Tieši masveida iedzīvotāju emigrāciju var pamatoti uzskatīt par vienu no svarīgākajām 2009. gada ekonomiskās krīzes ilgtermiņa sekām Latvijā.

2008. - 2012. gadā no valsts izbrauca 160 tūkst. cilvēku – divreiz vairāk nekā iepriekšējo piecu gadu laikā. Tāpēc arī nav pārsteigums, ka cilvēku atmiņās šī krīze asociējas ar masveida emigrāciju. Vai arī pašreizējā Covid-19 krīze (uzreiz pēc gaisa satiksmes atjaunošanas) radīs masveida emigrāciju tāpat, kā tas bija 2009. gada krīzē? Uzskatu, ka emigrācijas būtiska pieauguma šoreiz nebūs, un šajā rakstā vēlos pamatot savu viedokli.

2019. gadā migrācijas saldo (iebraukušo un izbraukušo cilvēku starpība) bija tuvāka nullei nekā jebkad, kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas, arī emigrācija (cilvēku aizbraukšana) bija rekordzema (1. attēls).

Emigrantu galamērķis pārsvarā ir Rietumeiropa un Skandināvija, emigrantu plūsmu galvenokārt nosaka bezdarba un ienākumu atšķirība starp Latviju un pārtikušajām Eiropas valstīm. Proti, nekas cits tik ļoti nepalielina cilvēku izbraukšanu no valsts kā augsts bezdarbs un zemi ienākumi. Emigrācijas pieaugumu pēc 2009. gada krīzes galvenokārt noteica tas, ka bezdarbs Latvijā kāpa ievērojami straujāk nekā attīstītākajās Eiropas valstīs (2. attēls), arī ienākumu kritums bijis lielāks.

Nodokļu politika ir jāmaina sinhroni ar kaimiņvalstīm

«Akcīzes nodokli palielināt drīkst tikai sinhroni ar kaimiņvalstīm, ar ko es šajā gadījumā domāju Lietuvu un Poliju. Latvija savas pozīcijas starpvalstu konkurencē aizstāv vāji. Mēs savā rīcībā esam pārāk pielaidīgi, ko savukārt izmanto kaimiņvalstis,» tā intervijā Dienas Biznesam, komentējot valdības un Saeimas lemto – no nākamā gada palielināt akcīzes nodokli degvielai, saka Latvijas Degvielas tirgotāju asociācijas (LDTA) prezidents Ojārs Karčevskis.

Ko degvielas tirgotājiem nozīmē lēmums no nākamā gada palielināt akcīzes nodokli degvielai?

Akcīzes nodokļa paaugstināšanas rezultātā mēs zaudēsim tranzīta klientus un pierobežas klientus, kuri dosies uzpildīties uz tuvāko degvielas uzpildes staciju (DUS) Lietuvā, kur cenas būs daudz pievilcīgākas. Valūta mums ir viena, līdz ar to nav nekādu norēķinu problēmu, tāpat arī nav robežkontroles. Mūsu pozīcijas starpvalstu interešu aizstāvībā ir vājas. Katram no mums – valsts, pašvaldību un pilsoņu līmenī, ir jāmaina attieksme pret pasaulē notiekošajiem procesiem.

Nav šaubu, ka nākotnē labklājība pieaugs un sasniegs daudz augstāku līmeni nekā jebkad līdz šim esam baudījuši. Taču sarūkošais iedzīvotāju skaits un nelabvēlīgā vecuma struktūra radīs nepieciešamību pielāgoties, tai skaitā, pagarinot darba mūžu līdz arvien lielākam vecumam.

Tā, komentējot jaunākos Centrālās statistikas pārvaldes datus par migrāciju, norāda DNB bankas ekonomists Pēteris Strautiņš.

«Kopš neatkarības atgūšanas Latvijas iedzīvotāju skaits ārējās migrācijas dēļ ir samazinājies un šī plūsma kopš 2004.gada bijusi acīmredzami saistīta ar norisēm ekonomikā. Līdz 2007.gadam tā samazinājās, bet tad strauji pieauga līdz 2010.gadam. Norisēm darba tirgū ir liela inerce, tāpēc pat straujā ekonomikas atgūšanās nav neto emigrāciju apturējusi. Taču tā ir strauji sarukusi kopš 2010.gada, samazinoties trīskārt, saskaņā ar šodien publiskotajiem Centrālās Statistikas pārvaldes datiem,» saka eksperts.

Emigrācija darba un labāku dzīves apstākļu meklējumos ir mazinājusi kabeļtelevīzijas abonentu skaitu pilsētās ārpus Rīgas, atzīst Latvijas Elektronisko komunikāciju asociācijas (LEKA) valdes priekšsēdētājs Ilmārs Mūls.

«Latvijas mazpilsētās un arī ne tik mazās pilsētās ir ļoti būtiski samazinājies abonentu skaits sakarā ar emigrāciju. Piemēram, no Ventspils nāk ziņas, ka cilvēki atsakās no abonementiem nevis tādēļ, ka kaut kas būtu slikts, bet tādēļ, ka viņi brauc prom. No dzīvokļiem gan neatsakās, bet atsakās no kabeļtelevīzijas. Iespējams, ka abonentu skaits operatoriem lauku pilsētās var būt sarucis starp 5% un 10%,» tā Mūls.

LEKA vadītājs komentēja bezvadu interneta pakalpojumu sniedzēja Triatel pirms kāda laika teikto, ka cilvēku aizbraukšana no laukiem varot būtiski ietekmēt kompānijas attīstības plānus, jo mazinās iespējamo klientu skaits.

Latvija lielākos emigrācijas viļņus piedzīvoja pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, pēc ekonomikas recesijas no 2008. līdz 2011. gadam. Ik gadu valsti pametušo skaits ir mazpilsētas vērtībā, un iespējams, ka mūs sagaida trešais emigrācijas vilnis, kas atšķirsies no citiem ar cēloni.

Pats fakts, ka valsti, kurā nenotiek dabas kataklizmas, katastrofas un kurā nav kara šausmu, pamet vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku ik gadu, ir jautājuma «kāpēc?» vērts! Nav šaubu, ka zaudēti simtiem tūkstošu cilvēku, kuri būtu gan patērētāji, gan preču un pakalpojumu pircēji, gan arī labumu radītāji – darbarokas. Reemigrācija notiek, cilvēki arī atgriežas, tomēr daudz mazāk nekā aizbrauc, tādēļ ik gadu dienaskārtībā būtu jābūt tūkstošiem «kāpēc?». Ir jāapzinās un jāpieņem jautājums, mēģinot meklēt atbildi. Virzība no vispārējā uz konkrēto ir riskanta, jo ik reizi satur konfliktu un aizvainojumu, kas jānošķir, lai redzētu tikai sistēmiskus riskus un aplamības, kas attiecināmas uz visiem.

Vēl pavasarī Vācijas bulvārprese cēla trauksmi par iebraucēju pūļiem no Austrumeiropas, kas pēc darba tirgus atvēršanas 1. maijā it kā pārplūdināšot Vāciju, nosizdami algas vietējiem. Tomēr aktīvāk nekā no Polijas, Bulgārijas un Rumānijas emigrācija uz Vāciju notikusi no krīzes un bezdarba nomocītajām Dienvid eiropas zemēm, galvenokārt Grieķijas un Spānijas, vēsta laikraksts Latvijas Avīze.

«Bet ko lai es daru Spānijā? Tur man cerību nav nekādu,» tā, vaicāts, vai nebīstas no neveiksmes, mezdamies uz galvas aukstā ūdenī, atmetis ar roku divdesmit četrus gadus vecais Karloss, kurš pirms pāris nedēļām pametis savu dzimto Barselonu un ieradies Berlīnē.

«Mēģināšu sameklēt darbu šeit. Vācija ir bagāta valsts, šeit ekonomika aug, bet pie mums viss izskatās ļoti drūmi,» viņš stāstījis. Pagaidām viņš īrējot gultasvietu hostelī, darba meklējumiem vēl īsti nav pievērsies, laiku lielākoties vadīdams izklaidēs, bet «tūliņ ķeršoties klāt arī tam». Nekādas īstas profesijas gan viņam neesot, vācu valodā viņš nezina gandrīz ne vārda, arī angliski runā ar grūtībām.

Demogrāfija un emigrācija ir politiķiem visai neērtas tēmas. Tādēļ arī konstruktīvu risinājumu vai pat to nopietnu meklējumu kā nav, tā nav.

Latvijas Bankas novērtējums liecina, ka pērn Latvijas valstspiederīgie no ārzemēm uz tēvzemi pārskaitījuši 574 miljonus eiro. Tie ir līdzvērtīgi 2,5% no iekšzemes kopprodukta un 4% no mājsaimniecību patēriņa apjoma. Daudz vai maz? Vienotas atbildes laikam jau nav. Viens no DB aptaujātajiem ekspertiem atzina, ka ekonomikai šis apmērs nav kritisks. Un tā ir tiesa. Vēl kāds minēja, ka filipīnieši uz mājām sūta daudz lielāku naudas īpatsvaru. Jā, latvieši (lai gan mums pašiem tas dažkārt šķiet) nebūt nav tā emigrējošākā nācija uz zemes – ne pēc absolūtajiem, ne salīdzinošiem skaitļiem. Tomēr tas viss ir tiesa caur attālinātu makroekonomikas prizmu.

Iepriekš nolemto akcīzes nodokļa likmju spēkā stāšanās gada 1. martā Latviju padarīs par dārgākā alkohola valsti reģionā, kā rezultātā plānoto ieņēmumu nebūs, turklāt iespējami tādi blakusefekti kā nelegālā alkohola straujš kāpums, tāpēc šīs likmes jāmaina.

Tāds ieteikums skanēja no uzņēmējiem Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Nodokļu politikas apakškomisijas sēdē. Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas izpilddirektors Noris Krūzītis aicināja parlamentāriešus nekavējoties ķerties pie akcīzes nodokļa likuma grozījumiem, lai lai akcīzes likmes alkoholam Latvijā 1. martā nebūtu augstākas kā Lietuvā un Igaunijā.

Attiecībā par iecerēto akcīzes nodokļa likmju pieaugumu alkoholiskajiem dzērieniem vēl būs diskusija parlamentā, kurā tad arī varētu nolemt - saglabāt pašreizējās likmes, tās paaugstināt, piemēram, par 5%, 10%, vai arī ļaut tām pieaugt līdz likumā paredzētajām ar visām no tā izrietošajām sekām.

Alkoholiskie dzērieni no 1. marta Latvijā kļūs dārgāki, taču cenas kāpums nebūs tik straujš, kā bija paredzēts, bet gan daudz mērenāks.

To paredz Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā atbalstītais akcīzes nodokļa likuma grozījumu projekts, kurš gan vēl jāakceptē parlamenta vairākumam.

Iecerēts, akcīzes nodokļa likmi no 1.marta paaugstināt vidēji par 5% un tieši tikpat lielu pieaugumu īstenot arī no 2021.gada 1. marta.

Faktiski, pērn Igaunijas īstenotais bezprecedenta alkohola akcīzes nodokla likmes samazinājums ir piespiedis Latviju atteikties no tām iecerēm par alkohola akcīzes nodokļa likmju paaugstināsanu, kāds bija iecerēts 2017. gadā apstiprinātajās Valsts nodokļu politikas pamatnostādnēs 2018.-2020. gadam.

Bija paredzēts liels kāpums

Pašlaik Latvijā ir zemākās alkohola akcīzes nodokļa likmes, taču tā vairs nebūs, ja 1. martā spēkā stāsies iepriekš paredzētās šī nodokļa likmju izmaiņas - tad tās Latvijā būs visaugstākās Baltijā.

«Latvijas balzams» laidis klajā Latvijā destilēto džinu «Cross Keys Gin», kura sastāvā ir kumelītes un liepziedi. Ražošanas uzsākšanai nepieciešamo investīciju apmēru uzņēmums neatklāj.

«Šonedēļ uzsākam jaunā dzēriena ražošanu un drīz nodosim to izplatīšanai Baltijā, Lielbritānijā, Krievijā, Austrālijā, Itālijā un citur. Vairāki mūsu sadarbības partneri ārvalstīs izrādījuši interesi par Latvijā ražoto džinu,» stāsta Māris Kalniņš, globālais zīmolu direktors.

Džina kategorija ir viena no retajām stiprā alkohola kategorijām, kas pēdējo gadu laikā ir pieredzējusi pozitīvu dinamiku, katru gadu premium džina segmentam pieaugot par 7 – 9%. «Mūsu lēmums startēt šajā kategorijā ir stratēģiski pārdomāts,» saka M. Kalniņš.

«Cross Keys Gin» tiek pildīts «Rīgas Melnā Balzama» māla krūkās, kuras ietekmē džina nobriešanas procesu.

AS «Latvijas balzams» ir alkoholisko dzērienu ražotājs. Uzņēmums ir viens no Latvijas vadošajiem eksportētājiem – tā produkcija pieejama vairāk nekā 30 pasaules valstīs un katru gadu tiek apgūti arvien jauni eksporta tirgi. Tāpat «Latvijas balzams» ir viens no lielākajiem nodokļu maksātājiem Latvijā.

Tūrisma sezonā Rīgas Melnā balzama pārdošanas apjomi a/s Latvijas balzams (LB) veikalos Vecrīgā pieauguši par 30%- 40%.

Visvairāk šo tradīcijām bagāto dzērienu iecienījuši tieši tūristi no Krievijas, informē a/s Latvijas balzama zīmolu direktors Valters Kaže. A/s Latvijas balzams aprēķini liecina, ka pieaugot tūristu plūsmai, palielinās arī Rīgas Melnais balzams pārdošanas apjomi, kas īpaši labi redzams LB veikalos Vecrīgā un Jūrmalā. Piemēram, jauno izpildītāju konkursa Jaunais Vilnis un tā viesu no kaimiņzemes lielā skaita iespaidā Rīgas Melnā balzama pārdošanas apjomi Jūrmalas un Vecrīgas veikalos ik gadu jūlijā pat pārsniedz gadu mijas pārdošanas apjomus.

To, ka Latvijas vizītkarte numur viens ir tieši Rīgas Melnais balzams, apliecina arī Krievijas tūrisma industrijas apvienības autobusu komisijas savu ceļotāju vidū veiktā un starptautiskajā tūrisma izstādē Balttour 2012 prezentētā aptauja. Rīgas Melnā balzama eksporta pārdošanas apjomi pastāvīgi pieaug, pret pagājušo gadu +30%, šogad jau sasniedzot 30% no kopējā pārdošanas apjoma.

Lai arī viedoklis par to, ka PVN likme kopumā būtu jāpalielina, ir nepopulārs, tomēr citu iespēju valstij «salasīt» vajadzīgo naudas daudzumu nodokļos var arī nebūt

Krievijas embargo ES un Latvijā ražotajiem pārtikas produktiem komplektā ar rudenī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām ar jaunu sparu uzjunda jautājumu par iespējamām PVN likmju izmaiņām. Lai arī viedoklis par to, ka PVN likme kopumā būtu jāpalielina, ir nepopulārs, tomēr daļa aptaujāto skaudri apzinās, ka citu iespēju valstij «salasīt» vajadzīgo naudas daudzumu nodokļos varot arī nebūt. Proti, Latvijas kopējā sociālekonomiskā situācija signalizējot par neatrisinātām problēmām, kas velkot atvarā.

Biedē situācija

«Valsts ir parādā vienu gada budžetu, darbspējīgo iedzīvotāju emigrācija uz ārzemēm turpinās, papildu naudu vajag izglītībai, veselībai, infrastruktūrai utt., bet nodokļu maksātāju skaits neaug, patērētāju daudzums pat sarūk, kam vēl papildu pipariņus piedos Krievijas embargo, tāpēc vieglākais ceļš patiešām būtu vienkārši palielināt nodokļus, piemēram, PVN likmi, tomēr šāds solis nebūt neveicinās patēriņu un vienlaikus prasīs papildu apgrozāmos līdzekļus biznesam,» situāciju raksturo konsultāciju SIA Leilands un Putnis valdes priekšsēdētājs Dzintars Putnis. Viņš atzīst, ka darbspējīgo cilvēku emigrācija tikai pasliktina kopējo situāciju, jo tie ir potenciālie nodokļu maksātāji, darbaspēks investoriem, kurus valsts zaudē un līdz ar to zaudē investīciju piesaistes iespējas, kā arī nodokļu maksātājus, galu galā arī patērētājus. «Paraugoties uz valstī nodarbināto skaitu, kuri maksā nodokļus, piemēram, 2007. gadā un šogad, ir skaidrs, ka šis apjoms ir sarucis, savukārt nodokļu ieņēmumu apmērs ir pretējs. Tas nozīmē, ka mazāks strādājošo skaits ir samaksājis vairāk – tātad lielākus nodokļus. Tēlaini izsakoties, ja agrāk 100 eiro nodokļus, samaksāja 10 nodokļu maksātāji, tad tagad to pašu vai pat vēl vairāk jāspēj izdarīt astoņiem nodokļu maksātājiem. Ja šo apburto loku neizdosies pārraut, tad varam nonākt situācijā, kad nodokļu maksātāju skaits vienkārši nevarēs samaksāt tik daudz nodokļos, cik valstij būs vajadzīgs,» brīdina Dz. Putnis. Viņu arī uztraucot trūcīgās iedzīvotāju kategorijas pieaugums. «Lai šie cilvēki vismaz būtu paēduši, PVN pārtikai – maizei, pienam, dāzeņiem – tāpat kā daudzās vecajās ES dalībvalstīs – būtu jābūt ievērojami mazākam par pašreizējo pamatlikmi,» – atzīmēja Dz. Putnis.

2022.gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,876 miljoni iedzīvotāju - par 17 500 mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

CSP Sociālās statistikas departamenta direktore Baiba Zukula norāda, ka iedzīvotāju skaita samazinājums pēdējā gada laikā pielīdzināms pašreizējam Salaspils iedzīvotāju skaitam, un tas saistīts ar negatīvu dabisko pieaugumu, mirstībai būtiski pārsniedzot dzimstību, un ne vairs ar migrāciju, iedzīvotājiem izbraucot no valsts.

Iedzīvotāju skaits pērn saruka straujāk - par 0,92% salīdzinājumā ar 0,76% gadu iepriekš, tajā skaitā negatīva dabiskā pieauguma ietekmē tas samazinājās par 0,91% un migrācijas dēļ - par 0,01%. Līdz ar Ukrainas pilsoņu, kuri pieprasījuši Latvijas valsts pagaidu aizsardzību, skaita pieaugumu prognozējams, ka pozitīva migrācijas dinamika varētu turpināties.

Vairāk nekā ceturtdaļa no visiem emigrantiem no Latvijas ir jaunieši vecumā no 15 līdz 29 gadiem, rāda Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Jāteic, ka augstskolu beigušo jauniešu vidū emigrantu ir krietni mazāk un darbu veicas atrast labāk nekā mazāk izglītotākiem vienaudžiem, tomēr izbraukšanas tendence saglabājas. Jauniešu emigrācija ar sekām. Kopumā kopš 1990. gada Latviju ir pametuši vairāk nekā 600 tūkstoši cilvēku, un šobrīd no vairuma aizbraukušo pirmsākumos nav pamata gaidīt atgriešanos dzimtenē.

Visu laiku kopējā tendence ir, ka tieši jaunieši līdz 30 gadiem dzimteni pametuši vairāk nekā citās vecuma grupās, bet caurmērā emigrantu jauniešu vidū ir aptuveni puse no visiem aizbraukušajiem. Caurmērā puse no aizbraukušajiem jauniešiem divu vai trīs gadu laikā atgriežas, par ko liecina CSP dati un pētījumi.

Valsts izdara korekcijas līdzšinējos plānos par Latvijas iedzīvotāju repatriāciju. «Lielākā daļa izbraukušo neatgriezīsies» – skaidri un gaiši teikts šodien tautai atrādāmajā informatīvajā ziņojumā «Par Ārlietu ministrijas sadarbību ar Latvijas diasporu 2013.–2015. gadā».

Jaunās politikas nostādnes cita starpā balstītas LU Ekonomikas un vadības fakultātes profesora Mihaila Hazana un viņa kolēģu pētījumos par Latvijas diasporu. Profesora dati liecina, ka vien 20% no Latvijas uz ārzemēm aizbraukušo plāno atgriezties dzimtenē.

Ziņojumā lēsts, ka 21. gadsimtā valsti atstājuši ap 200 tūkstošiem Latvijas valstspiederīgo, kas ir 9% no iedzīvotājiem jeb 14% no visiem darbaspējīgajiem. Lai gan šādas masveida emigrācijas tūlītējās sekas nav tikai negatīvas vien, ilgtermiņā tā tomēr nepārprotami slikti atsauksies uz Latvijas ekonomiku. Pēc Latvijas Bankas datiem, 2011. gadā Latvijas valstspiederīgie ārzemēs uz dzimteni atsūtījuši apmēram 350 miljonus latu –mūsu ekonomikai itin prāvu summu. Citi eksperti spriež, ka emigrācija Latvijā ir mazinājusi sociālo spiedienu, novērsusi vēl lielāku bezdarbu un ļāvusi uzlaboties makroekonomiskajiem rādītājiem, piemēram, IKP uz vienu iedzīvotāju.

Maz ticams, ka valsts politika ilgtermiņa demogrāfiskās tendences var pavērst pretējā virzienā, tomēr tā var tās mazināt un mīkstināt to negatīvo ietekmi uz ekonomiku, Swedbank Ekonomisko pētījumu daļas pētījumā par demogrāfiju un tās ietekmi uz ekonomiku atzina eksperti.

Vispirms nepieciešams risināt demogrāfiskās tendences, kas nozīmē uzlabot dzimstību, mazināt emigrāciju, veicināt iedzīvotāju atgriešanos, kā arī strādāt pie imigrācijas. Lai tas būtu iespējams, ekonomikas izaugsmes tempam jābūt noturīgi straujam. Tas nozīmē, ka jāuzlabo iedzīvotāju iesaiste darba tirgū un jākāpina darba ražīgums, uzsver eksperti.

Lai mazinātu demogrāfijas negatīvās tendences, ne tikai jāveicina dzimstība, emigrējušo atgriešanās un uz prasmēm balstīta imigrācija, bet arī nodarbinātība un produktivitātes pieaugums. Jāuzlabo izglītības kvalitāte un jāmazina reģionu administratīvā sadrumstalotība, investīcijas novirzot ekonomiskās aktivitātes centru attīstībai. Nepieciešams apsteidzoši konsolidēt un veidot kvalitatīvu publisko infrastruktūru ap spēcīgākajiem ekonomiskās aktivitātes centriem.

Šogad konkurenci par darbiniekiem jau var vērtēt kā augstu un īpaši izteikti tas ir Rīgā. Tādēļ daudzi uzņēmumi arvien nopietnāk domā par sava darba automatizāciju, intervijā aģentūrai LETA atzina personālvadības konsultāciju un pētījumu kompānijas Fontes valdes locekle Anta Praņēviča.

«Mums ir gan tādi uzņēmumi, kuri ieved darbiniekus, gan tādi, kuri domā par automatizāciju. Pašlaik veiksmīgāki rezultāti ir tiem, kuri savus procesus automatizē. Ja ievieš sistēmu, kura var aizstāt piecus darbiniekus, tad to vietā ir vajadzīgs viens - jā, labāk kvalificēts un ar augstāku atalgojumu, bet viens. Šāda scenārija gadījumā arī atalgojuma pieaugums ir pamatots,» pauda Praņēviča.

Viņa norādīja, ka pašapkalpošanās kases veikalos un autostāvvietas, kurās automašīnu iebraukšanu regulē ar kartēm vai žetoniem, nevis ar sarga palīdzību, ir tikai redzamākie piemēri. «Tas arvien vairāk skars darbus, kuros nav daudz jādomā līdzi, bet procesi var notikt automātiski. Savukārt neviens robots nevar radīt emocijas. Tātad pilnīgā cilvēka pārziņā paliks visi mākslinieciskie un radošie darbi. Tas pats attiecas uz jaunradi un jaunu produktu radīšanu. Arī uz visiem darbiem, kuri ir saistīti ar cilvēka ķermeni - fizioterapija, masāžas. Arī bērnu aprūpe un izglītība. Arī visas šīs lietas līdz kaut kādai pakāpei var robotizēt, bet tad tomēr ir nepieciešama cilvēka iesaistīšanās. Tāpat bez cilvēkiem neiztiks profesijas, kuras ir saistītas ar attiecību veidošanu vai kritisko domāšanu un lēmumu pieņemšanu,» prognozēja Fontes vadītāja.

Dažreiz dzirdam, ka «darbaspēka trūkums» neļauj ekonomikai sasniegt savu pieauguma potenciālu. Šī nu jau novecojusī paradigma balstās uz priekšstatu par valsti kā milzu rūpnīcu, kurai, lai pastāvētu, ir jāsaražo simtiem tonnu tērauda, jāuzbūvē tūkstošiem kultūras namu un jāpanāk par 5% lielāka izlaide nekā iepriekšējā gadā.

Šajā sistēmā cilvēki ir skrūvītes jeb ražošanas faktori, kas pakļauti nolietojumam, un līdzīgi kā izlaides maksimizācijas vārdā var nesaudzēt darbgaldus, arī cilvēkus var «norakstīt» 60 gadu vecumā vai pat ātrāk.

Tomēr ir pienācis laiks skaidri atzīt, ka ekonomikas apjoms nepieciešams tiktāl, lai tas kalpotu valsts iedzīvotājiem, nevis otrādi. Ekonomikas apjoms, rūpnieciskās izlaides pieauguma procenti un eksporta konkurētspēja – tie nav pašmērķi, bet tikai līdzekļi dzīves kvalitātes celšanai. Ilgāks un veselīgāks mūžs vai tīra vide ir vērtības pašas par sevi, pat ja ekonomikas apjoms no tā nepieaug. Un otrādi, miljonu novecojuša modeļa putekļu sūcēju ražošana var radīt milzīgu ekonomikas apjomu un daudz «jaunu darba vietu», bet to reālā (nevis statistikā) pievienotā vērtība ir tuva nullei un var būt pat negatīva, ja izvērtē materiālu patēriņu/vides piesārņojumu.

Emigrācija no Latvijas lielos apjomos pastāvēs vēl trīs četrus gadus, kuru laikā valsti pametīs vēl aptuveni 100 000 cilvēku, prognozē šā gada Spīdolas balvas ekonomikā ieguvējs, Latvijas Universitātes profesors Mihails Hazans.

Jau ziņots, ka Hazana šā gada septembrī publiskotajā pētījumā «Latvijas demogrāfiskā situācija šķērsgriezumā: kas šodien dzīvo Latvijā?» secināts, ka pēdējo desmit gadu laikā no Latvijas emigrējuši nevis oficiālajā statistikā minētie 33 tūkst. cilvēku, bet gan aptuveni 200 tūkst. Latvijas iedzīvotāju.

Hazans stāstīja, ka šā gada sākumā veiktajā aptaujā tika atklāts, ka tuvākajā laikā valsti grasās pamest 9% no visiem iedzīvotājiem vecumā no 18 līdz 65 gadiem, kas kopumā esot aptuveni 120 tūkst. cilvēku. Savukārt 17% aptaujāto (ap 220 tūkst.) šādu iespēju pieļāva.

«Pat pieņemot, ka no pirmās grupas aizbrauks puse un no otrās - viena piektā daļa, tie jau būs vairāk nekā 100 tūkst. emigrantu. Līdz ar to emigrācija lielos apjomos būs vēl kādus trīs četrus gadus. Tas ir, neskatoties uz ekonomikas atveseļošanos, jo katrs trešais no tiem, kas plāno pamest valsti, to grasās darīt ne ekonomisku iemeslu dēļ,» uzsvēra Hazans.

Bez Covid-19 pandēmijas radītajiem izaicinājumiem, valdībai ir jārisina arī tādas ielaistas problēmas kā iedzīvotāju emigrācija, kvalificēta darba spēka trūkums un arvien augošais birokrātijas slogs.

Tā, tiekoties ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidentu Aigaru Rostovski, sprieduši Vidzemes biznesa vides pārstāvji

Diskutējot par valdības ceturtdien atbalstīto Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) plāna projektu, Vidzemes reģiona uzņēmēji pauda bažas, vai fonda izlietojums sekmēs vienmērīgu valsts attīstību, uzsverot to, ka būtisku pienesumu valsts budžetam sniedz arī uzņēmumi reģionos, taču fonda līdzekļus pamatā plānots izlietot Rīgā.

Savukārt, diskutējot par Covid-19 pandēmijas mazināšanas ierobežojumiem, Vidzemes biznesa vides pārstāvji uzsvēra reģionālo iedzīvotāju problemātiku pielāgoties ilgajiem tirdzniecības ierobežojumiem.

Triju gadu laikā Latviju pameta 15,4 % no Ventspils Augstskolas programmas Datorzinātnes, 10,5 % no LU programmas Matemātiķis statistiķis, 7,7 % no RSU programmām Audiologopēdija, Fizioterapija, Rehabilitācija, Uzturzinātne, 7,1 % no RTU programmām Ražošanas tehnoloģija, Inženiertehnika, mehānika un mašīnbūve un 7,0 % no LU programmas Bioloģija 2017. gada absolventiem.

Šoreiz tiek pabeigts augstskolu absolventu monitoringa apskats. Privāto koledžu un augstskolu atalgojums, absolventu reģionālais sadalījums programmu līmeni tika aplūkots DB 14. marta rakstā Privāto augstskolu absolventu sasniegumi. Šajā rakstā tiks aplūkoti citi privāto augstāko izglītības iestāžu absolventu rādītāji programmu vai programmu grupu līmenī, kā arī noslēguma dati par visām - gan valsts, gan privāto mācību iestāžu - programmām ar vislielāko emigrāciju un programmām, par kuru absolventiem ir liels datu trūkums.

Rakstā tiek izmantoti augstskolu absolventu monitoringa rezultāti, tā laikā tika apzināti visi augstāko izglītības iestāžu (gan valsts, gan privāto augstskolu un koledžu) absolventi no 2017. līdz 2019. gadam un tas, kā, līdz pat 2020. gadam ieskaitot, izvērtās Latvijas augstāko izglītības iestāžu absolventu darba gaitas, atalgojums, ekonomiskā darbība, migrācija utt. Latvijas augstākās izglītības iestādes tiek iedalītas četrās lielās grupās - valsts augstskolās, privātajās jeb juridisko personu dibinātajās augstskolās, valsts koledžās un privātajās koledžās.

Summa, ko ārvalstīs nodarbinātie sūta uz Latviju, pagājušajā gadā pārsniegusi 574 miljonus eiro, liecina Latvijas Bankas aplēses.

Tas ir līdz šim augstākais rādītājs. Tiesa, salīdzinot ar 2012. gadu, pieaugums veido vien 1,1%, un kāpuma temps ir kļuvis daudz gausāks nekā iepriekšējos gados. Arī attiecībā pret Latvijas ekonomiku jau kopš 2010. gada ārvalstīs strādājošo uz Latviju sūtītās summas stabili veido ap 2,5% no iekšzemes kopprodukta. Vienlaikus uz Latviju sūtītās naudas apmērs liek izteikt pieņēmumu, ka Latvijas valstspiederīgo skaits ārzemēs īpaši nesamazinās, bet arī būtisks pieaugums nenotiek.

«Naudas pārsūtījumu pieauguma temps absolūtos skaitļos ir stipri palēninājies. Relatīvos skaitļos tas varbūt pat nedaudz ir samazinājies,» uzsver Ārlietu ministrijas pārstāvis Kārlis Eihenbaums.

Dalītas jūtas mēdz uzjundīt, saskaroties ar veselības aprūpi Latvijā. Cilvēkresursi medicīnā mums ir lieliski - par to liecina kaut vai to pastiprinātais pieprasījums ārvalstīs, kā arī fakts, ka ārzemnieku iecienītās medicīnas studiju programmas ir stabila Latvijas pakalpojumu eksporta daļa. Tomēr medicīnas pakalpojumu kvalitāte mēdz būt dažāda, ārsti ir pārstrādājušies, vecie godājamie dakterīši sūdzas, ka jaunā maiņa pietiekami klāt nenāk.

Veselības aprūpe it kā ir bez maksas. Tomēr gandrīz katrs zinās stāstīt par gadījumu, kad bez «pateicības», piemēram, slimnīcā nav iespējams dabūt pat minimālo servisu. No otras puses, ir bijuši gadījumi, kad mūsu veselības aprūpe šķitusi pat nesamērīgi altruistiska.

Piemēram, nakts vidū bērnelis savārījis bīstamas ziepes, un tam operatīvi pieslēdzas dežurējošais ķirurgs, māsiņa, uzņemšana slimnīcā galu galā arī darbojas, visi ir laipni un ļoti profesionāli. Un, kaut apzinies, ka mediķu veikums bijis lielisks un varētu taču samaksāt - ar visu čekiņu, tas nav paredzēts.

Tad vēl fakts, ka pārdesmit gadus it kā pēc pārejas uz tirgus ekonomiku dzīvojam pēc komunistiskā principa «no katra - pēc spējām, katram - pēc vajadzībām», turklāt visai greizi. Jo no katra pēc spējām bieži vai nu nespējam paņemt, vai arī nevaram piedāvāt pienācīgu vidi šo spēju pielietojumam. Iznākums ir ēnu ekonomika un pamatīga emigrācija, kas tomēr turpina saņemt veselības aprūpi «pēc vajadzībām». Un neliekuļosim - tas ir saprotami, tas nav nelikumīgi, un pie vajadzības mēs darītu tāpat.

2020. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,908 miljoni iedzīvotāju, kas ir par 12,3 tūkstošiem mazāk nekā pirms gada, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākie dati.

2019. gadā starptautiskās ilgtermiņa migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits samazinājās par 3,4 tūkst., kas ir zemākais rādītājs kopš 1989. gada, bet negatīva dabiskā pieauguma rezultātā – par 8,9 tūkst.

Aizbraucēju pārsvars pār atbraucējiem iedzīvotāju skaita samazinājumā dominēja no 2008. līdz 2016. gadam, bet, sarūkot emigrācijai, pēdējos trīs gados negatīvais dabiskais pieaugums ir bijis lielāks par negatīvo migrācijas plūsmu starpību. Pēdējos trīs gados iedzīvotāju skaits kopumā sarūk lēnāk – samazinājuma temps pērn bija 0,64 % salīdzinājumā ar 0,74 % 2018. gadā un 0,81 % 2017. gadā.

Pagājušajā gadā Latvijā piedzima 18,8 tūkst. bērnu (par 528 mazāk nekā 2018. gadā) un nomira 27,7 tūkst. cilvēku (par 1 101 mazāk). Mirušo skaits pērn bija zemākais pēdējo 47 gadu laikā – pēdējo reizi tik zems mirušo rādītājs (27,3 tūkst.) bija 1972. gadā. Samazinoties mirušo skaitam, negatīvais dabiskais pieaugums ir sarucis un bija 8,9 tūkst (2018. gadā tas bija 9,5 tūkst.).

«Manuprāt, šobrīd būtu svarīgi samazināt alkohola akcīzi tieši tāpēc, ka igauņu galvenais mērķis ir iznīcināt pierobežu,» uzskata Latvijas Alkohola nozares asociācijas (LANA) izpilddirektors Dāvis Vītols.

Šādu viedokli viņš pauda Latvijas Alkohola nozares asociācijas (LANA) un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) rīkotajā preses brīfingā «Akcīzes nodoklis. Pētījuma dati un potenciālie attīstības scenāriji». Preses pasākumā tika prezentēti jaunākie Igaunijas iedzīvotāju aptaujas rezultāti un pausti viedokļi saistībā ar akcīzes nodokļa likmes izmaiņām Igaunijā, ņemot vērā, ka Igaunijas valdība ir nolēmusi no jūlija par 25% samazināt akcīzes nodokli alum, sidram un stiprajiem dzērieniem.

D.Vītols norādīja, ka LANA ir izstrādājusi divus scenārijus. Pirmais no tiem, ja saistībā ar akcīzes nodokli Latvijā nekas netiek mainīts un otrs, ja Latvija seko igauņiem un samazina akcīzes nodokli gan grādīgajiem dzērieniem, gan alum. Viņš minēja, ka 2018. gadā no akcīzes nodokļa Latvijā un pierobežā, valsts budžetā tika ieņemti aptuveni 391 miljons eiro un aptuveni 70 miljoni eiro no tiem bija pierobežā.