācijas mērķis ir inflācija tuvu, bet zem 2%), un pēdējā gada laikā inflācija ir bijusi pat zem nulles.

Latvijā gada vidējā inflācija nākamajā gadā gaidāma 1-1,8% apmērā, prognozēja banku analītiķi, vienlaikus atzīmējot, ja patēriņš augs straujāk, nekā gaidīts, inflācija varētu būt arī lielāka.

Tostarp bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš atzīmēja, ka nākamajā gadā Latvijā gada vidējā inflācija varētu būt apmēram 1%.

"Patēriņa cenu deflācija pēdējos mēnešos ir tiešā veidā saistīta ar situāciju ekonomikā un Covid-19 krīzes ietekmi, gan Latvijā, gan pasaulē kopumā. Ekonomiskā aktivitāte ir sarukusi, bezdarba līmenis pieaudzis un ienākumi aug lēnāk nekā iepriekšējos gados. Līdzīgi procesi šobrīd notiek arī citās valstīs un novembrī arī eirozonā kopumā patēriņa cenas saruka par 0,3% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu," minēja Āboliņš.

Tāpat viņš atzīmēja, lai gan Latvijas ekonomikā kritums šobrīd ir būtiski mazāks nekā pavasarī, novembrī un decembrī bezdarbs ir nedaudz pieaudzis, un daudzu nozaru darbība ir jūtami ierobežota.

“Nedod, Dievs, dzīvot pārmaiņu laikos”. Parasti šo izteikumu piedēvē Konfūcijam, bet vai viņš tiešām tā ir teicis, mēs nekad neuzzināsim. Tomēr mēs esam uzzinājuši, kā tas ir – dzīvot pārmaiņu laikos, kad cilvēce vienu pēc otras piedzīvo vēl nebijušas krīzes, ko atnes līdzi Covid-19 epidēmija, Krievijas Federācijas izraisītais karš Ukrainā, enerģētikas un loģistikas traucējumi, kā arī inflācijas kāpums.

Par to, kā šī situācija ietekmē banku sektoru, un kas mūs sagaida tuvākajā nākotnē finanšu tirgos, aprunājāmies ar Sandi Kapitonovu, LPB Bank Resursu departamenta vadītāju.

Kāda ir pašreizējā situācija finanšu tirgos, un vai ir iezīmējušās skaidrākas nākotnes tendences?

Finanšu tirgū galvenā problēma vēl joprojām ir inflācija, arī šogad šī problēma ir tikpat aktuāla kā pagājušogad. Šogad var novērot, ka attīstītajās valstīs inflācija samazinās, bet tik un tā ir pietiekami augsta. Latvijas gada inflācija vēl joprojām ir augstāka nekā citās eirozonas valstīs, un tā radusies galvenokārt augošo energoresursu un ārējo apstākļu ietekmē.

Eirozonas vidējais inflācijas līmenis aprīlī šogad bija 7%, kas ir būtiski mazāk salīdzinājumā ar iepriekšējiem mēnešiem, kad šis rādītājs bija tuvu 9%. Gāzes cenas, kas bija galvenais iemesls cenu lēcienam pērn, jau vairākus mēnešus pēc kārtas uzrāda lejupejošu tendenci un ir sasniegušas pirmskara līmeni Eiropā. Tomēr inflācijas samazināšanās, pateicoties ārējo apstākļu ietekmei, Latvijā, visticamāk, būs novērojama tikai šī gada vidū, jo energoresursu un citu ārējo apstākļu ietekme, kas sevišķi saistīta ar cenu samazināšanos, bieži vien tiek novērota novēloti. Nav izslēgts, ka gan Eiropā un tai skatā arī Latvijā, paaugstināta inflācija nepazudīs, un ziemas periodā var atkal uzrādīt pieaugumu, taču vairs ne tik strauju, kā tas bija 2021. gadā.