«AS Sadales tīkls iet līdzi laikam un dara to, ko dara sadales tīklu operatori visās attīstītajās valstīs,» to intervijā DB teic enerģētikas eksperts Reinis Āboltiņš.

Kāda ir elektrotīkla vēsturiskās struktūras mantojuma ietekme uz pašreizējo situāciju, proti, elektrotīkls ar lielām jaudām reģionos, cilvēku skaita izmaiņas reģionos, mūsdienu tehnoloģiskie uzlabojumi, lauksaimnieciskās ražošanas efektivitātes pieaugums – kā visi šie faktori ietekmē energoapgādes efektivitāti un elektrotīkla noslodzi?

Nav noslēpums, ka elektrotīkla vēsturiskais mantojums šodien ir neapšaubāma problēma, ar ko saskaras sadales tīkla operators Latvijā. Saimnieciskajai aktivitātei samazinoties, uz kādreizējām ražošanas vietām joprojām tiek nodrošinātas noteiktas elektroenerģijas jaudas un augstākas jaudas līnijas, nekā tas objektīvi ir nepieciešams. Lai nodrošinātu, ka noteikta jauda kādā līnijā visu laiku ir klātesoša, visu laiku kādam šī enerģija ir jāražo. Ja ir līnijas, kurās jauda ir lielāka, nekā nepieciešams, tas nozīmē, ka mēs esam spiesti uzturēt darba kārtībā jaudīgākas iekārtas, kas savukārt prasa lielākus ieguldījumus, jo ir jāuztur augstāks spriegums. Tas, neapšaubāmi, rada izmaksas gan ražotājam, gan sadales tīklam. Mēs tērējam liekus resursus. Ir aizvērušies ne tikai daudzi bijušie kolhozu centri, ir aizvērušās arī mežrūpniecības saimniecības, gateri, kuros savulaik elektrības jaudas bija nepieciešamas. Pabraukājot pa laukiem, var redzēt, ka stāv vidējā sprieguma transformatora ietaises, bet gateris jau labu laiku nedarbojas, jo tuvākajā apkārtnē meži ir izzāģēti un aktivitāte tagad ir apsīkusi.

Kāds ir šīs problēmas apjoms Latvijā?

Vēsturiskais elektrotīkls ir tautsaimniecības mēroga problēma. Iedzīvotāju plūsma varbūt nerada pašas lielākās problēmas, jo mājsaimniecības nepatērē tik daudz elektroenerģijas. Tomēr ir jautājums, vai šodien ekonomiski pamatoti ir ieguldīt visu līniju uzturēšanā. Tādēļ ir pamatotas debates par elektrības abonēšanas maksas ieviešanu, proti, maksa par to, ka kādā vietā pa sadales tīkliem enerģija vispār tiek aizvadīta līdz patērētājam. Tas īpaši attiecas uz vietām, kur elektrības patēriņš ir niecīgs. Domāju, ka abonēšanas ieviešana ir ne tikai pamatota, bet ir arī īstais brīdis to darīt. Tagad arī mājsaimniecības ir pievienojušās elektrības brīvajam tirgum. Elektroenerģijas cenas ir bijušas ļoti labas, īpaši tām mājsaimniecībām, kas izvēlējās saistīt savus norēķinus ar elektrības cenu biržā. Arī turpmākās prognozes liecina, ka vidējai 12 mēnešu elektrības cenai ir tendence samazināties. Abonēšanas ieviešana būtu taisnīga. Ja, piemēram, elektroenerģijas lietotājs kādā vietā uzturas tikai pāris nedēļas gadā, bet uz to visu laiku tiek pievadīta strāva, tad principā būtu godīgi, ka izmaksas par to netiek sadalītas uz visu elektrības lietotāju pleciem. Tad izmaksu sadale par līniju uzturēšanu noteiktā veiktspējā gultos vairāk arī uz to pleciem, kuriem šīs jaudas tiek pievadītas, bet kuri tās nepatērē un neizmanto. Faktiski tā nav lietderīga elektrības jaudu izmantošana, kas pašlaik vietām notiek. Līdz ar to elektrības abonēšanas maksas ieviešana būtu laba. Un situācijā, kad elektrības cenas iet uz leju, tādas papildu pozīcijas ieviešana kā abonentmaksa par to, ka tiek piegādāta jauda, būtu ļoti maz jūtama. Tirgus cenas samazinājums šo papildu maksu izlīdzinātu, turklāt šādas izmaksas nebūtu dramatiskas.

Vai valsts atbildība tomēr nav tikai maģistrālo, bet arī nomaļāko ceļu uzturēšana, un vai tas kaut kādā ziņā neattiecas uz enerģētikas infrastruktūru?

Pastāv pēdējās garantētās piegādes princips. Nav tā, ka strāvu kāds tūlīt atslēgs, ja kādā viensētā dzīvo veca māmuļa, kura vairāk par gaismas izmantošanu diennakts tumšajā laikā elektrību nepatērē. Tomēr ir jāatceras, ka sadales tīkls tomēr nav sociālās aprūpes dienests. Ir ļoti riskanti jaukt kopā sociālās palīdzības jautājumus ar industriālu pakalpojumu sniegšanas jautājumiem. Jo infrastruktūras uzņēmuma uzdevums nav rūpēties par sociāliem jautājumiem. Tas ir valsts uzdevums – izdomāt, kā kompensēt iedzīvotājiem, kuri kaut ko nevar atļauties, to, lai šis pakalpojums viņiem būtu pieejams. Šajā gadījumā situācija varētu būt līdzīga kā ar atbalstu elektroenerģijas izmaksu atmaksāšanai. Tas pats varētu attiekties uz šo abonēšanas maksu. Tomēr abonēšanas maksai ir jābūt tādai, lai tā kaut nedaudz nokompensētu to elektroenerģijas apjomu, ko pie normālas caurmēra lietošanas patērētājs varētu patērēt. Liekās jaudas valstiskā mērogā tomēr vairāk ir problēma, kas attiecas nevis uz iedzīvotājiem, bet juridiskajām personām, uzņēmumiem, arī valsts un pašvaldību iestādēm.

Daudzi uzņēmēji nesteidzas atteikties no šīm liekajām jaudām tādēļ, ka cer, ka viņu bizness nākotnē varbūt attīstīsies vairāk nekā šodien. Vai no valsts viedokļa ir pareizi optimizēt infrastruktūru, tikai izejot no ekonomiskās situācijas šodienas punkta, kad saimnieciskā aktivitāte varbūt nav tās augstākajā ciklā? Mums taču ir Nacionālās attīstības plāns, kurā kaut kad tiek plānots «ekonomikas izrāviens». Varbūt pēc desmit gadiem mums šīs jaudas atkal būs vajadzīgas? Vai infrastruktūras atjaunošana tad nemaksās vairāk, nekā tās samazināšana tagad?

Protams, jaunu līniju uzstādīšana izmaksā pietiekami lielas summas. Ja kaut kur aizvāc elektrolīniju, tas ir līdzīgi kā uzart ceļu vai pārtraukt vilcienu satiksmi. Pavisam nesen vēl ļoti jauki ar vilcienu braucu Limbažu virzienā, kur tagad tālāk par Skulti vilciens vairs neiet. Dažu gadu laikā pazuda sliedes, pēc tam arī gulšņi, un tagad vietām entuziasti ir norakuši arī uzbērumu. Patiesībā, lai atjaunotu šo līniju, izmaksas būs nesalīdzināmi lielākas, nekā tās būtu bijušas tad, ja vienkārši uzturētu šo līniju kārtībā. Bet tāda tā politika bija. Diemžēl arī citas dzelzceļa līnijas tika aizvērtas. Un mēs zinām, kādas ir sekas. Tas ir apburtais loks. Ja līnijas nav, tad arī saimnieciskās aktivitātes apkārt vairs nenotiek. Ja nebūs elektroenerģijas, ar dīzeļģeneratoru jau savu ražotni nedarbināsi. Ja kādā vietā nav pietiekamas elektrības jaudas, noteikta veida uzņēmējdarbība tur vairs nav iespējama. Pilnīgi noteikti, ka pārtraukt kādā vietā elektrības piegādi vajadzīgā apjomā, kas nepieciešama normālas saimnieciskās darbības nodrošināšanai, varētu būt problēma. Tāpēc tik tiešām katrā konkrētā gadījumā ļoti rūpīgi ir jāizvērtē elektrības jaudu samazināšanas pamatojums. Un šeit es saskatu lielu pašvaldību lomu informācijas apritē. Sadales tīkli ir ļoti sazarota struktūra, ļoti labi pārstāvēta reģionos, cilvēki, kas tur strādā, labi orientējas līniju stāvoklī un uztur komunikāciju ar pašvaldībām. Ja komunikācija starp pašvaldībām un sadales tīkliem ir regulāra, ir pilnīgi iespējams panākt to, ka infrastruktūras uzturēšana atbilst reālajai situācijai un attīstības plāniem.

Vai diferencētais sadales tīklu tarifs ir pietiekoši motivējošs optimālu jaudu izvēlei?

