Ja izsenis Latviju varēja uzskatīt par valsti, kas cieš no darbaspēka emigrācijas, tad pašlaik situācija ir sākusi mainīties. Proti, atbilstoši jaunākajiem Centrālās statistikas pārvaldes datiem šā gada sākumā pirmo reizi kopš 1990. gada vairāk iedzīvotāju atgriezās nekā aizbrauca, pozitīvo migrācijas starpību veidoja gan reemigranti, gan Ukrainas kara bēgļi.

Latvija sāk kļūt par imigrācijas valsti, tāpēc līdztekus jautājumam, kā mazināt sava cilvēkkapitāla zudumu, ir jārisina arī tas, kāda būs valsts imigrācijas politika. Atkarībā no tās tautsaimniecība var iegūt vai zaudēt.

Emigrācija un tās ietekmes var būt ļoti dažādas. Tā var radīt cilvēkkapitāla zudumu, padziļināt demogrāfiskās problēmas, saasināt sociālās problēmas, piemēram, ja daļa ģimenes dodas strādāt uz ārvalstīm, bet daļa paliek, kā arī inflāciju – ja naudas pieplūdums no emigrējušajiem ir vērienīgs, kā tas ir dažās Vidusāzijas valstīs vai Moldovā.

Tomēr var būt arī scenārijs, kurā emigrācijai ir pozitīva ietekme. Ja darbs ārzemēs ir īslaicīgs, tad cilvēkkapitāls pieaug, jo cilvēki iegūst jaunas zināšanas, pielāgojas jaunai darba kultūrai un apgūst valodas. Studijas ārzemēs un atgriešanās dzimtenē samazina vajadzību apmācīt noteiktus speciālistus iekšzemē. Uz mājām nosūtītā nauda palīdz paaugstināt dzīves līmeni un dažos gadījumos var sniegt nozīmīgu atbalstu vietējai ekonomikai ar investīcijām un papildu patēriņu.

Covid-19 krīzes ietekmē darbaspēks Latvijā ir kļuvis pieejamāks, taču ilgstoša problēma ir tas, ka darbaspēka kvalifikācija neatbilst darba tirgus vajadzībām, intervijā aģentūrai LETA atzina Ārvalstu investoru padomes Latvijā (ĀIPL) valdes priekšsēdētāja Gunta Jēkabsone.

Viņa norādīja, ka krīzes ietekmē apmēram puse ārvalstu investoru samazināja darbinieku skaitu. "Tajā pašā laikā tā bija īstermiņa darbinieku skaita samazināšana un bija aptuveni 5% robežās. Ārvalstu investori nespēra lielus soļus, ticot, ka ekonomika atgūsies salīdzinoši drīz," piebilda Jēkabsone.

ĀIPL vadītāja sacīja, ka Covid-19 ietekmē darbaspēks ir kļuvis pieejamāks. "Darbaspēks ir kļuvis pieejamāks, varētu pat izteikt pieņēmumu, ka tas ir pietiekamā daudzumā skaitliski. Taču problēma ir tā, ka darbaspēka kvalifikācija neatbilst pieprasījumam. Tas ir izaicinājums," teica Jēkabsone.

Viņa uzsvēra, ka tādēļ ir vairāk jādomā par darbinieku pārkvalifikāciju. "Ir nepieciešams zināt, kādas prasmes un zināšanas ekonomikai ir nepieciešamas ilgtermiņā, jau apzināti veidojot apmācību programmas. Nodarbinātības valsts aģentūra varētu uzņemties lielāku lomu nākotnes darbaspēka salāgošanai ar tirgus vajadzībām. Darbaspēka jautājumā liels izaicinājums ir arī mobilitāte, cik vienkārši uzņēmējam ir piesaistīt darba rokas ārpus Rīgas," norādīja Jēkabsone.

Pirms trīs gadiem latviete Marta Rožkalne vēl neplānoja Šrilankā uzsākt biznesu. Šodien viņa ir saimniece jau diviem restorāniem un neizslēdz iespēju nākotnē atvērt vēl kādu.

Pirmo reizi M.Rožkalne Šrilanku iepazina 2016. gada augustā, kad trīs nedēļas ceļoja apkārt pa salu. Iemīlēja tās dabu, kultūru un cilvēkus. Latvietei tā šķitusi kā paradīze - kalni, okeāns, safari. Nepagāja ilgs laiks, kad jau divu mēnešu laikā M.Rožkalne bija pārcēlusies uz Šrilanku.

"Sākumā mans plāns nebija atvērt šeit restorānu, jo pieredze tajā jomā man bija īsti nekāda, taču tad satiku savu esošo draugu, kura plāns bija atvērt pludmales restorānu/bāru skaistā sērferu ciemā - Arugam bay. Sāku apsvērt domu, ka mēs varētu kļūt par biznesa partneriem. Jau pēc divām nedēļām tika nokārtotas visas nepieciešamās formalitātes un lielie darbi varēja sākties," stāsta M.Rožkalne.

Brāļu Kronīšu kokapstrādes uzņēmuma pirmais klients bija kaimiņiene dzimtajos Sproģos, nelielā apdzīvotā vietā Neretas novadā. Šobrīd uzņēmums domā par paplašināšanos, tomēr viens no lielākajiem šķēršļiem ir kvalitatīvs darbaspēks.

