Pamatojoties uz Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupas sanāksmēs izteiktajiem viedokļiem un priekšlikumiem, ir izstrādāts darbaspēka izmaksu esošās situācijas novērtējums un 15 potenciālie darbaspēka darbaspēka nodokļu iespējamo izmaiņu scenāriji, informēja Finanšu ministrijas (FM) pārstāvji.

Ministrijā norāda, ka izvērtējumā ir iekļauti 15 darbaspēka nodokļu iespējamo izmaiņu scenāriji, kas parāda pieejamās alternatīvas definēto mērķu sasniegšanai, kā arī to potenciālās ietekmes un izmaksas to ieviešanai.

Pirmais scenārijs paredz fiksēta neapliekamā minimuma ieviešanu no pirmā gada un progresīvāku iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmju piemērošanu. Šim scenārijam pirmā gada izmaiņu ietekme procentos no 2024.gadā prognozētajiem ieņēmumiem ir mīnus 4,2% jeb mīnus 114,3 miljoni eiro. Kumulatīvi kopējā ietekme procentos no 2024.gadā prognozētajiem ieņēmumiem ir mīnus 9,4% jeb mīnus 255,3 miljoni eiro.

Pirmajā scenārijā neapliekamais minimums pirmajā gadā tiek piedāvāts 620 eiro, otrajā gadā - 670 eiro un trešajā - 720 eiro, kā arī pirmajā gadā ienākumiem līdz 9240 eiro gadā paredzēts noteikt IIN 19% apmērā, ienākumiem no 9240 līdz 20 000 eiro - 26%, ienākumiem no 20 000 līdz 78 100 eiro - 29%, bet ienākumiem virs 78 100 eiro - 37,1%. Nākamajos gados plānots paaugstināt gada ienākumu summas attiecīgajām likmēm.

Salīdzinot 2022. un 2023. gadu, Latvijā nodokļu jomā notikušas vien nelielas izmaiņas bez visaptverošas ietekmes uz iedzīvotāju ienākumiem, galvenokārt domājot par zemāku ienākumu saņēmējiem: palielināts maksimālais diferencētais neapliekamais minimums un minimālā darba alga. Arī Lietuva un Igaunija gada laika piedzīvojušas līdzīgas pārmaiņas, noskaidrots “Swedbank” Finanšu institūta veiktajā Baltijas valstu nodokļu sloga salīdzinājumā.

Šogad visās trīs Baltijas valstīs ir palielināts maksimālais diferencētais neapliekamais minimums – Latvijā līdz 500 eiro, Lietuvā līdz 625 eiro, bet Igaunijā līdz 654 eiro mēnesī. Arī minimālā alga pieaugusi visās trīs valstīs, attiecīgi Latvijā līdz 620 eiro, Lietuvā līdz 840 eiro, bet Igaunijā līdz 725 eiro mēnesī. Ja ņem vērā katrā valstī piemērotos nodokļus, minimālās algas saņēmējs bez reģistrētiem apgādājamiem Latvijā “uz rokas” saņem nepilnus 535 eiro, kamēr Lietuvā 633 eiro, bet Igaunijā teju 690 eiro.

Lai novērtētu, cik konkurētspējīga šobrīd ir Latvijas un kaimiņvalstu realizētā darbaspēka nodokļu politika no darbinieka un arī darba devēja skatu punkta, “Swedbank” Finanšu institūts veicis salīdzinājuma aprēķinus diviem algu līmeņiem – 750 eiro un 1500 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Diferencētais neapliekamais minimums, kas ieviests ar mērķi mazināt sociālo nevienlīdzību, savu mērķi nesasniedz, bet starp mājsaimniecībām ar un bez bērniem to pat palielina, turklāt ļoti negatīvi ietekmē ekonomikas attīstību, tāpēc tas ir jāatceļ un jāatgriežas pie fiksētā neapliekamā minimuma

Nodokļi

Šādu ideju aizstāv Latvijas Darba devēju konfederācija. Fiskāli neitrāls neapliekamā minimuma apmērs šobrīd var būt 100 eiro (pašlaik no nulles eiro līdz 230 eiro mēnesī) apmērā mēnesī, savukārt par katru apgādībā esošu bērnu nepieciešams piemērot neapliekamo minimumu 300 eiro (pašlaik 230 eiro mēnesī) apmērā. Ar šādu risinājumu būtu iespējams reāli mazināt ienākumu nevienlīdzību un novērst pašlaik izplatīto situāciju, kad valsts ar šo instrumentu sniedz lielu pretimnākšanu cilvēkiem ar pilnu darbspēju, kuri saņem nelielu legālo algu un uztur tikai sevi vienu pašu. Pēc vairāku DB aptaujāto domām, neapliekamā minimuma apmēru un arī tā piemērošanas kārtību var mainīt jau no 2020. gada, ja vien politiķiem būšot atbilstoša vēlme, vienlaikus tomēr vajagot veikt analīzi, kas pamatota ar cipariem par šāda pasākuma ietekmi ne tikai uz attiecīgo cilvēku maciņiem, valsts budžetu, bet arī uz nodarbināto skaitu, produktivitāti, inflāciju. DB jau vēstīja, ka progresīvo neapliekamo minimumu Latvijā ieviesa no 2016. gada, bet no 2018. gada šī sistēma piedzīvoja kapitālo remontu, kas to sarežģīja.

Saeima šodien pieņēma grozījumus likumā Par iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas paredz 2022.gadā palielināt ar nodokļiem neapliekamo minimumu līdz 500 eiro pensionāriem.

Vienlaikus Saeima arī noteica, ka ar Ministru kabineta noteikumiem nepieciešams līdz 500 eiro paaugstināt arī diferencēto neapliekamo minimumu strādājošajiem. Minētie noteikumi gan vēl ir izstrādes procesā un nav apstiprināti.

Deputātu atbalstītās izmaiņas ir daļa no 2022.gada valsts budžeta projektu pavadošās likumprojektu paketes.

Kā skaidroja Finanšu ministrijā (FM), šajos grozījumos ir noteikts tikai pensionāra neapliekamais minimums no nākamā gada 1.janvāra 350 eiro mēnesī un no 1.jūlija - 500 eiro mēnesī. Savukārt strādājošiem diferencētais neapliekamais minimums vēsturiski tiek noteikts ar Ministru kabineta noteikumiem, kuri šobrīd tiekot izstrādāti.

Esošā bezdarbnieku pabalstu sistēma Latvijā sevi ir izsmēlusi, un tai vajadzīgs kapitālais remonts, savukārt pašreizējie piedāvājumi nevienlīdzības mazināšanai to tikai vairos.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Latvijas Darba devēju konfederācijas sociālo un darba lietu eksperts Pēteris Leiškalns. Viņaprāt, ir jāpārstāj dzīvot ilūzijās un stāstīt pasakas, bet jārisina problēmas, tādējādi nošaujot vairākus zaķus vienlaikus – paātrinot bezdarbnieku iesaistīšanos darbā, samazinot valsts budžeta izdevumus bezdarbnieku pabalstiem un slāpējot darbaspēka deficītu.

Fragments no intervijas

Kā saprast situāciju, kad darba devēji sūdzas par darbinieku trūkumu, bet 2020. gada budžeta projektā bezdarbnieku pabalstiem ir iedalīti 138 milj. eiro?

Pieprasītā summa ir pamatota ar vidējās darba samaksas pieaugumu valstī, un tādējādi tiek lēsts, ka arī bezdarbnieku pabalstos būs jāmaksā vairāk. Vērtējot no apdrošināšanas skatupunkta, viss it kā ir pareizi, tomēr, vērtējot no darba tirgus skatpunkta, situācija ir dīvaina, jo šobrīd Latvijā brīvas ir aptuveni 28 tūkst. darba vietas, bet vienlaikus valsts maksā pabalstu tūkstošiem bezdarbnieku. Viens no iemesliem noteikti ir darba roku piedāvājuma un pieprasījuma strukturālā (profesionālā) neatbilstība. Šo problēmu nu jau vairākus gadus arvien intensīvāk risina Nodarbinātības valsts aģentūra, tomēr tā var ietekmēt situāciju tikai tik tālu, cik cilvēki ir motivēti. Otra dīvainība ir strauji augošais viesstrādnieku pieprasījums, tostarp profesijās, kurās nav nepieciešama ilgstoša un sarežģīta apmācība. Turklāt, ņemot vērā, ka viesstrādniekiem ir jāmaksā vismaz vidējā alga, darba devēju piedāvātais atalgojums ir būtiski lielāks par vidējo bezdarbnieka pabalstu. Un tomēr darbinieki ir jāimportē. Minētais būtībā liek meklēt risinājumus. Protams, ir viedoklis, ka vajag vienkāršot darbaspēka importu no trešajām valstīm, piemēram, Ukrainas, vēl jo vairāk, ja minētās valsts pavalstnieki jau tik un tā strādā Latvijā, tikai noformēti kā komandējumā esošie no citas ES dalībvalsts, piemēram, Polijas. Nenoliedzami tas varētu būt ātrs risinājums akūta darbaspēka deficīta apstākļos, bet vai tiešām tas ir labākais risinājums laikā, kad tūkstošiem bezdarbnieku saņem valsts pabalstu? Trešā problēma - sezonas darbi. Protams, neviens darbspējīgais nevar visu gadu dzīvot naturālajā saimniecībā bez darba, lai aizpildītu īstermiņa darba roku pieprasījumu. Bet vai tiešām uz sezonas darbiem vieglāk ir atbraukt cilvēkiem no Ukrainas nekā no Latvijas novadiem? Manuprāt, kopumā situācija ir nepieņemama un ir vajadzīga pamatīga reforma. Tai varētu būt vairākas šķautnes, kas ļautu uz vietējo resursu rēķina mazināt darbaspēka deficītu un mazināt speciālā budžeta izdevumus, ko varētu novirzīt citiem mērķiem.

