Foto: Vitālijs Stīpnieks, Dienas Mediji
Valsts nepiedalīšanās vēlētāju iniciatīvu parakstu vākšanā varētu sarežģīt referendumu rīkošanu, taču neiespējami tas nebūtu.
Referendums par krievu valodas statusu Latvijā raisījis plašas diskusijas un kļuvis par apmeklētāko referendumu neatkarīgās Latvijas vēsturē. Provizoriskie rezultāti liecina, ka pret Satversmes grozījumiem un pret valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai nobalsojuši 821 722 jeb 74,8% vēlētāju. Oficiālu divvalodību Latvijā savukārt atbalstījuši 273 347 jeb 24,88% balsstiesīgo. Bez pārsteigumiem vienīgais reģions, kur valsts valodas statusa noteikšanai krievu valodai atbalstītāju bijis vairāk nekā pretinieku, ir Latgale - grozījumus Satversmē atbalstījuši 78 736 jeb 55,57% balsstiesīgo. Referenduma par krievu valodas statusu rīkošanai no valsts budžeta piešķirti 1,7 miljoni latu. Jānorāda, ka referenduma kopējais rezultāts bija zināms jau iepriekš, un krievu valodas statusa izmaiņas nebija gaidāmas. Tagad jādomā par to, kā izvairīties no šādām situācijām turpmāk - lai valsts pamatvērtības netiktu apšaubītas un nenāktos tērēt budžeta līdzekļus provokācijām. Ne mazāk svarīga ir sabiedrības integrācija.
Viena no iespējām referendumu viļņa apturēšanai Latvijā varētu būt izmaiņas vēlētāju iniciatīvas regulējumā, nosakot, ka vienas desmitās daļas no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos balsstiesīgo Latvijas pilsoņu skaita atbalsts jāgūst likumdošanas iniciatīvas autoriem.
Pašlaik likumā noteiktā kārtība paredz, ka ne mazāk kā 10 tūkst. balsstiesīgo Latvijas pilsoņu ir tiesības iesniegt Centrālajai vēlēšanu komisijai (CVK) pilnīgi izstrādātu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu. Pilsoņu parakstiem jābūt notariāli apstiprinātiem. Savukārt pēc tam parakstus grozījumu projekta atbalstam turpina vākt CVK - lai to iesniegtu izskatīšanai Saeimā, projektu jāparaksta ne mazāk kā vienai desmitajai daļai no pēdējās Saeimas vēlētāju skaita.
Citviet Eiropā situācija ir būtiski atšķirīga, un paši konstitūcijas grozījumu vai likuma projekta ierosinātāji vāc visu nepieciešamo parakstu skaitu, DB norāda zvērinātu advokātu biroja Eiropas tiesību birojs dibinātāja, zvērināta advokāte Inese Nikuļceva. «Līmenis katrā valstī ir atšķirīgs, piemēram, Lietuvā tie ir 50 tūkstoši parakstu, Rumānijā, Polijā, Šveicē - 100 tūkstoši,» viņa klāsta, norādot, ka iniciatīvas autori reģistrē grupu, kas vāc parakstus un norāda, par ko tie tiek vākti. Šādas kārtības ieguvumi ir tas, ka tiek ietaupīti valsts budžeta līdzekļi, ko Latvijā pašlaik parakstu vākšanai tērē CVK, turklāt iespējams jau pašā sākumā kontrolēt, vai netiek reģistrētas prettiesiskas idejas. «Par šādu kārtību būtu jādomā arī Latvijā,» tā I. Nikuļceva. Tad iniciatoriem likumprojekta ierosināšanai būtu nepieciešams nedaudz vairāk par 100 tūkstošiem vēlētāju atbalsts. «Tas nav nesasniedzams līmenis,» piebilst I. Nikuļceva. To, ka pašlaik pastāvošā kārtība rada pretrunas, atzīst arī zvērinātu advokātu biroja Borenius partneris, zvērināts advokāts Lauris Liepa. «Tautas nobalsošana par otro valsts valodu skaidri parāda zināmu absurdu: apstrīdot vienu no valsts pamatiem, ir sākotnēji jāsavāc relatīvi neliels parakstu skaits, un tad lielāko daļu parakstu, kas nepieciešami, lai sarīkotu tautas nobalsošanu, vāc valsts par budžeta līdzekļiem,» norāda L. Liepa.
Visu rakstu lasiet laikrakstā Dienas bizness.
Laikraksta abonentiem elektroniskā versija DB arhīvā.
Sekojiet ziņām