Kaimiņiene 2012. gadā lūdza uztaisīt koka karkasa siltumnīcu, un tā kalpo joprojām. Latvijas Lauksaimniecības Universitātes Kokapstrādes katedras absolvents Artis Kronītis uzskata, ka Latvijā kokapstrādei ir neizsmeļamas iespējas un paveicies uzreiz atrast savu nišu vietējā tirgū.

"Esam novērojuši, ka mūsu klienti mainās pēc sezonalitātes. Tuvojoties pavasarim, izjūtam lielāku interesi no privātmāju saimniekiem, kuri vēlas savā dārzā uzlikt koka karkasa siltumnīcu. Savukārt vasaras izskaņā, vairāk uz rudens pusi saņemam pieprasījumus no uzņēmumiem, piemēram, stādaudzētājiem, kuri savas sezonas laikā iekrājuši finanses un vēlas attīstīt savu saimniecību, šādam nolūkam pasūtot lielformāta angārus. Tiem ir izturīgākas, smagākas konstrukcijas, kas piemērotas lielākām slodzēm, bet vienalga paliekam uzticīgi kokam," stāsta A. Kronītis.

Latvijā mirstība gan no profilaktiski, gan no medicīniski novēršamiem cēloņiem ir otrā augstākā Eiropas Savienībā, veselīgais dzīves ilgums Latvijā gan sievietēm, gan vīriešiem ir visīsākais visā Eiropā, un tas norāda uz to, ka daudz cilvēku slimot sāk darbaspējīgā vecumā un jau krietni pirms pensijas vecuma sasniegšanas vairāk laika pavada, cīnoties ar slimībām nekā darbā.

Par problēmu ne tikai spriež profesionālās mediķu organizācijas, bet vēsta arī visaptverošu pētījumu (State of Health in the EU Latvija Valsts veselības profils 2021) dati.

Sabiedrības veselība ir gan valsts drošības, gan tautsaimniecības pamats, un jebkuram, pat medicīniski vai ekonomiski īpaši neizglītotam cilvēkam, ir skaidrs, ka slimi pilsoņi nespēs pastāvēt par valsti, kā arī nespēs būt labi darbinieki un ražot produktus vai sniegt pakalpojumus, tāpat maksāt nodokļus, tādēļ veselības aprūpes risināšana šobrīd ir primārs jautājums. Nelaime, ka valsts budžetā jau tā ir pamatīgs robs un naudas meklējumos atkal nonākam pie lietas, kas pirmkārt var ieņēmumus radīt un to dara jebkurā valstī – uzņēmējdarbības vide un uzņēmēji, turklāt privātuzņēmējs var būt labs risinājums veselības aprūpē.

Pilnīgāk izmantojot darbaspēku, investējot kapitāla pieaugumā, iegūstot jaunas zināšanas un prasmes, Latvijas ekonomikas izaugsmes potenciālu varētu kāpināt no esošajiem 2,5% uz vairāk nekā 5% gadā, tā Latvijas Bankas rīkotajās ekspertu sarunās "Kā panākt noturīgu Latvijas tautsaimniecības izaugsmi?" 13.martā sacīja Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītājs Uldis Rutkaste.

Viņš atzina, ka Latvija patlaban arvien vairāk atpaliek no kaimiņiem - Lietuvas un Igaunijas, un arī virzība uz Eiropas Savienības (ES) vidējo turīguma līmeni ir tik lēna, ka par šo mērķi varēs runāt nu jau vairāku paaudžu perspektīvā, ja savā darbībā neko nemainīsim.

Latvijas Bankas vērtējums liecina, ka Latvijas ekonomikas izaugsmes potenciāls ir ap 2,5% gadā - tātad, neveicot reformas un kardināli nemainot esošo situāciju, Latvijas ekonomika labākajā gadījumā bez krīzēm, satricinājumiem un politikas kļūdām, augs ap 2-3% gadā vidējā termiņā, uzsvēra Rutkaste.

Atslēga straujākai izaugsmei ir trīs faktoru mijiedarbībā - darbaspēks, kapitāls, zināšanas, tātad potenciālo izaugsmi var palielināt uzlabojot katru no šiem elementiem - pilnīgāk izmantojot darbaspēku, investējot kapitāla pieaugumā, iegūstot jaunas zināšanas un prasmes, sacīja Rutkaste.

Iepriekšējos gados investori uzkrājuši gana lielu kapitālu, kā rezultātā šobrīd arvien biežāk izvēlas iegādāties īpašumus bez banku kredītiem, norāda Ivars Gorbunovs, nekustamo īpašumu aģentūras SIA Kivi Real Estate Komercnodaļas vadītājs.

Šādu tendenci galvenokārt veicinājis EURIBOR pieaugums, kā ietekmē būtiski palielinājušās kredītu izmaksas, teic I.Gorbunovs, uzsverot, ka kopējā tirgus aktivitāte gan joprojām ir salīdzinoši augsta. Darījumu skaits un summas ir samazinājušās, taču nekustamais īpašums joprojām ir lielisks veids, kā ne tikai saglabāt un aizsargāt savus līdzekļus pret inflāciju, bet arī pavairot tos, un to novērtē arī investori, norāda I.Gorbunovs. Tajā pašā laikā eksperts gan nenoliedz, ka lielo ārvalstu ieguldītāju interese par Latviju un Baltiju pēdējos gados ir samazinājusies. Tirgus sniegtās iespējas izmanto vietējie Baltijas investori, iegādājoties īpašumus par saviem līdzekļiem vai izmantojot nelielu bankas līdzfinansējuma proporciju, atzīmē SIA Kivi Real Estate Komercnodaļas vadītājs, uzsverot, ka pērn arī Kivi Real Estate noslēdza 17 komercīpašumu pārdošanas darījumus un bankas līdzfinansējums iegādei tika izmantots tikai trīs darījumos.

Galvenais faktors, kas apgrūtina pārtikas ražošanu Latvijā, ir nodokļu nesamērīgums starp Baltijas valstīm, intervijā norādīja Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas (LPUF) padomes priekšsēdētāja Ināra Šure.

Kā skaidroja Šure, Latvijas ražotāji nodokļos samaksā vairāk nekā tādi paši ražotāji Lietuvā un Igaunijā, tādēļ "konkurētspēja ir, kāda ir, - jeb tādas nav".

Vienlaikus viņa pieminēja, ka, lai gan izejvielu cenu krīze ir apstājusies un pierimusi, karš Ukrainā turpinās un ir daudz neskaidrību graudu un pārtikas cenās.

"Mūsu gadījumā svārstības pret šodienu izejvielām ir 10-20% atkarībā no reģiona, sausuma un klimatiskajām pārmaiņām. Labā ziņa ir tā, ka izejvielu cenas nav dubultā, kā tas bija pagājušajā gadā," teica LPUF pārstāve. Pēc viņas teiktā, patlaban visvairāk izejvielu dārdzību izjūt saldumu ražošana, konditoreja un kakao produkti.

Šure skaidroja, ka inflācijas rādītāji Latvijā un kaimiņvalstīs bija vieni no visaugstākajiem Eiropā, jo valstu atkarība visās jomās, tostarp enerģētikā, no Krievijas bija vislielākā.

Progress saistībā ar risinājumiem darbaspēka pieejamības jomā pēdējā laikā nav vērojams, par problēmām regulāri politiķu vidū tiek spriests, taču reāla, mērķtiecīga rīcība neseko, Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) pētījuma "Ārvalstu investīciju vides indekss 2019" ietvaros notiekošajā ekspertu diskusijā atzina eksperti.

"Situācija darbaspēka jomā ir kritiska, un pēc idejas mēs runājam par darbaspēka neesamību," atzīst "PwC" Latvijas biroja vadītāja Zlata Elksniņa-Zaščirinska.

Tomēr, pēc viņas teiktā, šīs jomas jāsadala divos problēmu blokos - īstermiņa un ilgtermiņa problēmas.

"Ilgtermiņā mēs varam runāt par izglītības un veselības jomu attīstību, taču īstermiņā jārunā, ka darba rokas mums vajadzīgas tūlīt, un diemžēl ar dažādiem produktivitātes uzlabojumiem mēs nespējam panākt virzību. Iepriekšējā gadā esam runājuši ar politiķiem par mobilitātes programmām, taču virzība šajā jautājumā nav vērojama," viņa pauž.

Tādēļ būtu nepieciešama rīcība no politiķu puses, jo uzņēmēji, ja tas būs iespējams, atradīs variantus, kā ievest darbaspēku un nodarbināt, bet tam jānotiek godīgi, konkurētspējīgi un prognozējami, piebilda FICIL vadītāja.

Kā sasniegt Latvijas izaugsmi ilgtermiņā un sekmēt labklājības līmeņa pieaugumu? Tam nepieciešama ekonomikas transformācija uz augstākas pievienotās vērtības produktu radīšanu, aktīvāka rīcība eksporta tirgos un plašāka digitālo risinājumu izmantošana iekšējā tirgū, secina Ekonomikas ministrija.

Ekonomikas transformācijai būs nepieciešams arī augstas kvalifikācijas darbaspēks, bet samazināsies zemas un vidējās kvalifikācijas darbavietu skaits. Šo transformāciju un produktivitātes līmeņa pieaugumu lielā mērā nodrošinās tautsaimniecības pārorientēšanās no zemu un vidēji zemu tehnoloģiju nozarēm uz vidēji augstu un augstu tehnoloģiju nozarēm. Līdz ar to prognozējam, ka palielināsies augstākās kvalifikācijas darbavietu īpatsvars, bet saruks vidējās un zemas kvalifikācijas profesiju īpatsvars.

“Konkurētspēja ir izšķiroša Latvijas ekonomikas izrāvienam, tomēr bez strukturālām izmaiņām un bez produktivitātes celšanas nebūs iespējams mainīt Latvijas izaugsmes trajektoriju. Būtisku ietekmi uz straujāku nozaru un visas tautsaimniecības izaugsmi rada jaunāko tehnoloģiju ieviešana, jaunu produktu un pakalpojumu attīstīšana, kā arī digitālo risinājumu plašāka izmantošana un procesu efektivitātes uzlabošana. Taču tikpat nozīmīgs faktors straujākas ekonomiskās izaugsmes nodrošināšanā ir arī darbaspēka pieejamības jautājumu risinājumiem. Tāpēc jau šodien svarīgi ir pielāgot iedzīvotāju izglītības piedāvājumu esošā un nākotnes darba tirgus vajadzībām, kas stiprinās uzņēmēju konkurētspēju un veicinās tautsaimniecības pārstrukturizāciju no zemas uz vidēju un augstu tehnoloģiju nozarēm, kā arī nodrošinās iedzīvotāju labklājību,” uzsver ekonomikas ministre Ilze Indriksone.