Finanšu ministrs Jānis Reirs ir paziņojis, ka tūdaļ pēc 2020. gada budžeta pieņemšanas kopā ar sociālajiem partneriem sāksies darbspie nodokļu reformas, kas varētu stāties spēkā 2021. gadā. Tas ir tikai vēl viens apliecinājums tam, ka pašreizējā nodokļu reforma ir izgāzusies, atstājot vien milzīgu caurumu valsts budžetā.

Darbaspēka nodokļu slogs vēl joprojām ir augsts, un reforma, kāto norāda arī Eiropas Komisija, nekādā mērā nav palīdzējusi mazināt nevienlīdzību. Taču birokrātiju gan tā ir vairojusi. Jāteic, ka diferencētais neapliekamais minimums ir sarežģīti piemērojams praksē, turklāt tas ir labvēlīgāks pret strādājošiem bez apgādājamiem, kas jau pats par sevi nav pareizi. Nākamajai nodokļu reformai noteikti vajadzētu mazināt darbaspēka nodokļu slogu,ieviest saprātīgus progresivitātes elementus, protams,ne tik sarežģītus un grūti administrējamus kā diferencētais neapliekamais minimums.

Tāpat pašlaik Latvijā līdztekus vispārējam nodokļu režīmam ir nepilni desmit citi režīmi, kas apgrūtina ne tikai nodokļu administrēšanu,bet arī būtiski samazina tajos strādājošo sociālās garantijas un rada robu valsts budžetā. Jāatgādina, ka daudzi alternatīvie režīmi tika ieviesti krīzes laikā kā pagaidu risinājums, taču nostiprinājās uz palikšanu. Piemēram, mikrouzņēmumu nodokļa režīms, ko vairākas valdības viļā kā karstu kartupeli, kamēr daudzas nozares sūdzas, ka tas kropļo konkurenci (īpaši publiskajos iepirkumos). Līdz ar to valdībai ar sociālajiem partneriem ir jāizdiskutē un jāsaprot, kādi alternatīvie nodokļu režīmi būtu saglabājami, kādi - ne.

Igaunijas parlaments otrdien atbalstīja ienākuma nodokļa palielināšanu un vairāku šī nodokļa atvieglojumu atcelšanu.

Par šādiem likuma grozījumiem nobalsoja 58 deputāti, bet 33 bija pret.

Grozījumi paredz, ka no 2025.gada iedzīvotāju un uzņēmumu ienākuma nodokļa likme tiks paaugstināta no 20% līdz 22%.

Tiks arī atcelta samazinātā likme 14% apmērā uzņēmumu regulāri sadalītajai peļņai un līdz ar to arī samazinātā likme 7% apmērā iedzīvotāju ienākuma nodoklim, kas tiek ieturēts no fiziskām personām par dividenžu maksājumiem saskaņā ar šādu shēmu.

No 2025.gada tiks atcelts diferencētais ar nodokli neapliekamais ienākums, un tiks noteikts vienots neapliekamais minimums 700 eiro mēnesī (8400 eiro gadā). Izņēmums būs vecuma pensijas, kam neapliekamais ienākums ir vienāds ar vidējo vecuma pensiju.

Valdība otrdien atbalstīja likumprojektu Par valsts budžetu 2022.gadam, kurā nākamā gada valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi tiek plānoti 10,6 miljardu eiro apmērā, savukārt izdevumi - 12,4 miljardu eiro apmērā.

2022.gada valsts budžetā nozīmīgs finansējums paredzēts ārstniecības personu, pedagogu un iekšlietu nozarē strādājošo darba samaksas pieaugumam. Tāpat paredzēti nozīmīgi papildu līdzekļi ar valsts drošību saistītiem pasākumiem, pieņemto lēmumu un saistību izpildei, kā arī citiem nozīmīgiem prioritārajiem pasākumiem.

Viena no valdības galvenajām prioritātēm nodokļu jomā ir darbaspēka nodokļu sloga mazināšana. Lai turpinātu mazināt darbaspēka nodokļu slogu zemu ienākumu saņēmējiem un uzlabotu uzņēmumu konkurētspēju Baltijas valstu starpā, ir nepieciešams turpināt paaugstināt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) neapliekamo minimumu, vienlaikus paaugstinot neapliekamo minimumu arī pensionāriem.

Saeima 23.novembrī galīgajā lasījumā pieņēma likumu "Par valsts budžetu 2022.gadam", paredzot ieņēmumus 10,6 miljardu eiro apmērā, bet izdevumus - 12,4 miljardu eiro apmērā.

Par likuma pieņemšanu nobalsoja 52 deputāti, pret - 37.

Darbu ar valsts budžeta paketi Seima sāka 15.oktobrī un galīgajā lasījumā tā izskatīšanai ķērās klāt tieši mēnesi vēlāk - 15.novembrī. Šis ir otrais budžets Latvijas vēsturē, kas pieņemts daļēji attālināti, izmantojot 2020.gada nogalē ieviesto e-Saeimas platformu.

Tāpat šogad tika saīsināts debašu runas ilgums divas reizes. Līdzšinējo piecu un divu minūšu vietā debatējot pirmo un otro reizi, deputātu runas laiks bija attiecīgi divas un viena minūte.

Uz galīgo lasījumu šajā likumā tika saņemti 232 priekšlikumi. Virkne no tiem bija saistīti ar tā saucamajām koalīcijas "deputātu kvotām", kuras ļoti asi kritizēja opozīcija. Kopumā kvotās tika sadalīti teju divi miljoni eiro vairākām organizācijām, biedrībām, reliģiskajām draudzēm un pašvaldībām.

Foto: LETA

Minimālās valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksas ieviešana Latvijā ir nepieciešama, bet pirms tam rūpīgi jāizpilda mājasdarbi – jāmodelē, cik daudz darba ņēmēju šāds jauninājums skar, vienlaikus nosakot izņēmumus un veicot nepieciešamos sagatavošanās pasākumus.

Tā intervijā Dienas Biznesam pauž Veselības aprūpes darba devēju asociācijas izpilddirektore, bijusī Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Ināra Pētersone.

Par pārmaiņām nodokļos un to nepieciešamību tiek runāts jau labu laiku, tomēr pēc iepriekšējās nodokļu reformas daudziem ir bail no reformas, tāpēc iecerēts nosacīts kosmētiskais remonts, norāda I. Pētersone.

Kā vērtējat valdības iecerētās izmaiņas nodokļos?

Par nepieciešamajām izmaiņām ir runāts visdažādākajos uzņēmēju formātos un diskutēts gan Latvijas Darba devēju konfederācijā (LDDK), gan Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamerā (LTRK). Vislielākā kritika no darba devējiem bija tieši par darbaspēka nodokļiem, to likmēm, konkurētspēju Baltijas valstu vidū un arī birokrātisko slogu. Tādējādi, ja bija uzstādījums neveikt fundamentālas pārmaiņas, bet gan īstenot kosmētisko remontu, tad vajadzēja izvērtēt darbaspēka nodokļu slogu un atteikties no birokrātiski sarežģītā un joprojām darbiniekiem neizprotamā diferencētā ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma.

Minimālo algu līdz 500 eiro varētu palielināt sākot no 2021.gada, bet jau ar nākamo gadu plānots palielināt diferencēto neapliekamo minimumu, teikts Finanšu ministrijas izstrādātajā informatīvajā ziņojumā par fiskālās telpas pasākumiem un izdevumiem prioritārajiem pasākumiem valsts budžetam 2020.gadam un ietvaram 2020.-2022.gadam, par ko šodien lems Ministru kabinets.

Patlaban Latvijā minimālā alga ir 430 eiro, savukārt Lietuvā 555 eiro un Igaunijā 540 eiro. Lai uzlabotu konkurētspēju un mazinātu ēnu ekonomiku, Latvijā plāno minimālās mēneša darba algas paaugstināšanu līdz 500 eiro ar 2021.gadu.

Ziņojumā uzsvērts, ka minimālās mēneša darba algas paaugstināšanu ir viens no būtiskiem stimuliem pēc iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) atvieglojumiem, kā atbalstīt iedzīvotājus ar zemiem ienākumiem.

"Tā ir būtiska ne tikai nevienlīdzības mazināšanai, bet vienlaikus minimālās algas palielinājums mazina ēnu ekonomiku un palielina valsts budžeta ienākumus," pauda ministrijā.

Tāpat valdība lems par diferencētā neapliekamā minimuma paaugstināšanu. Finanšu ministrijā atzina, ka patlaban noteikumi par neapliekamā minimuma un nodokļa atvieglojuma apmēru IIN aprēķināšanai nosaka, ka no 2020.gada maksimālais gada neapliekamais minimums ir 3000 eiro jeb 250 eiro mēnesī, ko piemēro taksācijas gada ar IIN apliekamajam ienākumam līdz 5280 eiro jeb 440 eiro mēnesī.

Prioritārajiem pasākumiem 2020. gadā pieejamā fiskālā telpa ir 192,4 milj. eiro, savukārt zemāka IKP pieauguma dēļ (2,8%, nevis ap 3,5%, kā sākotnēji cerēts) budžeta pārdalei secen aizgājuši aptuveni 200 milj. eiro.

Tāda aina atklājās Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēdē. Ministru prezidents Krišjānis Kariņš uzsvēra, ka 2020. gada budžets būs lielākais Latvijas pastāvēšanas vēsturē, taču arī tas nespēs apmierināt visas vajadzības 100% apmērā, tomēr nevienam nekas nav samazināts. «Starp valdību veidojošajām partijām ir panākta vienošanās, ka nevienai iedzīvotāju grupai ar 2020. gadu netiek paaugstināti nodokļi, turklāt mazāko algu saņēmēji jau no 1. janvāra varēs sajust diferencētā neapliekamā minimuma palielinājumu,» uzsvēra K. Kariņš. Proti, iedzīvotāju ienākuma nodokļa diferencētais neapliekamais minimums būs 300 eiro mēnesī, kaut arī sākotnēji bija plānots to palielināt līdz 250 eiro pašreizējo 230 eiro vietā.

Ieviešot minimālās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI) nepilna laika nodarbinātiem, tika pieļauta virkne kļūdu, visaugstāko slogu uzveļot tieši nepilna laika nodarbinātajiem, secina Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Ekonomikas institūta eksperti, izvērtējot izmaiņas minimālajās VSAOI, kas stājās spēkā no šī gada 1. jūlija.

Kāpēc? Tāpēc, ka politiķi par galveno prioritāti izvirzīja nodokļu iekasēšanu lielākos apjomos, nevis mazās uzņēmējdarbības stimulēšanu, kas ir īpaši aktuāla krīzes periodā un attālākajos valsts reģionos. Kādas sekas varam sagaidīt?

Pirmkārt, pieaugs ēnu ekonomika, jo tiks slēpti ienākumi un vairosies aplokšņu algas. Otrkārt, mazie uzņēmumi tiks pakļauti bankrota riskam, jo pat tad, ja darba devēji uzrādīs visus ienākumus un maksās visus nodokļus, pieaugs preču un pakalpojumu cenas, kā rezultātā šīs preces un pakalpojumu vairs nebūs konkurētspējīgi. Treškārt, palielināsies bezdarba līmenis, jo darba devēji izvairīsies pieņemt darbā darbiniekus uz nepilnu laiku.

Latvijas valdībai ir divi sociālie partneri jautājumos par ekonomiskās politikas veidošanu - Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Darba devēju izsenis rosinātie un pēdējā laikā plaši apspriestie grozījumi darbaspēka nodokļu jautājumos turpina ar plašu rezonansi izskanēt dažādos plašsaziņas līdzekļos, nereti ar ievērojamu devu emocionāliem un tēlaini izteiksmīgiem līdzekļiem.

Un patiesi – LDDK ar LBAS un citām uzņēmēju organizācijām ir vienā laivā, jo mūsu visu interesēs ir Latvijas cilvēku labklājība, ko var nodrošināt tikai ekonomikas izaugsme. Tomēr pagaidām mēs domājam un spriežam atšķirīgās kategorijās. Lai šī publikācija kalpo kā sociālā dialoga turpinājums plašākā sabiedriskajā telpā, jo slēgtās darba grupās pie kompromisiem nudien neizdodas nonākt.

Viena no metodēm, kā tirgus ekonomikā novērtēt valstī pastāvošo uzņēmējdarbības vidi kopumā, tostarp nodokļu sistēmu un darba attiecību regulējumu ir ekonomikas rezultāts, ko var novērtēt pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju. Latvijas rezultāts, maigi izsakoties, nav labākais Baltijā (pēc Eurostat datiem¹, IKP uz vienu iedzīvotāju (pret ES vidējo) Lietuvā ir 90%, Igaunijā 86,5%, bet Latvijā 73,1%. Par mums sliktākā situācijā ir tikai Slovākija, Grieķija un Bulgārija). Un tam ir konkrēti iemesli, ko uzņēmēji, konkurējot ar citu valstu komersantiem gan starpvalstu tirgū, gan tepat Latvijā, ir apzinājuši. Ja gribam, lai kaut kas mainītos, nosacījumi ir jāmaina. Un tas ir gan darba devēju, gan darba ņēmēju interesēs. Bet, ja nosacījumi netiks mainīti, tad ir diezgan naivi cerēt, ka mainīsies ekonomikas rezultāts.

Zūdot darbvietām, iznīkst arī apdzīvotu vietu ekosistēmas. Latvija ir vienīgā valsts Baltijā, kurā nodarbināto skaits 2022. gadā ir par 91 200 mazāks, nekā tas bija 2005. gadā, savukārt Igaunijā nodarbināto skaits ir teju par 56 000, bet Lietuvā par 31 300 lielāks nekā pirms 17 gadiem.

Šādu pārsteidzošu un šokējošu ainu Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijas sēdē, balstoties uz Eurostat datiem, rādīja Latvijas Darba devēju konfederācija. Nodarbināto skaita izmaiņu dinamika rāda, ka visās Baltijas valstīs ekonomiskā recesija, kas izpaudās 2009.–2010. gadā, būtiski samazināja strādājošo skaitu – Latvijā pat par 220 600, Lietuvā par 198 200, bet Igaunijā par 95 300, tomēr jau 2011. gadā atsākās darbinieku skaita pieaugums. Igaunija tā dēvēto pirmskrīzes līmeni sasniedza jau teju 2017. gadā, Lietuva to pārsniedza tikai 2022. gadā, bet Latvija vēl pat nav pietuvojusies 2008. gada strādājošo skaitam (1,055 miljoni cilvēku). Nereti, bet pamatoti darba ņēmēju skaita samazinājumi tiek skaidroti ar inovācijām, tehnoloģisko progresu, zinātniski tehnisko revolūciju. Labi, bet vai tad Igaunija un Lietuva ir stāvējusi ārpus tehnoloģiju progresa? Nē, nav! Spriežot pēc IKP uz vienu strādājošo, var secināt pretējo – tās mūs ir apsteigušas. Iespējams, atbildes jāmeklē Baltijas valstu politiku atšķirībās, valdošo politiķu pieņemtajos un arī nepieņemtajos lēmumos.

Tas nu ir noticis. 2020. gada valdības atbalstītais valsts budžets vakar ir iesniegts Saeimā, kā arī nosūtīts saskaņošanai Eiropas Komisijai.

2020. gada valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi plānoti 9,9 miljardu, bet izdevumi 10 miljardu eiro apmērā. Pamatbudžetā plānotie ieņēmumi veido 6,9 miljardus, bet izdevumi - 7,2 miljardus eiro. Savukārt speciālajā budžetā ieņēmumi plānoti 3,2 miljardu eiro, bet izdevumi - 3,0 miljardu eiro apmērā. 2020. gada vispārējais valdības budžeta deficīts plānots 0,3% apmērā no iekšzemes kopprodukta (IKP). Savukārt IKP pieaugums 2020. gadā prognozēts 2,8% apmērā. Budžeta likumprojekta izskatīšanu valdībā pavadīja asi strīdi, ar to neapmierināti ir ļoti daudzi. Tomēr var prognozēt, ka Saeima budžetu pieņems, jo pret to balsos opozīcijas partijas, kurām parlamentā nav vairākuma.

Nodokļu sistēmā un arī vairāku nodokļu likmēs briest izmaiņas.

Līdz 2020. gada 31. maijam Finanšu ministrijai sadarbībā ar valdības sociālajiem un sadarbības partneriem ir jāizstrādā vidēja termiņa valsts nodokļu pamatnostādnes. Pašlaik par iespējamām nodokļu sistēmas pārmaiņam notiek diskusijas dažādos formātos, tai skaitā arī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Nodokļu politikas apakškomisijā.

Pamatīgu ažiotāžu raisīja izskanējušās ziņas par iespējamiem piedāvājumiem būtiski palielināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi strādājošiem (atceļot solidaritātes nodokli un diferencēto neapliekamo minimumu, taču līdz 310 eiro (otrā variantā līdz 500) nodokļa likme būtu 0%), kuru mēneša bruto ienākums būtu lielāks par 1000 (otrā variantā 1200) eiro.

Nacionālās Trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) sēdē valdība un sociālie partneri – Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) – diskutēja par Labklājības ministrijas priekšlikumu pakāpeniskai minimālās algas celšanai.

“LDDK atbalsta pakāpenisku, plānveidīgu un paredzamu minimālās algas palielināšanas modeli, nosakot proporciju pret valstī noteikto vidējo algu. Vienlaikus vēršam uzmanību, ka minimālās algas paaugstināšana rada papildu ietekmi uz citām algu grupām, tāpēc paaugstināšana iespējama kopsolī ar darba spēka nodokļu samazināšanu,” uzsver LDDK prezidents Andris Bite.

“Latvijā darbaspēka izmaksas ir augstākās Baltijas reģionā. Mūsu valstī piemērotais diferencētais neapliekamais minimums būtiski ietekmē nodokļu slogu pie atšķirīgiem atalgojuma līmeņiem, kā arī ietekmē bruto un neto attiecību pie vidējās un minimālās algas. Strauja minimālās algas paaugstināšana radīs spiedienu uz lielāku atalgojuma pieaugumu citās algu grupās un palielinās tādas darbaspēka izmaksas kā virsstundu apmaksa, valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, darba nespējas lapu apmaksa. Tāpēc, paaugstinot minimālo algu, svarīgi analizēt un ņemt vērā šīs kopsakarības un to ietekmi uz darba devējiem.”

Valdība kārtējo reizi plāno pārskatīt nodokļus un informatīvais ziņojums ir paredz 12 dažādus scenārijus. Šoreiz pārskatīs arī mikrouzņēmumu nodokļa likvidāciju un IIN nodokļa aprēķina kārtību.

Ainis Dābols sarunā ar Māri Ķirsonu izskatīja:

1) Nodokļu reformu scenārijus, to stiprās un vājās puses,

2) Analizēja pieņēmumus, kas slēpjas informatīvajā ziņojumā,

3) Latvijas attīstības scenārijus pašreizējā tirgū un ar pašreizējo likumdošanu un

4) Kādi ir ekonomiskās krīzes radīšanas priekšnosacījumi.

Video fragmenti:

00:01:43 - Informatīvais ziņojums par jauno nodokļu reformu

00:04:19 - Vai būs labums nodokļu maksātājiem?

00:08:43 - 12 nodokļu reformas varianti

00:11:11 - VID nebūs spējīgs jau uz nākamo gadu automatizēt nodokļu aprēķinu

00:14:13 - Cilvēki nesaprot, kas ir diferencētais neapliekamais minimums

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) nosūtījusi Valsts prezidentam aicinājumu neizsludināt 27.oktobrī Saeimā apstiprināto likumprojektu "Grozījumi Darba likumā", kas paredz minimālās algas palielināšanu, informēja LDDK pārstāvji.

LDDK ģenerāldirektore Līga Meņģelsone norāda, ka likumprojekta sagatavošanā nav ievēroti labas likumdošanas principi, kā arī Latvijas regulējumā noteiktā minimālās mēneša darba algas noteikšanas un pārskatīšanas kārtība.

"LDDK vairākkārt uzvērusi konceptuālu atbalstu minimālās algas pieaugumam, norādot uz nepieciešamību noteikt attiecību pret vidējo darba samaksu iepriekšējā gadā un izstrādājot sabalansētus kritērijus minimālās algas prognozētai noteikšanai. LDDK rosina izstrādāt ilgtspējīgu mehānismu minimālās algas noteikšanai, jo minimālās algas pieaugumam ir jābūt prognozējamam un plānveidīgam," pauž Meņģelsone.

Minimālo algu no nākamā gada palielina līdz 620 eiro 

Saeima šodien galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Darba likumā, kas nosaka minimālās algas...

Tāpat LDDK norāda, ka, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvā par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā, kas pieņemta Eiropas Savienības Padomē 4.oktobrī, noteikto, dalībvalstīm divu gadu laikā kopš direktīvas spēkā stāšanās jāpārņem direktīvas nosacījumi, kas norāda uz 13.Saeimas pretēju pieeju minimālās algas noteikšanas procesā atbilstoši Direktīvā noteiktajiem principiem.

Neiebilstot minimālās algas pakāpeniskai celšanai Latvijā, LDDK aicina Valsts prezidentu ņemt vērā, ka Latvijā darbaspēka izmaksas ir augstākas nekā Baltijas reģiona kaimiņvalstīs. Minimālās algas palielinājums radīs būtisku slogu atsevišķu nozaru un reģionu darba devējiem, un Latvijā piemērotais diferencētais neapliekamais minimums būtiski ietekmē nodokļu slogu pie atšķirīgiem atalgojuma līmeņiem, kā arī ietekmē bruto un neto attiecību pie vidējās un minimālās algas.

Strauja minimālās algas paaugstināšana rada spiedienu uz lielāku atalgojuma pieaugumu citās algu grupās un palielina darbaspēka izmaksas, ņemot vērā virsstundu apmaksu, minimālo VSAOI, darba nespējas lapu apmaksu un dīkstāvi.

Vienlaikus LDDK norāda, ka likumprojekta virzībā nav ņemta vērā līdz šim pastāvošā kārtība un prakse minimālās algas noteikšanā. Atbilstoši Darba likumam, minimālās mēneša darba algas apmēru normālā darba laika ietvaros, kā arī minimālās stundas tarifa likmes aprēķināšanu nosaka Ministru kabinets.

