Šobrīd daudzi cenšas rozā gaismā saskatīt Latvijas enerģētisko nākotni piedāvājot divas ieplānotās lieljaudas (400 MWel) elektrostacijas darbināt ar kūdru, koksni un tās atliekām, biomasu, vai cita veida kurināmo. Bieži šie viedokļi jau pēc būtības ir maldinoši, apzināti vai aiz nezināšanas tiek dezinformēti lasītāji, apgalvojot, ka, piemēram, koksnes un tās atlieku apjoms mūsu valstij ir pietiekams divu šādu elektrostaciju nodrošināšanai ar kurināmo. Kāpēc maldinošs?
Pirmkārt jau manipulējot ar mērvienībām, idejas autori apmaldās to lielumu atbilstībā, nonāk nesakritībā ar realitāti. Vērtējot energoresursus, enerģijas izstrādes iespējas vispirms ir kurināmā apjomi jākonvertē no, piemēram, mazvērtīgās koksnes kubikmetriem, tonnām uz enerģijas mērvienībām – džouliem, vatstundām.
Pēc vienkāršas fiziskās matemātikas var aprēķināt, ka, lai nodrošinātu divas elektrostacijas ar elektrisko jaudu 400 MWel (0,4 GW) ir nepieciešams 2 x 0,4 (GW) : 0,3 (lietderība elektrības ražošanai) x 7000 darba stundas gadā = 18 666 GWh (67 PJ) kurināmās koksnes gadā. Bet kurināmās koksnes kopējais pieejamais apjoms Latvijā ir novērtēts tikai 52 PJ gadā.
Mūsu koksnes ir krietni par maz arī vienas elektrostacijas ar jaudu 400 MW darbības nodrošināšanai, jo siltumenerģijas patēriņš vien Latvijā pārsniedz 105 PJ gadā, kura ražošanai vispirms ir izmantojams šis vietējais kurināmais.
Otrkārt, ar koksni darbināmas efektīgas elektrostacijas ražošanas procesā tiek paredzēts lietderīgi izmantot arī siltumu, kura ir 2-3 reizes vairāk, nekā elektroenerģijas. Proti, tikai 30% no visa saražotā apjoma ir elektroenerģija, pārējais siltums un ap 10% zudumi. Ja šāda 400 MWel stacija tiek veidota un tiek darbināta koģenerācijas procesā, tad siltuma jauda tai orientējoši ir vairāk kā 800 MWth. Darbināt šāda apjoma elektrostaciju un pārpalikušo siltumu vienkārši izpūst gaisā ir absurds, apzinoties, ka kurināmā valstī pietrūks siltuma ražošanai.
Esmu koksnes izmantošanas atbalstītājs un redzu vispirms tā izmantošanu siltuma ieguvei tuvumā kurināmā ieguves vietām (mazpilsētās, lauku sētās) katlumājās un relatīvi nelielās (līdz 4 MWel) koģenerācijās stacijās. Biokurināmā izmantošana elektroenerģijas ražošanai, bez lietderīgas siltumenerģijas ražošanas koģenerācijā, būtu neprāts un zaļo ideju zaimošana.
Treškārt, Zviedrijas pieredzi enerģētikas attīstībā ņemt kā piemēru ir gana neloģiski jau skaidri redzamo statistisko atšķirību dēļ. Kamēr Latvijas novērtētais elektroenerģijas patēriņš (salīdzinoši ņemts no viena statistikas datu avota) ir 2 549 kWh, - zviedri patērē sešas reizes! vairāk jeb 15 420 kWh gadā rēķinot uz vienu iedzīvotāju. Tādēļ nesaprotama ir Larsa Georga Hedlunda sniegtā informācija par augsto koksnes izmantojamību Zviedrijā (viedoklis publicēts laikrakstā „Dienas Bizness” 21.04.2008). Manuprāt, ja Zviedrijā koksni izmantotu relatīvi augstā līmenī siltuma apgādē, tad nevar izskaidrot augsto elektroenerģijas patēriņu, īpaši mājsaimniecībās (Zviedrijā ap 5000, Latvijā – ap 800 kWh/iedzīvotāju gadā). Ja koksni izmanto elektroenerģijas ražošanā koģenerācijā, tad saražotā siltuma īpatsvars ir relatīvi niecīgs, jo tas tāpat nav spējis samazināt elektroenerģijas patēriņu mājsaimniecībā. Ja koksni izmanto elektrības ražošanai kondensācijas režīmā, tad, šķiet, tas ir „enerģētiskais neprāts”, ko radījusi nesabalansēta likumdošana Zviedrijas un ES valstu starpā, kā rezultātā ir redzams reāls absurds izvest biokurināmo no Latvijas uz simtiem kilometru tālo Zviedriju un sadedzināt to tur ar lietderību ap 30%!
Šādam paraugam Latvijai jau nu gan nebūtu jāseko. Ne vienmēr kaimiņu veikums ir tas labākais, ko pārņemt mums, dažreiz noderīgāk ir meklēt risinājumu pašu mājās, izvelkot „vidējo aritmētisko” no iespējamajiem variantiem.