Vairums no 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm medikamentiem piemēro zemāku pievienotās vērtības nodokļa likmi, Latvijā piemērotā šī nodokļa likme — 12% ir ne tikai augstākā Baltijā, bet pat visā Austrumeiropā, liecina a/s BDO Latvia pētījums.

Latvijā PVN likme medikamentiem ir viena no augstākajām ES, tāpat kā Dānijā, Īrijā, Bulgārijā.

«Attīstītās valstis (Somija — 10%; Beļģija – 6%, Luksemburga – 3%, Zviedrijā pat 0% ) piemēro salīdzinoši daudz zemāku samazināto PVN likmi nekā Latvija, neskatoties uz to, ka var atļauties ieviest arī lielāku samazināto PVN likmi, jo iedzīvotāju dzīves līmenis ir salīdzinoši augstāks. Šo valstu iedzīvotāji būtu spējīgi nest arī nedaudz lielāku nodokļu nastu, taču ES dalībvalstis nesteidzas šīs likmes palielināt,» pētījuma datus komentē a/s BDO Latvia partneris Jānis Zelmenis.

Viņš norāda, ka pat salīdzinājumā ar Baltijas valstīm Latvija ir PVN rekordiste – kamēr Lietuvā un Igaunijā kompensējamajām zālēm piemēro samazināto 5 un 9% PVN, Latvijā tas ir 12%. Būtiski zemāka PVN likme zālēm ir Austrumeiropas — jaunajās ES dalībvalstīs Ungārijā, Polijā. «Jāņem vērā, ka medikamentu aplikšana ar pievienotās vērtības nodokli pat dažādās Eiropas Savienības valstis ir ļoti atšķirīga un pat sarežģīta, jo ir tādas grupas, kurām tiek piemērota šī nodokļa standarta likme, piemēram, bezrecepšu medikamentiem, ir tādi medikamenti, kuriem tiek piemērota pazeminātā PVN likme un pat ir tādas zāles, kurām šī PVN likme ir 4% vai pat 0%,» kopējo ainu medikamentu aplikšanā ar PVN skaidro J. Zelmenis. Viņš norāda, ka ir valstis, piemēram, Dānija, Īrija, Bulgārija, kurās visas zāles apliek ar valstīs esošo PVN standartlikmi, ir tādas valstis, kā piemēram, Itālija un Francija, kur daļu medikamentu apliek ar 10%, otru ar daudz zemāko 4% vai pat 2,1% likmi.

Gada beigas ir ierasts laiks kopsavilkumiem un nākotnes prognozēm. Nekustamo īpašumu attīstība Rīgā zināmā mērā ir miglā tīta, jo to nākamgad ietekmēs vairāki šobrīd ne sevišķi precīzi prognozējami faktori, taču mēs vismaz zinām, no kuras puses šos izaicinājumus gaidīt. Un ir arī tādas jomas, kur varam cerēt uz pozitīvām pārmaiņām.

Kopumā aizejošais gads nekustamā īpašuma nozarei ir bijis labvēlīgs. Nekustamo īpašumu attīstītājiem nav trūcis iespēju pārdot jaunos mājokļus: pircējiem ir bijis operatīvi pieejams banku finansējums un “Altum” apsaimniekotās valsts atbalsta programmas, un pandēmijas laikā ne vienam vien pieauguši uzkrājumi, ko, uztraucoties par inflāciju, gribas gudri ieguldīt. Tā kā akciju tirgus daudziem šķiet sarežģīts, cilvēki izvēlas gadsimtiem senu un pārbaudītu ieguldījumu veidu – nekustamo īpašumu, bieži vien – jaunajos projektos, rēķinoties, ka ekspluatācijas izmaksas jaunam mājoklim ir krietni mazākas labākas energoefektivitātes dēļ un vidējā termiņā nebūs vajadzīgas papildu investīcijas, kas ir neizbēgamas vecākā mājoklī. Tāpat līdz ar Covid-19 ienākšanu mūsu ikdienā daudz vairāk novērtējam funkcionalitāti un ērtības, ko var sniegt mājoklis: ja jāvada sapulce, bet koncentrēties traucē kaimiņa televizora skaņas, cilvēki ātri vien pieņem lēmumu par dzīves telpas uzlabošanu.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Pēdējie gadi enerģētikā bijuši dažādu satricinājumu pārpilni, tomēr 2023. gadu varam dēvēt par stabila pagrieziena gadu uz valsts enerģētisko neatkarību un energoresursu portfeļa paplašināšanu, kā arī Latvijas elektroapgādes kritiskās infrastruktūras izturības testu.

Saules ģenerācija sākotnēji straujāk attīstījusies tieši sadales sistēmā – līdz 2023. gada beigām, kā iepriekš prognozēts, "Sadales tīklam" pieslēgto elektrostaciju un mikroģeneratoru kopējā jauda pārsniedz 300 MW, kas atbilstošos laikapstākļos ļauj saražot ap 30-40% no attiecīgā brīža patēriņa, tā veicinot Latvijas energoneatkarību un zaļo ražošanu. Sadales sistēmai pieslēgto saules elektrostaciju kopskaits gada beigās sasniedzis ap 700, bet mikroģeneratoru – ap 19 000.2023. gads parādīja arī to, cik būtiski ir stiprināt elektroapgādes infrastruktūras drošumu.

Šogad saskārāmies ar vairākām pamatīgām dabas stihijām – plūdiem janvārī, vētru oktobrī un snieglieci decembrī, ko veiksmīgi pārvarējām, un divu pēdējo dabas stihiju seku likvidēšanā varējām pat doties palīgā saviem kaimiņiem igauņiem. Vēl pirms pieciem gadiem arī Latvijā šādā sniegliecē iedzīvotājiem būtu bijis jārēķinās ar daudz ilgākiem elektroapgādes pārtraukumiem. Šogad, pateicoties līdzšinējām vidējā sprieguma kabelizācijas programmām un preventīvai trašu tīrīšanai, elektroapgādes traucējumi skāra salīdzinoši nelielu klientu skaitu, un neviens atsevišķs elektroapgādes pārtraukums klientiem nepārsniedza 24 stundas. Tas ir arī apliecinājums, ka savulaik izvēlētā elektrotīkla apkalpošanas stratēģija – savas Remontu un būvniecības daļas izveide – ir bijusi pareiza.

Koronavīrusa radītā ārkārtas situācija veicinājusi pieprasījumu pēc ilgāk uzglabājamas pārtikas, tostarp arī konserviem. Pieprasījuma apmierināšanai meklējot papildspēkus, zivju pārstrādes uzņēmums "Karavela" aicina citas nozares aizdot darbiniekus, nevis atlaist tos.

Ar šādu paziņojumu sociālajos tīklos uzņēmums steidzami meklē darbiniekus, kas ir gatavi palīdzēt īstermiņā. Esošajiem 200 darbiniekiem nepieciešami papildspēki - 80 darbinieki.

"Neatkarīgi no tā, kas šodien notiek Latvijā un pasaulē, darījumi ir krietni pieauguši. Mums jebkurā gadījumā būtu nepieciešams papildu darbaspēks vai risinājumi, kā saražot pieprasīto produkciju. Pieprasījums pēc mūsu produkcijas vai konserviem - pēc visa tā, ko var ilgi glabāt, - ir pieaudzis burtiski pēdējās trīs, četrās nedēļās. Tas ir ļoti strauji kāpis," atklāj SIA "Karavela" mārketinga direktors un līdzīpašnieks Jānis Endele.

Uzņēmums novērojis, ka Baltijā, kas ir uzņēmuma mazākais tirgus, pieprasījums pieaudzis uz pusi. "Ja skatāmies uz rietumiem, tad šajā brīdī nav svarīgi, cik ir pieaudzis, bet tas, cik mēs varam izpildīt. Ideja, kā piesaistīt īstermiņā papildu darbaspēku, varētu atbilst citu godīgu, labu uzņēmumu aktuālai problēmai – mums īstermiņā ir nepieciešams papildu darba resurss, kurš, iespējams, nebūs nepieciešams pēc mēneša vai diviem. Kopā tiek saliktas divas līknes - mums tā šobrīd iet uz augšu, savukārt citur viss iet uz leju. Tātad, lai cilvēkiem dotu mēnesi saprašanai, kas notiek, mēs piedāvājam šādu iespēju," komentē J.Endele.

Pagājušajā sezonā, kad Eiropas trases un citas izklaides iespējas Latvijas iedzīvotājiem nebija tik brīvi pieejamas, slēpotāju skaits vietējās trasēs sasniedza rekordlielu skaitu, klientu netrūkst arī šosezon.

Lai gan apmeklētāju skaits Latvijas lielākajās slēpošanas trasēs šajā sezonā ir nedaudz mazāks nekā iepriekšējā, klientu skaits ir atgriezies pirmspandēmijas līmenī, norāda nozares pārstāvji. Tādu sezonu kā iepriekšējo, visticamāk, vairs nekad nepiedzīvosim, taču ir pilnīgi skaidrs, ka pagājušais gads un situācija valstī ir atkal atmodinājusi kalnu kultūru Latvijā, jo interesentu šobrīd ir daudz vairāk nekā pirms pandēmijas, spriež Milzkalna pārstāve Elīna Putene.

Duāla ietekme

Esam novērojuši, ka cilvēku apmeklējumi kļuvuši biežāki, pastāvīgāki un mērķtiecīgāki, secina E. Putene. “Pērn gandrīz četrus mēnešus, neatkarīgi no dienas, laika un laikapstākļiem, visi kalna apmeklējuma laiki bija izpārdoti. Par 50 vietām, kas tika piedāvātas katrā no setiem, vienlaicīgi cīnījās vairāki tūkstoši interesentu. Neskatoties uz to, ka apmeklētāju šogad ir mazāk nekā pērn, šī sezona noteikti mūs iepriecina,” spriež E. Putene.