Diferencētais sadales tīklu tarifs noteikti ir savā veidā motivējošs dažādu mērogu un jaudu ražotājiem un patērētājiem. Komersanti pēc saviem ieskatiem un aprēķiniem var izdomāt, kāds ir izdevīgākais līguma veids un pēc kāda sadales tarifa viņiem ir jāmaksā. Var izrēķināt, kādas izmaksas par kilovatstundu būs noteiktā dienas un nakts laikā. Kāds ir nedēļas nogales tarifs, «pīķa stundu» tarifs. Ja gribi, lai tavā līnijā nodrošina vislielākās jaudas arī «pīķa stundā», ja tas ir nepieciešams ražošanai, tad, protams, darbojas tas pats princips, kas elektrības tirgus cenai. Tas nozīmē, ka arī sadale šajā laikā ir vairāk noslogota un sadales tarifs būs augstāks. Taču dalītais tarifs ļauj pieskaņot savu ražošanu elektroenerģijas izmaksām. Jebkas, kas nav vienāds un fiksēts visu laiku un visiem, jebkurā gadījumā ir labāks. Un elektrības cena mainās ik stundu. Attiecīgi mēs varam programmēt, plānot savas darbības ar elektrības patēriņu atbilstoši ik stundas elektroenerģijas cenai. Mēs varam izvēlēties neplānot savu patēriņu «pīķa stundās», kad elektrības cena ir visaugstākā. Uzņēmumi, izmantojot diferencēto tarifu sistēmu, var plānot, kādos brīžos savu ražošanu «pauzēt», ja tas tehnoloģiski ir iespējams, un kādos brīžos varbūt «laist uz pilnu jaudu». Dažādos diennakts laikos atsevišķās lietotāju kopnēs tarifs var atšķirties pat desmit reizes. Tās ir ievērojamas atšķirības, lai tās ņemtu vērā. Tāpēc diferencētā tarifa pieeja ir pamatota un arī taisnīga.

Atsevišķs jautājums ir optimāls elektrības jaudu izmantojums valsts un pašvaldību iestādēs.

Ir tāds joks. Kurš vislabāk zina par elektroenerģijas jaudām un tarifiem pašvaldībās? Tas nav elektriķis, tas ir pašvaldības galvenais grāmatvedis. Jo caur šo cilvēku iet visi rēķini. Grāmatvedība jebkurā pašvaldībā redz elektrības rēķinus un var pasekot līdzi, kāds patēriņš ir un kāds ir bijis. Tāpēc grāmatvedis jebkurā pašvaldībā būtu ideāla kontaktpersona arī sadales tīkliem, ja vien nav automatizētā enerģijas patēriņa uzskaite. Taču grāmatvedība nav tā instance, kas var pateikt, ka mums nevajag tik lielas jaudas. Grāmatvede nevar pateikt, vai novada centrā vajag vairāk vai mazāk jaudas. Un ne jau grāmatvede to lemj, vai tiks atvērta kāda jauna ražotne. Tāpēc pašvaldības vadība ir tā, kurai jāuzņemas atbildība arī par optimālu jaudu izlietojumu savā teritorijā. Pašvaldība var samazināt savas un arī pārējo lietotāju solidārās izmaksas, ja kādas jaudas vairs nav nepieciešamas. Vienlaikus, ja pašvaldības attīstības plānā pēc pieciem gadiem kāda ražotne ir iecerēta, tad sadales tīkls par to būtu jāinformē. Pašvaldības ir ļoti svarīgs informācijas avots sadales tīklam. Ja pašvaldība atbildīgi plāno teritorijas attīstību, biznesa parkus, tā sadarbojas ar sadales tīklu. Arī Nacionālajam attīstības plānam ir jābūt sasaistītam ar faktiem nozarē. Gan ražotāji, gan augstsprieguma tīkli prognozē, ka enerģijas patēriņš nākotnē varētu augt. Latvija ir viena no tām valstīm, kas patērē vismazāk elektroenerģijas uz vienu dvēseli. Līdz ar ekonomikas attīstību un IKP pieaugumu aug arī elektroenerģijas patēriņš, vismaz līdz tam laikam, kad tiek sasniegta optimālā patēriņa līkne. Līdz ar to sadales tīkls rūpējas, lai jaudas joprojām būtu pieejamas, arī elektroenerģijas patēriņam augot, un lai tarifs būtu ekonomiski pamatots un taisnīgs. Apsveicami, ka sadales tīkls ir uzsācis vērienīgas pārmaiņas tīklu līmenī arī sadarbībā ar patērētājiem, tomēr nedrīkst aizmirst par valsts atbildību nacionālās attīstības plānošanā.

Viena no šīm vērienīgajām pārmaiņām sadales tīklos ir viedo skaitītāju uzstādīšana.

Viedie skaitītāji nodrošina reāla laika informāciju sadales tīkliem un arī patērētājiem par to, kāds ir patēriņš. Operatīvā līmeņa plānošanas spējas ar to tiek būtiski uzlabotas. Apkopojot šādu informāciju divus trīs gadus, mēs jau redzam, kādi ir vēsturiskie patēriņa dati. Varam plānot, kāda jauda caur sadales tīklu ies noteiktās ģeogrāfiskās vietās noteiktā laikā. Sadales tīkli var daudz precīzāk plānot vajadzīgo ieguldījumu izmaksas. Sadales tīkli iet līdzi laikam un dara to, ko dara sadales tīklu operatori visās attīstītajās valstīs – domā par to, kāda ietekme uz sadales tīklu attīstību ir, piemēram, kliedētajai enerģijas ražošanai, atjaunojamajai elektroenerģijai, mazajiem ražotājiem.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra