Kopējais kurināmā patēriņš pēdējos 26 gados samazinājies apmēram uz pusi, eksperti prognozē, ka lejupuslīdoša tendence saglabāsies arī turpmāk.

Kopš Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas kopējais kurināmā patēriņš sarucis par 133 505 TJ jeb 53%, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati. Būtiskas izmaiņas notikušas arī patēriņa struktūrā- ievērojami samazinājies ogļu, dabasgāzes un naftas produktu īpatsvars, savukārt kurināmās koksnes apjoms pieaudzis. CSP Lauksaimniecības un vides statistikas departamenta direktors Armands Plāte skaidro,ka izmaiņas kurināmā patēriņā un struktūrā noteikušas ģeopolitiskās izmaiņas, kā arī pieņemtie lēmumi enerģētikas un klimata pārmaiņu politikā.

Vēsturiskie statistikas dati par energoresursu patēriņu Latvijā kopš 1990. gada pārliecinoši apliecina to, ka strauji tuvojas ne tikai ogļu, bet arī naftas produktu laikmeta beigas, secina enerģētikas eksperts Edgars Vīgants.

Maijā pabeigts darbs pie lielākā saules parka Zemgalē - projekta ietvaros uzņēmumam SIA “M.P. Socks” uz zemes un jumta uzstādīti 708 saules paneļi, ar kopējo sistēmas jaudu 262 kW.

Saules paneļi gada laikā saražos 258 000 kWh zaļās elektroenerģijas, kas ir ~ 32% no ražotnes gada kopējā elektroenerģijas patēriņa.

Plānots, ka nākamo 10 gadu laikā “M.P. Socks” ietaupīs 239 000 eiro elektroenerģijas izmaksās un atmosfērā nenonāks 729,6 tonnas CO2 izmešu.

“M.P. Socks” ir dāņu uzņēmums, kas specializējas augstākās kvalitātes zeķu un zeķubikšu ražošanā. 2009. gadā “M.P. Socks” uzsāka savas ražotnes pārcelšanu no Dānijas uz Smārdes pagasta Durbi, radot vairāk nekā 80 jaunu darba vietu.

Ražotnē ir 160 pilnībā automātiskas adīšanas iekārtas, kas katru gadu saražo 6 miljonus zeķu pārus un zeķubikšu. Gandrīz visa no Latvijā saražotās produkcijas tiek eksportēta.

Vidējā elektrības cena Latvijā šī gada septembrī bija 350,99 eiro par megavatstundu, kas ir par 184,2 % vairāk nekā pērn. Protams, daļēji šo iespaidīgo cenu pieaugumu var skaidrot ar globālajiem ekonomiskajiem satricinājumiem, ko izraisīja Krievijas iebrukums Ukrainā. Taču šis lēciens nebūtu bijis tik dramatisks, ja mēs par savu enerģētisko neatkarību būtu domājuši laikus. Turklāt Latvijā ir resurss, ko izmantot enerģijas ražošanā.

Kara izraisītās resursu krīzes dēļ cenas par elektrību ir palielinājušās visā Eiropā, taču daudzviet kāpums nav tik dramatisks kā pie mums. Piemēram, Polijā vidējā elektroenerģijas cena septembrī bija 175,70 eiro par megavatstundu, bet Zviedrijā – 224,46 eiro par megavatstundu. Acīmredzot varam daudz ko mācīties no tām valstīm, kurās maksa par elektroenerģiju ir zemāka.

Ko varam mācīties no citām valstīm

Mēs nevaram salīdzināt sevi ar Norvēģiju, kurai ir nafta un gāze, bet pavisam viegli varam pielīdzināt sevi Zviedrijai, Polijai vai abām pārējām Baltijas valstīm. Vai varbūt tomēr nevaram? Mūsu tuvākie un tālākie kaimiņi jau sen ir sapratuši, ka veiksmīga politika ir diversificēta politika, tai skaitā elektroenerģijas jomā. Realitātē tas nozīmē izmantot dažādus resursus un tehnoloģijas enerģijas ieguvei. Latvija ir vienīgā valsts Baltijas un Skandināvijas reģionā, kurā kā enerģijas ieguves tehnoloģija vēl nav īstenota atkritumu reģenerācija. Zviedrijā ir 37 atkritumu reģenerācijas stacijas, Polijā ir uzbūvētas jau septiņas, Igaunijā – viena, Lietuvā – arī viena.

2022. gads enerģētikā bija izaicinājumu pilns. Gads sākās ar Krievijas izraisīto karu Ukrainā, kas pēc būtības nozīmēja, ka tik ļoti svarīgais dabasgāzes resurss Eiropai kļuva apdraudēts. Gada vidū dabasgāzes piegādes no Krievijas uz Vāciju tika apturētas − rezultātā dabasgāzes indeksu cenas katru dienu turpināja kāpt.

Par spīti tirgus situācijai un pateicoties cilvēku veiktajiem energotaupības un energoefektivitātes pasākumiem, ļoti veiksmīgi pildījās dabasgāzes krātuves Eiropā. Nozīmīga ietekme dabasgāzes tirgos bija arī COVID-19 nulles politikai Ķīnā, kas nozīmēja zemāku dabasgāzes patēriņu un mazāku konkurenci par LNG (sašķidrinātā dabasgāze). Kā arī nenoliedzami − šoziem īpašu lomu spēlē labvēlīgie un siltie laikapstākļi, kas palīdz Eiropai to veiksmīgi pārziemot.

Lai arī pagaidām ir radusies utopiska ilūzija par enerģētikas krīzes stabilizēšanos Eiropā, tomēr, ņemot vērā nerimstošās ģeopolitiskās un ekonomiskās problēmas, enerģētikas sektors joprojām ir ārkārtīgi neaizsargāts. Krīze ir tikai atgādinājums par pašreizējās globālās enerģētikas sistēmas trauslumu. Vēl joprojām pastāv būtiski riski sektorā, kā, piemēram, atkārtots gāzes cenu pieaugums vai piegādes traucējumi, kā arī Eiropas ierobežotā uzglabāšanas jauda. Tas nozīmē, ka arī nākamās ziemas enerģijas cenas būs pakļautas ievērojamiem ar laikapstākļiem saistītiem riskiem.

Privātā kapitāla fondu pārvaldnieks Baltijā BaltCap noslēdz Infrastruktūras fonda II (BInF II) pirmo investīciju piesaistes posmu, kura mērķis ir 200 miljonu eiro liela kapitāla piesaiste. Jaunais Infrastruktūras fonds aktīvi darbosies nākamo 20 gadu laikā, fokusējoties uz atjaunīgās enerģijas ražošanu, enerģijas pieprasījuma mazināšanu un ieguldījumiem kā sociālajā, tā transporta infrastruktūrā Baltijā un Polijā.

Jaunais Infrastruktūras fonds turpinās iepriekšējā fonda pārbaudīto stratēģiju. Tā mērķis ir finansēt infrastruktūras projektus, kas atstāj pozitīvu ietekmi uz vidi un sabiedrību. BInF II galvenokārt koncentrēsies uz ieguldījumiem atjaunīgās enerģijas projektos, piemēram, vēja un saules enerģijas parku, biomasas un biogmetāna ražotņu attīstību. Tas arī atbalstīs vietējās pašvaldības ēku energoefektivitātes celšanas projektos, kā arī palīdzēs nodrošināt būtiskus pakalpojumus, tostarp skolu, publisko ēku un citu sociālo infrastruktūru vienību izveidošanu un atjaunošanu.

Saskaņā ar privātā kapitāla investora BaltCap aprēķiniem Latvijai līdz 2030. gadam infrastruktūras saglabāšanai un attīstībai būs nepieciešami ~33,8 miljardi EUR, taču finansējums no valsts budžeta varētu aprobežoties ar 4,5 miljardi EUR, radot iztrūkumu aptuveni 29,3 miljardi EUR apmērā. Lietuvā un Igaunijā investīciju iztrūkums infrastruktūras vajadzībām ir gandrīz uz pusi mazāks –14,3 miljardi EUR un 11 miljardi EUR. Latvijai, tāpat arī pārējām Baltijas valstīm, ir steidzami jāmeklē jauna pieeja daudzo infrastruktūras vajadzību finansēšanai. Lai šo deficītu mazinātu, viens no risinājumiem ir tieši privātās investīcijas un daudz aktīvāka publiskās un privātās partnerības projektu (PPP) projektu īstenošana.