Lai gan tehnoloģijas, tostarp robotika un mākslīgais intelekts nepārtraukti attīstās un pilnveidojas, jāņem vērā, ka roboti nekad pilnībā neaizstās cilvēkus. Bailes no tā ir radušās zinātniskās fantastikas darbu iespaidā.

Roboti un mākslīgā intelekta risinājumi patiesībā var būtiski atvieglot mūsu ikdienu un darbu, ļaujot cilvēkiem strādāt labākos apstākļos, augstāk kvalificētu darbu, saņemot atbilstošu atalgojumu. Maldīgi baidīties arī no karjeras tehnoloģiju jomā – matemātika, programmēšana un fizika patiesībā ir ļoti aizraujošas disciplīnas, kas sniedz iespēju sniegt ieguldījumu sabiedrības attīstībā.

Automatizācija – sadarbība ar robotu

Zināšanas un praktiskās iemaņas STEM jomās (zinātnē, tehnoloģijās, inženierzinātnēs un matemātikā) paver ļoti plašas karjeras iespējas – patiesībā teju ikvienā industrijā nepieciešami šādi profesionāļi: no ražošanas līdz veselības aprūpei, no loģistikas līdz izklaides industrijai. Tehnoloģiju attīstība skar dažādus dzīves aspektus un mēs varam izvēlēties – apgūt, kā to pielietot savā labā, vai raudzīties uz attīstību no malas?

Svarīgi saprast, ka jaunas IT sistēmas ir nepieciešams ieviest, nevis tāpēc ka tas ir “moderni” un “visur attīstītajā pasaulē tā dara”, vai apgūt pieejamo IT budžetu, bet tāpēc ka valstij ieguldījumi digitalizācijā ir kritiski svarīgi, lai Latvija spētu saglabāt globālo konkurētspēju, un lai Latvijas cilvēkiem būtu droša un pārtikusi nākotne.

Sekmīgi īstenoti digitalizācijas projekti nozīmē to, ka Latvijā iespējams pieņemt datos balstītus lēmumus, objektīvi analizējot iespējamās alternatīvas, nevis viena vai otra lēmumu pieņēmēja subjektīvajās pārdomās. Otra nozīmīgā priekšrocība – digitalizēti procesi notiek ievērojami efektīvāk, bieži vien ātrāk, ērtāk un ar mazāku cilvēkresursu iesaisti.

Darbaspēks kļūst arvien dārgāks resurss

Pēc jaunākajiem statistikas datiem, bezdarba līmenis Latvijā ir sasniedzis zemākos rādītājus kopš PSRS sistēmas sabrukuma, kad bezdarbs kā tāds nepastāvēja. Par darbinieku trūkumu runā gan valsts un pašvaldību iestādes, gan arī privātais sektors. Nereti dzirdams, ka mums ir spēcīgi eksportējošie uzņēmumi, kuri labprāt paplašinātu savu darbību, bet to nav iespējams izdarīt, jo vienkārši trūkst darbaspēka. Vienlaicīgi algu līmenis Latvijā joprojām ievērojami atpaliek gan no Rietumvalstīm, gan arī mūsu kaimiņiem – Lietuvas un Igaunijas.

Andrejs Ēķis

Foto: Ritvars Skuja, Dienas Bizness

Vai kino industrija ir Latvijas iespēja pasaules mērogā, kāda ir situācija valsts kino nozarē – uz šiem un citiem jautājumiem sarunā ar "Dienas Biznesu" atbild producents un režisors Andrejs Ēķis.

2019. gadā kopumā Igaunijas valdība kino industrijas atbalstam atvēlēja 10,7 milj. eiro, Lietuvas valdība – 6,4 milj. eiro, kamēr Latvijas – nepilnus 6,4 milj. eiro. Cik būtiski būtu šo budžetu palielināt, un vai tas ir izšķirošais faktors tam, cik skatīts būs vietējais kino, cik naudas ieplūdīs atpakaļ valsts kasē un kā uz mums skatīsies ārvalstu producenti, skaidro producents.

A. Ēķis kino industriju Latvijā salīdzina ar vietējo tipogrāfijas nozari. Tehniskajam personālam sokas labi – iespiedēji drukā grāmatas arī eksporta tirgum, kamēr satura veidotāju panākumi ir mazliet vājāki. "Mums ir ārkārtīgi precīzs un augsti kvalificēts darbaspēks, cilvēki, kuri runā angļu valodā un galvenais – labas filmēšanas vietas: dažādu laika posmu vēsturiskās vietas, meži. Filmu šeit var uzņemt ļoti ātri.

VAS "Latvijas pasts" īstenojis pēdējo gadu vērienīgāko investīciju projektu un ekspluatācijā nodevis pirmo pilnībā automatizēto sūtījumu svēršanas, skenēšanas, mērīšanas un šķirošanas iekārtu.

Jaunā iekārta nodrošinās daudz kvalitatīvāku sūtījumu apstrādi, ātrāku apriti šķirošanas kompleksā un precīzākus datus norēķiniem.

Līdzīgi kā citviet pasaulē, arī Latvijā būtiski samazinās tradicionālo pasta sūtījumu apjomi, bet, pateicoties e-komercijas straujajai attīstībai un augošajām attālinātās iepirkšanās iespējām, palielinās sīkpaku un paku sūtījumu īpatsvars. Jaunā līnija ar mākslīgā intelekta palīdzību ļaus efektīvi apstrādāt visa veida pasta sūtījumus, stundas laikā spējot sašķirot līdz pat 6000 sūtījumu vienību un kopumā ar esošajiem darbaspēka resursiem nodrošinot divreiz ātrāku divreiz lielāka sūtījumu skaita apstrādi

Digitalizācija un e-komercija ir atslēgas jēdzieni, kas transformējuši pasta nozari un izvirzījuši jaunos izaicinājumus. “Revolucionārās pārmaiņas tehnoloģiju jomā ir būtiski mainījušas globālo pasta nozari. Pirms desmit gadiem mūsu pakalpojumu apjomā lielākais īpatsvars bija tradicionālajiem pasta sūtījumiem, piemēram, vēstulēm, bet līdz ar e-komercijas straujo izaugsmi un iepirkšanos visdažādākajās interneta tirdzniecības platformās pēdējos gados strauji mainās arī pasta uzņēmumu funkcionalitāte un piedāvāto pakalpojumu klāsts. Datu apmaiņa, apstrādes un piegādes ātrums, izsniegšanas vietu daudzveidība ir mūsdienu patērētājam elementāras prasības. Lai tās nodrošinātu, vairs nepietiek tikai ar cilvēkresursiem, ir nepieciešama ievērojama mākslīgā intelekta klātbūtne,” norāda Latvijas Pasta valdes priekšsēdētājs Mārcis Vilcāns.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) aicina iespējami ātri Latvijā atcelt striktos Covid-19 izplatības apturēšanai ieviestos ierobežojumus, dodot iespēju visām nozarēm pilnvērtīgi strādāt un ļaujot ekonomikai atkopties.

Ilgāka ierobežojumu saglabāšana nozīmē apdraudējumu ekonomikas atveseļošanai un Latvijas konkurētspējas samazināšanos.

Viena pēc otras valstis mīkstina uzliktos Covid-19 ierobežojumus, dodot iespēju atsākt strādāt slēgtajām nozarēm un veicinot ekonomikas atveseļošanos pēc diviem grūtiem gadiem. Arī kaimiņvalstis – Lietuva un Igaunija – dodas liberālākas un konkurētspējīgākas ierobežojumu politikas virzienā.

LTRK aicina ar steigu Latvijā atcelt Covid-19 sertifikātu izmantošanu, obligāto vakcināciju darbiniekiem, tāpat arī slēgtajām nozarēm jāatļauj strādāt, katram uzņēmumam deleģējot pašam uzraudzīt epidemioloģiskās drošības noteikumu ievērošanu darbinieku un klientu vidū. Ja striktie ierobežojumi netiks iespējami ātrāk atcelti, tiek nopietni apdraudēta gan ekonomikas atkopšanās, gan Latvijas konkurētspēja. Uz kaimiņvalstīm aizplūst gan darbaspēks, gan preču un pakalpojumu pircēji, radot zaudējumus uzņēmējiem un ekonomiskās izaugsmes plaisu starp Baltijas valstīm.

Latvijā bāzētais biotehnoloģiju uzņēmums “Latvia MGI Tech” sāk gēnu sekvencēšanas iekārtu un reaģentu ražošanu, lai zinātņietilpīgus produktus eksportētu uz ASV un Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm.

Uzņēmuma ražošanas centrs 7000 m2 platībā atrodas “Lidostas parka” teritorijā. “Latvia MGI Tech” ir “MGI” ražošanas centrs Eiropā, kas paredzēts starptautiskai biznesa attīstībai ES un ASV.

Latvijā uzņēmums turpmāk ražos genomu sekvencēšanas iekārtas “DNBSEQ-G400” un pavadošos reaģentus “HotMPS”, lai audzētu eksportspēju mērķa tirgos. “DNBSEQ-G400” sekvencēšanas iekārta šobrīd ir visvairāk pieprasītā biotehnoloģija uzņēmuma produktu portfelī un tiek plaši izmantota gan zinātniskos institūtos, gan medicīnas diagnostikas centros visā pasaulē.

“Šis ir nozīmīgs atskaites punkts ne vien uzņēmuma attīstībā, bet arī biotehnoloģiju ražošanas līdera pozīcijas nostiprināšanā Baltijas valstīs. Viens no modernākajiem Eiropas mēroga ražošanas centriem tapis, pateicoties intensīvam darbam un ilgtermiņa investīcijām aptuveni 20 miljonu eiro vērtībā. Šeit mūsu enerģiskā komanda ražos augstas tehnoloģiskās sarežģītības produktus ar augošu pieprasījumu pasaulē. Tas palīdzēs veikt jaunus atklājumus zinātnē, kā arī cīņā ar onkoloģiskām vai citām smagām slimībām, uzlabojot agrīnas diagnostikas iespējas, un tādējādi piemeklēt labākās ārstēšanas metodes. Mēs pakāpeniski palielināsim savu ražošanas jaudu, attīstīsim eksportu uz ASV un ES valstīm, vienlaicīgi radot jaunas darba vietas,” akcentē biotehnoloģiju uzņēmuma “Latvia MGI Tech” izpildviceprezidents Dr. Andis Šlaitas.

Pasaules mērogā novērojama arvien aktīvāka virzība uz procesu automatizāciju, robotizāciju, elektrifikāciju un energoefektivitāti, kas nākotnē varētu veicināt vēl lielāku enerģijas pieprasījuma pieaugumu.

Ceturtā industriālā revolūcija jeb Industrija 4.0 noteikti ieviesīs būtiskas izmaiņas ražošanas procesos gan globālā, gan nacionālā līmenī, teic Agris Veliks, ABB Elektrifikācijas biznesa vadītājs Latvijā. Viņš atzīmē, ka nākotnē pieprasījums pēc enerģijas, visticamāk, turpinās augt, kas attiecīgi veicinās arī cenu kāpumu, tā ietekmi uzņēmēji var mazināt, investējot energoefektivitātē un ilgtspējīgos risinājumos.

Jāpielāgojas tirgum

Pēdējos gados Baltijas valstis ir panākušas būtisku progresu, strādājot pie reģiona elektrifikācijas un virzības uz ilgtspēju, domā A. Veliks. “Mēs cenšamies būt mazāk atkarīgi no fosilā kurināmā, lai sasniegtu vides mērķus, un motivējam uzņēmējus atrast veidus, kā pielāgoties jaunajai realitātei un konkrētajos apstākļos, integrējot ABB produktus, kļūt energoefektīvākiem un konkurētspējīgākiem. Šajā gadījumā atbildi mēs redzam tā sauktajās viedajās ēkās un gudrās enerģijas risinājumos, kā arī enerģijas avotu dažādošanā. Arī ABB vairāku gadu garumā ir bijis uzticams partneris progresīvo tehnoloģiju integrēšanā ar mērķi optimizēt enerģijas patēriņu un dažādot energoapgādi. Ieguldām gan saules enerģijā un energoefektivitātē, gan e-mobilitātes infrastruktūrā un citos risinājumos. Tāpat ABB nodrošina uzņēmumus, tajā skaitā dažādus datu centrus, birojus un slimnīcas, ar UPS sistēmām un citiem viedajiem risinājumiem,” teic A. Veliks.

Vācijas valdība ceturtdien panākusi vienošanos, lai ielaistu valstī steidzami nepieciešamos sezonas viesstrādniekus augļu un dārzeņu ražas novākšanai.

Aptuveni 40 000 viesstrādnieku būs atļauts iebraukt Vācijā aprīlī un maijā, paziņoja lauksaimniecības ministre Jūlija Klēknere.

Saskaņā ar vienošanos viesstrādniekiem valstī būs jāierodas ar lidmašīnu un darba devējiem būs jāpārbauda viņu veselība pēc ierašanās.

Atbraukušajiem viesstrādniekiem arī būs 14 dienas jādzīvo un jāstrādā atsevišķi no citiem strādniekiem un viņiem netiks ļauts pamest kompānijas teritoriju.

Pārtikas krāšana novedusi pie krietni dārgākiem kviešiem  

Pārtikas preču pirkšanas trakums apvienojumā ar protekcionismu var novest pie augstākām cenām,...

Vācija pagājušā nedēļā aizliedza iebraukt valstī visiem sezonas strādniekiem no valstīm ārpus Eiropas Savienības (ES) un ES valstīm, kas neietilpst eirozonā, tostarp Bulgārijas un Rumānijas. Sezonas strādnieki nevarēs ierasties arī no valstīm, kas koronavīrusa dēļ uz laiku atjaunojušas robežkontroli, tostarp no Polijas un Austrijas.

Vācijas lauksaimniecības nozare ik gadu nodarbina gandrīz 300 000 sezonas strādnieku, no kuriem vairums ir no Austrumeiropas.

Pēc aizlieguma ieviešanas lauksaimnieki cēla trauksmi, ka šī lēmuma rezultātā var aptrūkties darbaspēks jaunās ražas novākšanai.

Šveices telekomunikāciju un programmatūras izstrādes uzņēmums "Swisscom" Rīgā atvēris savu otro DevOps centru ārpus Šveices. Investīciju projekts realizēts ciešā sadarbībā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA).

Lēmums par paplašināšanos ārpus Šveices pieņemts saskaņā ar "Swisscom" stratēģiju līdz 2025. gadam uzņēmuma paspārnē izveidot vienu no vadošajiem tehnoloģiju attīstības centriem Eiropā.

Pieprasījums pēc IT pakalpojumiem un inovācijām arvien pieaug, bet piesaistīt nepieciešamos profesionāļus šī pieprasījuma apmierināšanai kļūst arvien sarežģītāk, tādēļ lēmums par paplašināšanos ārpus Šveices ir loģisks solis, kā turpināt savu attīstības ceļu. Latvijai un, jo īpaši, Rīgai ir starptautiski laba reputācija kā strauji augošam tehnoloģiju attīstības un programmatūras izstrādes centram. Valsts iegulda kvalificētu IT speciālistu izglītībā, kas veido labu pamatu tam, lai Latvija veidotos par nozīmīgu digitalizācijas izcilības centru, norāda LIAA.