Grozījumu Konkurences likumā, kas iegrožos lielo tirgotāju iespējas ietekmēt piegādātājus, skatīšana valdībā ir visai atraktīvs pasākums. Nezini - smieties vai raudāt.
Pēdējā gada laikā viena no tēmām, kas daļēji ir manā «pārziņā» ir Konkurences likuma grozījumi, kuri paredzēti tirgotāju ietekmes ierobežošanai. Šoreiz es negribu runāt par to vai šie ierobežojumi ir nepieciešami, bet gan par diskusiju aizvadītās otrdienas Ministru kabineta sēdē.
Tātad. Ministru kabineta sēde. Visi ir nedaudz uzvilkti, jo pēc dažiem jautājumiem paredzēts skatīt ilgi gaidīto valdības plānu inflācijas ierobežošanai. Ir karsts, jo parasti pustukšajā sēžu zālē savācies ievērojams ierēdņu un žurnālistu bariņš. Ierēdņi norunā savu runājamo no Konkurences likuma grozījumu anotācijas un vārds tiek dots ieinteresētajām pusēm un sākas izrāde (Lai man piedod iesaistītās puses, bet no malas tiešām izskatās tā).
Latvijas tirgotāju asociācijas vadītājs Henriks Danusēvičs informē ministrus par to, ko grozījumu apstiprināšana Ministru kabinetā un tālāka virzīšana uz Saeimu ir jāatliek, jo pagaidām Eiropas Komisija neesot izvērtējusi, vai šādi ierobežojumi ir pieņemami. Vienmēr ir patīkami redzēt, ka uzņēmēji rūpējās, lai valsts neietrītos nepatikšanās, aizlaižot kādu ES prasībām neatbilstošu likumu, tikai... izrādās, ka Ekonomikas ministrijai Eiropas Komisija esot nosūtījusi vēstuli, kurā norādījusi, ka, lai gan diez ko neatbalsta šādu dalībvalstu «izlekšanu», tādas tiesības dalībvalstīm un tajā skaitā Latvijai ir. Tirgotāju asociācijas šefs neapmulst un norāda, ka tā kā tirgotāji ar šādu vēstuli nav iepazīstināti, likuma grozījumu skatīšana... kāds pārsteigums - jāatliek.
Kad ministri ar premjeru priekšgalā par likuma grozījumu skatīšanas atlikšanu nav stāvā sajūsmā (atlikšanu aktīvi lobē vien Satiksmes ministrs Ainārs Šlesers, bet tas jau laikam ir cits stāsts) talkā tiek ņemta smagā artilērija un tirgotāji piesauc vārdu, ar kuru Latvijā pēdēja laikā var pat bērnus biedēt — inflācija. Grozījumu pieņemšana veicināšot inflāciju, jo vien tirgotāji ar savām nerimstošajām pūlēm izsist no ražotajiem maksimāli zemāko cenu esot amortizācijas spilvens neprātīgajā inflācijas skrējienā. Ja nu pa ceļam gadās sabradāt kādu pārtikas ražotāju, tas nekas, jo tirgotāji tak esotmeža sanitāri, kas gādā, lai līdz veikalu plauktiem nonāktu vien sparīgākiezaķīši (piegādātāji).
Rozīnīte šajā stāstā ir tirgotāju labās prakses kodekss, ko pirms zināma laika tirgotāji pasniedza kā alternatīvu grozījumiem Konkurences likumā — sak, nav ko mums te ar obligāti ievērojamu likumu uzmākties, mēs te paši esam radījuši brīvprātīgi ievērojamu ētikas kodeksu, kura neievērošana nozīmēšot PR šmuci attiecīgajam tirgotājam. Ne manā varā ir salīdzināt kaitējumu uzņēmuma tēlam, ko rada nozares ētikas kodeksa neievērošana, ar likuma grozījumos paredzēto naudas sodu līdz 5 % no apgrozījuma... Tā nu labās prakses kodekss tiek piesaukts arī šajā valdības sēdē. H. Danusēvičs stāsta, ka tas esot laba alternatīva grozījumiem, kas, turklāt patīkot arī pārtikas ražotājiem, jo, redziet, no vairākiem simtiem ražotāju, kam tas nosūtīts pārskatīšanai, saņemti vien trīs priekšlikumi labojumiem un neviens nav iebildis pret kodeksu kā tādu. Interesanti, ko Latvijas tirgotāju asociācija gaidīja? Ka ražotāji, kuru absolūtais vairākums aiz bailēm zaudēt sūri grūti apmaksātās vietiņas veikalu plauktos atteicās pat anonīmi pastāstītDienas biznesam par attiecībām ar tirgotājiem, sāks ķiķināt un vieglā valodā paskaidros atšķirību starp brīvprātīgu labas prakses kodeksu un likumu?