Vienlaikus Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka sākotnēji priekšlikumu par minimālās mēneša darba algas noteikšanu izskata Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes Sociālās drošības apakšpadomes sēdē, un pēc tam priekšlikums tiek iesniegts izskatīšanai Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomes sēdē, savukārt pēc izskatīšanas Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē tas tiek izskatīts Ministru kabinetā. Tāpat Labklājības ministrija kopīgi ar Finanšu ministriju un Ekonomikas ministriju katru gadu izvērtē ekonomisko situāciju valstī un izstrādā priekšlikumus par minimālās mēneša darba algas apmēru nākamajam gadam.

LDDK: Balsojums par minimālo algu demonstrē aizejošā parlamenta aroganci 

13.Saeimas deputāti savā pēdējā plenārsēdē 27.oktobrī galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus...

LDDK uzskata, ka, sākotnēji iesniedzot likumprojektu priekšvēlēšanu laikā un virzot tālāk pieņemšanai likumprojektu par tik nozīmīgiem jautājumiem aizejošajam Saeimas deputātu sasaukumam, tas pieņemts sasteigti, neiesaistot sociālos partnerus izsvērta un aprēķinos balstīta lēmuma pieņemšanā, īstenojot demokrātisku un visā Eiropā plaši izmantotu konsultāciju mehānismu. Lēmuma pieņemšanas procesā nav uzklausīti darba devēju iebildumi par konsekvencēm, kādas varētu rasties, enerģētikas krīzes apstākļos radot darba devējiem vēl lielāku papildu slogu.

Tāpat LDDK vērš uzmanību, ka tik būtiska lēmuma pieņemšanā ignorēt sociālos partnerus, kuri būtībā ir tie, kas rada valsts iekšzemes kopproduktu un ir sociāli atbildīgi pret valsti neprognozējamos apstākļos, saglabāt uzņēmumu un vienlaikus nodrošināt darba vietas, liecina par aizejošā parlamenta deputātu aroganci.

LDDK ir nacionāla līmeņa darba devēju pārstāvis, sociālekonomisko sarunu partneris Ministru kabinetam un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai, kā arī organizācija pārstāv darba devēju intereses Saeimā.

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) ir iesniegušas Finanšu ministrijai vienotu nostāju par darbaspēka nodokļu politikas pārskatīšanu ekonomiskās transformācijas veicināšanai.

Gatavojoties Finanšu ministrijas Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas grupas sēdei, kurā ir iekļauts jautājums par “Valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2024. - 2027.gadam izstrādi”, LDDK un LTRK vēlas uzsvērt, ka īpaša uzmanība būtu jāvelta darbaspēka nodokļiem, jo tie ir būtisks instruments Latvijas ekonomiskās transformācijas veicināšanai. Attiecībā uz darbaspēka nodokļiem LDDK un LTRK pauž vienotu nostāju par izmaiņām darbaspēka nodokļu politikā, jo tie ietekmē tautsaimniecības konkurētspēju. Latvijas darbaspēka nodokļi un tiem pielīdzināmie maksājumi šobrīd ir augstākie starp Baltijas valstīm, kā arī ir vieni no augstākajiem tuvākā reģiona līmenī. Uz to norāda gan sociālo un sadarbības partneru veiktā analīze, gan starptautisku ekspertu (Ernst & Young, OECD) aprēķinātie salīdzinājumi. Jāatzīmē, ka korektai salīdzināšanai starp valstīm būtu jāvērtē kopējo darbaspēka nodokļu slogs (kopējās nodokļu izmaksas) pret neto algu. Kā iespējamie darba nodokļu sloga samazinājuma risinājumi varētu būt:

Darbaspēka nodokļu slogu ir nepieciešams mazināt, uzskata finanšu ministrs Jānis Reirs (JV).

Reira padomniece Mudrīte Grundule aģentūru LETA informēja, ka trešdien notikušajā Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes (NTSP) Budžeta un nodokļu politikas apakšpadomes sēdē finanšu ministrs norādījis uz apņemšanos turpināt darbaspēka nodokļu samazināšanu, īstenojot ilgtermiņa programmu.

"Konsekventi pēdējos desmit gados nodokļu slogs ir būtiski mazināts no 43,3% līdz 36,7% no iekšzemes kopprodukta nelielo algu saņēmējiem, un starpība ar kaimiņvalstīm ir sarukusi," stāstījis Reirs.

Viņš pauda pārliecību, ka darbaspēka nodokļu slogu ir nepieciešams mazināt, īpaši mazo un vidējo algu saņēmēju grupā. "Vērtējam iespēju pakāpeniski palielināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa diferencētā neapliekamā minimuma apmēru līdz valstij noteiktās minimālās darba algas lielumam un iespēju mazināt valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu (VSAOI) likmes," informēja Reirs vienlaikus piebilstot, ka jautājuma par VSAOI atlikšanu nav Finanšu ministrijas (FM) dienas kārtībā.