Vajag ne tikai nodarboties ar latviešiem raksturīgo «pērc – pārdod» biznesu, bet radīt kaut ko pašam, piemēram, viduslaiku trombonu.

Tā pirms vairākiem gadiem nosprieda Latvijas Nacionālās operas (LNO) trombonists Vairis Nartišs, konstatēdams, ka labs viduslaiku trombons maksā tik lielu naudu, ka, piemēram, students, kurš vēl tikai mācās spēlēt, to faktiski nevar atļauties nopirkt.

Lētāka meklējumos

Vaira pievēršanās uzņēmējdarbībai sākās ap 2005. gadu, kad toreizējais LNO vadītājs Andrejs Žagars iedalījis naudu jauniem tromboniem un sākušies meklējumi, kur gan šos instrumentus var dabūt iespējami lētāk. Izrādījies, ka tolaik aizbraukt uz Nīderlandi, segt tur pilnīgi visus izdevumus iznācis lētāk, nekā nopirkt kaut ko tepat uz vietas. Tas savukārt pamudinājis Vairi vērt vaļā pašam savu mūzikas instrumentu veikalu Rīgā ar nosaukumu Nartiss.lv. «Vienkārši aizbraucu un Frankfurtes mūzikas mesi, lai savāktu kontaktus, un tad jau sāku arī veidot veikalu,» atceras Vairis.

Tajā pašā laikā trombonistu uzņēmēju interesējis ne tikai jau pieminētais Latvijā ierastais «pērc – pārdod» standarts, bet gribējies kaut ko radīt pašam. Pamazām Vairis sāka interesēties par šādām iespējām, līdz tapa paša taisīts instruments – baroka laika trombons. Tādu to mūziķi spēlēja pirms vairākiem gadsimtiem, un tāds tas tiek izmantots šodien senās mūzikas koncertos. Redz, «āķis» ir aspektā, ka daudzi grib spēlēt seno mūziku, bet ar mūsdienu instrumentiem to darīt nav iespējams, jo tiem ir cita skaņa. Kamēr Vairis nonāca līdz instrumentam, kādu jau varēja piedāvāt patērētājiem, eksperimentēts vairākus gadus, tomēr, kā mēdz teikt, mērķis attaisno līdzekļus.

Atbilstoši paša Vaira teiktajam pasaulē šādi instrumenti maksā, sākot no 2,5 tūkstošiem eiro, un studenti, kuri vēlas spēlēt attiecīgo mūziku, nereti nemaz netiek pie instrumenta, jo tas ir ļoti dārgs – tik lielu naudu par mācību līdzekli prasīt tomēr nevar. Tāpēc viens no mērķiem bija radīt baroka laika trombonu, kas nemaksātu vairāk par 1000 eiro. Rezultātā pusotra gada laikā pārdoti aptuveni 60 tromboni, un šobrīd tie atrodas ASV, Kanādā, Francijā, Šveicē, Spānijā, Portugālē, Vācijā, Austrijā, Lielbritānijā, Krievijā, Japānā, Austrālijā, Slovēnijā un vēl šur tur. Tātad galvenais noieta tirgus ir ārpus Latvijas. Pašreiz izgatavotais instruments ir tenora trombons. Lai būtu labāka situācija ar pasūtījumiem, vajadzētu uztaisīt komplektu, kurā ietilptu tenora, alta un arī basa trombons, bet līdz tam vēl nav nonākts, stāsta Vairis.

Ja neatnāk uz koncertu

Kāpēc izgatavots tieši trombons, nevis kāds cits mūzikas instruments? Vispirms tāpēc, ka Vairis ir LNO trombonists, turklāt spēlē tur joprojām, neraugoties uz savu aizņemtību biznesā. Vairis uzsver, ka trombons viduslaikos bija pirmais no hroma izgatavotais instruments, ar kuru varēja nospēlēt visu atšķirībā no tā laika trompetes vai mežraga, ar kuriem varēja izspēlēt tikai noteiktas skaņas. «Piemēram, ja kādu vakaru bija paredzēts kastrātu koncerts, bet neviens no viņiem nebija laikus ieradies, pasākumu varēja glābt ar trombona palīdzību,» saka Vairis. Turklāt tas attiecas ne tikai uz tālām zemēm, bet arī mūsu pašu Latviju.

Tikai nesen uzņēmējs nācis pie atziņas, ka Latvijā muzeju krātuvēs ir ļoti daudz tiešām vērtīgu mūzikas instrumentu, par kuriem pārliecinoši lielākā daļa sabiedrības neko pat nenojauš. Piemēram, Rīgā ir atrodami baroka laika tromboni vēl no viduslaikiem. «Pasaulē lielo zīmolu īpašnieki šādiem instrumentiem taisa kopijas, bet es gribu radīt kaut ko savu!» uzsver Vairis.

Tikai ar Latvijas vārdu

Taču ar trombonu vien Vaira eksperimenti ražošanas sfērā nav apstājušies. Proti, divu gadu laikā uzkonstruēta trombona surdīne. Turklāt nevis no metāla, kā tas pārsvarā gadījumu ierasts bet gan koka, pārklājot to ar bišu vasku. Tādējādi sanākot pavisam citādāka skaņa, nekā metāla surdīnēm – nav tik čerkstoša, tik metāliska. Vairis teic, ka pasaulē visbiežāk tiek lietotas viena zīmola surdīnes – Denis Wick. «Jāteic, ka uzņēmuma radītājs Deniss Viks ir leģendārs onkulītis. Viņš 30 gadus ir spēlējis trombonu Londonas karaliskajā orķestrī. Laika gaitā esmu kļuvis par labu paziņu šā vīra dēlam. Pērn Frankfurtē mūzikas mesē šis cilvēks man saka – zini, šodien te būs mans tēvs...,» stāsta Vairis. Kaut kā jaunajam latviešu uzņēmējam izdevies leģendāro Denisu Viku aizdabūt uz savu stendu un iegrūst rokās trombonu ar visu surdīni. Viņš nedaudz uzspēlējis, tad paspiedis Vairim roku un sācis runas, ka varbūt varētu apspriesties par sadarbību.

Izklausās teju vai pēc pasakas ar laimīgām beigām, bet... «Teicu, ka sadarboties, protams, varam, bet tikai tādā gadījumā, ja uz produkta paliek minēts Nartiss un Latvija, nevis Denis Wick. Ko gan es būtu ieguvis, viņam pārdodot savu izgudrojumu – varbūt pārdesmit tūkstošus eiro?» jautā Vairis. Tā arī nekāda vienošanās par sadarbību ar slavenā zīmola īpašnieku nav notikusi. Salīdzinājumam vēl tikai jāmin, ka no metāla izvalcētā metāla surdīne maksā 42 eiro, bet Latvijā ražotā koka surdīne – 215 eiro. Tātad pārdot ideju par kapeikām – tas nav bizness!

Neizprotamie miljoni

Kā jau noprotams, gana liela loma šajā biznesā ir bijusi Vaira dalībai Frankfurtes mūzikas mesē, kas kopumā viņam izmaksājusi nedaudz virs 6000 eiro. Tāpēc, tagad dzirdot, ka dalībai starptautiskajā grāmatu tirgū 2018. gadā Latvija gatavojas tērēt divus miljonus eiro, viņam nākot smiekli. «Piedaloties nākamajā Frankfurtes mesē, man būs nedaudz lielāks stends un jauni reklāmas materiāli, kas izmaksas sadārdzinās līdz 10 tūkstošiem eiro. Pat pieņemot, ka grāmatu tirgotājiem stends būs trīs reizes lielāks, nepieciešamā summa vienalga nekādi nesniedzas pāri 100 tūkstošiem eiro. Brīnos par tādām summām. Atšķirība ir tā, ka valsts naudu neskaita, bet privātīpašnieks – skaita,» saka Vairis.

Runājot par savas uzņēmējdarbības finansiālo pusi, viņš teic, ka to sācis pirms sešiem gadiem ar 30 tūkstošu latu (42,7 tūkstoši eiro) starta kapitālu. «Kredītos līdis neesmu. Zaudējumos arī neesmu,» ar lepnumu saka Vairis.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Karikatūra