Nākamnedēļ aprit 20 gadi, kopš fanātiskie komunisti izdarīja pēdējo nopietno mēģinājumu saglābt brūkošo PSRS, īstenojot neveiksmīgo 1991.gada augusta apvērsumu, un, pieminot šo zīmīgo gadskārtu, ietekmīgais vācu žurnāls Der Spiegel publicējis virkni līdz šim nezināmu dokumentu, kas lej gaismu uz totalitārās padomju impērijas nāves apstākļiem, tostarp sniedzot arī faktus, kas attiecas uz Baltijas valstu neatkarības atgūšanu.

Dokumenti līdz šim glabājušies pēdējā PSRS komunistiskās partijas un valsts līdera Mihaila Gorbačova fonda arhīvā, kas atrodas Maskavā, Ļeņingradas prospektā 39. Starp aptuveni 10 000 dokumentu ir arī Gorbačova ārpolitikas padomnieku Vadima Zagladina un Anatolija Čerņajeva personīgie arhīvi.

Arhīvā ir gan Gorbačova un ārvalstu līderu sarunu protokoli, gan viņa padomnieku ar roku rakstītas rekomendācijas, gan telefonsarunu transkripti, gan vēstnieku slepenie ziņojumi, gan piezīmes par Komunistiskās partijas politbiroja sēžu gaitu.
Lai gan dažus no dokumentiem Gorbačovs citējis savās grāmatās, galvenokārt, lai kritizētu pašreizējos Krievijas līderus, liela daļa no tiem līdz pat šai dienai nav nodoti atklātībai. Daļēji to var skaidrot ar apstākli, ka tie attiecas uz lēmumiem vai cilvēkiem, par kuriem Gorbačovs joprojām nevēlas runāt. Taču galvenais iemesls, kā norāda Der Spiegel, ir tas, ka tie neatbilst tam Gorbačova tēlam, kādu Rietumos arvien vēl tiražē vairums mediju un cenšas uzturēt arī pats bijušais PSRS līderis, t.i., tai mītiskajai personai, kura apzināti, taču pakāpeniski reformējusi milzīgo totalitāro impēriju.

Veicot pētniecību Gorbačova fonda arhīvā, šobrīd Londonā dzīvojošais jaunais krievu vēsturnieks Pāvels Stroilovs slepeni nokopējis aptuveni 30 000 lapaspušu no krātuvē esošajiem materiāliem, kurus viņš vēlāk darījis pieejamas Der Spiegel.
Dokumenti atklāj daudz kā tāda, ko pats Gorbačovs vēlētos noklusēt. Piemēram, tie liecina, ka viņš pamatā rīkojies reaktīvi, sekojot notikumiem brūkošajā PSRS, un bieži apjucis straujajā pārmaiņu haosā. Tie liecina arī par viņa divkosību, kā arī vēsta par darījumiem, kurus Gorbačovs slēdzis ar tā dēvēto komunistu konservatīvo spārnu un armiju.

Rietumi izsaka Gorbačovam atzinību par spēka nelietošanu nolūkā saglabāt PSRS, taču patiesībā joprojām nebūt nav skaidrs, vai toreizējais Kremļa saimnieks patiesībā nav pats sakcionējis armijas pielietošanu pret gruzīniem, azerbaidžāņiem un lietuviešiem.

Naktī uz 1989.gada 9.aprīli padomju armija, izmantojot uzasinātas sapieru lāpstiņas un indīgas gāzes, apspieda gruzīnu demonstrācijas Tbilisi.
Tonakt tika noslepkavoti vismaz 20 cilvēki, taču Gorbačovs apgalvo, ka par notikušo uzzinājis tikai pēc sešām stundām. Tomēr nekas arī neliecina, ka viņš būtu devis nepārprotamus norādījumus drošības dienestiem izrādīt savaldību, lai gan bija informēts par situācijas nestabilitāti.
Pat vēl šodien Gorbačovs uzstāj, ka tā esot pilnīga mistērija, kas devis pavēli sākt demonstrāciju vardarbīgo apspiešanu Tbilisi.

Taču divas dienas pēc slaktiņa, 11.aprīlī, tiekoties ar toreizējo Vācijas sociāldemokrātu (SPD) līderi Hansu Johenu Fogelu, viņš centies attaisnot spēka pielietošanu. Vēlāk publicējot krievu puses sarunas protokolu, Gorbačovs no tā svītrojis sekojošu rindkopu:
Jūs esat dzirdējuši par notikumiem Gruzijā. Tur bija sapulcējušies pazīstami Padomju Savienības ienaidnieki. Viņi ļaunprātīgi izmantoja demokrātisko procesu, izsauca provokatīvus saukļus un pat pieprasīja NATO karaspēka ievešanu republikā. Mums bija jāieņem stingra nostāja, lai tiktu galā ar šiem piedzīvojumu meklētājiem un nosargātu perestroiku - mūsu revolūciju.
Pazīstamie Padomju Savienības ienaidnieki bija neapbruņotas civilpersonas un no 20 noslepkavotajiem demonstrantiem 17 bija sievietes, rezignēti atgādina Der Spiegel.

Par to, ka Gorbačovs bijis gatavs lietot spēku, liecina arī viņa piezīme, kas izteikta 1989.gada 4.oktobra politbiroja sēdē, kad viņš uzzināja, ka jūnijā, Ķīnas komunistiskā režīma drošības spēkiem izklīdinot protestētājus Tjaņaņmeņas laukumā, nogalināti 3000 cilvēku.

«Mums jābūt reālistiem. Viņiem bija sevi jāaizstāv, un arī mums tas jādara. 3000 cilvēku, nu un?»  toreiz sacīja Gorbačovs. Lai gan sanāksmes protokols vēlāk ticis publicēts, šīs rindkopas trūkst.

1990. un 1991.gadā Gorbačovs varēja pieņemt, ka starp vadošajiem Rietumu politiķiem maz būs tādu, kas uzdos jautājumus par asiņaino nemieru apspiešanu pašā PSRS un tās tieši okupētajās teritorijās, kas centās atgūt savu neatkarību. Tolaik amerikāņu un rietumeiropiešu galvenās rūpes bija par to, vai PSRS patiesi aizvāksies no tām Austrumeiropas valstīm, kas bija saglabājušas nominālu suverenitāti. Tāpēc tie ļāva Gorbačovam atklāti melot, piemēram, tad, kad Maskava pēdējā brīdī mēģināja apturēt Baltijas valstu neatkarības kustības, norāda Der Spiegel.

1991.gada janvārī, pakļaujoties armijas un izlūkdienestu spiedienam, Gorbačovs acīmredzot piekrita izsludināt Lietuvā prezidentālo pārvaldi. Līdzīgi tam, kā tas savulaik notika Budapeštā un Prāgā, komunistiskajam režīmam lojālajiem strādniekiem bija jālūdz Maskava nosūtīt viņiem palīgā karaspēku. Un tieši tā arī notika - 1991.gada 13.janvārī PSRS armijas un Valsts drošības komitejas (VDK) īpašo uzdevumu vienības ar tanku atbalstu uzbruka Viļņas televīzijas centram, noslepkavojot 14 cilvēkus un daudzus simtus ievainojot.

Divas dienas iepriekš telefonsarunā ar toreizējo ASV prezidentu Džordžu Bušu vecāko Gorbačovs kategoriski noliedza, ka Maskava plānotu iejaukties Lietuvas notikumos.
Bušs: Esmu satraukts par jūsu iekšējām problēmām. Kā cilvēkam no malas vienīgais, ko varu teikt, ir sekojošais - ja jūs spēsiet izvairīties no spēka lietošanas, tas nāks par labu jūsu attiecībām ar mums un ne tikai ar mums.
Gorbačovs: Mēs iejauksimies tikai tad, ja tur būs asinsizliešana vai ja tur būs nemieri, kas ne tikai apdraudēs mūsu konstitūciju, bet arī cilvēku dzīvības. Es pašlaik atrodos zem milzīga spiediena ieviest Lietuvā prezidentālo pārvaldi. Es joprojām nepiekrītu, un tikai ļoti nopietnu draudu gadījumā es veikšu stingrus pasākumus.
Arī toreizējais Vācijas kanclers Helmūts Kols, kurš savas valdības vārdā pastāvīgi iestājās par tautu pašnoteikšanās tiesībām, atteicās vērst jebkādu kritiku pret Gorbačovu. Kad Kols piecas dienas pēc Viļņas slaktiņa pa tālruni runāja ar PSRS līderi, notikumus Lietuvas galvaspilsētā viņš pieminēja tikai garāmejot.

Gorbačovs: Tagad ikviens sāk vaicāt - vai Gorbačovs atsakās no sava kursa? Vai ar jauno Gorbačovu ir cauri un viņš nosvēries pa labi? Varu visā atklātībā teikt - mēs nemainīsim mūsu politiku.
Kols: Kā politiķis es saprotu, ir brīži, kad no maldinošiem manevriem nav iespējams izvairīties, ja kāds vēlas sasniegt noteiktus politiskus mērķus.
Gorbačovs: Helmūt, zinu Tavu situācijas vērtējumu un to dziļi cienu. Uz redzēšanos.
Taču pašu ļaužu acīs Gorbačovs tajās dienās zaudēja pēdējās uzticības paliekas.
Viņš ir to pusē, kas pastrādāja slepkavības Viļņā, savā dienasgrāmatā tolaik ierakstīja pilnīgu vilšanos piedzīvojušais Anatolijs Čerņajevs, viens no Gorbačova tuvākajiem līdzgaitniekiem.
Savukārt savai sekretārei Čerņajevs nodiktēja garu, Gorbačovam adresētu vēstuli, kuras teksts skan kā galīgā rēķinu noslēgšana starp PSRS līderi un viņa kādreizējo sekotāju.

«Jūsu runa Augstākajā padomē [par Viļņas notikumiem] liecina par beigām. Tā nebija liela valstsvīra uzstāšanās. Tā bija apjukusi murmulēšana. Jūs nevēlējāties pavēstīt, ko patiesi esat nolēmis darīt. Un Jūs acīmredzot nezināt, ko cilvēki patiesībā par Jums domā ielās, veikalos un trolejbusos. Viss, par ko viņi runā, ir Gorbačovs un viņa kliķe. Jūs apgalvojāt, ka vēlaties mainīt pasauli, un tagad jūs pats ar savām rokām šo darbu sagraujat.

Čerņajeva sekretāre pabeidza vēstules drukāšanu, taču pēc tam apsūdzēja savu šefu nodevībā pret Gorbačovu. Tā arī vēstule nekad netika nosūtīta un iegūla seifā.
Taču arī pēc Viļņas slaktiņa un varas lietošanas mēģinājuma fiasko arī Rīgā un Tallinā Gorbačovs neatmeta apņēmību paturēt Baltijas valstis impērijas jūgā.

Starp dokumentiem, kas nonākuši Der Spiegel rīcībā, ir arī 1991.gada 5.jūlija saruna starp Gorbačovu un Kolu, kuranorisinājās lidojuma laikā no Kijevas uz Mežgorji. Sarunā skarts arī Baltijas valstu jautājums, abiem līderiem vēl nezinot, ka atlicis vairs tikai pusotrs mēnesis līdz to neatkarības de iure atjaunošanai un starptautiskajai atzīšanai.

Kols: Ko Tu, Mihail, darīsi, kad Baltijas valstis beidzot atstās [Padomju] Savienību?
Gorbačovs: Viņi, protams, to nedrīkst darīt. Ir grūti mainīt viņu domas par suverenitāti. Viņi atsakās iesaistīties jebkādās saprātīgās diskusijās. Ja viņi patiesi vēlas aiziet, ir tikai viens ceļš, kā to izdarīt, - konstitucionālā pieeja. Taču viņi ir šausmās no normāla konstitucionāla ceļa.

Kols: Jūs patiesi nepaturēsiet viņus Savienībā ar spēku. No otras puses, Baltijas valstīm jāsaprot, ka tām nav citas izejas, izņemot to, kas noteikta konstitūcijā. Un Rietumu mutiskais atbalsts viņiem tajā neko nemaina.

Minētā lidojuma laikā Kols arī teicis sekojošo: Tikai ēzelis var iedomāties, ka [Padomju] Savienības sagraušana nāks kādam par labu. Padomju Savienības sabrukums būs katastrofa visiem. Ikviens, kurš to atbalsta, apdraud mieru. Ne visi mani saprot šajā jautājumā. Taču tu vari paļauties, ka es šajā lietā savu viedokli nemainīšu (..), Gorbačova reformu kurss ir konsekventi jāatbalsta.

Šo sarunu vēlāk nav publicējuši nedz krievi, nedz vācieši. Kols, protams, nav vēlējies, ka atklātībā nonāktu dokuments, kas parādītu atšķirību starp viņa publiski pausto atbalstu pašnoteikšanās tiesībām un viņa patieso nostāju.

Kols patiesībā nav vēlējies Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu un tai par priekšnosacījumu izvirzījis Maskavas piekrišanu. Taču tobrīd tā no abu līderu puses jau bija vairs tikai vēlmju domāšana, norāda Der Spiegel.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra