Divi svarīgākie valsts varai risināmie jautājumi šoruden - Valsts budžets un bēgļu krīze.

Par abiem jautājumiem gan valdībā, gan sabiedrībā ir jau ticis spriests. Un saņemts daudz kritikas par to, kā tie tiek risināti. Svarīgi ir ieraudzīt notiekošā cēloņsakarības. Ja saistībā ar budžeta veidošanu valdība ir jau iemācījusies veikli visu apspēlēt, bet kur nevar apspēlēt, tur visu tā samudžināt, ka nevienam vairs nav iespējams pierādīt ko citu, kā tikai to, ka valdībai atkal ir izdevies sagatavot pašu labāko, pašu pareizāko risinājumu, un vispār esošā valdība ir labākais iespējamais risinājums, kas Latvijai var būt – lai kāds jautājums tai būtu jārisina, tad nu bēgļu krīze, kur valdībai nav iespējams neko apslēpt un samudžināt pēc saviem ieskatiem, uzskatāmi parāda kaut ko citu – cik patiesībā nekompetenta, mazspējīga un bezatbildīga ir valdības rīcība. Patiesībā tā ir ar ļoti daudziem valdības lēmumiem, lai neteiktu, ka viscauri - vienkārši citos gadījumos valdībai ir iespējams lietu patieso kārtību pasniegt no sava viedokļa, un, ja tomēr tas nesanāk, tad vienmēr ir pēdējais arguments kā lauznis – «tas ir ģeopolitiski svarīgi!».

Vācijas reģionālo vēlēšanu rezultāti ir nopietns brīdinājuma signāls pie varas esošajiem politiķiem – konkrēts rīcības plāns ir akūti nepieciešams

Trijās no Vācijas federālajām zemēm nule noslēgušās reģionālās vēlēšanas. To iznākums vairākiem ārvalstu medijiem licis zvanīt trauksmes zvanus par ekstrēmi labējās partijas – AfD – spēku pieaugumu. Apsverot vēlēšanu rezultātus bez emocijām, šā brīža Vācijas kancleres Angelas Merkeles politika tik ļauni vēl neizskatās: AfD guvusi vairāk nekā 20% lielu atbalstu tikai vienā no trim federālajām zemēm, proti, Saksijā-Anhaltē, bet ap 70% vāciešu joprojām ir pret AfD labēji populistisko politiku.

Labējo politisko partiju spēku pieaugums jau iepriekš bijis vērojams arī citās Eiropas valstīs, piemēram, Francijā, Ungārijā un Polijā, taču nevar noliegt, ka Eiropas ekonomikas dzinēja – Vācijas – reģionālo vēlēšanu rezultāti izraisa pastiprinātu interesi, jo vairāk tāpēc, ka nākamā gada rudenī Vācijā ir gaidāmas arī parlamenta vēlēšanas. Protams, trīs federālo zemju vēlēšanu rezultātus nevar automātiski pārnest uz visu Vāciju, tomēr vairāki secinājumi ir izdarāmi. Bēgļu krīze ir pamatīgi sašūpojusi Vācijas sabiedrības noskaņojumu. Te pat nav runas par to, vai vairākums vāciešu ir par vai pret bēgļu uzņemšanu, robežu slēgšanu vai neslēgšanu. Tas, kas mulsina, ir saprotama plāna neesamība, ko ar uzņemtajiem bēgļiem darīt, kā viņus integrēt un kā vispār tālāk dzīvot. Salīdzinājumam austriešiem ir 50 punktu bēgļu uzņemšanas plāns, bet Vācijai, ja plāns vispār ir, tad Angela Merkele to tur stingri apslēptu. Līdz ar to iedzīvotāji vēlēšanās reaģē likumsakarīgi, jo cik var noskatīties uz to, kā politiķi turpina sevi slavēt, slēgt Austrumu bazāra cienīgus darījumus kā gadījumā ar Turciju, vienlaikus pieprasot no sabiedrības aklu uzticēšanos tam, ka viņu īstenotā politika ir vienīgā pareizā, pat ja ikdienā novērojamā situācija būtiski atšķiras? Nevar arī aizmirst, ka bēgļu uzņemšanas politika ir gana dārgs pasākums – Vācijas deklarētā gatavība uzņemt vienu miljonu bēgļu gadā pēc publiski pieejamās informācijas izmaksās ap 20 miljardiem eiro.

Juris Cālītis pats uz savas ādas ir izjutis, ko nozīmē doties bēgļu gaitās, meklējot patvērumu no kara, tādēļ par pašlaik aktuālo bēgļu uzņemšanas jautājumu viņš var spriest ne tikai no teorijas, bet arī prakses. Otrā pasaules kara beigās viņš ar ģimeni devās uz Vāciju, pēc tam dzīvojis Lielbritānijā, ASV un Kanādā, bet pirms 20 gadiem atgriezies Latvijā. Tieši viņš savulaik deva patvērumu pirmajām bēgļu plūsmas «bezdelīgām» - septiņiem somāliešiem, ko Latvijas valsts bija izmetusi uz ielas bez dokumentiem un iztikas līdzekļiem. Cālītis stāsta, ka tie somālieši, kas palikuši Latvijā, teicami apguvuši latviešu valodu un integrējušies vietējā vidē.

Fragments no intervijas (publicēts www.diena.lv):

Baznīcas apmeklējums Eiropā ir strauji krities. Vai tas nav krīzes simptoms?

Jāskatās, kur ir krīze. Mans ieskats: krīze ir institūcijās, bet cilvēku reliģiskās vajadzības nekur nav pazudušas. Jautājums ir, vai baznīcas prot atrast to straumi, kas ir tikpat dzīva un aktīva kā jebkad, vai arī tās būvēs mākslīgas formas, kas nevienam nav vajadzīgas. Lielai daļai manu studentu nav nekādas reliģiskās pieredzes ar draudzēm vai konfesijām. Taču viņi arvien meklē, kas viņu dzīvē ir būtiskākais. Kas jūsu dzīvē ir būtiskākais? Alfa, Mols, hokejs un Jūrmala? Baznīcas nesaprot, ka vajadzētu uzrunāt latvieti ar lietām, kas viņam ir svarīgas, nevis tām, kas baznīcai šķiet svarīgas.

Strukturāli pamainot pieeju imigrācijas plūdiem uz Eiropu, pat jau iesīkstējušos dalībvalstu savstarpējos pārmetumus un apvainošanos, piemēram, starp Grieķiju un Vāciju, var pārvērst par sakarīgu sadarbību

Turcijas attiecības ar ES pēdējos gados kļuva aizvien problemātiskākas, līdz pēkšņi tām atvērās otrā elpa. Kādēļ? Tuvo Austrumu bēgļu dēļ, par kuru izmitināšanu nometnēs turpat Turcijā un nekontrolētu nelaišanu tālāk Brisele ir ar mieru piemaksāt trīs miljardus eiro un vēl izrādīt dažādas politiskās laipnības Ankarai. Šī pati paradoksālā situācija, kad velnu izdzen ar Belcebulu, ir nobriedusi īstenošanai arī migrācijas lielceļa nākamajā pieturas punktā – Grieķijā.

Nupat iet spalvas pa gaisu, migrantu mērķa valstīm draudot Grieķijai ar izslēgšanu no Šengenas zonas un grieķiem atbildot, ka pārējie eiropieši melo, ka, piemēram, Atēnas neņemot pretī krasta apsardzes pastiprinājumu. Lai tur vai kā, bet pēc ANO datiem šogad līdz pagājušajai svētdienai, 24. janvārim, Grieķijā ir nonākuši jau 46 240 bēgļi – apmēram 1927 dienā. Ja ņem vērā, ka laivošanai pa jūru šis nav tas labākais gadalaiks un līdz ar siltāku laiku bēgļu daudzums varētu pieaugt, ir visas iespējas, ka šogad caur Grieķiju uz Vāciju u.c. nokļūt gribētāju skaits atkal būs virs miljona. Plašsaziņā jau ierasts kļuvis salīdzinājums, ka šī ir lielākā bēgļu krīze Eiropā kopš 2. pasaules kara, un šai vērtējumā ir vērts ieklausīties nopietni, jo tajā, droši vien sākotnēji pat neapzinoties, ir ietverts problēmas risinājums. Tā Gideons Rahmans Financial Times vērtē, ka Grieķijā vajagot izveidot bēgļu nometnes pēc arī latviešiem zināmā DP nometņu parauga, kas nozīmē iespēju daudzmaz cilvēcīgi izdzīvot tur, kur nu tu esi nokļuvis, lai caur drošībnieku, starptautisko organizāciju un NVO sietu tad jau sijātos tālāk, kur nu esi iecerējis vai kur sanāks.

Tā vietā, lai strādātu un risinātu aktuālos jautājumus bēgļu krīzes kontekstā, koalīcijas partijas spēlē vecās spēlītes vēlētāju acu aizmālēšanai. Tomēr ilgākā laika periodā tās atgriezīsies kā sāpīgs bumerangs

Laikā, kad visas Eiropas valstis šādā vai tādā veidā cenšas rast risinājumus bēgļu problēmai, Latvijas varas partijas kārtējo reizi ir uzsākušas tādu kā «Kas dārzā» spēli. Valdība esot nestabila, valstī esot konstitucionālā krīze, bēgļu jautājumā vienoties nevaram, tāpēc uz ES iekšlietu ministru tikšanos Briselē nebrauksim. Pēc šīs loģikas Latvijā ir permanenta konstitucionālā krīze, jo visas Saeimā esošās partijas pēdējo 25 gadu laikā vēl nekad nav bijušas kādā jautājumā pilnīgi vienās domās. Arī koalīcijā ar vairākām partijām kāds vienmēr domās citādi nekā pārējie. Kas attiecas uz valdības krišanu, tad te ir gluži kā matemātikā – no saskaitāmo kārtības summa nemainās. Var nomainīt ministru A pret ministru B, taču pie esošās izvēles tas neko sevišķi neietekmēs, bet pašreizējā politiskā kombinācija pie varas esošajiem ir pārāk ērta, lai tajā kaut ko mainītu. Droši vien kādam, kas pašlaik nav tiešā varas siles tuvumā, tīk doma par valdības krišanu, tāpēc šādas runas turpina virmot jau kopš tā brīža, kad šī valdība sāka darbu. Runas veicina arī premjeres Laimdotas Straujumas nogurušais skatiens, tomēr ne jau uz līdzjūtības izraisīšanu pašlaik būtu jākoncentrējas.

Bēgļu krīzē ir jāļauj politiķiem darīt to, kas viņiem ir jādara – saglabāt un neļaut izšaubīt fundamentālos principus, kas mūs satur kopā kā Eiropu; sliktākais, kas var notikt, ir mēģinājumi labot vakardienu

Saeimā notiekošā muļļāšanās ar bēgļu uzņemšanu, kas faktiski ir mēģinājums politisko atbildību uzvelt kādam citam vai vislabāk – izsmērēt tā, ka neviens nav «vainīgs», ir kā priecāšanās par zelta rudeni un plašajām ārēm, kad turpat blakus notiek kaut kas nelāgs. Ainavām un ideāliem piemīt sevišķs skaistums, kad pievēršanās tiem ļauj novērsties no neizdevīgām morālām dilemmām. Pieredze liecina, ka ilgtermiņā tas atspēlēsies, bet dzīvojam jau šodien, vai ne?

Latvija ir morāla, ekonomiska un stratēģiska ieguvēja, lai neteiktu, ka patērētāja, solidārā un demokrātiskā Eiropā. Demokrātija cita starpā nozīmē, ka politiķiem ir visas tiesības uz nepopulāriem, bet nepieciešamiem lēmumiem, lai tiktu kaut jel kādā jēgā ar akūtu problēmu, piemēram, simtiem tūkstošiem migrantu vasarīgās drēbītēs, kad ziema nāk virsū. Solidaritāte no Latvijas puses šai gadījumā būtu neapgrūtināt rīcībspēju tiem, kas jebkurā gadījumā iznesīs šīs problēmas smagāko daļu.

Neskatoties uz ievērojamu vēlētāju atbalsta samazinājumu kanclerei Angelai Merkelei Vācijas Bundestāga vēlēšanās, Vācijas-Baltijas Tirdzniecības kamera (AHK) nesaskata būtiskas izmaiņas Vācijas un Baltijas valstu nākotnes sadarbībā, kā arī uzskata, ka Vācijas loma Eiropā paliks nemainīga.

Florians Šrēders (Florian Schröder), Vācijas-Baltijas Tirdzniecības kameras izpilddirektors, pauž: «Merkeles Kristīgo demokrātu partija paliek lielākais politiskais spēks valstī. Arī tad, ja koalīcija tiks veidota ar tādiem jaunajiem partneriem kā liberāļiem un zaļajiem, ekonomikas un ārpolitikas darbības virziens nemainīsies. Iespējams, ka daži jautājumi tiks atrisināti pat ātrāk.» Šrēders pieļauj, ka Vācija turpinās īstenot savu uz Eiropu virzīto kursu un turpinās sadarbību ar partnervalstīm.

Kopumā AHK vēlēšanu rezultātus vērtē kā līdzšinējās vadošās partijas varas mazināšanos. Šrēders: «Ņemot vērā milzīgos izaicinājumus, ar kuriem nācās saskarties pagājušajos gados – eiro krīze, bēgļu vilnis un terorisma draudi – Vāciju, salīdzinot ar citām valstīm, nemainīgi var uzskatīt par stabilitātes un kontinuitātes garantu.»

Bēgļu krīze Eiropā nav nekāda stihija, ko nevarēja paredzēt un novērst; tagad profesionāla un aktīva rīcība nepieciešama vairāk nekā jebkad

Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera oficiālais paziņojums, ka ES dalībvalstīm «obligāti un bez dzejas» būs jāuzņem vairāk bēgļu, nekā bija minēts iepriekšējās sadales kvotās, nav pārsteigums nevienam, kas ir sekojis līdzi faktiem par bēgļu ierašanos Eiropā. Tīrā nekaunība bija to politiķu meli, kas mēģināja iestāstīt, ka Latvijai jārēķinās tikai ar 250 bēgļiem, un nevienu vairāk. Tāpat melo arī tie politiķi, kas notiekošo mēģina attēlot kā kaut kādu pēkšņu un iepriekš neprognozētu stihiju – cilvēku cunami. Tas, ko mēs šodien Eiropā pieredzam, ir gadu desmitiem ilgas Rietumvalstu darbības sekas un brīdinošo signālu neuztveršana nopietni.

Ja Eiropas Savienība neveiks radikālas pārmaiņas eirozonas fiskālajā politikā un patvēruma meklētāju politikā, tas kritiski ietekmēs uzticību un sadarbību starp valstīm, liekot šaubīties arī par savstarpējām drošības garantijām.

Tā sarunā ar DB spriež Lielbritānijas domnīcas European Leadership Network līdzdibinātājs un Latvijas Ārpolitikas institūta nerezidējošais pētnieks Dr. Īans Kērnss (Ian Kearns). Centrējoties ap viņa grāmatas Sabrukums: Eiropa pēc Eiropas Savienības (Collapse: Europe After The European Union) tēzēm, pētnieks Rīgā piedalījās diskusijā par ES politiskajiem izaicinājumiem.

Viņš norāda, ka eirozonas fiskālā integrācija ir nonākusi strupceļā, jo sevišķi Itālijas jaunā valdība, kurai ir liels sabiedrības atbalsts, nepiekritīs ne ES fiskālajai, ne banku savienībai, kur spēles noteikumi ir Ziemeļeiropas diktēti. Lai izbeigtu pirkstu rādīšanu vienam uz otru un spriedzi starp tautām publisko finanšu dēļ, Ī. Kērnss fiskālās savienības vietā iesaka pretējo – fiskālo decentralizāciju. Tas prasītu Māstrihtas kritēriju aizvietošanu ar citiem, piemēram, ar pretcikliskas fiskālās politikas noteikumu, nosakot taupīgu fiskālo politiku augšupejošā ekonomiskajā ciklā.

Papildu nodokļu ieviešana nav bēgļu krīzes vai jebkuras citas krīzes risinājums, uzsvars būtu liekams uz sabalansētu nodokļu politiku

Pateicoties Vācijas finanšu ministram Volfgangam Šoiblem un no Latvijas izvirzītajam Eiropas Komisijas viceprezidentam Valdim Dombrovskim, pār Eiropu draud samilzt jauna nodokļa ēna. Iemesls – bēgļu krīze Eiropā ir sasniegusi tādus apmērus, ka ar līdzšinējiem paņēmieniem galā ar to neizdodas tikt. Vācijā vien līdz 2017. gada beigām bēgļu izmitināšanai un dažādiem integrācijas pasākumiem būšot nepieciešami 55 miljardi eiro, secinājis Ķelnes Ekonomikas institūts. Tādi papildu izdevumi pat salīdzinoši robustajam Vācijas budžetam rada galvassāpes, tāpēc šīs valsts finanšu ministrs izdomājis, ka varētu taču likt šo naudiņu «samest» autobraucējiem papildus nodokļa veidā par katru ielieto benzīna litru. Liels atbalstītājs šai viņa idejai Eiropas Komisijā ir mūsu Valdis Dombrovskis, piebalsojot, ka inovatīvi risinājumi šajā nestundā tiešām nepieciešami, tāpēc visas Eiropas līmenī varētu ieviest jaunu nodokli, jo naftas cenas šobrīd taču esot tik zemas, viņu citē Spiegel.

Portugāle, kas tradicionāli bijusi emigrācijas valsts, ir piedāvājusies uzņemt 10 000 imigrantu no valstīm, kurām ir grūti tikt galā ar viņu pieplūdumu, lai saglabātu savu iedzīvotāju skaitu.

Portugāles premjerministrs sociālists Antoniu Košta pagājušonedēļ nosūtīja vēstules imigrantu pieplūduma nomāktajām valstīm Austrijai, Grieķijai, Itālijai un Zviedrijai, paužot vēlmi uzņemt līdz 5,8 tūkstošiem imigrantu papildus tiem 4,5 tūkstošiem patvēruma meklētāju, kurus Portugāle jau ir piekritusi uzņemt pēc ES ierosinātās kvotu sistēmas.

Košta nesen paziņoja Briselei, ka Portugālei vajadzētu «rādīt piemēru», un piebilda, ka viņš esot pret tādu «Eiropu, kas slēdz savas robežas, lai bloķētu to pieejamību bēgļiem».

Šomēnes apmeklējot Berlīni, Košta izteicās, ka esot «netaisnīgi» noslogot Vāciju ar pienākumu, kāds ir «visiem Eiropas līderiem».

Eiropas Komisijas (EK) prezidents Žans Klods Junkers gatavojas nākamnedēļ nākt klajā ar prasību ievērojami palielināt to patvēruma meklētāju skaitu, kuri sadalāmi pa visām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm.

Kā stāsta amatpersonas, kas iepazīstinātas ar Junkera projektu, ar kuru viņš grasās nākt klajā savā pirmajā uzrunā par stāvokli ES Eiropas Parlamentā (EP), EK vēlas, lai uz citām dalībvalstīm tiktu pārvietoti 160 000 patvēruma meklētāju, kas šobrīd ieradušies Itālijā, Grieķijā un Ungārijā.

Junkera uzruna EP paredzēta trešdienas rītā, un sagaidāms, ka tajā EK prezidents izklāstīs priekšlikumus nelegālās imigrācijas krīzes risināšanai, kuri tiks likti galdā 14.septembrī gaidāmajā dalībvalstu tieslietu un iekšlietu ministru ārkārtas sanāksmē.

Junkera pakete ietvers jaunu pastāvīgu patvēruma meklētāju pārdales shēmu, kura paredzēs automātisku jaunieceļojušo nelegālo imigrantu sadali pa dalībvalstīm, stāsta amatpersonas.

Rakstu sērijas noslēgumā laikraksts Diena pēta, kuri ir ieguvēji un kuri – zaudētāji, Baltkrievijai organizējot nelegālās imigrācijas plūsmu uz kaimiņvalstīm.

Vismaz 5000 nelegālajiem migrantiem 2021. gadā saskaņā ar oficiālajiem datiem tranzītā caur Baltkrieviju izdevies nokļūt Vācijā. Tomēr reālie skaitļi, visticamāk, ir ievērojami lielāki nekā oficiālie un plašsaziņas līdzekļos minētie.

"Turcijas teritorijā ir ļoti daudz sīriešu, kuri uzskata – viņi varētu dzīvot arī labāk, taču nevis Turcijā, bet gan Eiropā," laikrakstam Novaja Gazeta pauž tūrisma firmas darbiniece. "Zinu, ka kopš maija Baltkrievijas konsulāts Ankarā pieņēma no viņiem pa 800 iesniegumiem dienā vīzu saņemšanai. Atteikumu vispār nebija. Un kad saka, ka bēgļu nometnē pie robežas ir divi tūkstoši cilvēku, man smieklīgi to klausīties. Kādi divi tūkstoši?! Ļoti daudz cilvēku līdz šim brīdim dzīvo hoteļos un nogaida. Milzīgs daudzums jau pārgājis robežu bez jebkādiem pavadoņiem, caur purviem. Un cik daudzi palikuši šajos purvos – baidos, ka nekad nesaskaitīsim. Tikai vienam manam partnerim, ar kuru strādāja firma, nomira septiņi cilvēki pēdējos divos mēnešos, neņemot vērā tos, kuri vienkārši vairs neizgāja uz sakariem – vai nu nomira, vai arī tomēr pārgāja robežu. Un kad piezvanīju šim cilvēkam, kurš pie mums sūtīja klientus, un teicu: "Klausieties, varbūt tomēr viņus sūtīt legāli, bet nevis caur purviem – droši vien varianti pastāv?" viņš atbildēja: "Man nospļauties, vai viņi nomirst vai ne, naudu viņi jau samaksājuši."

Latvijas Darba devēju konfederācijai (LDDK) ir laba sadarbības pieredze ar Konkurences padomi (KP), bet šajā kontekstā ziņa, ka sods tiek uzlikts no apgrozījuma, izraisa neizpratni. Man nav skaidra arī morāle šajā stāstā, intervijā laikrakstam Diena atzīst LDDK ģenerāldirektore Līga Menģelsone.

Fragments no intervijas

Problēmas uzņēmējiem rada ne tikai nodokļi, bet arī sodi. Dienā nesen bija intervija ar Latvijas gāzes jauno vadītāju Aigaru Kalvīti. Viņš bija sašutis par Konkurences padomes uzlikto sodu, kas rēķināts nevis no nodarītā, bet pret uzņēmuma kopējo apgrozījumu. Kā uz to skatās LDDK?

Te ir ļoti skaidri jāsaprot, ar kādu mērķi katra no šīm valsts institūcijām izveidota. Es līdz šim esmu bijusi pārliecināta, ka Konkurences padome, Darba inspekcija u. c. ir ļoti derīgas un vajadzīgas, jo ir kā audzinātāji, lai tu ko neizdari nepareizi. Šādā ziņā pozitīvs piemērs ir VID, kas ir mainījis savu attieksmi pret uzņēmējiem, uztverot tos par klientiem. Ļoti mainījusies arī Darba inspekcija – no uzņēmumos iebrūkošās pārkāpēju tvarstītājas pārvērtusies par palīgu, kas vispirms brīdina, bet soda, ja tiešām saskaras ar ļaunprātīgiem likuma pārkāpējiem.

Vēlēšanas Itālijā ir kārtējais piemērs tam, kā populisti un eiroskeptiķi ir guvuši ļoti lielu sabiedrības atbalstu, jo līdzšinējās valdības nav spējušas sniegt sabiedrībai pieņemamus risinājumus valstī pastāvošajām problēmām. Atšķirīgie uzskati par Eiropas Savienības lomu Itālijas iekšējo problēmu risināšanā, visticamāk, vājinās Eiropas Savienību kopumā, turklāt nav arī skaidrs, kāda būs Itālijas turpmākā pozīcija attiecībā uz ekonomiskajām sankcijām pret Krieviju, kas nenoliedzami ir negatīvs signāls Baltijas reģionam.

Provizoriskie vēlēšanu rezultāti Itālijā ar bažām liek raudzīties uz koalīcijas veidošanas procesu, jo sarunas būs ilgas un sarežģītas. Sociāldemokrātiskajiem un konservatīvajiem spēkiem Silvio Berluskoni paspārnē acīmredzot nepietika tādu argumentu un pārliecināšanas spēju kā Sebastianam Kurcam Austrijā, lai sabiedrību noskaņotu par labu sev.

Viens no galvenajiem Itālijas priekšvēlēšanu aģitācijas tematiem bija bēgļu krīze un Eiropas Savienības politika šajā jautājumā. Fakts, ka no Romas uz valsts dienvidiem visos vēlēšanu apgabalos uzvarējusi «Piecu zvaigžņu kustība», liecina, ka bēgļu krīze ne tuvu nav atrisināta, lai arī ir šķietami pieklususi. Tas vēlreiz apliecina, ka arī Eiropas Savienībai ir jāīsteno aktīvāka ārpolitika patvēruma meklētāju izcelsmes valstīs.

Pārtikas cenu pieaugums turpinās, atsevišķu produktu sadārdzinājums sasniedz jau 98%, aprēķinājusi Latvijas Tirgotāju asociācija (LTA), kas regulāri veic patēriņa preču cenu salīdzinājumu veikalos.

Asociācija aprēķina vidējās cenas mazumtirdzniecības uzņēmumu veikalos norādītajās cenu zīmēs, nerēķinot ražotāju noteiktās akciju cenas.

LTA fiksējusi, ka piena produktu grupā salīdzinot ar pagājušā gada decembri vērojams cenu pieaugums visām precēm, vislielākais pieaugums ir kefīram, kas sadārdzinājies vidēji par 37%. Piena un krējuma cena ir pieaugusi par 21%. Par 12-14% pieaugušas cenas sieram, sviestam, biezpienam, saldajam krējumam. Nemainīga palikusi tikai biezpiena sieriņa “Kārums” cena – vidēji 0.38 centi. Olu cena pieaugusi vidēji par 51% un tagad 10 M izmēra olas veikalos var iegādāties par 2.54 iepriekšējo 1.69 eiro vietā.

Karavela: Cenas zivju produktiem varētu pieaugt pat par 50% 

Tuvāko trīs līdz četru mēnešu laikā cenas zivju produktiem varētu pieaugt pat...

Gaļas produktiem tajā pašā periodā desu un cīsiņu cena pieaugusi par 12-17%, savukārt vistas, broilera cena pieaugusi par 26% - līdz 3.97 eiro par kilogramu. Vismazākais kāpums – 3% - sardelēm.

Maizes un labības izstrādājumu kategorijā vidējā cena baltmaizei šī gada martā bija 1.01 eiro, 2021. decembrī tā bija 0.57 eiro, sadārdzinājums par 77%. Rupjmaizei cena ir pieaugusi daudz mazāk - par 14%. Auzu pārslu vidējā cena pieaugusi par 39%, griķi tagad maksā par 25% dārgāk. Samazinājusies rīsu cena un tagad par kilogramu jāmaksā 1.79 eiro, kamēr decembrī -2.69 eiro. Arī makaroni un zirņi kļuvuši lētāki.

Pārtikas cenas turpinās augt arī nākamajā gadā 

Ņemot vērā Krievijas karadarbību Ukrainā, pārtikas cenas turpinās augt arī 2023.gadā, atzina...

Vislielāko sadārdzinājumu salīdzinājumā ar 2021.gada decembri piedzīvo sāls – iepriekšējo 0.56 eiro vietā, tas martā maksāja 1.11 eiro. Arī mannai ir ievērojams pieaugums – par 74%. Toties cukurs tikai par 8% kāpis cenā.

Augļu un dārzeņu cenas ir visdraudzīgākās. Šajā grupā gandrīz visiem populārākajiem ir cenas mazinājušās vai palikušas nemainīgas. Vienīgie kāpumi ir populārajiem cenu karos banāniem un tomātiem. Kāpušas cenas tikai eļļām - rapšu par 24%, saulespuķu – par 14 %.

Cenu pieaugums, visticamāk, ir jaunā realitāte 

Latvija nevar ietekmēt globālās cenas, tādēļ Latvijas valdības pretinflācijas pasākumu būtība...

LTA prezidents Henriks Danusēvičs norāda, ka Krievijas un Ukrainas kara ietekmi uz ekonomiku kopumā var raksturot kā stagflāciju. Tas nozīmē zemāku ekonomisko izaugsmi un augstāku inflāciju. Tās, protams, ir negatīvas sekas, taču dažas nozares, tostarp pārtika, var īstermiņā atgūties. "Pret Krieviju noteiktās sankcijas nozīmē gandrīz pilnīgu preču un kapitāla tirdzniecības dalībnieku izolāciju daudzos un dažādos veidos. Sankciju, rubļa vērtības krituma un iespējamās recesijas dēļ Krievija de facto izzūd kā Eiropas valstu tirdzniecības partneris. Līdzīga situācija būs ar Ukrainu kā tirdzniecības partneri, jo karadarbība ar visām no tā izrietošajām sekām, visticamāk, mazinās tirdzniecību. Jau šobrīd ir noteikt labības eksporta aizliegums. Energodegvielas cenu pieaugums ir trieciens Eiropai un ir grūti noteikt, kā pašreizējā krīze ietekmēs Eiropas enerģētikas pārveides projektu. Visticamāk, tas īstermiņā to palēninās un ilgtermiņā ievērojami paātrinās. Bēgļu pieplūdumam nav skaidras ekonomiskās ietekmes: īstermiņā tas ir saistīts ar palielinātiem valsts izdevumiem un vienlaicīgu atsevišķu uzņēmumu grupu attīstību un trūcīgāko mājsaimniecību ienākumu pieaugumu, kā arī plašāku piedāvājumu darbaspēka tirgū. Savukārt IKP pieauguma palēnināšanās šogad būs vēl bargāka, nekā tika pieņemts iepriekš. Izaugsme gada sākumā, iespējams, bija augstāka nekā iepriekš lēsts, tomēr vidējā pieauguma prognoze samazināta līdz 3%. Tajā pašā laikā inflācija pieaugs, sasniedzot maksimumu pēc dažiem mēnešiem," komentē H.Danusēvičs.

Viņš turpina, ka augstākas degvielas cenas (nav netiešo nodokļu samazinājuma), kā arī jaunā enerģijas (gāzes, elektrības) cenu pieauguma viļņa iespējamās otrās kārtas sekas palielina inflāciju. "Mēs gan nezinām naftas cenu maksimumu (ir paātrinātas sarunas par Irānas naftas importa embargo atcelšanu). Tomēr 2022.gada vidējā inflācija pieaugs līdz 8,4% ar maksimumu 9,5% maijā-jūnijā. Krievijas un Ukrainas karš padziļinās jau tā augsto spiedienu uz pārtikas cenām. Taču šis efekts nebūs ātrs, krass cenu kāpums, bet gan "paplašināsies" tuvāko mēnešu laikā. Lauksaimniecības ražošanas izmaksas palielināsies arī gāzes cenu kāpuma dēļ, kas izpaudīsies arī turpmākā slāpekļa mēslojuma cenu kāpumā. Ir arī nozares, kurās bēgļu pieplūdums no Ukrainas uz laiku var pozitīvi ietekmēt pieprasījumu. Tas galvenokārt attiecas uz nozarēm, kas ražo pirmās nepieciešamības preces, piemēram, pārtikas, dzērienu, tekstila, tabakas vai pat farmācijas nozari. Kara ietekmē, pēc Nielsen datiem, būtiski pieaudzis pieprasījums makaroniem, rīsiem un konserviem. Pašreizējie ģeopolitiskie notikumi maina patērētāju uzvedību. Tai pat laikā pieprasījuma pieaugums nav tik liels kā pandēmijas sākumā. Pieaugušais pieprasījums saistīts ar bažām, ko izraisījis kara uzliesmojums un iespējamie kara draudi Latvijai. Pircēji baidās, ka atsevišķas preces var nebūt plauktos, un, redzot, ka tās beidzas, jo citi tās pērk, paši dodas iepirkties. Pārtikas cenu kāpumu ietekmē gan graudu cenu pasaules tirgos, līdz ar to arī miltu cenu, kāpumu. Turklāt ir vērojams degvielas cenu pieaugums, arvien augstākas enerģijas, folijas, papīra un citu komponentu cenas, kas ietekmē preces gala cenu veikalā. Tātad par lētu pārtiku šogad varam aizmirst," norāda LTA prezidents.

Pēdējos trīs mēnešos strauji augot pieprasījumam Rīgas dzīvokļu īres tirgū, kad mazie dzīvokļi no sludinājumu dēļa pazūd vienas dienas laikā, izīrētāji ir pamanījuši iespēju nopelnīt un palielina īres cenas visu veidu īres dzīvokļos.

Aptuvenais īres maksas palielinājums ir 10% līdz 20%, apliecina nekustamo īpašumu vērtētāji no SIA Arco Real Estate un SIA Latio.

Pieprasījuma iemesli

Pēc šā gada 24. februāra, kad Krievija iebruka Ukrainas teritorijā, ir parādījusies ne tikai bēgļu plūsma no Ukrainas, kuru galamērķis ir Rīga, bet arī ekonomisko migrantu plūsma no Baltkrievijas un Krievijas, kuru iedzīvotāji izvēlas pamest režīmu valstis, lai dzīvotu un baudītu mierīgu dzīvi Rīgā, Jūrmalā vai Pierīgā. “Viņiem arī vajag kaut kur dzīvot, un tas dažu mēnešu laikā īres tirgu Rīgā un Pierīgā ir padarījis karstu,” saka Latio tirgus analītiķe Ksenija Ijevleva, piebilstot, ka patieso iebraucēju apjomu pēdējo mēnešu laikā nav iespējams skaidri pateikt.

Igaunijas prezidentūras Eiropas Savienībā, kas sāksies šā gada 1. jūlijā, prioritātes ir vienotais digitālais tirgus, īpaši datu tirgus, kiberdrošība, enerģētika un bēgļu krīze.

To tikšanās laikā ar Eiropas Savienības dalībvalstu žurnālistiem paziņoja Igaunijas Eiropas lietu ministrs Klens Jārats (Klen Jäärat). Igaunijas prezidentūras moto ir: vienotība caur līdzsvaru (unity through balance). K. Jārats atkārtoti uzsvēra, ka, risinot visai Eiropas Savienībai kopējus svarīgus jautājumus, ir jārod balanss starp dažādu valstu intersēm. Tajā pašā laikā viņš atzina, ka nav godīga pašreizējā situācija, kad vairākas Austrumeiropas valstis atsakās uzņemt bēgļus to pārvietošanas programmas ietvaros. K. Jārats norādīja, ka Latvija, Lietuva un Igaunija savus pienākumus šajā ziņā ir izpildījušas un tas pats būtu jādara arī pārējām valstīm, ar to domājot tā dēvētās Višegradas valstis. Tajā pašā laikā līdztekus bēgļu pārvietošanai ir jāmeklē arī citi risinājumi samilzušajai migrācijas krīzei.

Pēdējos gados īsā laika posmā esam piedzīvojuši būtiskas lietas, kādas nevarējām nedz saprātīgi prognozēt, nedz paredzēt – Covid-19 infekciju un karu Ukrainā. Notika Saeimas vēlēšanas un valdības maiņa. Tas viss, protams, ietekmēja arī nodarbinātības jomu.

Kas raksturo 2022.gada nodarbinātības jomu, raugoties jurista acīm, un kā izskatās tendences 2023.gadam?

Covid-19 ierobežojumi

Līdz 2022.gada pavasarim Latvijā tika pagarināta un ilga kārtējā 2021.gada nogalē Covid-19 pandēmijas dēļ izsludinātā ārkārtas situācija. Gada sākumā arvien bija spēkā ierobežojumi un virkne prasību attiecībā uz epidemioloģiskās drošības jautājumiem ar mērķi ierobežot Covid-19 infekcijas izplatību darbavietā. Tātad – papildus formalitātes, apgrūtinājums un izdevumi darba devējiem. Tomēr kopumā 2022.gadu raksturo pakāpeniska ierobežojumu atvieglošana un atcelšana, tajā skaitā, atkāpšanās no prasības darbiniekiem par vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāta nepieciešamību (piemēram, izglītības nozarē), atstājot darba devējam tiesības noteikt darbus, kuru veikšanai vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikāts joprojām ir nepieciešams, kā arī prasība valkāt sejas maskas vairs tikai noteiktos darbos un vietās (piemēram, ārstniecības iestādēs).

Briest un briest saspīlējums darba tirgū. Arvien vairāk uzņēmēju paceļ balsi par to, ka darbaspēka izaicinājumi kļūst nepārvarami.

Blakus lapā var lasīt par to, cik daudz speciālistu būtu nepieciešams pienācīgai IT nozares darbībai, bet ir gara virkne citu nozaru, kas jau ir skaļi pateikušas to, par ko agrāk sarunājās pusčukstus, – mums vajag darba rokas, jo nav, kas strādā. Kamēr par ārvalstu darba rokām un intelektuālā darba darītājiem, arī vadības līmeņa darbiniekiem diskutējam, uzņēmumos pieaug darbaspēka izmaksas, bet darbinieku kompetence un produktivitāte diemžēl līdzi netiek. Domājams, ka šīs šķēres vērsies arvien plašākas, ja netiks meklēti spēcīgi risinājumi. Protams, viens no tiem ir darbaspēka piesaistīšana no citām zemēm, bet to var izdarīt, vienīgi atvieglojot darbinieku ievešanas nosacījumus. Iespējams, Latvija nebūtu nonākusi līdz šai diskusijai vai arī tā būtu mazāk sāpīga, ja Latviju ekonomiskā krīze būtu skārusi mazākā mērā vai arī valsts būtu savlaicīgi radusi risinājumu, kā ātrāk atsaukt atpakaļ aizmigrējušo pašmāju darbaspēku, kas no Latvijas izbira kā no caura ābolu maisa. Tagad jāsecina, ka daži uz emocionālajiem uztveres reģistriem balstīti reemigrācijas veicināšanas pasākumi nav nesuši rezultātus. Pa kādam speciālistam, pa kādai ģimenei atgriežas, bet tomēr šī kustība joprojām kā bija, tā arī pašlaik ir pārliecinoši spēcīgāka pretējā – valsti un darbaspēka rindas tukšojošā – virzienā. Protams, kapitālam, tirgum un darbavietām robežas ir zaudējušas agrāko nozīmi, tomēr Latvijai kā mazai valstij nācijas kopība vēsturiski bijusi būtiska ne tikai sajūtu līmenī, bet arī ļoti praktiski, tēlaini izsakoties, pašiem arot savu zemi. Pašlaik strauji briest situācija, kad nosacīti melnos darbus un ne tikai tos veiks mazāk attīstītu valstu iedzīvotāji. Līdz ar to izskanējušas bažas par sociālo slogu. Tomēr, visticamāk, ievestais darbaspēks, ja tam tiks plašāk atvērtas Latvijas durvis, nebūs tas, kas pārlieku noslogos mūsu sociālo budžetu, iebraucējiem tā vien alkstot dzīvot uz mūsu valsts pabalstiem, ko atrautu no sūri grūti sarūpētajiem nodokļu ieņēmumiem. Pieredze ar bēgļu uzņemšanu vai drīzāk bēgļu uzņemšanas farss varētu kalpot par pierādījumu tam, ka Latvijas sociālā sistēma nav tik vilinoša, lai spētu šeit noturēt jebkāda veida iebraucējus, pat pašus dzīvē izmisušākos, vienalga – tie ir bēgļi vai darba un labāka atalgojuma meklētāji.

Baltijas jūras reģiona valstis, izņemot Krieviju, turpina augt. Krievija slīgst dziļāk recesijā un arvien vairāk ekonomiski izolējas, secināts jaunākajā Swedbank Baltijas jūras reģiona apskatā.

Reģiona iekšzemes kopprodukts (IKP) 2015.gadā būs sarucis par 0,5%, tomēr tas ir tikai dēļ recesijas Krievijā, un parējās reģiona valstis aug. Zemāka naftas cena ir uzlabojusi patērētāju pirktspēju, bet negatīvi ietekmējusi naftas eksportētājus, jo īpaši Krieviju.

Līdz ar naftas cenu dramatiski saruka arī rubļa vērtība, tā pasliktinot Krievijas ekonomiskās problēmas, ko jau pirms tam bija saasinājušas Krimas aneksijas izraisītās sankcijas. Ja atskaita Krieviju, pārējās reģiona valstis 2015.gadā kopumā būs augušas par 2%. Tas ir pat nedaudz straujāk kā pērn (1,9%), galvenokārt pateicoties spējākai izaugsmei Zviedrijā, Polijā un Dānijā.

Finanšu problēmās nonākusī Turcija nav būtisks ekonomiskais partneris Latvijai, līdz ar to nav tiešā veidā jābaidās par Turcijas problēmu ietekmi uz Latviju, intervijā Latvijas Radio sacīja Latvijas Bankas ekonomists Andris Strazds.

Viņš norādīja, ka investīciju un eksporta apjomu ziņā Turcija mūsu valsts sadarbības partneru sarakstā ierindojas divdesmitajās vietās.

Vienlaikus Latvijas Bankas eksperts norādīja, ka Turcija ir uzņēmusi lielu skaitu - vairāk nekā trīs miljonus - Sīrijas bēgļu. Tādēļ Eiropa, tostarp Latvija, ir ieinteresēta, lai arī turpmāk Turcija palīdzētu bēgļu uzņemšanā.

Strazds norādīja, ka Turcijas finanšu problēmas ir «hroniskas slimības saasinājums». Iemesli tām meklējami paša Turcijā, kuras valūtas vērtība 3-4 gadu laikā kritusies trīskārt. Patlaban vērojama ekonomikas pārkaršana un kreditēšanas tempu izraisīts burbulis - pieaudzis importa apjoms un palielinājusies inflācija.

Eiropas Savienība atrodas savdabīgās krustcelēs, kur iespējami vairāki attīstības scenāriji, taču pašlaik mēģina sabalansēt nākotnes prioritātes un atrast attiecīgos finanšu resursus daudzgadu budžeta projektā

Tādu ainu DB Uzņēmēju kluba biedriem iezīmēja Latvijas Universitātes Ekspertu padomes locekle, Fiskālās disciplīnas padomes locekle, Eiropas Komisijas viceprezidenta Valda Dombrovska padomniece, profesore Inna Šteinbuka.Viņa atzīst, ka pašlaik izaicinājumi ir ne tikai Latvijai, bet arī ES, pirmkārt, jau tāpēc, ka tiek gaidīts Brexit. Turklāt joprojām neviens nevar prognozēt, kāds tas īsti varētu būt — ar kontrolētu (ratificētu vienošanos starp ES un Lielbritāniju) izstāšanos vai arī tā dēvēto cieto – bez nosacījumiem un bez vienošanās. Otrkārt, 2019. gada maijā ir paredzētas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un, ja līdz šī sasaukuma pilnvaru termiņa beigām netiks akceptēts jaunais ES daudzgadu (2021.-2027.gada) budžets, tad pastāv risks, ka tajā ietverto struktūrfondu programmu atvēršana aizkavēsies un Latvijā būs šo fondu pārrāvums. Tai pat laikā Lielbritānijas aiziešana no ES radījusi jautājumus par ES budžeta ieņēmumiem, kas veidojas no ES dalībvalstu iemaksām, savukārt daudzas ES donorvalstis nevēlas maksāt vairāk. Savukārt dalībvalstis, kā, piemēram, Latvija, kura saņem no ES vairāk nekā iemaksā, ir gatavas palielināt savu iemaksu apmēru ES budžetā. Perspektīvā nevarot izslēgt ES paplašināšanos, it īpaši Balkānu reģionā, kur vairākas valstis ir paudušas ne tikai vēlmi, bet arī veic mājasdarbus atbilstoši ES uzstādījumiem, taču tas būs politisks lēmums, kuru diez vai esot iespējams sagaidīt tuvāko gadu laikā. Līdztekus šiem faktoriem vēl jāņem vērā ģeopolitiskie notikumi, piemēram, ASV un Ķīnas ievedmuitas cīkstiņš, kurā ES nav ierauta, bet šis process var ietekmēt ES gan tieši, gan netieši.

Eirozonas ekonomiskā izaugsme 2017. gadā sasniedza 2.3%, turpinot pēdējos gados vērojamo ekonomikas atlabšanu. Šķiet, ka pašreizējā ekonomiskā augšupeja atzīmē beigu punktu ieilgušam lejupslīdes un stagnācijas periodam, kas raisījis daudz jautājumu par eirozonas nākotni. Vai eirozonas fiskālai politikai pienācis laiks pārmaiņām?

Kopš vienotas valūtas ieviešanas 1999. gadā, tālāka eiro zonas integrācija ir bijusi visai gausa. Īpaši izteikti to var novērot fiskālās politikas jomā. Atšķirībā no citām monetārajām savienībām – eiro zonā faktiski nepastāv centralizēts budžets, līdz ar to visas fiskālās politikas sviras atrodas dalībvalstu rokās. Proti, lēmumi par nodokļu regulējuma pārmaiņām, tēriņiem aizsardzībai un pensiju indeksāciju netiek pieņemti centralizēti Eiropas institūcijās – tos pieņem dalībvalstu valdības. Līdz ar to arī atbildībai par fiskālās politikas sekām būtu jāgulstas uz pašu dalībvalstu pleciem, un, palielinoties atsevišķu valstu maksātnespējas draudiem, citām monetārās savienības valstīm nevajadzētu ciest. Tomēr vēl salīdzinoši nesenā Grieķijas krīze atgādina, ka realitātē aina ir citāda un bažas par atsevišķu dalībvalstu fiskālās politikas ilgtspēju ir saistošas gan eiro zonai kopumā, gan arī pārējām tās dalībvalstīm.