Ar Zinātņu akadēmijas prezidentu Ojāru Spārīti var runāt ne tikai par zinātni, inovācijām, viedās specializācijas stratēģiju, bet arī par vasaras saulgriežu fenomenu

Godīgs, atklāts un tiešs, pirmsjāņu gaisotnē nedaudz apreibis no gaidāmajiem papardes zieda meklējumiem, – tāds sarunu biedrs ir mākslas zinātnieks un bijušais kultūras ministrs, kurš jau trešo gadu tur roku uz Latvijas zinātnes pulsa.

Kas jādara, lai Latvijas sniegums starptautiskajā arēnā inovāciju ziņā uzlabotos?

Ir jāattīsta ražošana. Tās bremzēšana ar nodokļu slogu, neļaujot jaunajiem uzņēmumiem, kuriem nepieciešams starta laukums un ieskrējiens, neizbēgami noved pie situācijas, ka lielie uzņēmumi Latviju pamet, bet mazie diemžēl nekad nekļūst lieli. Mēs ar savu sadrumstaloto ražošanu kļūstam par tādu sīkbodnieku zemi. Uzskatu, ka ir nepieciešama sadarbība Baltijas mērogā, bet tās pietrūkst gan politikā, gan ekonomikā. Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa pārmetumi par to, ka Igaunijas un Latvijas starpā nav reālas kooperācijas, ir pamatoti, jo, kamēr sarunāsimies tikai par Dziesmusvētkiem, kamēr mums nebūs integrētas sadarbības aizsardzības jomā vai ekonomikā, nevarēsim runāt par reāliem panākumiem. Tāpēc jāatzīst, ka Latvijas atrašanās trešajā vietā no beigām Eiropas valstu vidū inovāciju ziņā ir objektīva. Ja atceramies Austrumeiropas bloka laikus, Latvijas zinātne, tehnoloģijas, zinātniskā infrastruktūra 1990.–1991. gadā bija Eiropas līmenī. Tas bija gan eksperimentālo instrumentu un tehnoloģiju rūpnīcas laiks, kas Zasulaukā ražoja inovatīvus darba galdus un instrumentus PSRS industrijai un kas visi tika ieviesti, gan tāds uzņēmums kā Alfa, kas ražoja militārajai tehnikai mikroshēmas. Šobrīd Latvijā nekā līdzīga nav. Iespējams, tas nozīmē, ka neesam uzticami partneri NATO lielajām industrijas zemēm, lai tās izvietotu savas ražotnes šeit. Jautājums, protams, ir saistāms arī ar Latvijas depopulāciju, kuru Latvijas politika šajos 25 gados ir sekmīgi panākusi. Esot Amerikā, man viens trimdas latviešu uzņēmējs teica, ka viņš vēlētos Latvijā izveidot lielu datoru un IT tehnoloģiju ražošanas uzņēmumu, bet lai tā būtu izdevīga, viņam bija nepieciešami vismaz pieci tūkstoši strādnieku. Latvijā šobrīd ir grūtības atvērt uzņēmumu pat ar simts strādniekiem. Tas ir ne tikai mans, bet arī daudzu uzņēmēju viedoklis, ka Latvijas valsti vajag restartēt. Es brīnos, kāpēc Latvija negāja, piemēram, Ungārijas ceļu, proti, tādiem zinātniskajiem institūtiem, kas ir spējīgi piesaistīt ārējo finansējumu un spējīgi izpildīt uzņēmēju pasūtījumus, kāpēc tiem nedot brīvību? Ungārija pirms vairākiem gadiem veica šo soli un daudziem zinātniskajiem institūtiem deva putna brīvību. Šie institūti sekmīgi pastāv, un, kāpinot apgrozījumu, gūst peļņu.

Kā Latvija būtu restartējama?

Tiekoties ar uzņēmējiem un par šo jautājumu diskutējot, nav izkristalizējies skaidrs risinājums. Uzņēmēji atzīst, ka šobrīd valsts ir ekonomiskā strupceļā. Valsts restarta iespējas bez skaidri apzinātas politiskās gribas nav iespējamas. Daudzās redzamās lietas aizsedz vēl vairāk neredzamo, proti, neredzamās manipulācijas, vienošanās un kompromisus, kuri saista budžeta dalītājus ar partijām pietuvinātiem uzņēmējiem. Vārdiskajām politiskajām aktivitātēm restarts – prāta un muskuļu konsolidācija, jaunu mērķu uzstādīšana un gribas koncentrēšana – diemžēl nesekos. Neesmu arī īsti drošs, vai mūsu sabiedrība vēlas straujas pārmaiņas, kādas tika sagaidītas pēc Rīkojuma Nr.2 vai tomēr evolūciju? Arī valstij nav vēlami krasi lūzumi un satricinājumi, un iedzīvotāji daudz labprātāk sagaidītu un spētu atzinīgi novērtēt vienmērīgi augšupejošu attīstību, ja tā tiktu veikta pa ekonomiskās attīstības un labklājības pieauguma līkni.

Tuvojas Jāņi, kā jūs tos svinēsiet?

Jāņu laikā es atgriežos pie saknēm, kuras apzinos kā lauku mazpilsētiņas iedzimtais. Mana dzimtā puse ir Priekule Liepājas rajonā, tā ir vieta, kur visapkārt ir meži, pļavas, lauki un vidū puduris māju. Šobrīd, mūža otrajā pusē kārtīgi iesoļojis, es atgriežos pie savām saknēm, cenšoties sajust dabas dziedinošo un reģenerējošo spēku. Ikviens tieši Jāņos gaida spēka pieplūdumu, ko dod vasaras saulgrieži. Ikviens mēs gaidām vasaras enerģētikas kulmināciju, kas ir saules ekvinokcijas rezultāts, visas dabas ziedēšanas, plaukšanas un augu veģetācijas spēku koncentrācija dabā. Pēdējos desmit gados esmu mazliet iebridis fitoterapijas, tēju zāļu lasīšanas, augu ekstraktu gatavošanas pasaulē. Šo augu tēju un ekstraktu apgūšana palīdz manai ģimenei pasargāt imunitāti. Lasīt un kaltēt augus ir visnotaļ patīkams process, tāpat kā veidot drogas. Es neesmu dziednieks, jo manas zināšanas nesniedzas tik dziļi, bet manu kontaktēšanās stundu laikā ar dabu, es rodu dialogu ar augu pasauli, kuras spēku cenšos pārvērst tējās, spēka dzērienos vai kādos citos tautas aptieciņā atrastos preparātos, kas palīdz uzturēt tonusu. Šiem svētkiem man jau ir gatavs spēka dzēriens, ko uzdāvināt kaimiņu Jāņiem. Tas ir gatavots no dažādām zālītēm, tas labi garšos un palīdzēs sasildīt rīta rasā sabristās kājas. Jāņu svinēšana man jau vairākus gadus saistās ar vairāku ģimeņu kopā nākšanu Vidzemes jūrmalā pašā Kurmja ragā. Tur ar dziesmām, ar dejām, ar peldēšanos jūrā mēs pavadām saulrietu un sagaidām saules lēktu, priecājoties par to, ka pilnasinīgi dzīvojam.

Visu interviju Kas bija skaidrs hercogam Jēkabam lasiet 19. jūnija laikrakstā Dienas Bizness.

Ekonomika

Finanses

Mazais bizness

Tehnoloģijas

Dzīvesstils

Foto galerijas

Karikatūra