Neraugoties uz līdzšinējiem centieniem novērst atalgojuma atšķirību starp sievietēm un vīriešiem, Eiropas Savienības (ES) valstīs, tostarp Latvijā, tā aizvien ir ievērojama.

Šī gada pavasarī tika apstiprināta Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (EU Pay Transparency Directive), kas paredz stiprināt juridisko regulējumu attiecībā uz taisnīgu atalgojumu ES. Direktīva nosaka konkrētus pasākumus un instrumentus, lai nodrošinātu, ka darba devēji ievēro taisnīga atalgojuma principu vienādam vai līdzīgas vērtības darbam. Gan valstij kopumā, gan uzņēmumiem ir tikai divi gadi, lai sagatavotos, jo jaunie noteikumi stāsies spēkā jau 2026. gada jūnijā. Lai izpildītu direktīvas prasības, darba devējiem jau šobrīd nepieciešams pārskatīt savu atalgojuma praksi, un pārliecināties, vai pastāv atalgojuma atšķirības starp vīriešiem un sievietēm? Jāatceras, ka, izdarot secinājumus, jāsamēro vienāds vai līdzīgas vērtības darbs. Lai gan direktīvā noteikti atšķirīgi termiņi pirmo ziņojumu publicēšanai dažādu lielumu uzņēmumiem, kopumā jau šobrīd var prognozēt, ka direktīva skars visus darba devējus.

Direktīva, ko šodien apstiprināja Eiropas Parlaments, patēriņa kredītu ņēmējiem Eiropas Savienībā (ES) ļaus vieglāk izvēlēties sev izdevīgāko aizņēmumu un darīt to arī citā ES valstī, informēja Eiropas Parlamenta Preses dienests.

Tā noteiks standartus informācijai, kas jāsniedz patērētājiem un jāiekļauj patēriņa kredītu reklāmās, un ieviesīs vienu metodi gada likmes aprēķināšanai. Deputāti nobalsoja, ka prasības attieksies uz kredītiem vērtībā no EUR 200 līdz 75 000.

Pašlaik divas trešdaļas ES iedzīvotāju ņem kredītus sadzīves tehnikas, mēbeļu vai auto iegādei, bet tikai 1 % to dara citā ES valstī. Vienādi nosacījumi arī palielinās kredītiestāžu konkurenci, kas savukārt var stimulēt pakalpojumu kvalitāti. Gaidāms, ka direktīva arī palīdzēs kredītiestādēm labāk izmantot Eiropas Savienības patēriņa kredīta tirgus potenciālu: šī tirgus vērtība gadā ir aptuveni EUR 800 miljardi.

Nav vairs nekāds noslēpums, ka tirgus dalībnieka, kas sodīts par konkurences tiesību pārkāpumu, nedienas ar Konkurences padomes vai citas Eiropas Savienības konkurences iestādes nosodošu lēmumu vien nebeidzas. Jebkurš šāds lēmums paver plašas iespējas zaudējumu prasībām pret nosodīto uzņēmumu. Tomēr, neskatoties uz to, ka Konkurences padome arvien uzstājīgāk vērš sabiedrības uzmanību uz tiesībām prasīt zaudējumu atlīdzināšanu, pie tiesām nebūt nav vērojamas zaudējumu prasītāju rindas. Kāda tad īsti ir realitāte, ar kuru tirgus dalībniekiem un patērētājiem nākas saskarties šobrīd un vai tuvākajā laikā sagaidāmas būtiskas pārmaiņas?

Konkurences likuma 21.pants paredz, ka persona, kura ir cietusi zaudējumus šā likuma pārkāpuma dēļ, ir tiesīga prasīt no pārkāpēja zaudējumu atlīdzību un likumiskos procentus; pēc prasītāja lūguma tiesa var noteikt zaudējumu atlīdzības apmēru pēc saviem ieskatiem. Tāpat tiesības pieprasīt zaudējumu atlīdzību par Eiropas Savienības (turpmāk – ES) un nacionālo konkurences tiesību pārkāpumiem jau vairākus gadu desmitus ir atzītas ES tiesu judikatūrā.

Jānorāda, ka Latvijā zaudējumu atlīdzināšanu ir iespējams prasīt vispārējās jurisdikcijas tiesā neatkarīgi no tā, vai konkurences pārkāpumu ir konstatējusi Latvijas Konkurences padome vai jebkura cita konkurences iestāde ES.

Mājokļu kredītu ņēmēji būs jāinformē par visām hipotēkas izmaksām un riskiem, jāpasargā pret atmaksājamās summas palielināšanos tirgus svārstību dēļ, kā arī jāizsargā gadījumos, ja viņi nespēs atmaksāt aizņēmumu, liecina otrdien Eiropas Parlamentā provizoriski pieņemtā direktīva, kas uzliek dalībvalstīm izstrādāt noteikumus hipotekāro kredīta ņēmēju aizsardzībai.

Pirms noteikumu galīgās apstiprināšanas parlaments vēlas saņemt garantiju, ka direktīvu patiešām piemēros visās dalībvalstīs.

Jaunā direktīva attiecas uz hipotekārajiem kredītlīgumiem, kas noslēgti par mājokļiem, mājokļiem ar biroju telpām vai ar apbūves zemi. Dažas direktīvas prasības varēs pielāgot atbilstoši atšķirībām dalībvalstu hipotēku un nekustamā īpašuma tirgos, tomēr tā stingri prasa visā ES teritorijā pēc vienota parauga sniegt izsmeļošu un atklātu informācija hipotekāro kredītu ņēmējiem.

Patērētājiem, kas grasās parakstīt hipotekārā kredīta līgumu, būs jāsaņem individualizēta informācija, kas ļauj salīdzināt tirgū pieejamos kredītus, izvērtēt piedāvājuma kopējās izmaksas un ilgtermiņa finansiālās sekas. Patērētājam piedāvātajiem kredīta noteikumiem jāatbilst viņa finanšu stāvoklim, jāņem vērā viņa nākotnes izredzes un iespējamās grūtības.

Tāpat kā pārējām ES dalībvalstīm, Latvijai līdz 2017. gada 26. jūnijam ir jāiestrādā nacionālajā likumdošanā normatīvi, kurus ir noteikusi Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva ES 2015/849.

Direktīva ir vērsta uz Eiropas Savienības finanšu sistēmas aizsargāšanu no noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas vai terorisma finansēšanas. Tās darbība ietekmē, galvenokārt, finanšu tirgus dalībniekus, nosakot būtiski augstākas prasības klientu uzticamības pārbaudei (Know your client); Latvijā un citās ES valstīs reģistrēto uzņēmumu īpašniekus, uzliekot par pienākumu iesniegt centralizētā reģistrā informāciju par uzņēmumu faktiskajiem īpašniekiem (patiesā labuma guvējiem (PLG)).

Šī ir jau ceturtā direktīva, kas vērsta uz ES finanšu sistēmas aizsargāšanu, tādēļ finanšu tirgus dalībnieki to dēvē vienkārši par Ceturto direktīvu. Ilgāku laiku, spēkā bija 2005. gada direktīva, līdz taču 2012. gadā starptautiskā organizācija FATF (Financial Action Task Force) papildināja savus standartus (the FATF recommendations – International standarts on combating money laundering and financing of terrorism). Balstoties uz tiem, ES Komisija sagatavoja savu ziņojumu par būtiskākajiem jaunās direktīvas aspektiem (uz riska faktoru balstīta pieeja, faktiskā īpašnieka identifikācija, centralizēti informācijas reģistri u.c.) – un 2015. gada 20. maijā tika pieņemta Direktīva ES 2015/849.

Elektronisko maksājumu pasaule ir ļoti cieši saistīta ar dažādām mūsdienu tehnoloģijām. Un tās attīstās daudz straujāk, nekā tām var tikt līdzi regulējošā likumdošana.

Pašlaik maksājumu tirgu Eiropas Savienībā (ES) regulē 2007. gadā pieņemtā Pirmā maksājumu pakalpojumu direktīva, bet 2018. gada sākumā visiem ES valstu maksājumu pakalpojumu sniedzējiem jāsāk dzīvot pēc jaunas kārtības un noteikumiem, ko noteiks Otrā maksājumu pakalpojumu direktīva (PSD2).

Pirmā maksājumu pakalpojumu direktīva (Payment Services Directive - PSD) tika apstiprināta 2007. gadā un tā radīja vienotu maksājumu tirgu Eiropā. Direktīva noteica, ka visās ES dalībvalstīs elektroniskos maksājumus regulē vienādi noteikumi. Katrā ES dalībvalstī direktīvas tiek ieviestas caur nacionālo likumdošanu - Latvijā 2010. gadā stājās spēkā Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likums. Ir pagājuši 10 gadi un Eiropas ekonomikas digitalizācija ir ievērojami gājusi uz priekšu. Pa šo laiku tehnoloģijas ir būtiski attīstījušās, bet tirgū ienākuši jauni spēlētāji, kas piedāvā virkni jaunu, inovatīvu pakalpojumu, bet daudzi no tiem pašlaik netiek nekādā veidā regulēti.

EP deputāti šodien atbalstīja tā dēvētās repatriācijas direktīvas redakciju, par kuru iepriekš bija panākta vienošanās starp Eiropas Parlamenta ziņojuma autoru un ES Padomi, Db.lv informē Marika Armanoviča, Eiropas Parlamenta Preses dienesta — Latviešu redakcija.

Tiesību akts ir pirmais solis ceļā uz kopīgu Eiropas imigrācijas politiku. Tā mērķi — veicināt nelegālo imigrantu labprātīgu atgriešanos un ieviest standartus tādās jomās kā maksimālais aizturēšanas laiks, aizliegums atgriezties ES, izraidāmo personu tiesības.

Direktīvas redakciju Eiropas Parlaments atbalstīja ar 369 balsīm par, 197 pret, un 106 atturoties. Balsojums paver ceļu uz galīgo vienošanos ar ES Padomi pirmajā lasījumā.

Deputātu vairākums atbalstīja EPP-ED grupas iesniegtos kompromisa grozījumus, noraidot PSE, Zaļo/EFA un GUE/NGL ieteiktos, kā arī Zaļo/EFA un GUE/NGL ierosinājumu no direktīvas atteikties kopumā.

Direktīva aizliedz dalībvalstīm ieviest normas, kas pret nelegālajiem imigrantiem ir nelabvēlīgākas nekā direktīvā noteiktās. Tā arī neskars patvēruma (bēgļu) tiesības, jo nošķir imigrāciju no patvēruma meklēšanas. Direktīva attiecas uz tiem gadījumiem, kad dalībvalsts iestādes pieņēmušas lēmumu, ka personai valsts jāatstāj. Tā nemaina dalībvalstu tiesības piešķirt personām uzturēšanās un tām pielīdzināmas atļaujas.

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi 2012. gadā vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī bija 198 lati, kas ir par 11 latiem vairāk nekā 2011. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) veiktā mājsaimniecību budžetu apsekojuma datu analīze. Tomēr SEB bankas eksperts Edmunds Rudzītis pieļauj, ka šī summa varētu būt lielāka.

Pēdējos divos gados vērojama mērena mājsaimniecību patēriņa pieauguma tendence, tomēr patēriņa izdevumi 2012. gadā joprojām bija zemāki nekā 2008. gadā.

Patēriņa izdevumu palielinājums 2012. gadā pret 2011. gadu faktiskajās cenās bija 5,7%. Tajā pašā laikā patēriņa cenas palielinājās par 2,3%, kā rezultātā patēriņa izdevumi salīdzināmajās cenās pieauga par 3,3%.

Lielāki patēriņa izdevumi bija pilsētās dzīvojošām mājsaimniecībām, kurās tie sasniedza 215 latus vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Laukos tie bija 163 lati.

Vislielākais patēriņa izdevumu pieaugums 2012. gadā bija uzņēmēju un pašnodarbināto mājsaimniecībās – par 22%, savukārt vismazākais tas bija pensionāru mājsaimniecībās – par 1,6%.

Latvijai līdz 2021. gada 1. maijam nacionālajos tiesību aktos jāpārņem Eiropas Savienības (ES) direktīva, kuras mērķis ir ierobežot negodīgas tirdzniecības prakses visā pārtikas piegādes ķēdē, lai aizsargātu ES lauksaimniekus.

Latvijā Negodīgas mazumtirdzniecības prakses aizlieguma likumā (NMPAL) pašlaik ir ieviestas vai daļēji ieviestas vairākas direktīvā noteiktās prasības, tomēr tās attiecas uz atsevišķiem, nevis visiem pārtikas piegādes ķēdes posmiem.

Jaunais Eiropas tiesību akts attieksies uz lauksaimniecības un pārtikas produktiem, kas tiek tirgoti pārtikas piegādes ķēdē, aizliedzot negodīgas prakses veidus, ko tirdzniecības partneri mēdz vienpusēji uzspiest saviem partneriem. Direktīva paredz minimālās prasības, kas dalībvalstīm jāievieš, tādējādi nodrošinot vienotu regulējumu visā ES un mazinot pastāvošās atšķirības starp tām dalībvalstīm, kurās ir regulējums netaisnīgām tirdzniecības praksēm un kurās šāda regulējuma nav.

Eiropas Parlaments šodien apstiprinājis panākto vienošanos ar ES Padomi attiecībā uz Direktīvu par Pasta pakalpojumu tirgus atvēršanu konkurencei. Tajā ņemti vērā arī Latvijas deputāta Roberta Zīles (TB/LNNK, UEN) un kolēģu ierosinātie priekšlikumi paredzēt garākus termiņus pilnīgai tirgus liberalizācijai jaunajās dalībvalstīs, t.sk. Latvijā, liecina R. Zīles sniegtā informācija medijiem.

Pieņemtā direktīva paredz, ka pilnīga pasta pakalpojumu tirgus atvēršana notiks līdz 2011. gadam, bet vairumā jaunajās dalībvalstīs un valstīs ar nelielu iedzīvotāju skaitu, nelielu teritoriju vai sarežģītu topogrāfisko situāciju liberalizāciju varēs veikt - līdz 2013. gadam.

Deputāts R. Zīle skaidro: "Esmu gandarīts, ka izdevies pārliecināt ES institūcijas par reālo situāciju jaunajās dalībvalstīs, tostarp Latvijā, kurām jādod laiks pirms tirgus atvēršanas pārvarēt virkni ar pasta nozares reformu saistītas problēmas. Latvijā, tāpat kā citās valstīs, jaunajai situācijai atbilstoša likumu un noteikumu bāze vēl tikai top. Arī tā dēvētā universālā jeb pamata pakalpojuma finansēšanas modelis vēl nav skaidrs. Līdz ar to ir saprātīgi pilnīgu tirgus atvēršanu nesasteigt.”

Šodien atbalstītā jaunā Eiropas Parlamenta direktīva paredz reformēt apdrošināšanas uzņēmumu uzraudzības sistēmu, lai sekmētu nozares finanšu stabilitāti.

Direktīva (Maksātspējas II (Solvency II)) stāsies spēkā 20 dienas pēc oficiālās publikācijas. Tā būs jāievieš dalībvalstu tiesību aktos līdz 2012. gada beigām, informēja Eiropas Parlamenta Preses dienestā.

Divus gadus pēc spēkā stāšanās Eiropas Komisijai jāsagatavo likumdošanas priekšlikums ar nepieciešamajiem pielāgojumiem dažos no direktīvas aspektiem, tostarp par regulatoru sadarbību uzraudzības kolēģijās. Trīs gadus pēc spēkā stāšanās jāsagatavo jauns priekšlikums, lai uzlabotu apdrošināšanas grupu kapitāla pārvaldi.

Direktīva ievieš jaunas, mūsdienu tirgum labāk pielāgotas prasības par apdrošināšanas un pārapdrošināšanas sabiedrību maksātspēju un maina pieeju to uzraudzībai. Izmaiņas ļaus regulatoriem veikt aktīvāku, uz noteiktiem ar risku saistītiem principiem balstītu kontroli, aizstājot pašreizējo pieeju, kas balstīta uz atbilstību atsevišķiem kritērijiem.

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi 2013. gadā vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī bija 301 eiro, kas ir par 19 eiro vairāk nekā 2012. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) veiktā mājsaimniecību budžetu apsekojuma datu analīze.

Saskaņā ar apsekojuma datiem pēdējos trijos gados vērojama mērena mājsaimniecību patēriņa pieauguma tendence, tomēr patēriņa izdevumi 2013. gadā joprojām bija zemāki nekā 2008. gadā.

Patēriņa izdevumi 2013. gadā faktiskajās cenās sasniedza 91% no 2008. gada līmeņa, bet salīdzināmās cenās vien 83%. Tajā pašā laikā iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju 2013. gadā pirmo reizi pārsniedza pirmskrīzes (2008. gada) līmeni. Tāda mājsaimniecību galapatēriņa atpalikšana no ekonomikas pieauguma saistāma gan ar nodarbinātības līmeni, kas joprojām ir zemāks nekā pirms krīzes, gan arī ar mājsaimniecību piesardzību uzņemties kredītsaistības, kas balstīja patēriņu līdz 2008. gadam.

Atkritumu pārvēršana enerģijā, tos sadedzinot, nākotnē tiks pieļauta tikai tad, ja šis process atbildīs Eiropas Savienības noteiktiem efektivitātes standartiem.

Dažas jaunās dalībvalstis uzskata, ka direktīvā iestrādātās prasības kavēs valstu rūpniecības attīstību, un tiek vilktas paralēles ar nepietiekamajām CO2 emisijas kvotām, tomēr lielais vairums parlamenta un Eiropas Komisija uzskata, ka dalībvalstīm tiek dots pietiekami daudz laika, lai spētu izstrādāt jaunu un efektīvāku atkritumu apsaimniekošanas politiku.

Eirodeputātu apstiprinātā direktīva paredz, ka līdz 2020. gadam dalībvalstīm jāpanāk, lai 50 % mājsaimniecības un 70 % rūpniecības atkrimtumu tiktu pārstrādāti. Tieši uz šo direktīvā iekļauto prasību attiecas efektivitātes formula. Gadījumā, ja atkritumu dedzinātāja saražotā enerģija neatbildīs šai formulai, ES uzskatīs, ka atkritumi pārstrādāti pretrunā ar definētajiem noteikumiem. Šāds viedoklis savukārt Latvijai draudētu ar soda naudām – aptuveni 200 eiro par katru nepareizi pārstrādāto atkritumu tonnu.

Pārstāt ignorēt tuvojošās prasības, tā vietā apgūt zināšanas, skatīties, ko un kā dara attiecīgas nozares uzņēmumi Latvijā un citviet pasaulē, vākt nepieciešamos datus, konstruktīvās diskusijās ar visām ieinteresētajām pusēm atrast labākos iespējamos risinājumus, tādējādi pašmāju uzņēmumiem ne tikai saglabājot, bet pat paaugstinot savu konkurētspēju tirgū.

Tādi secinājumi skanēja Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotajā diskusijā Ilgtspējas ziņojumi, atbildība piegādes ķēžu pārvaldībā.

Prasīs no lielajiem

“ES Korporatīvās ilgtspējas ziņošanas direktīva paredz, ka lielajiem uzņēmumiem jāsniedz ziņas par to, kāds ir uzņēmuma biznesa modelis, kā tas ietekmē sociālos un vides aspektus un kāda ir ārējo lielo tendenču ietekme uz paša uzņēmuma attīstību nākotnē,” skaidro Latvijas Korporatīvās sociālās atbildības platformas (CSR Latvia) līdzdibinātāja Agnese Alksne-Bensone. Viņa norāda, ka tiek prasīts atspoguļot datus, procesus un arī izvirzīto mērķu sasniegtos rezultātus. “Tiek dots liels rāmis visiem iepriekšējiem mēģinājumiem pieprasīt šāda veida informāciju no lielajiem uzņēmumiem un tādējādi saprast, kas un kā tajos notiek,” uzsver A. Alksne- Bensone. Viņa norāda, ka pēc sākotnējām aplēsēm šīs direktīvas prasība attieksies kopumā aptuveni uz 50 000, bet Latvijā sākotnēji uz apmēram 200 kompānijām, perspektīvā - ap 5000. Prasība gada pārskata vadības ziņojumā ietvert ilgtspējas ziņojumu no 2024. gada 1. janvāra attieksies uz uzņēmumiem, kas atbilst diviem no trīs lielumiem: 500 un vairāk darbinieki; neto apgrozījums 40 milj. eiro; bilances kopsumma 20 milj. eiro (tie ir tie uzņēmumi, kurus skāra iepriekšējā direktīva par nefinanšu informācijas atklāšanu).

Kredītinformācijas apmaiņa vienmēr cenšas sabalansēt divas, savā ziņā pretējas, patērētāju tiesības:

1) patērētāja tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas maksimāli ierobežo jebkādu personas datu vākšanu un apstrādi;

2) patērētāju tiesības uz godīgu cenu jeb iespēju saņemt finanšu pakalpojumus, kredītresursus uz maksimāli izdevīgiem nosacījumiem, kas paredz efektīvu un pilnīgu datu izvērtēšanu.

Par tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību Eiropā runāts ļoti daudz un sen, tādēļ Eiropā šis jautājums ir visai labi sakārtots: to regulē ES Direktīva (95/46/EK), un Latvijā saskaņā ar šo direktīvu izstrādāts Fizisko personu datu aizsardzības likums. Tajā galvenais, kas nodrošina šo tiesību ievērošanu, ir nosacījums, ka datu apstrādi var veikt tikai ar pašas privātpersonas piekrišanu.

Svarīgs faktors patēriņa kredītu tirgus attīstībā nākamgad būs cilvēku noskaņojums, secina biznesa žurnāla Lietišķā Diena aptaujātās bankas, vienlaikus atzīstot, ka atsāks aktīvāku patēriņa kreditēšanu.

Procentu likmes, protams, būs augstākas par likmēm, kādas tika piedāvātas iepriekšējos aktīvās kreditēšanas gados – tas ir skaidrojams ar joprojām salīdzinoši augsto riska līmeni.

Savukārt nebanku kreditētāji, kas banku kūtrumu veikli izmantoja savā labā, neiznīks, bet darbību turpinās ar mazākiem attīstības tempiem.

Treknajos gados dažāda veida patēriņa kredītus ņēma arī cilvēki, kas šobrīd turpina apgalvot, ka tiem nepatīk būt kādam parādā. «Tuvākajā piecgadē jaunu kredītu neņemšu,» teic kāds LD uzrunātais Latvijas iedzīvotājs, kurš visai nesen ticis vaļā no tūkstoš latu patēriņa kredīta: to atmaksāt esot bijis gana grūti, jo krīzes dēļ samazinājušies ienākumi. Jādomā, ka līdzīgi apdedzinājies un labu mācību guvis ne viens vien jaunu mantu un šiku ceļojumu kārotājs.

Aldis Gobzems pašreiz ir tas kandidāts, kurš ir jāatbalsta kā Latvijas Ministru prezidents, jo vēlētāji skaidri ir pateikuši, ka viņi vēlas pārmaiņas, uzskata uzņēmējs un bijušais politiķis Ainārs Šlesers.

Kad raidījums Nekā personīga jums uzdeva jautājumu par stāvēšanu aiz KPV LV, vai jūs tiešām līdz galam atbildējāt uz šo jautājumu?

Pēdējā laikā ir izskanējušas dažādas baumas par to, vai es esmu stāvējis aiz kādas partijas, vai esmu stāvējis aiz premjera amata kandidāta Alda Gobzema. Jāsaka, ka es esmu ilgstoši bijis politikā. No 1998. līdz 2011.gadam es biju aktīvajā politikā. Esmu piedalījies gan vēlēšanu kampaņās, gan dažādu valdību veidošanā. Kopš 2011. gada neesmu aktīvajā politikā, bet mani kā Latvijas pilsoni, kurš dzīvo un strādā Latvijā, kuram ir ģimene un pieci bērni, interesē, kas notiks ar mūsu valsti nākotnē. Tāpēc es vēlos skaidri pateikt, ka Aldis Gobzems pašreiz ir tas kandidāts, kurš ir jāatbalsta kā Latvijas Ministru prezidents, jo vēlētāji skaidri ir pateikuši, ka viņi vēlas pārmaiņas. Vēlētāji grib, lai Latvijā sākas attīstība. Lai beidzas stagnācija. Un tā dzirksts, kas ir redzama Gobzema acīs un jūtama visā viņa darbībā, ir tā, kas nepieciešama Latvijai.

"Esam panākuši, ka 3% no emisijas kvotām aviācijai tiks atliktas īpašā rezervē, kas būs paredzēta gan jaunajām, gan strauji augošām aviokompānijām, tajā skaitā - airBaltic," informē deputāts Roberts Zīle, "Uz bezmaksas kvotām no šīs rezerves varēs pieteikties ne tikai jaunas aviokompānijas, bet arī tās, kuru ikgadējā vidējā izaugsme 4 gadu periodā pārsniedz 18%.

Tā nolemts otrdien, 8. jūnijā balsojumā Eiropas Parlaments (EP) apstiprināja panākto vienošanos ar ES Padomi par direktīvas projektu, ar kuru aviācijas nozare tiks iekļauta emisijas tirdzniecības sistēmā, Db.lv informē Guna Zaķe - Baltā deputāta R. Zīles palīdze.

„Direktīvas projekts paredz, ka viena aviokompānija nevarēs saņemt vairāk kā 1 miljonu kvotu attiecīgajam laika periodam", norāda R. Zīle.

Jaunā Direktīva par aviācijas darbību iekļaušanu Eiropas siltumnīcefekta gāzu emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā paredz kvotu tirdzniecību šajā sektorā sākt ar 2012. gadu. "Šī kvotu īpašā rezerve ir būtiska Latvijas un citu, pārsvarā jauno dalībvalstu, aviācijas nozarēm, kas strauji attīstās. Tā palīdzēs jaunajām un strauji augošām aviokompānijām konkurēt dažādos tirgos, " šodienas debatēs uzsvēra R. Zīle.

Mājsaimniecības patēriņa izdevumi 2008.gadā, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, sasniedza Ls 232, kas ir par 16% vairāk nekā 2007.gadā.

Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie Mājsaimniecību budžetu apsekojuma rezultāti par privāto mājsaimniecību1 patēriņa izdevumiem, 2008.gadā to apjoms vairs nepieauga tik strauji kā iepriekšējos gados.

Salīdzinot ar 2007.gadu, patēriņa izdevumu pieaugums pērn bijis samērā līdzīgs kā pilsētās, tā laukos.

Patēriņa izdevumu pieaugums 2008.gadā atšķirībā no iepriekšējiem gadiem notika uz patēriņa cenu kāpuma rēķina, un to palielinājums salīdzināmajās cenās bija tikai 0.4%. Tas liecina par patēriņa izdevumu pieauguma tempu strauju «sabremzēšanos». Turklāt 2008.gada 4.ceturksnī salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni patēriņa izdevumi faktiskajās cenās pat samazinājās par 6%.

2016. gadā mājsaimniecību patēriņa izdevumi bija vidēji 333 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, kas ir par 17 eiro jeb 5,4 % vairāk nekā 2015. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati. Salīdzināmajās cenās, ņemot vērā patēriņa cenu pieaugumu par 0,1 %, patēriņa izdevumi palielinājušies par 5,3 %.

No visām mājsaimniecībām pērn visvairāk tērēja mājsaimniecības Rīgā – 406 eiro vidēji uz mājsaimniecības locekli, kas ir par 4,7 % jeb 18 eiro vairāk nekā 2015. gadā. Mājsaimniecību tēriņi pilsētās pieauga par 5,9 % jeb 20 eiro un sasniedza vidēji 363 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Savukārt laukos patēriņa izdevumi palielinājās par 4,0 % jeb 10 eiro un sasniedza vidēji 269 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī.

«Patēriņa izdevumu pieaugumu kopš 2011. gada veicināja atalgojuma kāpums, kā arī nodarbinātības pieaugums. 2016. gadā, salīdzinot ar 2015. gadu, neto darba samaksa pieauga par 4,7 %, savukārt nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars palielinājās par 0,8 procentpunktiem. Tomēr jāatzīst, ka tēriņu pieaugums ir visai lēns, kas liecina par zināmu mājsaimniecību piesardzību savu tēriņu realizācijā, domājot par uzkrājumiem nākotnes izaicinājumiem. Pēc Finanšu un kapitāla tirgus komisijas datiem 2016. gada beigās rezidentu mājsaimniecību noguldījumi Latvijas bankās bija par 9,8 % jeb 481 miljonu eiro lielāki nekā gadu iepriekš,» skaidro CSP.

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi 2014. gadā bija vidēji 299 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, kas ir par 1,24 eiro jeb 0,4% mazāk nekā 2013. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati.

Salīdzināmajās cenās, ņemot vērā patēriņa cenu pieaugumu par 0,6%, patēriņa izdevumi saruka par 1,0%.

Patēriņa izdevumu kāpums 2014. gadā turpinājās tikai galvaspilsētā – Rīgā. Mājsaimniecības Rīgā 2014. gadā tērēja 377 eiro – par 3,3% jeb 12 eiro vairāk nekā 2013. gadā.

2014. gadā pilsētu mājsaimniecību tēriņi pieauga par 0,1% un sasniedza vidēji 322,95 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Savukārt mājsaimniecību patēriņa izdevumi laukos bija vidēji 250 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī – par 1,9% mazāk nekā 2013. gadā.

Mājsaimniecības atturīgi izmantoja patēriņam savā rīcībā esošo ienākumu. To varēja ietekmēt gan Latvijas pievienošanās eirozonai, gan ekonomiskā nestabilitāte, kā arī citi faktori. Patēriņa izdevumu samazinājumu laukos papildus ietekmēja lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenu kritums un Krievijas ieviestie importa ierobežojumi.

Pieņemot šos grozījumus Publisko iepirkumu likumā, kopumā ir risks, ka sašaurināsies konkurence, pasūtītājam būs jāiegulda daudz lielāks darbs iepirkumu sagatavošanā, būs vairāk strīdu, turklāt valstij un pašvaldībām pastāv zaudējumu risks.

Tā par jauno regulējumu publisko iepirkumu jomā intervijā laikrakstam Diena saka zvērināta advokāte, advokātu biroju apvienības COBALT partnere Sandija Novicka.

Saeimā izskatāmie grozījumi Publisko iepirkumu likumā ir izraisījuši nopietnas uzņēmēju, pašvaldību, valsts iestāžu bažas par būtisku spēles noteikumu maiņu publiskajos iepirkumos. Grozījumu izstrādātāji – Finanšu ministrija (FM) un Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) – gan pauž, ka to mērķis esot "konkurences un uzņēmējdarbības vides uzlabošana". Kāds ir jūsu skatījums?

Domāju, ka ir dažas būtiskas aktuālas lietas, kas izraisījušas publisku diskusiju, ka, iespējams, esošais regulējums nav gana labs. Pirmkārt jau tā sauktais būvnieku kartelis, kur nopietnas aizdomas par nelikumīgu vienošanos pastāvēja jau labu laiku pirms Konkurences padomes (KP) lēmuma. Tagad, kā zināms, šajā lietā notiek tiesvedības, kas varētu turpināties divus trīs gadus. Pie esošā regulējuma šis KP lēmums un sekojošās tiesvedības neliedz šiem būvniekiem piedalīties jaunos iepirkumos. Tas rada jautājumu – vai tas ir pareizi? Protams, ja mēs pajautātu cilvēkiem uz ielas, viņi visdrīzāk teiktu – nē, tas ir nepieļaujami! No otras puses – vai ieviešot regulējumu, kas liegtu šiem uzņēmumiem piedalīties iepirkumos, mēs kā sabiedrība un nodokļu maksātāji tiešām iegūtu? Mēs it kā iegūtu godīgu konkurenci, taču vienlaikus konkurence samazinātos. Latvijā ir mazs tirgus, un jau tā bieži ir situācijas, kad piedāvājums dalībai iepirkumos ir ierobežots. Ja mēs lielu daļu uzņēmumu būvniecības nozarē izslēgsim par pagātnes grēkiem, vai mēs kā sabiedrība kopumā iegūsim?

Īstenojot energoefektivitātes direktīvā paredzētos energoefektivitātes pienākuma shēmas, siltumenerģijas tarifi gala patērētājiem var palielināties robežās no 5% līdz 25%, liecina šodien diskusijā par energoefektivitātes direktīvas ietekmi un izaicinājumiem prezentētie auditorfirmas EY pētījuma rezultāti.

Arī Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas (LSUA) aprēķini liecina, ka, siltumenerģijas ražotājiem īstenojot pienākuma shēmās paredzētos energoefektivitātes pasākumus, siltumenerģijas tarifs gala patērētājiem neizbēgami pieaugs par 5% līdz 25%.

LSUA padomes locekle un SIA Fortum valdes priekšsēdētāja Ginta Cimdiņa uzsvēra, ka šajā aprēķinā nav iekļauts iespējamais tarifa kāpums gāzes un elektroenerģijas izmaksu pieauguma rezultātā.

Saistībā ar būtisku izmaksu pieaugumu, pieaugs arī parādi par siltumenerģiju. Tā kā pienākuma shēmas pasākumi pagaidām paredzēti tikai centralizētās siltumenerģijas ražotājiem, tas nozīmēs būtisku konkurences ierobežojumu un rezultātā draud ar masveida atslēgumiem no centralizētās siltumapgādes un centralizētās siltumapgādes sistēmas galu Latvijā, skaidroja Cimdiņa.