Jaunākais izdevums

Gulbenes pievārtē Beļavas pagasta Krēsliņos uzņēmējs Gatis Rikveilis audzē Mangalica šķirnes cūkas. Šos dzīvniekus mēdz saukt arī par aitu cūkām, jo īpaši ziemas mēnešos tie atgādina cūku aitas ādā.

Lai gan šīs cūkas ir dārgas, tās ir daudz izturīgākas par mums zināmajām, vēsta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

Minētā šķirne Latvijā ievesta no Ungārijas pirms trīs gadiem. Latvijā jau ir nodibināta Mangalica cūkaudzētāju biedrība. Pagaidām Gatis ir iegādājies tikai sešas šīs eksotiskās cūkas, bet ir apņēmības pilns ganāmpulku palielināt, lai jau pēc trim, četriem gadiem varētu lepoties ar vismaz piecdesmit eksotiskajām aitu cūkām.

«Audzēt šīs eksotiskās cūkas izvēlējos tāpēc, ka tās neprasa modernu novietni, kā arī to audzēšanā nav jāiegulda liels darbs. Sāku interesēties par šiem dzīvniekiem, aprunājos ar cilvēkiem, kuri tās jau audzēja citos latvijas novados. Aizbraucu pie viņiem ciemos. Visbeidzot pieņēmu lēmumu: zemes man pietiek, atliek tikai uztaisīt aplokus un nopirkt dažas cūkas,» stāsta G.Rikveilis.

Aitu cūkas aplokā dzīvo visu gadu. Tikai ir jābūt ierīkotai nojumei, kur dzīvnieki var patverties no lietus un sniega. Ziemas mēnešos cūkām kažoks ir īpaši krāšņš un atgādina sprogu kupenu. Aitu cūkas kažoks var būt ruds, melns un balts, bet visas šīs krāsas vieno tas, ka dzīvnieku āda ir nevis balta, bet melna. Sivēni šīm cūkām dzimst ziemā un ir svītraini.

Gatis stāsta, ka aitu cūkas pieaugušas spēj sasniegt lielu ķermeņa svaru – pat vairāk nekā 200 kilogramus. «Šo cūku gaļa ir daudz veselīgāka, jo tajā ir ārkārtīgi zesm holesterīna līmenis. Gaļa ir sulīga, bez cīpslām un ļoti garšīga. Tieši tāpēc tā arī maksā krietni dārgāk, » stāsta Gatis.

Plašāk lasiet laikrakstā Dzirkstele.

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Sarunai ar reģionālo laikrakstu Kursas Laiks Medzes pagasta Žodziņu saimnieks piekrīt, smejot: «Sen neesmu avīzē bijis.» Aivara Bergmaņa zvaigžņu brīži saistās ar pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados izcīnītajām uzvarām aitu cirpšanas sacensībās Latvijā un ievērojamiem panākumiem Vissavienības mērogā. Tagad savulaik populārais zootehniķis ar aitu cirpšanu nodarbojas hobija līmenī.

Ziemas dienas Aivaram nav diez ko bagātas ar notikumiem un kontaktiem. Tā kā dzīvesbiedre Agita Bergmane strādā Liepājas 15. vidusskolas virtuvē, līdz jūnijam viņa dzīvo pilsētas dzīvoklī un lauku mājas apciemo vien nedēļas nogalēs.

«Tumšajos ziemas vakaros te ir, kā ir, bet, ko darīt, vienmēr pietiek. Māja jāpariktē, istabas jāremontē, ceļš jāpielabo, kūtī cūkām aizgaldi jāsakārto. Un man taču ir savs «uzņēmums» – kūts, tur visādi dzīvnieciņi iekšā, izņemot aitas,» uzdzirkstī Aivara gaišais humors.

«Aita ir visēdāja – ja izlaužas ārā, sāk ar puķēm. Nē, nē, neturēšu, pietiek, ka viņas cērpu.»

Komentāri

Pievienot komentāru

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Pirms pieciem gadiem, kad kādreizējais jaungulbenietis Dainis Vaniņš kopā ar draudzeni Ludmilu atgriezās savā dzimtajā pusē un interesējās, kur varētu apmesties, pagastā neviens tā īsti neticēja, ka abi jaunie cilvēki savu dzīvi ir gatavi veidot laukos, audzēt lopus, apstrādāt zemi, cīnīties ar aizaugušajiem laukiem un glābt vecās saimniecības ēkas no sabrukšanas. Šobrīd Ludmila un Dainis audzina savu pusotru gadu veco meitiņu Anastasiju, audzē gaļas lopus, tiek galā ar 75 aitu ganāmpulku un soli pa solim attīsta saimniecību, vēsta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

Jaungulbenes pagasta pārvaldes vadītājs Aleksandrs Vasiļjevs Daini un Ludmilu raksturo kā ļoti uzņēmīgus un neatlaidīgus cilvēkus. «Pagastā visi tagad brīnāmies par Daiņa apņēmību, prasmi tikt galā ar zemes iznomātājiem, spēju atkarot lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības no krūmiem un latvāņiem, jo vairāk tāpēc, ka jaunajai ģimenei īpašumā zemes nav. Tā visa hektāru pa hektāram tiek nomāta no īpašniekiem. Arī māja, kurā Ludmila un Dainis dzīvo, nepieder viņiem.

«Slavītēs, kas pirms tam septiņus gadus stāvēja tukšas, dzīvojam piekto gadu. Mūs ielaida te dzīvot. Ceram, ka izdosies māju atpirkt no pašreizējā īpašnieka. Es savulaik līdz 4. klasei mācījos Gulbīša vidusskolā. Tad vecāki pārcēlās uz Jumurdu. Tur ar lopkopību nodarboties nebija iespējams, jo meža cūkas izārdīja ne tikai tīrumus, bet arī ganības, tāpēc abi ar Ludmilu pārcēlāmies uz dzīvi Jaungulbenes pagastā. Pūrā mums bija viena slaucama govs, divi teļi un divas aitas. Apkārt mājai viss bija aizaudzis, tāpēc ķērāmies pie apkārtnes sakopšanas. Pamazām, cik varējām finansiāli atļauties, sākām pirkt klāt lopus,» Dainis atsauc atmiņā saimniekošanas sākumu. Kādu laiku viņš strādājis Gulbītī gaterī, bet tad no tā aizgājis, jo kavējusies darba algas izmaksa. Kopīgi ar Ludmilu pieņemts lēmums iespēju robežās saimniekot pašiem. «Interesējos, kas būtu gatavs iznomāt zemi, jo pagaidām pašiem īpašumā zemes nav. Ar laiku ir doma ja ne visas, tad lielāko daļu nomāto platību no saimniekiem atpirkt. Šobrīd nomājam aptuveni 60 hektārus. Arī pašvaldība atvēlēja tai piederošās platības, kas ir jāiekopj, jāiesēj zālājs,» stāsta Dainis.

Komentāri

Pievienot komentāru
Lauksaimniecība

FOTO: DB viesojas pie viena no lielākajiem Kurzemes aitkopjiem

Sandra Dieziņa, 17.07.2017

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Viens no lielākajiem Kurzemes aitkopjiem, z/s Mežoki saimnieks Kristaps Melbārdis saimniecības attīstību saredz eksportā

Z/s Mežoki saimniecība attīstījusies tieši pēdējo 10 gadu laikā. Šobrīd K. Melbārdis kopā ar ģimeni apsaimnieko nedaudz vairāk par 200 ha, un puse no tā ir meži. Sākuši kā daudzprofilu saimniecība, tostarp turētas gan cūkas, gan govis, bet tagad tiek attīstīta tikai aitkopība. Ja 2004. gadā saimniecībā bija ap 10 aitām, tad tagad ap 1600–1800, no tām 700 aitu mātes. Nākotnē saimniecību iecerēts paplašināt līdz 1000 aitu mātēm.

No aitas Latvijā var realizēt divas lietas – vilnu un gaļu, stāsta saimnieks. No vienas aitas var iegūt 3–5 kg vilnas. Aitas cērp Kristapa dzīvesbiedre, un dienas laikā viņa spēj nocirpt līdz 70 aitām. Vilnu iepērk vilnas pārstrādes uzņēmumi. Nemazgātas vilnas cena ir 0,50–0,70 eiro/kg. Daļu no vilnas tiek pārstrādāta un Mežoki tirgo dziju, tādējādi iegūstot nedaudz lielākus ieņēmumus.

Komentāri

Pievienot komentāru
Ražošana

Kā top? Rīgas Miesnieks doktordesa

Laura Mazbērziņa, 28.12.2018

Heino Lapiņš, «HKScan Latvia» pārdošanas direktors. Tālāk galerijā skatāms doktordesas ražošanas process.

Foto: Ritvars Skuja, Dienas Bizness

Jaunākais izdevums

Dalies ar šo rakstu

Biznesa portāls db.lv viesojās zīmola Rīgas Miesnieks produktu ražotnē Jelgavā, vērojot doktordesas ražošanas procesu.

Fotogrāfijas, kurās redzams ražošanas process, skatāmas raksta galerijā!

Uzņēmuma pirmsākumi meklējami 1922. gadā, kad tika dibināta desu darbnīca «Konsums». Nākamais attīstības posms sākās 1932. gadā, kad tika dibināta akciju sabiedrība «Bekona eksports» ar fabrikām Rīgā, Valmierā un Liepājā. Uzņēmums šajā laikā sāka eksportēt dzīvas cūkas un bekonu uz Vāciju, PSRS valstīm, ASV, Šveici, Zviedriju, Angliju un citviet. «Interesanti ir tas, ka ASV bija iecienījuši šķiņķa konservus, kas viņiem šķita kaut kas pasakains,» par tiem laikiem stāsta Heino Lapiņš, zīmola «Rīgas Miesnieks» produkcijas ražotāja «HKScan Latvia» pārdošanas direktors.

Komentāri

Pievienot komentāru