Valsts būtu vislabākais partneris tiem, kas Latvijā gribētu gāzi tirgot. Mazāk būtu bažu, ka šajā procesā varētu tikt piesaistīts kāds negodprātīgs investors, kura galvenais mērķis būtu tikai pelnīt. Bet ļoti svarīgs jautājums arī, lai mums ir spēcīgs regulators. No tā godprātības un profesionalitātes ļoti lielā mērā būs atkarīgs, kā turpmāk strādās gāzes tirgus. Ministri mainās, politiskie spēki mainās, to nodomi mainās, bet es redzu, ka regulatoram būtu jābūt tam atbalsta punktam, kas notur valsts un patērētāju kanti arī ilgtermiņā, intervijā laikrakstam Diena pirmdien saka ekonomikas ministre Dana Reizniece – Ozola.

Fragments no intervijas

Tas, kas cilvēkus satrauc, – vai saistībā ar tirgus liberalizāciju neaugs maksa par gāzi. Jo viena uzņēmuma vietā būs divi, katrs no tiem gribēs pelnīt. Atceramies, ka pēc elektrības tirgus atvēršanas rēķini auga.

Starp elektrības un gāzes tirgu ir ļoti liela atšķirība. Jo pirms elektrības tirgus atvēršanas valsts daļēji apmaksāja iedzīvotāju un uzņēmēju rēķinus, kompensējot reālās izmaksas. Kad noņēma valsts dotāciju, rēķini ievērojami auga. Gāzes situācijā ir citādi – valsts neko nepiemaksā. Cilvēki par gāzi Latvijā diemžēl maksā vairāk nekā kaimiņvalstīs un tajās Eiropas Savienības valstīs, kurās ir brīvs tirgus šajā jomā un pieejamas alternatīvas piegādes. Pēc Lietuvas piemēra redzam – kamēr bija tikai viens piegādātājs, tas turēja milzu cenu – lietuvieši par gāzi Gazprom maksāja par 20% vairāk nekā mēs Latvijā. Taču, kad sāka strādāt Klaipēdas terminālis un bija pat vēl tikai teorētiskas iespējas alternatīvas gāzes piegādei, Gazprom savu cenu samazināja, un šobrīd lietuvieši maksā par 20% lētāk. Protams, rēķinā, ko saņem patērētājs, ir ne tikai gāze, arī infrastruktūras izmaksas ir svarīgas, tāpat nodokļi. Taču infrastruktūras uzņēmuma pakalpojumu cenas arī turpmāk būs valsts regulētas. Brīva konkurence būs tikai starp gāzes pārdevējiem. Skaidrs – ja būs pieprasījums, mums gāzi pārdos; nevajag baidīt Latvijas sabiedrību, ka tāpēc vien, ka atveram tirgu, mums pēkšņi varētu pārtrūkt piegādes. Protams, kamēr ir monopoltiesības, piegādātājs var uzlikt, kādu cenu grib, un tā ir lielāka, nekā gāze maksā tirgū, bet līdz ar tirgus atvēršanu klientus nevienam neatņem – ja spēs piedāvāt labāku cenu nekā citi, pircēji būs.

Tomēr – vai nav sagaidāmas kādas papildu izmaksas?

Papildu izmaksas būs infrastruktūrai, pieredze rāda, ka tie ir divi trīs procenti. Bet infrastruktūras īpatsvars kopējā tarifā ir samērā neliels – 60% no kopējā tarifa veido gāzes cena. Un, ja gāzes cena krīt, tas kompensē arī tās nelielās papildu izmaksas infrastruktūras daļā. Kaimiņvalstīs šī kopējā loģika strādā, kāpēc gan lai šeit nestrādātu?

Ja gaidāma infrastruktūras nodalīšana, vai nav tā, ka apturēti arī ieguldījumi tās modernizācijā un tas nākotnē būs papildu slogs?

Tā ir. Latvijas gāze pārāk maz ir ieguldījusi infrastruktūrā un arī gribēs lūgt tarifa pieaugumu, lai varētu segt sistēmas uzturēšanas izmaksas. Pēdējos gados ap 200 miljoniem ir ieguldīti Inčukalna krātuves attīstībā, un tajā pašā laikā dividendēs izmaksāti apmēram 300 miljonu – no tā varam redzēt, kāda tā taktika bijusi. Runājot par attīstības projektiem, saprotam, ka būtu labi paplašināt Inčukalna gāzes krātuvi, tam varam piesaistīt arī Eiropas Savienības finansējumu. Eiropas Komisija saprot, ka gāzes krātuve ir stratēģiski svarīgs objekts, ko var izmantot labākas cenas nodrošināšanai, – var nopirkt lielāku apjomu gāzes tad, kad tā tirgū ir lētāka, uzglabāt un izmantot tad, kad cenas kāpj. Monopolists, protams, nav īpaši ieinteresēts šo infrastruktūru izmantot šādā veidā. Eiropa ir ieinteresēta, lai šī krātuve būtu ar lielākām gāzes uzglabāšanas iespējām, bet ir arī pateikts, ka Eiropa neatbalstīs nekādas investīcijas no savas puses, kamēr tirgus nebūs atvērts.

Plašāk lasiet rakstā Reizniece-Ozola: labāk nesteigties notikumiem pa priekšu pirmdienas, 14.decembra laikrakstā Diena (4.,5.lpp)
 

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra