http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(368).jpg
Uz vietējiem piekrastes zvejniekiem jau zināmu laiku vairs paļauties nevar un daudz drošāk zivis sasaldētā veidā ir vest, piemēram, no Zviedrijas… Tā gluži nesen ar rūgtumu atzina kāds Latvijas šprotu ražotājs, un tā vien izskatās, ka nav dūmu bez uguns.
Protams, minētajai situācijai var meklēt dažādus iemeslus, taču viens no tiem - zvejniekua apkalpojošā birokrātiskā aparāta darbs tiek organizēts tā, ka legālie zvejnieki itin viegli var kļūt par maluzvejniekiem.
Turklāt jāatzīst, ka arī jēdziens «apkalpojošais» šajā gadījumā nav gluži vietā. Redz, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai pakļautajā Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldē, kas ik gadu izsniedz zvejas atļaujas, apmeklētājus pieņem reizi nedēļā. Un arī tas vēl principā ir sīkums, jo gadījumā, ja šis laiks iekrīt svētku dienā vai pēcsvētku paģiru dienā, neko darīt - zvejniekam jāgaida vēl vismaz nedēļa. Rezultātā pilnīgi reāla ir situācija, ka zvejniekam vajag 20 dienas, lai saņemtu savu zvejas licenci. Protams, pastāv trīs varianti, ko pa to laiku šāds zvejnieks varētu sadarīt, tomēr tie visi izklausās vienlīdz čābīgi. Viens no tiem - nodarboties ar maluzvejniecību, līdz veiksme uzsmaidīs, vadošā ierēdņa kabients būs atvērts un licenci izdosies dabūt. Tas gan ir nelikumīgi un riskanti. Otrs - mēģināt sēdēt jūras krastā un ķert zivteles ar makšķeri. Tiesa, tas ir nogurdinoši un neefektīvi. Trešais - nedarīt neko! Par šādas izvēlas iespējas sekām vispār bail pat iedomāties.
Skumjākais šajā stāstā gan ir tas, ka mūsu valstī acīm redzami uzņēmēji ir domāti tāpēc, lai veiksmīgi varētu funkcionēt birokrātiskais aparāts, nevis otrādāk. Vispirms nav skaidrs, kāpēc dokumentu iesniegšanai ir atvēlēta tikai viena diena nedēļā. Iespējams, tāpēc, lai pārējās četras darbadienas nedēļā, šos iesniegtos dokumentus ar nepaceltu galvu apstrādātu, bet, jāatzīst, šī versija kaut kā neizklausās ticami. Tāpat nav saprotams, kāpēc dokumentu iesniegšanai obligāti būtu nepieciešams satikt atbildīgo amatpersonu un nav pietiekams vien ar sekretāri, kas pieņem dokumentus, bet, piemēram, nākamajā dienā to īpašniekam paziņo rezultātu. Var arī, protams, jautāt, kāpēc šādu funkciju nevarētu uzticēt katrai konkrētajai pašvaldībai, bet Latvijas apstākļos tas droši vien ir pārāk sarežģīts jautājums.
Paradoksālākais šajā gadījumā ir tas, ka Latvijā dažādos līmeņos mēs varam runāt par nepieciešamību atveseļot ražošanu, veicināt ražošanu, stimulēt eksportu un tamlīdzīgām gudrām lietām. Taču kaut kā tiek aizmirsts, ka to visu ir iespējams izdarīt ar uzņēmēju, nevis ierēdņu rokām. Savukārt uzņēmēju rokas pie mums ir ierasts sasiet, liekot viņiem saprast, ka dažādas pārvaldes, departamenti un dienesti ir nevis servisa iestādes, kā tam normālā situācijā vajadzētu būt, bet gan krēslu deldētāju pašatražošanas klubiņš ar stipri vien minimālu sapratni par reālās uzņēmējdarbības izpausmēm. Doma taču vienkārša - uzņēmējam vajag un lai viņš arī skraida…
